Mazāk ir vairāk. Par LNOB izrādes “Bolero” ierakstu tiešsaistē

02/07/2021

Laura Āboltiņa

Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) kolektīvam izrādē “Bolero” veiksmīgi izdevies realizēt vairumam klasiskā baleta skatītāju neierastu dejas formu – viencēliena baletu un sniegt atšķirīgu izpildījumu franču komponista Morisa Ravēla komponētajai mūzikai.

“Bolero” ir Morisa Ravēla slavenākā kompozīcija, 1928. gadā to komponistam pasūtīja un izpildīja krievu izcelsmes aktrise un baletdejotāja Ida Rubinšteine un horeogrāfiju veidoja krievu horeogrāfe Broņislava Ņižinska. Tai veidotas dažādas deju variācijas, kuras izpildījuši daudzi dejotāji dažādās paaudzēs. “Bolero” iestudējums Kšištofa Pastora horeogrāfijā pirmoreiz skatītājiem rādīts 2012. gadā Nīderlandes baletā, bet pirmizrāde LNOB notika 2015. gada 22. oktobrī, savukārt, šopavasar plašākai publikai bija iespēja to redzēt tiešsaistē.

Pastora horeogrāfijā mijas klasiskā baleta, laikmetīgās dejas un raksturdeju elementi, kompozīcijas izteiksmes forma ir brīva no ierobežojumiem un ierastajām klasiskā baleta kustībām. Jau no pirmajām mūzikas taktīm rodas sajūta, ka dejotāji izbauda šo dejas brīvību, katru dejas soli un tas viņiem sagādā prieku. Līdzsvars dejas stilu starpā ir tieši tik samērīgs, lai tas būtu vizuāli baudāmi, estētiski un skatītājam interesanti visu izrādes laiku. Uz mirkli uzplaiksnījuši tango, spāņu dejas elementi vai pēkšņi laikmetīgās dejas iestarpinājumi ar negaidītu interpretāciju un pavērsieniem ir kā svaigs pavasara gaisa elpas vilciens pēc ziemas aukstuma un klusuma, tādas inovācijas pamanāmi atsvaidzina deju, un šķiet, ka arī pašiem dejotājiem dod lielāku impulsu iejusties dejā un izjust katru kustību niansi ar dubultu atdevi.

Tā kā anotācijā nav norādīts sižets ar konkrētiem tēliem, tad katram skatītājam ir iespēja skatīties dejas stāstu savā izpratnē, pieņemot dažādos uzveduma tēlus pēc savas interpretācijas. Piemēram, piešķirot trešajiem dejotājiem, kuri dejo vienlaicīgi ar solo pāri, slēpto domu, emociju, ego, otrā “es” tēla vai kādu citu lomu. Pārsteidzoša ir izrādes nobeiguma kulminācijas daļa, kurā pretēji ierastajiem baleta izrāžu fināliem, kuros uz skatuves sanāk arvien vairāk izrādes dalībnieku, šoreiz pēkšņi viss kordebalets pāris taktīs no straujas un emocionālas kustības pazūd, atstājot uz skatuves tikai galvenos varoņus – vienus un beidzot patiesi kopā bez iekšējiem vai ārējiem iedomu vai īstiem līdzgaitniekiem.

LNOB viencēlienu izpilda solisti Alise Prudāne, Raimonds Martinovs un LNOB dejotāju trupa. Solistu sadarbība ir ļoti saskanīga, nolasās viņu tēli, veidojas saprotama kopaina un stāsts dejā ir loģisks, ar kordebaleta dejotājiem veiksmīgi papildināts, nobeigumā saprotams un, neskatoties uz salīdzinoši īso viencēliena horeogrāfiju, dejotāji spējuši prasmīgi pasniegt savu stāstu, dodot skatītājam gan vizuālu, gan emocionālu baudījumu. Solistu mākslinieciskais sniegums ir profesionāls, tehniski augstā līmenī, emocionāls un ar savu izpildījumu ļauj noticēt dejas stāstījumam, kas reizēm diemžēl nav vērojams citos horeogrāfiskos uzvedumos.

Arī kordebaleta izpildījumā vērojama laba saskaņa, dejotāji jūt kopējo noskaņu, prasmīgi ietur raksturu, vienlaicīgi nenomācot solo dejotāju sniegumu pat brīžos, kad kustību kombinācijas ir pietiekami spraigas un aktīvas. Horeogrāfisko iestudējumu visā tā laikā caurvij raksturīgas un brīžiem līdzīgas kustību kombinācijas, kuras pa laikam atkārtojas, kļūst atpazīstamas. Izpildītas, izmantojot dažādus kompozīcijas paņēmienus, tās dažādo visu horeogrāfiju un savieno katru nākamo frāzi loģiskā secībā kā teikumi. Šķietami vienkārša kombināciju izpildīšana dažādās plaknēs, izkārtojumā, taisnās diagonālēs vispirms sievietēm, pēc tam vīriešiem, rada savdabīgu fona efektu un sajūtu, ka deja ir ilga un jau ar atpazīstamiem dejas elementiem, kurus ir interesanti vērot tieši dažādās variācijās. Šīs kordebaleta dejotāju frāzes var uztvert gan kā statisku vai kustīgu fonu, gan kustīgas bildes vai meklēt alegorijas, kuras saistītas ar konkrētā brīža solo dejotāju attēloto darbību un emocijām. Horeogrāfija ar iespēju izvēlēties savu scenāriju, kurš pasniegts dejotāju izpildījumā, bet tomēr var katram būt atšķirīgs emocionālā uztverē.

Neierasts ir vīriešu kordebaleta nogājiens un iznāciens uzveduma laikā, kad tie nemanāmi pazūd un iznirst no aizmugures tumsas kā siena. Efektīgs paņēmiens pakāpeniskai vienatnes sajūtas radīšanai un mazināšanai. Lakoniska un tīra veidojas vizuālā bilde, kad dejotāji atrodas statiski gandrīz uz vietas, mainās tikai plaknes. Pievienojoties sieviešu kordebaletam no viena sāna, veidojas savdabīgs kustību kanons, kur vīriešu sastāvs nekustīgi stāv, iezīmējot telpas aprises, sievietes pāriet pār skatuvi, efektīgi mainot kopējo zīmējuma izkārtojumu. Kamēr solisti dejo, kordebalets ar līmeņu maiņu paspilgtina solistu dejotās emocijas un izceļ kopējo dinamiku. Solo gājieni mijas ar kordebaleta absolūti sastingušām pozām, ļaujot noturēt nedalītu uzmanību uz solo pāri.

Scenogrāfijas koncepcijas autors ir horeogrāfs Kšištofs Pastors un tas ir likumsakarīgi, jo scenogrāfija, tāpat kā visa izrāde, ir vienkārša, askētiska, bez liekām detaļām, kuras varētu novērst uzmanību no galvenā – dejas, dejotājiem un stāsta, kuru stāsta dejotāji. Gaišā, gandrīz baltā deju grīda un melnās kulises ir lielisks fons, lai izceltu deju, padarītu dejotājus par vienīgajiem un galvenajiem izrādes “objektiem”. Vienīgais dekoratīvais elements uz skatuves ir vertikāls, gaišs ekrāns, kurš aizņem lielāko dibenplāna vertikālo zonu. Skatītājam ir iespēja pašam askētiskajā vidē uzburt tieši tādu vīziju, kādu katrs vēlas redzēt, balstoties uz dejotāju atainoto stāstu. Brīžiem skatuves scenogrāfija ir paši dejotāji, veidojot zīmējumus ar augumiem dažādos rakursos, plaknēs, līmeņos. Akcenti iezīmējas arī no kailām rokām un kājām uz tumšā fona, veidojot kontrastējoši dinamisku kustību un radot bagātīgu skatuves piepildījumu.

Gaismu mākslinieks Levs Kleins ar neuzkrītošu gaismojumu spēj izcelt solistu iznācienus, akcentē to, kas jāredz, kordebaletam ļaujot palikt otrajā plānā, kad tas nepieciešams. Gaismojumā silti, klusināti toņi mijas ar spilgtiem, gaišiem akcentiem uz solistiem, norādot to svarīguma pakāpi.

Skatuves un dejotāju izgaismojums izrādes sākumā no zaļgani bēšiem toņiem pakāpeniski un nemanāmi mainās un kļūst arvien intensīvāks un tumšāks, pārejot uz dzeltenīgi oranžu toni, līdz sasniedz sārtu un mainās uz arvien tumšāku un intensīvāku sarkano krāsu. Gaismu maiņa ar katru jaunu muzikālo un kustību frāzi izceļ un papildina mūzikas intensitāti un mērķtiecīgi ved uz nobeiguma kulmināciju. Pateicoties gaišajam ekrānam, šīs gaismu spēles sniedz ļoti pamanāmu un kopējo noskaņu paspilgtinošu efektu. Izgaismojumi no augšas veido dejotāju ēnu zīmējumus, papildinot kompozīciju ar vizuāliem kontrastējošiem efektiem.

Kostīmu māksliniece Marta Fīdlere izrādei veidojusi lakoniski vienkāršus, augumam daļēji piegulošus krītoša auduma tērpus. Visiem dejotājiem tie ir sarkanā krāsā, kas paspilgtina dejotāju ķermeņa līnijas un ansambļa vienotību un izceļ katru kustību. Solistiem ir iespēja būt vienotiem ar pārējiem dejotājiem, kas vairākās epizodēs arī veiksmīgi tiek izmantots, lai pēc tam efektīgi nodalītos no pārējiem un savu solo lomu parādītu jau caur atšķirīgām dejas kustībām, emocijām un attiecībām, nevis būtu pamanāmi tikai tāpēc, ka ir atšķirīgs tērps. Uzskatāms piemērs, ka “mazāk ir vairāk”.

Izrādes diriģents Mārtiņš Ozoliņš prasmīgi spējis savienot orķestra un dejotāju kopdarbu veiksmīgā galarezultātā, jo skaņdarba specifika prasa ievērot daudz muzikālo nianšu, ieskaitot precīzu pamata ritma noturēšanu, kuru baletā mēdz pielāgot dejotāju specifikai, izmantojot tempu maiņu, ritenuto un  pauzes. Dejotājiem, savukārt, ir jāspēj pielāgoties un izdejot katru muzikālo frāzi līdz mazākajai niansei. Deju izrāde ar dzīvās mūzikas pavadījumu prasa augstas profesionālās deju un muzikālās prasmes, un šajā izrādē tādas nenoliedzami piemīt visiem iesaistītajiem māksliniekiem.

Noskatoties izrādi, secinu, ka deju priekšnesumi ir tas, kā šobrīd ļoti pietrūkst un, jo īpaši – labu deju priekšnesumu. Ja es būtu balerīna, es vēlētos dejot šajā izrādē, gan spilgtās Ravēla mūzikas dēļ (sākot klausīties, nevari pārtraukt un turpini dungot līdzi vēl ilgi pēc tam, kad mūzika jau beigusies), gan dejas dēļ, kura savās lakoniskajās un brīvajās līnijās atver plašu ceļu pozitīvām emocijām un fantāzijai, aizraujot absolūtā paralēlajā pasaulē.

Attēls: skats no izrādes “Bolero”, foto Andris Tone.