Kā jau katru gadu “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Šogad – neparastāk

10/08/2021

Klāra Igo

Vasaras nogales garšu augustā vienmēr nes starptautiskais baleta festivāls “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Šogad festivāls bija citādāks. Vai tā ir pandēmija, kas neizbēgami skārusi pat tās cilvēka pieredzes, kuras parasti baudām, lai no realitātes izbēgtu?

Koncerts sākas ar fragmentu no baleta “Kopēlija”. Dejo Sabīne Strokša, kurai piemīt skaistas, plūstošas līnijas, kas perfekti piestāv Kopēlijas maigajam, jauneklīgajam tēlam. Skaists, gaišs un klasisks ievads baleta svētkiem. Jau pierasts, ka šādus pasākumus ievada klasiskā baleta fragmenti, tomēr šis vakars izvēršas klasiskais pret moderno un neoklasisko cīņas zīmē.

Par koncerta spilgtāko zvaigzni (nevaru izvairīties no šī arbitrārā jēdziena lietojuma) kļūst Hamburgas baleta vadošā soliste Anna Laudere. Annas sniegumā baudāms briedums, pieredze, dejas vieglums un emociju dažādību.

Bet, vēl pirms uz skatuves kāpj Anna un viņas partneris Edvīns Revazovs, jāmin kāda ar deju nesaistīta, tomēr tādēļ ne mazāk nozīmīga šī vakara detaļa. Koncerta vadītājs ir tā organizators Aivars Leimanis. Viņa veidotie pieteikumi, kuri šovakar bieži tiek paplašināti ar iestarpinājumiem par pandēmiju, to, cik grūti mūsu baletdejotāji pavadījuši šo laiku, un dažādām Latvijas Nacionālā baleta mārketinga aktivitātēm, rada sajūtu, ka esmu atnākusi uz kādu “savējo” pasākumu.  Uzmetot skatienu pirmajās rindās sēdošajiem pakaušiem, atgādinu pati sev, ka to īpašnieki par biļetēm samaksājuši 40 eiro. Lai gan baleta vide Latvijā ir tiešām maza un daļa no šī pasākuma šarma manās acīs vienmēr ir bijis slepeni vērot daudzu koncerta apmeklētāju izvērstās pēdas un graciozi taisnās muguras, tomēr gribētos domāt, ka notikumam, kurš sevi definē kā starptautisku festivālu, piemīt ambīcijas būt kam vairāk nekā pasākumam savējiem. Iespējams, ka šī vakara mērķi esmu pārpratusi.

Piezīme “pandēmijas laikā tapušais” ievada arī Annas Lauderes un Edvīna Revazova izdejoto fragmentu no Džona Noimeijera radītā baleta “Ghost light”. (“Ghost Light” ir skatuves tradīcija, par kuru vairāk vari uzzināt šeit.) Vārdu “pandēmija” grūti izdzēst no prāta, un duetā saskatu divu cilvēku attiecības šajā sarežģītajā laikā. Diemžēl pandēmija un problēmas, kas nākušas līdz ar to, ir neizdzēšama realitāte, un arī šis koncerts notiek šodien tik bieži atkārtotā jēdziena zīmē. Annas un Edvīna sniegumā attēlotie notikumi un emocijas ir aktuālas un vienlaicīgi katram skatītājam dziļi personīgas. Mani aizkustina pat Annas mazais paklupiens, kurš satuvina mani – skatītāju – un viņu – uz tālās un gaismām apspīdētās skatuves esošo.

Nākamā uzstāšanās nostiprina ideju par šo pasākumu kā tādu, kurā, ja ne kvantitatīvi, tad kvalitatīvi dominē modernā un neoklasiskā deja. Pasaulslavenā horeogrāfa, kustības valodas Gaga autora Ohada Naharina (Ohad Naharin) darbu dejo no Latvijas nākusī un šeit izglītību guvusī Valērija Kuzmiča. Valērija šobrīd darba gaitas pavada prestižajā Gēteborgas operas dejas kompānijā. Vērot klātienē šāda līmeņa horeogrāfa darbu un dejotāju ar tai piemērotām spējām ir īpašs notikums. Valērijas uzstāšanās Jūrmalā ir nozīmīga arī tādēļ, ka sekot vietējo dejotāju gaitām ārzemēs diemžēl visbiežāk iespējams tikai sociālajos tīklos.

Valērijas sniegums ir absolūti moderns un “citplanētisks”. Viņai piemīt apbrīnojama kustības amplitūda, spēks un enerģija. Šo ārpasaulīgo iespaidu rada ne tikai Valērijas plastiskās kustības, kas aptver telpu dažādos veidos, bet arī krievu popmūzika, kura tālumā dzirdama brīdī, kad priekšnesumā ieskanas klusums. Tāds neliels, sirreāls atgādinājums, ka esam tepat, Jūrmalā.

Klasisko baletu šī vakara klasiskā – modernā dualitātē pārstāv divi fragmenti no baleta “Gulbju ezers”. Pēc tikko redzētajiem numuriem klasiskās dejas izpildītāji saskaras ar pārbaudījumu – kā sacensties ar modernās dejas sniegtajām emocijām un žestu amplitūdu? Jāsaka, ka šajā cīņā klasiskais balets piekāpjas mūsdienīgāku dejas izpausmju priekšā. Lai gan Odetas lomas izpildītājai Jūlijai Brauerei nenoliedzami piemīt brīnišķīgas klasiskās dejas dotības un līnijas, tomēr rodas sajūta, ka dejotāja uz tām pārlieku paļaujas. Jau iznākot uz skatuves, Baltais gulbis izskatās noguris un bēdu sagrauzts. Jā, traģisms ir daļa no Odetas lomas. Galu galā “Gulbju ezers”, kā jau visi klasiskie baleti, ir stāsts par mīlestību un cerību. Tomēr tā ir cīņa starp labo un ļauno, kura šajā vakarā izskatījās zaudēta vēl nesākusies.

Odīlijas pas de deux šovakar izpilda Annija Kopšāle. Misēkļi piruetēs un fuetē, tomēr Annija savas spējas apliecina koncerta finālā. Tāpat kā Jūlijas izpildītajā fragmentā arī šeit rodas sajūta, ka tiek izdejoti jau izstāstīti stāsti un jau izdzīvoti tēli. Gribētos sagaidīt personīgāku, unikālāku tēlu interpretāciju. Katrs solis uz skatuves ir jauns stāsts, un viens no klasiskā baleta izaicinājumiem ir veidot jaunu, skatītājam interesantu interpretāciju tēlos, kuri redzēti jau neskaitāmas reizes.

Šajos “Gulbju ezers” fragmentos baudām arī koncerta ārzemju viesi Filipu Fedulovu. Plakātos vēl 10 minūtes pirms koncerta gan redzams Vadima Muntagirova vārds. Saprotu, ka vārdu no plakāta dzēst nav iespējams, tomēr cieņa un ētiska nostāja pret biļešu pircēju, manuprāt, ir neatņemama jebkura pasākuma organizēšanas sastāvdaļa. Filipa Fedulova sniegums ir klasiskā baleta prasībām visnotaļ pieklājīgs (kas ir kompliments), tomēr spēcīgi epiteti, skatoties uz šo dejotāju, prātā nenāk. Intervijā, kuru noskatos pirms ierašanās Jūrmalā, Aivars Leimanis stāsta par problēmām organizēt ārzemju dejotāju uzstāšanos, jā, jūs uzminējāt, pandēmijas apstākļos. Manuprāt, šoreiz tā ir laime nelaimē. Starptautisku “piruešu griezēju” un šādam pasākumam ierastu klasisku pas de deux trūkums šoreiz bija milzīgs pluss un sniedza šim vakaram jaunu elpu un dažādību. 

Klasiskā baleta noti turpina fragmenti no LNOB jauniestudējuma “Divi metri”.  Teikšu, ka par humora izjūtu tāpat kā par gaumi nestrīdas. Publika smejas un tas varbūt arī ir vissvarīgākais. Skatoties “Apburtās princeses” adagio Aivara Leimaņa horeogrāfijā, domās nododu sveicienu horeogrāfam Kristianam Špukam.

Vēl vienu modernajā dejā nozīmīgu vārdu un spilgtu pieturas punktu šajā vakarā nes Elza Leimane un Antons Freimans, izpildot fragmentu no Marko Gekes (Marco Goecke) baleta “Ugunsputns”. Gekes horeogrāfijām raksturīgās ekspresīvās, ar sevi konfliktējošās kustības un Stravinska mūzika rada pacilātību un katarsi, kas hipnotizē un aug ar katru mūzikas noti un kustību.

Koncerta noslēgumā vakara zvaigzne Anna Laudere un Edvīns Revazovs ar duetu no Džona Noimeijera baleta “Kamēliju dāma”. Viegli, brīvi un lidojoši. Aizmirstu par kājām, rokām un citām dejā svarīgām ķermeņa daļām. Šopēna mūzikas pavadījumā ar aizkustinājumu vēroju Annas garos, gaisā plīvojošos izlaistos matus. Laikam cilvēcīga vēlme pēc prieka un svaiga gaisa malka, kuru šogad meklēja koncerta publika, aplipinājusi arī mani.

Attēls: Nihal Demirci on Unsplash