Rūta Pūce

2021. gads Latvijas baletā bija gan gads, kurā notika Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, gan arī gads, kas joprojām turpinājās pandēmijas zīmē. Viena no divām mūža balvām 29. aprīlī Dailes teātrī tika pasniegta izcilajam baletdejotājam un pedagogam Haraldam Ritenbergam. Elza Leimane saņēma balvu nominācijā “Baleta horegrāfe/-s”, viņa un  horeogrāfs Antons Freimans ir līdzautori arī viencēlienu vakaram “Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas”, kas saņēma balvu kā labākais “Baleta iestudējums vai notikums”.

Aptaujātie baleta mākslinieki atzīst, ka pandēmija 2021. gadā joprojām ietekmēja darba galveno instrumentu – ķermeni. Dejas balvas laureāts nominācijā “Baletdejotājs” Kristaps Jaunžeikars stāsta, ka gads bija profesionāli un emocionāli diezgan sarežģīts: “Ir grūti uzturēt ķermeni formā, ja nav izrāžu un nezini, kam gatavoties. Vēl trakāk, ja jāpiedzīvo mājsēde. Bet esmu pateicīgs, ka mēs varējām iet uz darbu un mums ir apmaksāta valsts darbavieta.” Savukārt Annija Kopštāle, laureāte nominācijā “Baletdejotāja”, atzīst, ka pandēmijas ietekmē grūtāk saglabāt arī veselīgu mentālo stāvokli: “Vērojams lielāks traumatisms nevienmērīgās skatuves prakses dēļ, kā arī paaugstinās riski izdegšanai, jo ir samazināta iespēja realizēties kā māksliniekam un strādāt “normāli”.” “Dance.lv” žurnāls izveidojis ekspresintervijas ar visiem Dejas balvas nominantiem, tās meklējiet sadaļā “Balets”.

Skatītājiem iespēja vērot baletu klātienē atsākās tikai vasarā, tikmēr Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) pandēmijas laiku izmantoja lietderīgi, veidojot izrāžu ierakstus. Janvāra sākumā tiešsaistē bija iespējams iegādāties 2020. gada decembrī veidoto “Riekstkoža” ierakstu, februārī “Apburto princesi”, aprīlī “Bolero”, bet decembrī bez maksas varēja skatīties “Kopēlijas” ierakstu, kas līdzīgi kā daudzas citas kultūras norises 2021. gadā tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda programmas “KultūrELPA” atbalstu. Par tiešsaistes baletiem “Dance.lv” publicētas  divas recenzijas: Laura Ābeltiņa iespaidos par darbu “Bolero” dalījās rakstā “Mazāk ir vairāk”, savukārt viena no vadošajām Sanktpēterburgas baleta kritiķēm un Agripinas Vaganovas Krievu baleta akadēmijas pasniedzēja Larisa Abizova recenzijā “Koronavīrusa laikmetā dusošā princese” analizē “Apburto princesi” (tulk. Dita Jonīte). Abizovas recenzija ir būtiska Latvijas baleta telpai, jo to raksta spēcīga un neatkarīga baleta profesionāle, kas pārstāv skolu, pēc kuras metodēm strādā arī Rīgas Baleta skola, gatavojot jaunos kadrus LNOB baleta trupai.

Profesionālu baleta kritiķu trūkums Latvijā ir problēma, ko apzināmies arī mēs, “Dance.lv” žurnāla redakcija. Cita starpā par to tika spriests arī diskusijā “Kur meklēt laikmetīgo baletu”, kuru organizējām, gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju. Baleta pasaule Latvijā ir maza, cits ar citu strādā kopā, un trūkst no institūcijām neatkarīgu potenciālo baleta kritiķu. Profesionāli jomas pārzinātāji ne vienmēr var izteikties tieši darba līgumu nosacījumu dēļ (kas ir normāli). Turklāt kritika ir literārs žanrs, un ne visi dejas profesionāļi ir arī rakstnieki. Pavasara diskusijas nobeigumā Rīgas Baleta skolas vadītāja Agnese Andersone trāpīgi atzīst: “Droši vien būtu labi, ja baleta kritiķis izaugtu no pašu dejotāju vidus, taču baleta specifika ir tāda, ka mēs augam klusējot, uz sevi vērsti. Tā ir baletdejotāja specifika.” Varbūt izglītības iestādes, kurās mācās jomas pārstāvji, varētu domāt par satura papildināšanu šajā virzienā. Savukārt neatkarīgi citu skatuves mākslu kritiķi no teātra, laikmetīgās dejas, vizuālās mākslas jomām spēj runāt par baleta izrāžu kopējo iespaidu, dramaturģiskiem un horeogrāfiskiem risinājumiem, bet specifisku izpildījuma aprakstu, kas ir nozīmīgs baleta mākslā, atstāj otrajā plānā.

Lai pēc iespējas objektīvāk atainotu notikumu, “Dance.lv” žurnāls lielākajiem baleta notikumiem visbiežāk piesaista vismaz divus recenzentus. Šī gada septembrī pirmizrādi piedzīvoja Kšištofa Pastora “Drakula”, par kuru rakstīja divas autores. Joprojām aktīva baleta mākslas profesionāle, Hēlenas Tangijevas-Birznieces balvas 2021. gada laureāte Regīna Kaupuža recenzijā “Drakulas iznīcinošās mīlestības spēks” skrupulozi aprakstīja dejotāju sniegumu, pamanot gan stiprās puses, gan norādot, kur vēl jāpiestrādā. Otru recenziju – “Glītās šausmiņas” – rakstīja ilggadīga teātra un laikmetīgās dejas kritiķe Dita Jonīte. Recenzijas ir diezgan atšķirīgas un, šķiet, ka pilnīgai aptverei jāizlasa abas, paturot prātā arī autoru personības un profesionālo darbību.

Aizvadītajā gadā izdevās piesaistīt žurnālam arī trīs jaunas autores, kas ikdienā ir pašā baleta epicentrā. LNOB baleta soliste Annija Kopštāle rakstīja par pieredzi, Parīzē apmeklējot Rūdolfa Nurijeva baletu “Romeo un Džuljeta”. Baletdejotāja ar noslēpumaino pseidonīmu Klāra Igo rakstīja par baleta festivālu “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Pēc ziemas pandēmijas viļņa tā Latvijas skatītājiem bija pirmā klātienes sastapšanās ar baleta māksliniekiem – gan LNOB pārstāvjiem, gan viesmāksliniekiem – ārzemēs strādājošiem latviešiem. Es joprojām jūsmoju par Gēteborgas baleta mākslinieci Valēriju Kuzmiču, kura pārsteidza ar ļoti augstā kvalitātē izdejotu Ohada Naharina horeogrāfiju. Pēdējā uzstāšanās LNOB trupas sastāvā šajā koncertā bija ilggadējam vadošajam solistam Arturam Sokolovam, kurš dažas dienas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Japānā. Trešā jaunatklātā rakstošā baleta profesionāle Lauma Berga dejojusi gan Honkongas, gan Somijas baletos, mācījusies Nīderlandē un šobrīd atgriezusies Latvijā, lai vadītu savu deju studiju un pievienotos arī “Dance.lv” žurnāla komandai pastāvīgi, 2022. gadā pārņemot no manis baleta redaktores pienākumus. Rudenī Lauma pieteica sevi ar recenziju par laikmetīgā baleta trupas “Complexions” izrādi “Stardust” (lasāma ŠEIT), kas norisinājās Baltijas Baleta festivāla ietvaros. Gada nogalē Lauma veica pētījumu par baletdejotāja ķermeni un tā atbalsta mehānismiem. Viņa intervēja Rīgas Baleta skolas, operas un Somijas baleta trupas fizioterapeites, kā arī Rīgas Baleta skolas vadītāju Agnesi Andersoni, gan izceļot Latvijā jau sasniegtos uzlabojumus, gan akcentējot vājos punktus, kuru dēļ dejotāji nevar saņemt pienācīgu atbalstu savam galvenajam instrumentam – ķermenim. Lieti noderēja arī Laumas pašas pieredze, studējot un strādājot ārzemēs (rakstu lasiet ŠEIT).

Ar savu ārzemju pieredzi dalījās arī baleta vadošā soliste Elza Leimane un daudzsološā dejotāja Keita Bloma, kura pēc veiksmīgas dalības Lozannas baleta konkursā iestājās Hamburgas Baleta skolā. Abas intervēju saistībā ar pieredzi Hamburgā. Protams, varam paturēt prātā teicienu, ka citur zāle tikai šķiet zaļāka, tajā pašā laikā varam arī noskaidrot, ar ko to zāli laista (rakstu lasiet ŠEIT).

Pavasara diskusijā tika aktualizēts arī temats – baleta jaunie horeogrāfi. Vai tiek dotas iespējas? Vai ir vēlme un pietiek zināšanu? Cik aktīvi strādājošus baleta (tieši – baleta) horeogrāfus Latvijā 21. gadsimtā mēs vispār zinām? Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija īsteno profesionālo bakalaura studiju programmu “Horeogrāfija” ar specializāciju baleta horeogrāfijā un deju horeogrāfijā (vairāk par programmu ŠEIT). Diemžēl par 2021. gada absolventiem un viņu veidotajām dejas izrādēm varēju spriest tikai pēc atsevišķu cilvēku ierakstiem un fotogrāfijām sociālajos tīklos. Saprotu, ka pandēmijas apstākļi neļāva izrādes rādīt skatītājiem no malas. Taču arī Latvijas Kultūras akadēmija sagatavo horeogrāfus (laikmetīgās dejas žanrā), un viņu izrādes pēc slēgtajām pirmizrādēm vasaras sākumā vairākkārt izrādīja arī publiski, līdz ar to gribas iedrošināt JVLMA vairāk domāt par jauno profesionāļu iespējām sasniegt  skatītājus un potenciālos sadarbības partnerus.

Domāju, pienācis laiks no jauno baleta horeogrāfu rindām oficiāli izslēgt Elzu Leimani un Antonu Freimanu, turpmāk skatot viņus kā horeogrāfus, kas var stāvēt līdzās, piemēram, Aivaram Leimanim. Horeogrāfiskā rokraksta veidošana un attīstība viņiem, protams, joprojām aktuāla, taču abi salīdzinoši regulāri veido jaunus darbus, jau saņēmuši Dejas balvu, un iestudējums “Divi metri” (horeogrāfi: Elza Leimane, Antons Freimans un Aivars Leimanis) jau burtiski nostādījis visus trīs uz viena pakāpiena. Viencēlienu vakars notika operas Jaunajā zālē, recenziju par to, neslēpjot simpātijas tieši pret “jaunajiem” horeogrāfiem, rakstīja Dita Jonīte (recenzija lasāma ŠEIT). Izrāde bija gatava jau 2020. gada nogalē, bet tās ceļš pie skatītāja bija garš pandēmijas dēļ. Par iestudējuma tapšanas procesu ar Elzu Leimani un Antonu Freimanu podkāstā “Horeofone. Dejas balss” sarunājās Anete Enikova. Elza Leimane šogad īpaši digitālajai videi radījusi arī dejas miniatūru “Solo? Repeat!”, kas tika rādīta Valentīnas Kozlovas Starptautiskā baleta konkursa galā koncertā, bet dzīvajā dejojumā to varēja vērot Dzintaru koncertzālē festivāla “Baleta zvaigznes Jūrmalā” ietvaros. To joprojām iespējams noskatīties.

Viena no miniatūras “Solo? Repeat!” dejotājām – LNOB trupas vadošā soliste Jūlija Brauere – Dejas balvas ceremonijai veidoja gaumīgu un notikumam atbilstošu baleta partitūru. Līdz šim Brauere Latvijas baleta potenciālam ļāva uzmirdzēt, pati esot uz skatuves, bet tagad dejas balvas ceremonijā viņa arī kā horeogrāfe iezīmējusi baleta vietu starp pārējiem dejas žanriem un to izpausmēm. Brauere saņēma arī vienu no īpašajām “Dancepunkc” balvām, ko “Dance.lv” žurnāls reizi piecos gados pasniedz dejas nozares profesionāļiem, kas ar savu darbību ietekmējuši žurnālu un tikuši pamanīti visvairāk.

“Dejas balvas 2017–2018” laureāte Milana Komarova šogad sadarbībā ar Rīgas Baleta skolu iestudējusi īsformāta izrādi “Vilinošās tāles”, kas pirmizrādi piedzīvoja digitālajā vidē. Izrādē dejoja 3. kursa audzēknes un operas trupas dejotāji. Recenziju par šo darbu rakstīja laikmetīgās dejas māksliniece Taisija Frolova, kas sevi kā tekstu autori pieteica 2020. gadā un kuras ķermenim balets nav svešs. (Recenziju lasiet ŠEIT.)

Vislielākā nožēla man ir, ka palaidu garām koncertzālē “Tu jau zini Kur” pirmizrādīto laikmetīgās mūzikas un baleta izrādi “Elle”, kurā piedalījās operas trupas jaunais solists Germans Ševčenko. Nav gan skaidrs, kurš bija izrādes horeogrāfs un vai tāds vispār bija. Diemžēl ziņa par pasākumu mani sasniedza tikai pēc tā norises, arī tagad informācija internetā nav viegli atrodama. Līdz ar to recenzija par šo notikumu nav tapusi, bet ļoti ceru, ka baleta mākslinieki arī turpmāk uzdrīkstēsies iesaistīties eksperimentālos projektos, nedaudz piestrādājot pie publicitātes un vislabāk atrakstot uz info@dance.lv, lai notikumu varam ielikt kalendārā, atbalstot pasākumu informatīvi. Iespējams, ka informācijas trūcīgumu un nesavlaicīgumu ietekmēja arī pasākumu rīkošanas ierobežojumu maiņa, kas notika vasaras sākumā.

Arī Lauma Berga, rakstot par jau minēto ASV trupas “Complexions” izrādi Baltijas Baleta festivālā ietvaros, atzīst, ka publicitāte un precīza informācija par izrādi pieklibo. Bet man ir prieks, ka pēc vairākkārtējas pārcelšanas kovida dēļ festivāls tomēr notika un spēja atvest uz Latviju trupu ar tik lielu vārdu, turklāt tik kontroversāla žanra kā laikmetīgais balets pārstāvi. Temats par baleta stilistisko iedalījumu tika aizskarts arī diskusijā “Kur meklēt laikmetīgo baletu?”, un izskatās, ka tas ir atvērts un nepieciešams pētniecības lauks.

Opernams par baleta publicitāti, skatītāju piesaisti un izglītošanu aizvadītajā gadā domāja, veidojot pasākumu “Nāc uz baletu”. Uz to vasarā devos kopā ar visu ģimeni un pārdomas par piedzīvoto esmu aprakstījusi ŠEIT. Diemžēl neizdevās piepildīt recenzijas nobeigumā izteikto nodomu doties ar jaunāko bērnu uz “Riekstkodi”, jo biļetes izpirka tika ātri, it kā nekādas pandēmijas nebūtu. Skatītāji acīmredzot ir tikpat izslāpuši pēc baleta kā balets pēc skatītājiem. Uz “Nāc uz baletu” pasākuma bāzes tapusi arī video filma “Baleta pasaule”, kuru no novembra ikviens var iegādāties ŠEIT. Savukārt lasītmīļiem varētu būt interesanti iepazīties ar 2021. gadā izdoto Guntas Bāliņas un Regīnas Kaupužas grāmatu “Irēnas Strodes zelta fonds”. Grāmata tapusi, atzīmējot baleta pedagoģes, repetitores un baletmeistares simtgadi, par to vairāk stāsta Gunta Bāliņa.

Kopumā 2021. gads līdzīgi kā iepriekšējais licis Latvijas baletam pielāgoties un meklēt jaunus ceļus, kas ir likumsakarīgi un raksturīgi arī pārējai dejas nozarei. Tas mūs vieno. Arī Rīgas Baleta skolas vadītāja un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētāja Agnese Andersone saka, ka, neskatoties uz “aizvērto pasauli”, darbs dejas pasaulē turpinās: “Man šķiet, ka šī būs bijusi lieliska iespēja tapt kaut kam jaunam un neredzētam. Iespēja radīt vēl nebijušus darbus, izmantojot neredzētas metodes.”

Attēls: skats no 2021. gada Dejas balvas ceremonijas, foto Margarita Germane.