Vai visi mākslinieki iet ledus vannās? Dejotāja veselības atbalsta mehānisma pirmie un grūtie soļi Latvijā

24/01/2022

Lauma Berga

Šis raksts ir par man pašai ļoti tuvu, aktuālu un sāpīgu tēmu jeb atbalsta mehānismu jaunajam dejotājam Latvijā. Savulaik, kad mācījos Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, šis mehānisms principā neeksistēja. Katrs skolēns kā ūdenī iemests pīlēns mācījās peldēt pats par sevi. Izdzīvo stiprākais. Būdami bērni, vēl emocionāli nenobrieduši indivīdi, mēs, sekojot šim principam, dzīvojām, cīnījāmies un centāmies kaut ko sasniegt. Par spīti traumām, par spīti bezmiega naktīm, par spīti ēšanas traucējumiem, mēs katru dienu savas problēmas saslaucījām un noslēpām zem tepiķa, gājām uz skolu un turpinājām lēkt ar lauztām kājām (mana personīgā pieredze). Mums skolā nebija tāda medicīnas atbalsta mehānisma, kāds jau toreiz pienācās sportistiem, nebija komandas, kas varētu uzraudzīt to, vai noslogoto bērnu attīstība rit atbilstoši plānam. Šeit runa nav par baleta treniņiem un skolotājiem, jo visi pasniedzēji skolā ir savas jomas profesionāļi. Tāpat jāsaprot, ka jebkuras nozares treneris būs prasīgs, jo nododamo zināšanu apjoms ir milzīgs un rezultāts ir jāsasniedz. Šeit runa ir par kopējo sistēmu, atbalstu, kas pieejams bērniem ar paaugstinātu slodzi.

Pēc sešiem baletskolā pavadītiem gadiem mani uzaicināja mācīties Nīderlandes Nacionālajā Baleta akadēmijā (De Nationale Balletacademie), un es nonācu pilnīgi citā realitātē. Nonācu vidē, kur līdzās pastāvēja pasaulslaveni baleta skolotāji un vesela atbalsta mehānisma komanda. Šīs atbalsta komandas sastāvā bija fizioterapeiti, uztura speciālists un Nīderlandes Nacionālā baleta, kā arī Nīderlandes Dejas teātra (Nederlands Dans Theater) pilašu skolotāja Leila Kestere (Leila Kester). Mēs klausījāmies funkcionālās anatomijas lekcijas, lekcijas par baletā visbiežāk sastopamajām traumām, to profilaksi. Ja gadījumā kāds satraumējās, bija skaidrs rīcības plāns, lai jaunais atlēts pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu atgriezties profesionālajos treniņos, traumas izraisīto piespiedu “atpūtas” laiku izmantojot, lai ar pilašu un citu vingrinājumu palīdzību ne tikai uzturētu satraumēto dejotāju formā, bet arī strādātu pie viņa klupšanas akmeņiem un lai viņš atgrieztos treniņos spēcīgāks nekā iepriekš.

Nākamais solis manā dzīvē pēc skolas beigšanas bija pievienošanās Somijas Nacionālajam baletam (Suomen Kansallisbaletti), kur dejotājiem – nu jau profesionāļiem – pieejamais atbalsta mehānisms bija vēl lielāks. Paralēli šai pieredzei, biju ļoti patīkami pārsteigta, kad 2016. gadā uzzināju, ka Rīgas Baleta skolas komandai pievienojas fizioterapeite Līga Līdumniece. Tāpat, katru reizi apciemojot skolas telpas (Rīgas Baleta skola, iepriekš – Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, saviem audzēkņiem, lai kurā pasaules malā tie vēlāk būtu nonākuši, vienmēr bijusi kā mamma – mūžīgi mīlestības pilna un priecīga tos redzēt), pārliecinājos, ka skola burtiski ieelpojusi svaigu gaisu. Jaunas vēsmas bija manāmas it visur – sākot ar izmaiņām interjerā, beidzot ar loģisku stundu sarakstu un savu vispārizglītojošo priekšmetu skolu vidusskolēniem (kādreiz vidusskolas vispārizglītojošie priekšmeti dejotājiem notika kopā ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņiem).

Skola nenoliedzami ir spērusi milzīgu soli mūsdienīgas attīstības virzienā. Tomēr tās nesenu absolventu, kā arī audzēkņu, kas turpina mācības ārzemēs, viedokļi liecina, ka fonā tieši saistībā ar atbalsta mehānisma pieejamību un tā izmantošanu joprojām jaušamas stagnācijas sekas.

Ir vilinoši, neiedziļinoties reālajā situācijā, norādīt ar pirkstu uz nepilnībām, bet kad tieši tas ir novedis pie progresa? Šis raksts radies, pateicoties manai vēlmei izprast, pateicoties vēlmei atšķetināt šo kamolu, lai saprastu, kādi kalni jau ir pārvarēti, kādi vēl ir priekšā, un pats galvenais – kā mums kopā šos kalnus gāzt. 

Vai tiešām “skatuves māksla” ir pilnvērtīgs baleta apzīmējums?

Lai padziļināti izprastu situāciju Latvijas baleta nozarē, šī raksta nolūkos intervēju PIKC Nacionālās Mākslu vidusskolas struktūrvienības “Rīgas Baleta skola“ vadītāju Agnesi Andersoni, Rīgas Baleta skolas fizioterapeiti Līgu Līdumnieci un Latvijas Nacionālā baleta fizioterapeiti Lieni Glāzeri. Vēloties mācīties no ziemeļu kaimiņu pozitīvā piemēra, raksta nolūkos intervēju arī Somijas Nacionālā baleta Fizioterapijas nodaļas vadītāju, International Association for Dance Medicine & Science komitejas priekšsēdētāju Johannu Osmalu.

Latvijas Nacionālā baleta fizioterapeiti Lieni Glāzeri ilggadējie novērojumi noveduši pie secinājuma – visam jāsākas jau baletskolā. Ļoti daudzi jaunie baletdejotāji gūst traumas jau pirmajos darba mēnešos, un tas tiešā veidā saistīts ar neziņu par to, kā profesionālam dejotājam pašam pareizi jārūpējas par savu ķermeni. Ja absolventi Nacionālajam baletam pievienotos jau izglītoti par fizioterapiju un tās sniegtajām iespējām, ja viņiem būtu anatomijas pamatzināšanas un zināšanas par traumu profilaksi, traumu būtu daudz mazāk. Pirmā darba uzsākšana jebkuram dejotājam ir stresa un pārdzīvojumiem bagāts brīdis. Šajā laikā būtu jāpievērš īpaša uzmanība savai veselībai, jo paaugstināta slodze būs viņa ikdiena, no kuras atkarīgi gan panākumi, gan ienākumi, taču vēlme iederēties un pierādīt sevi kā spējīgu profesionāli bieži vien noved pie paša izraisītas pārslodzes.

Pēc sarunas ar Rīgas Baleta skolas vadītāju Agnesi Andersoni uz mazu brīdi (bet tikai mazu brīdi) zaudēju cerības, ka situāciju iespējams uzlabot atbilstoši 21. gadsimta vajadzībām. Problēmu jūra. Kā nodefinēt galveno stagnācijas iemeslu? Agnese Andersone pašaizliedzīgi cīnījusies, lai skola iegūtu jaunu elpu, un tas patiešām notiek. Rakstītas neskaitāmas vēstules ministrijām, tomēr pārmaiņas notiek lēnām, jo priekšā mums visiem labi pazīstamais sliktais tēls latviešu folklorā vārdā Sistēma. Agnese atzīst: “Sistēmas būtībā nav nekas slikts. Sistēmai ir jābūt, likumi un kārtība palīdz. Taču likumiem ir jābūt jēgpilniem.”

Mani pārņem viegla šoka stāvoklis, uzzinot, ka likuma acīs baleta skolas audzēkņi nav bērni ar paaugstinātu slodzi. Ministru kabineta noteikumos Nr. 594 “Sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības kārtība” rakstīts, ka veselības aprūpe un medicīniskā uzraudzība pienākas sportistiem un bērniem ar paaugstinātu fizisko slodzi, savukārt apzīmējums “bērni ar paaugstinātu fizisko slodzi” atšifrēts kā  bērni, kas “apgūst profesionālās ievirzes sporta izglītības programmu un nepiedalās sporta sacensībās”. Līdz ar to potenciālais finansējums, bērnus ar paaugstinātu slodzi atbalstošie un aizsargājošie likumi uz Baleta skolu neattiecas. Baleta skola finansiāli ir atkarīga no Kultūras ministrijas, kas, savukārt, ir atkarīga no Finanšu ministrijas, tajā pašā laikā Baleta skolai ir jāievēro visi Izglītības ministrijas izdotie noteikumi, kas par profesionālo izglītību nereti aizmirst, liekot baletdejotājus vienā katlā ar visām pārējām profesionālās izglītības nozarēm un pilnīgi neņemot vērā to, ka savā būtībā visi baletdejotāji ir pasaules mēroga atlēti.

Agnese spiesta ar nožēlu atzīt, ka ar saviem vidēji 170 audzēkņiem mēs neesam redzami, saprotami un izprotami. Mēs neesam izdevīgi, jo mūsu ir maz un ilgstoši paši esam klusējuši, un, kamēr mēs kā nozare neiegūsim vērtību sabiedrības acīs, tā arī turpināsim būt neizdevīgi.

No Profesionālās izglītības likuma izriet, ka balets ir skatuves māksla un baletdejotāji – mākslinieki. Atzīstu, tas izklausās skaisti, daudz elegantāk nekā “atlēti”, tomēr, raugoties no praktiskās puses, man šķiet neprātīgi, ka baletdejotāji tiek pielīdzināti drīzāk gleznotājiem, nekā sportistiem. Jo likumi nav paredzēti tam, lai nozare tiktu dēvēta skaistā vārdā, saglabājot tās seno šarmu. Tie ir paredzēti, lai pilnvērtīgi un jēgpilni atbalstītu attiecīgo nozari. Likumos nav vietas “mākslinieciskai” domāšanai. Ja baletskolas audzēknis, pēc tam arī profesionāls dejotājs, astoņas stundas dienā velta fiziski smagiem treniņiem, piedalās starptautiskos konkursos, vai tiešām likuma izpratnē tas nav sports? Tikai tāpēc, ka izmantotais jēdziens ir cits. Ja basketbola spēle izņēmuma kārtā notiktu uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves, vai šīs spēles laikā basketbolisti nebūtu sportisti, bet gan mākslinieki? Ja Mairis Briedis savu cīņu aizvadītu ringā uz operas skatuves, vai arī viņš likuma izpratnē būtu mākslinieks?

Šīs absurdās situācijas dēļ, Baleta skola ir spiesta samierināties ar to, ka sākotnēji struktūrvienībā uzņemtā sporta ārste nu ir ārste visai PIKC Nacionālajai Mākslu vidusskolai. Tāds pats liktenis piemeklēs skolas fizioterapeiti un psihologu. Tātad mēs nevis iegūstam speciālistus, bet tos zaudējam, jo finansējums paredz vienu speciālistu visai skolu apvienībai. Tas nozīmē to, ka Baleta skolas audzēkņiem fiziski smagu treniņu laikā ārsts uz vietas, Baleta skolā, nav pieejams, fizioterapeits būs grūti atrodams un visādā ziņā atrauts no ikdienas treniņiem, tāpat arī psihologs.

Kā šo situāciju risināt, kā to vērst par labu, ņemot vērā, ka priekšā mums ir milzīgs birokrātijas kalns? Agnesei atbilde ir skaidra ­– kļūt pamanāmiem. Tomēr, lai varētu kļūt pamanāmi, mums primāri jābūt vienotiem. Šeit iezīmējas otra pamatproblēma, kas saistīta ar audzēkņu, viņu vecāku un pašu pedagogu izpratni (vai tās trūkumu) par atbalsta mehānisma un skolas kā vienota spēka nepieciešamību. Pēc sarunām ar Agnesi Andersoni un skolas fizioterapeiti Līgu Līdumnieci saprotu, ka skolas pasniedzēji un audzēkņi tā arī nav pieņēmuši ideju par audzēkņu atbalsta mehānisma pilnveidošanu jeb, precīzāk – neizprot tā nepieciešamību un pamatfunkciju.

Rīgas Baleta skolā baletu māca, strikti sekojot Pēterburgas skolai jeb Agripinas Vaganovas (1879–1951) metodei. Nenoliedzami, Vaganovas metode ir viens no ilgtspējīgākajiem un padziļinātākajiem baleta apgūšanas veidiem, kuru joprojām izmanto visā pasaulē, tomēr jāņem vērā, ka no tās radīšanas brīža ir pagājuši vairāk nekā septiņdesmit gadi. Šajā laikā baleta tehniskās prasības ir krietni augušas, populāri kļuvuši baleta konkursi, kuros iespējams izcelties ar tehniski sarežģītiem (agrāko laiku izpratnē – cirka sarežģītības līmeņa) elementiem. Konkursu popularitāte, kā arī atvērtās pasaules robežas (līdz ar to konkurences palielināšanās) ir novedušas pie tā, ka divdesmit pirmā gadsimta otrās desmitgades dejotājs vairāk nekā līdz šim ir pielīdzināms atlētam.

Tāpat kā sportisti, kas gatavojas olimpiskajām spēlēm, mūsdienu baletdejotāji ārzemēs ik dienu krietnu laiku velta spēka treniņiem, fizioterapijai, funkcionālajiem treniņiem, skriešanai, svaru zālei, pilašu treniņiem – šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi.

Somijas Nacionālā baleta fizioterapeite Johanna Osmala uzskata: “Tāpat kā sportā būtu aplami domāt, ka ar sportista izvēlēto novirzienu ir gana, lai trenētu pasaules līmeņa atlētu, arī baletā ir nepieciešami treniņi, kas dejotājus sagatavos profesionālajai slodzei, kas tiem jāiztur. Ar klasiskās dejas treniņu nekad nebūs pietiekami.”

Īsi, kodolīgi, precīzi. Būtu grūti iztēloties NBA basketbolistu, kas trenējas, tikai spēlējot basketbolu, vai NHL hokejistu, kas trenējas, tikai spēlējot hokeju. Bet kādēļ baletā tā ir norma? Jo balets ir māksla.

Atgriežoties pie Rīgas Baleta skolas iekšējās problemātikas, pieņemu, ka ir radies pārpratums. Fizioterapija šeit ir jauna nozare. Iespējams, kāds fizioterapeita ieteikums sākotnēji šķitis pretrunīgs baleta tehnikas pamatprincipiem un raisījis neuzticību pasniedzējos un audzēkņos, kuri ļoti augstu vērtē tieši klasiskās dejas skolotāja viedokli. Tomēr ir īpaši svarīgi saprast, ka visi speciālisti Baleta skolā atrodas viena mērķa vadīti. Gan baleta skolotāju, gan fizioterapeita, gan psihologa, gan jebkura cita skolas darbinieka mērķis ir palīdzēt bērnam kļūt par inteliģentu un konkurētspējīgu pasaules līmeņa baletdejotāju, kura veselība ļaus izturēt fiziski smagu karjeru divdesmit gadu garumā.

Bez vēlmes pēc kompromisa kā no dejotāju, tā medicīnas speciālistu puses, mēs necik tālu šajā jomā netiksim. Netiksim tālu arī profesionālajā ziņā, jo vairs nebūsim konkurētspējīgi ar ārzemju dejotājiem, kuriem ikdienā pieejams liels atbalsts un kuru atbalsta mehānisma komanda regulāri seko līdzi jaunākajiem atklājumiem dejas medicīnas nozarē. Olimpiskās spēles jau krietnu laiku patiesībā ir sacensības starp sporta medicīnas pārstāvjiem, un esmu pārliecināta, ka tas pats liktenis piemeklēs arī profesionālo deju. Jau tagad dejotāja izturību, lēciena vieglumu, paceltās kājas augstumu iespējams regulēt un pilnveidot ar labu dejas medicīnas speciālistu un ar klasisko deju nesaistītu treniņu palīdzību. Ļoti svarīgi izprast, ka fizioterapeits dejotāja karjerā darbojas ne tikai kā palīgs brīžos, kad dejotājs veselības problēmu dēļ ir spiests pārtraukt klasiskās dejas treniņus, bet arī kā atbalsts dejotāja tehnisko spēju uzlabošanai. Ar fizioterapijas palīdzību iespējams pilnveidot tās kustības, kas dejotājam tik labi nepadodas baleta treniņā.

Somijas Nacionālais balets – nejaušas veiksmes stāsts vai darbs ar vērtību skalas maiņu?

Pēdējo sarunu interviju ciklā aizvadīju ar Somijas Nacionālā baleta fizioterapijas nodaļas vadītāju Johannu Osmalu. Zīmīgi, ka tieši šī bija pēdējā saruna, jo tā iedvesa lielu cerību, ka pārmaiņas ir iespējamas.

Johanna dalījās pieredzē par laiku pirms piecpadsmit gadiem, kad pievienojās Somijas Nacionālā baleta fizioterapijas komandai. Biju ļoti pārsteigta uzzinot, ka vietā, kas šobrīd ir viens no vadošajiem baleta teātriem dejas medicīnas nozarē, tolaik īsta atbalsta mehānisma vēl nebija. Teātrī vēsturiski nebija dejotājiem paredzētas sporta zāles, nemaz nerunājot par to veselības sistēmu, kāda teātrī eksistē šodien. 2016. gadā, kad es sāku strādāt Somijas Nacionālajā baletā, mums, jaunajiem dejotājiem, uzsākot darba gaitas, jau bija jāveic fiziskās un emocionālās veselības, kā arī fiziskās sagatavotības pārbaudes, lai fizioterapeitu komanda jau no pirmsākumiem zinātu, kuras ir dejotāja vājās vietas, pie kurām nepieciešams strādāt, lai izvairītos no traumām, tāpat, vai dejotājs necieš no bezmiega vai ēšanas traucējumiem, kas ļoti palielina traumu risku.

Šodien Somijas Nacionālajā baletā fizioterapijai atvēlētas trīs telpas, atsevišķa telpa sporta zālei, ir pilates un Gyrotonic trenažieri, rehabilitācijas telpa ar ledus kompresijas baseinu, kā arī iespēja rīta klasiskās dejas treniņa vietā izvēlēties funkcionālo treniņu.

Vaicāta, kādai jābūt atbalsta komandai divdesmit pirmā gadsimta otrajā desmitgadē, Johanna atbild, ka sapņu komanda iekļautu fizioterapeitu, psihologu, uztura speciālistu un sporta zinātnes speciālistu. Tāpat viņa piebilst, ka šobrīd ir ļoti svarīgi mainīt attieksmi pret traumām. Lielāko uzmanību pievērst traumu profilaksei, nevis to ārstēšanai. Salīdzinoši nesen vārdu savienojumu overuse injury (angļu val. pārslodzes trauma – L. B.) dejas medicīnā esot sākuši aizvietot ar apzīmējumu underprepared injury (angļu val. nepienācīgas sagatavotības trauma – L. B.). Johanna uzsver, ka pareizu informāciju par ēšanu, iesildīšanos un pārējiem jautājumiem, kas saistīti ar traumu profilaksi, būtu jāsniedz tieši dejas medicīnas speciālistu komandai, nevis klasiskās dejas skolotājam, uz kura pleciem jau bez šiem jautājumiem gulst ļoti daudz.

Johanna Osmala iedrošina, apstiprinot, ka pārmaiņām nepieciešams laiks, bet tās nav neiespējamas. Grūtos brīžos esot svarīgi atcerēties, ka šis ir komandas darbs un ka mēs visi patiesībā alkstam pēc viena rezultāta.

Nākotne jauno dejotāju rokās

Raksta noslēgumā vēlos uzrunāt jaunos dejotājus un viņu vecākus. Ir ļoti svarīgi saprast, ka jūs katrs šobrīd veidojat nākotni, kurā dzīvosiet. No jūsu rīcības, vēlmes iesaistīties un vēlēšanās (vai nevēlēšanās) būt proaktīviem lielā mērā būs atkarīgs tas, kur Latvijas baleta dzīve pasaules kontekstā atradīsies pēc desmit gadiem.

Šajā brīdī, kad jau notiek pārmaiņas un skolā ir pieejami attiecīgie speciālisti, atbildība izmantot piedāvāto palīdzību, informāciju un zināšanas gulst uz jūsu pleciem. Tas ir jūsu pienākums pilnveidot sevi kā dejotāju, interesēties par pasaulē notiekošo, izzināt, mācīties savai profesijai nepieciešamo, jo šo informāciju speciālisti var tikai piedāvāt, bet viņi nevar to ielikt ar karoti mutē. Tas nav viņu pienākums.

Svarīgi izprast šī atbalsta funkciju – lai sasniegtu rezultātu, būs nepieciešams tikpat liels personīgais ieguldījums kā klasiskās dejas treniņā. Speciālists nevarēs ar maģisku pieskārienu noņemt ilgstošas sāpes vai uzlabot jūsu lēciena vieglumu.

Aicinu jūs būt proaktīviem un interesēties par to, kā trenējas pasaulslaveni vadošie baleta solisti. Aicinu izrādīt interesi arī skolas kontekstā un izmantot jau pieejamo informāciju. Tikai, ja norādīsiet uz patiesu nepieciešamību pēc dejas medicīnas speciālistiem un spēsiet vienoti cīnīties par šīs nozares paplašināšanu, skolai būs reāla iespēja sākt ceļu pāri birokrātijas kalnam. Tas ne tikai palielinās jūsu katra individuālās iespējas Latvijas un starptautiskajā līmenī, bet, cerams, reiz ļaus internacionālā līmenī atsaukties uz Rīgas Baleta skolas veiksmes stāstu.

Ilustrācija: Lauma Berga.

Komentāri
  • 25/01/2022
    Indra

    Paldies! Loti labs un vajadzīgs raksts. Svarīgi, lai to izlasītu arī ministrijas pārstāvji!

  • 24/01/2022
    Reinis

    Ļoti,ļoti labi uzrakstīts un precīzi aprakstīts!!!

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.