Veltījums leģendai. Par ASV laikmetīgā baleta trupas “Complexions” izrādi “Stardust”

21/10/2021

Lauma Berga

I’m just an individual who doesn’t feel the need to have somebody qualify my work. I’m working for me. /David Bowie/

Cik ļoti sarežģīti notverama brīvība – sajūta, ka strādā, šajā gadījumā dejo, sev, veselīgā pašpārliecinātībā, ka vislabāko rezultātu sasniegsi, darot darbu no sirds, nevis dzenoties pēc atzinības.

Šie Deivida Bovija vārdi burtiski pavadīja mani viņam veltītās laikmetīgā baleta izrādes “Stardust” ceļojumā. Tie savijās ar laikmetīgā baleta trupas “Complexions” dejotāju dzīves stāstiem. Piemēram, šīs izrādes spilgtāko dejotāju Džilianas Deivisas (Jillian Davis) un Tatjanas Melendesas (Tatiana Melendez) ceļš līdz “Complexions”, lai arī pilnīgi pretēju galējību dēļ, ir līdzīgs. Abas fenomenālās dejotājas saskārās ar klasiskās dejas pasaules atraidījumiem sava auguma dēļ. Par spīti, manuprāt, novecojušajiem klasiskā baleta standartiem un 33 centimetru lielajai auguma atšķirībai, abas sievietes nu dejo blakus uz vienas skatuves.[i] Klasiskās dejas standarti tika eleganti lauzti jau pašā vakara sākumā. Atveroties priekškaram, iezīmējās skaisti dejotāju silueti – plecu pie pleca  ar muguru pret skatītājiem. Klasiskā baleta trupas izpildījumā šī dejotāju līnija būtu sakārtota pēc augumiem, taču šeit novietojums mērķtiecīgi pasvītroja dejotāju dažādību.

Vakara programma bija sadalīta divos cēlienos. Pirmā daļa tika dejota Baha mūzikas pavadībā, un otrajā beidzot sadzirdējām tik ļoti gaidīto Deivida Bovija mūziku, ar vienu izņēmumu – Pītera Gabriela kaverversiju Bovija dziesmai “Heroes”. Kopumā abas vakara daļas šķita atrautas viena no otras. Un – ne velti. Pēc vairākām tīmeklī pavadītām stundām, pateicoties laikrakstam “Los Angeles Times” un The Joyce Theater mājaslapai, noskaidroju, ka vakara pirmā un otrā daļa ir savā starpā pilnīgi nesaistīti viencēlieni – “Bach 25”, radīts par godu “Complexions” divdesmit piektajai jubilejai, un “Stardust”, īstais veltījums Deividam Bovijam. Pārsteidzoši šķiet tas, ka šī informācija nav atrodama nevienā publiski pieejamā un ar festivālu saistītā tīmekļvietnē. Tā nav atrodama ne “Biļešu paradīzes”, ne VEF Kultūras pils, ne arī Starptautiskā Baltijas baleta festivāla mājas lapā vai kopējā festivāla programmā. Visās iepriekšminētajās vietnēs vakars kopumā tiek reklamēts kā veltījums Deividam Bovijam. Ļoti ceru, ka šos viencēlienus atsevišķi izcēla vismaz vakara drukātajās programmās, kuras izķēra zibens ātrumā un pie kurām man nelaimējās tikt.

Abu viencēlienu horeogrāfija bija ļoti dinamiska un tehniski sarežģīta, prasot milzīgu dejotāju atdevi. Manāms, ka Dvaits Rodens (Dwight Rhoden) horeogrāfijas radīšanas procesā ļoti iedvesmojies no dejotājiem, tādējādi izceļot katra dejotāja stiprās puses un unikālās prasmes. Bija liels prieks vērot izpildītāju labās tehniskās spējas, ASV dejotājiem raksturīgo atlētismu un degsmi.

Vakara otrā daļa, patiesais veltījums Deividam Bovijam, bija nenoliedzami aizraujoša un krāšņa. Vairākus dejotājus vienoja Deivida Bovija alter ego Ziggy Stardust grims – atpazīstamais zibens formas krāsojums pār vienu aci. Šie dejotāji cits pēc cita iemiesojās Bovija tēlā, nododoties sarežģītiem solo iznācieniem, kurus vienoja lip sync jeb popielas elementi.

Kopējā vakara tēma vijās ap dejotāju individualitātes izcelšanu – visi kopā, bet katrs tik atšķirīgs. Šī individualitāte un dažādība lieliski sasaucās ar klāt esošo Deivida Bovija tēlu. Veltījums māksliniekam bija, nevis vēlme viņu atveidot, bet gan pateicība par to, ka viņš vienmēr uzdrošinājies būt patiess pret sevi un savu skatītāju, ka viņš ļāvies katrai savai mākslinieciskajai fantāzijai.

Tomēr, kritiski skatoties uz vakaru, man pietrūka dziļākas horeogrāfijas jēgas un domas. Viencēliens iemiesoja jautras svinības, dejotāju tehnisko spēju izrādīšanu un protestu pret individualitātes apspiešanu klasiskajā dejā. Taču, jau dodoties uz izrādi, zināju, ka neviļus salīdzināšu to ar pasaulslavenā franču horeogrāfa Rolanda Petī (Roland Petit) 1972. gadā radīto “Pink Floyd Ballet”un modernā baleta guru Morisa Bežāra (Maurice Bejart) 1997. gada veltījumu Fredijam Merkūrijam un “visiem, kas pāragri aizgājuši no šīs dzīves” – “Ballet For Life.

Liela idejiska līdzība Rodena darbam ir tieši ar Morisa Bežāra “Ballet For Life”. Analoģiska pieeja izmantota arī mūzikas izvēlē. Šī vakara gadījumā tas bija Bahs un Bovijs (līdz galam nesapratu, vai viencēlienu apvienošana vienā vakarā, radot kopēju auru, bija horeogrāfa apzināta izvēle, vai arī šie darbi uztverami pilnīgi atsevišķi), savukārt Bežāra darbā izmantota Mocarta un “Queen” mūzikas saspēle, abos gadījumos apvienojot klasiku ar rokmūziku.  

Salīdzinot abus darbus, saprotu, ka Bežāra “Ballet For Life” izrādei, gluži kā rokmūzikai, ir vairāki slāņi. Uz skatuves notiekošo pavada ļoti skumja un tajā brīdī aktuāla nots – fonā jaušamas sirdssāpes un izmisums par AIDS atņemtajām dzīvībām. Gadu pirms izrādes tapšanas, mūžībā bija devies arī Bežāra baleta galvenais dejotājs Džordžs Donns. “Queen” ģitārists Braiens Mejs reiz teicis: ““Ballet For Life” izrāde rada aukstas tirpas, bet tā nav bezcerības pilna, tā joprojām meklē skaisto.” Arī Deivida Bovija dzīve bija lielu kontrastu pilna, ar milzīgu emocionālo spektru – no augsta lidojuma, gandrīz supercilvēka statusa līdz rūgtai un klusai aiziešanai no dzīves, divas dienas pirms nāves kā priekšvēstnesi izdodot albumu “Blackstar”.

Dodoties uz Deividam Bovijam veltītu dejas izrādi, sagaidīju lielāku emocionālo dziļumu, cerēju tikt ievilkta kosmiskā lidojumā, kas tik ļoti saistās ar viņa personību un daiļradi, taču rezultātā mani pārņēma sajūta, ka atrodos tematiskā ballītē, jāatzīst, ļoti jautrā, aizraujošā un tehniski sarežģītā.

Los Angeles Times” 2018. gada rakstā minēts, ka Dvaits Rodens reiz cer šo veltījumu papildināt ar vēl vienu cēlienu, padarot to par atsevišķu izrādi. Saprotams, ka pandēmijas laikā tas nav bijis iespējams, un varbūt tieši tāpēc šo darbu pavada neliela nepabeigtības sajūta. Iespējams, šī horeogrāfija dzīvos un attīstīsies, turpinās pārsteigt un mainīsies kā pats Deivids Bovijs savā daiļradē.

Attēls: skats no “Stardust” izrādes Rīgā, foto Jānis Brencis.


[i]Lai pieteiktos uz klasiskā baleta trupas atlasēm, dejotājam jau savā CV jānorāda augums un svars. Bieži vien tie kļūst par pirmajiem kritērijiem kandidāta izvēlē. Lielākā trupas daļa ir tieši kordebalets, un tā dejotāji tiek izvēlēti pēc jau iepriekš noteiktiem auguma kritērijiem.