Glītās šausmiņas. Par LNOB iestudējumu “Drakula”

18/10/2021

Dita Jonīte

Dodoties uz jaunāko baletiestudējumu “Drakula”, mani nebaidīja iespēja skatīt šausmas, vampīrus un asinis. Drīzāk otrādi – uz operu devos ar patīkamu satraukumu, jo jaunā baleta izrāde pēc ilgāka perioda solīja tikšanos klātienē gan ar baleta māksliniekiem, gan ar savulaik Latvijā iemīļoto horeogrāfu Kšištofu Pastoru.

Šā gadsimta pirmajā desmitgadē viņš Latvijā viesojās visai regulāri, pozitīvi elektrizējot gaisotni baleta trupā un ienesot svaigu elpu Latvijas Nacionālās operas repertuārā. Kā vienu no mākslinieciski grodākajiem un veiksmīgākajiem tā perioda darbiem vērtēju “Bīstamos sakarus” ar brīnišķīgo Artura Maskata mūziku, Stīvena Skota niansēti izgaismoto, caurspīdīgi vieglo dekorāciju un Kristīnes Jurjānes košajiem kostīmu akcentiem.

Baleta stāsts gan toreiz, gan šajā iestudējumā izaudzēts no epistulārā žanra darba. Poļu teātra un baleta pētnieks Pāvels Hinovskis “Drakulas” libretu veidojis pēc Brema Stokera romāna motīviem. Arī dramatiskajā teātrī jebkurš prozas darbs ir sava veida izaicinājums, un jo īpaši vēstuļu romāni. Tomēr, ja “Bīstamajos sakaros” bija izdevies radīt dejas valodai atbilstošu libretu un saprotamu izrādes kompozīciju (libreta autori – Pastors un Maskats), jaunajā darbā vēlme izstāstīt jeb parādīt maksimāli visu, ko nu iespējams, kļuvusi par klupšanas akmeni. Lai visu pagūtu, apmēram divu stundu garajā izrādē uz skatuves nepārtraukti tiek organizēta kāda darbība, tostarp ar pantomīmu ilustrētas konkrētas sižeta ainas. Un par ko galu galā sanācis šis baleta stāsts? Par fantāzijas tēlu Drakulu, kas reiz dusmās par zaudētu līgavu nolādējis Dievu un kļuvis par vampīru, lai turpmāk biedētu mirstīgos.

Jau prologa pirmajai ainai “Drakulas izmisums” būtībā ir tikai ilustratīva nozīme – vienā mazā fragmentā iepresētais grāfa Vlada Drakulas karš pret turkiem 15. gadsimtā ieraugāms kā Drakulas cīņa ar dažu dejotāju ansambli. Tam seko pārpratuma par Drakulas nāvi attēlojums: viņa mīļotā no bēdām uzskrien pa spirālkāpnēm “tornī”, lai no tā puskrēslā nomestu gaišu auduma gabalu (jāsaprot – nolec no pils torņa). Jā, pa vidu ir arī skaists padedē – manis redzētajā izrādē to saskanīgi izdejo Jūlija Brauere (Elizabete) un Viktors Seiko (grāfs Vlads Drakula). Arī turpinoties izrādei, izteikti teatrālās ainas rada zināmu disonansi, jo nesaaug ar dejas valodu.

Važoņa ratu ierašanās pie pils izskatās pat nedaudz komiski: tos teciņsolī uzstumj divi dejotāji, seko neliela pantomīma – ar Drakulu darījuma dokumentus nokārtot atbraucis advokāts Džonatans, viņš izkāpj, bet ratos paliek sieviete ar diviem bērniem, kuri saskaņā ar libretu esot noraizējušies. No ainas nekādi nevar saprast, kas tā par sievieti un kādas ir viņas attiecības ar Džonatanu. Vēlāk gan sievietei būs loma vienā no Džonatana glābšanas epizodēm, bet viņas mazais bērns tiks pamests saplosīšanai vampīrmeitenēm. Šie piemērie izrādi neredzējušam varētu radīt iespaidu, ka baleta vampīrgabals ir traki komisks. Taču realitātē uz skatuves visi ir ļoti nopietni – atbildīgi izdejo un izstaigā horeogrāfiju, un pie reizes vampīrvaroņi šad tad, vēršoties publikā, glīti atrāda zobu rindas.

Var jau pasmaidīt par skatītāju biedināšanu, un vēl vairāk par daudzajām klišejām: ja dakteris, tad noteikti ar sakvojāžu un vienīgais instruments tam (turklāt – psihiatram) ir stetoskops; ja meitenei (Mīnai) ir pārdzīvojumi, tad tos demonstrē, liekot plaukstas pie sejas un viegli kratot galvu. Varu pieņemt argumentu, ka klišejas un pantomīma pieder klasiska drāmbaleta uzbūves pamatelementiem, taču šaubos, vai nepieciešams vienu un to pašu paņēmienu vairākkārt atkārtot vienas izrādes laikā.

No romāna paņemts ārkārtīgi plašs darbojošos personu loks, kuram izsekot ar vienu reizi ir neiespējami pat tad, ja iepriekš izlasīts librets (vai man pirms izrādes būtu pienākums izlasīt romānu?). Vērojot iestudējumu, grūti saprast, kuri ir galvenie, kuri balsta personāži. Ko simbolizē divi androgīnie pāži, kas visu laiku seko Drakulam (abi kopē arī Drakulas un Džonatana tango divdeju)? Vai izrāde iecerēta par šķīstu vai tumšu un noslēpumainu mīlestību? Vai izfantazētā vampīru pasaule ir kaut kas destruktīvs vai drīzāk ierosinošs un seksuālās enerģijas atraisošs spēks? Ja darbība uz skatuves ir intensīva un tēlu sistēma sarežģīta, tad glābiņu gribētos atrast vismaz libretā, taču Hinovska teksts palīdz vāji. Tādi teikumi kā “Paliek tikai Mīna, joprojām šokēta par savu nekontrolējamo vājumu pret svešu vīrieti” raisa smaidu. Neatbilstība manāma starp ainas nosaukumu “Vampīru midzenis” un izrādē redzamo aktīvo horeogrāfiju, kurā sieviešu ansamblis uz kastēm (zārkiem) pievilcīgi gaisīgās kleitiņās dejo mūsdienīgas kustību frāzes. Tāpat nesaprotu, kas izrādē jāredz zem teksta “Mīna uzmodina draudzeni un atskārš, ka pavedinātājs bija tas pats izskatīgais vīrietis, kas šovakar apbūra arī viņu”… Un pilnīgi noteikti nespēju saprast, kas tur briesmīgs, ja naktī Džonatanam uzmācas trīs skaistas sievietes (jo man jātic libretam, ka tie īstenībā ir vampīri?). Jā, un lai radītu nelielu seksuālu motīvu iespaidu, Džonatanam jāiet gulēt ar kailu torsu. Saprotu, saprotu, ka te viss (kā jau teātrī) ir nosacīts un nav nekāda dokumentālā māksla. Tomēr mākslā īstas emocijas skatītājā iespējams raisīt arī ar metaforām, aktīvu spēli tēlos, saprotamām (vai tieši otrādi) varoņu kaislībām, neikdienišķiem pārdzīvojumiem. Katrā ziņā mīlestība un kaislības šajā baletā atspoguļotas tieši tik tikli, lai uz to varētu vest arī pašus jaunākos skatītājus, jo “Drakula” ir daudz maigāka par nindzjām, reindžeriem un monstriem, ar ko mūsdienās pilna digitālā vide.

Skaistā Vojceha Kilara mūzika brīžiem atgādina par īsti romantiskajiem baletiem. Turklāt silfīdu, Žizeles un gulbju baleti jau arī rāda normālās un tās otras – paralēlās – pasaules dramatiskās sadursmes. Mūzika orķestra atskaņojumā ir tik asociatīvi bagāta un ievelkoša, ka vismaz pāris reizes izrādes laikā jutu – aizpeldu līdzi mūzikai, nevis sekoju uz skatuves notiekošajam, jo deja uz asociācijām nevedina. Tikmēr jautājums par plaisu sabiedrībā patlaban ir ļoti aktuāls: kā iespējams, ka paralēli eksistē tik pretējas pasaules, kur vienā ir tie, kas tic zinātnei, bet otrā tie, kas tic sazvērestības teorijai par “viņiem”, kuri noorganizējuši šo visu (tai skaitā kovidu) un zog bērnus, lai izsūktu no tiem asinis un kļūtu arvien varenāki? Tad kāpēc mēs “Drakulā” izliekamies, ka joprojām esam tikai 19. gadsimta pasakā?

“Drakulā” vēlme vienkārši ilustrēt jau sen uzrakstītu stāstu transformējusies realitātē, kurā kustība ilustrē kustību. Par to īpaši jādomā fināla ainās, kurās notiek pakaļdzīšanās Drakulam: turpu šurpu no kulisēm uz kulisēm pārskrien tēlu grupas, uzskrien vieni – padejo, uzskrien nākamie – padejo… Un pa vidu vēl arī ainas ar palēninājumu. It kā horeogrāfam uz beigām jau pavisam būtu apnicis sacerēt kustību. Jau izrādes sākuma daļā vairākkārt attopos, ka redzu nevis deju, bet dažādu kustību kombinācijas. Viens divi – elkoņi taisnā leņķī priekšā un sānis (štrihs no Pastora rokraksta). Viens divi – kājas gaisā svecītē un atkal lejā. Viens divi – viens dejotājs pietupies, otrs pārmet tam kāju pāri…

Paradoksālā kārtā (jo sižetiski nekas daudz nemainītos, ja tās no skatuves stāsta svītrotu) tieši ainās psihiatriskajā klīnikā pēkšņi caur horeogrāfiju iespējams ieraudzīt mākslinieka personību un dejotāja talantu. Pirmajā brīdī Antonu Freimanu pat neatpazinu. Viņa atveidotais slimnieks Renfīlds caur aktīvo ķermeņa izteiksmību un atdevīgo dzīvi tēlā piesaista nedalītu uzmanību – uz brīdi saproti, ka esi dejas savalgots, jo seko kustībai, caur kuru tver stāstu. Tāpēc jau arī baletu mīlam.

Droši vien vajadzētu kādu vārdu teikt arī par Drakulas izdejotājiem Viktoru Seiko (Drakula jaunībā) un Raimondu Martinovu (Drakula seniors). Tādi tēli gan bija, bet skatuves tumsā un notikumu skrējienā, šķiet, kaut kur pazuda. Atmiņā palikuši vairāki kadri, kuros Drakulas mute maigi liecas pie kārtējā upura baltā kakla… Bet varu arī saprast Drakulu – jo ko tur viņam daudz spēlēt/dejot, ja sievietes no viņa tikai baidās un ir bažīgas par savu tiklumu.

Mēdz teikt, ka visas nelaimes rodas no salīdzinājuma. Un tad arī labāk nezināt neko par Frānsisa Forda Kopolas 1992. gada filmu vai to, cik daudzos filozofiskos virzienos iespējams šo Stokera romānu interpretēt – sākot ar freidismu un beidzot ar feminismu, 21. gadsimta mēri kovidu kā iespējamu atslēgas jēdzienu jau pieminēju. Tikmēr mums atkal ir viens neoklasikas balets par seno laiku fantāzijām ar glītām šausmiņām.

Attēls: skats no izrādes, foto Kristaps Kalns.