Arī balets grib būt tuvāk skatītājam. Par LNOB pasākumu “Nāc uz baletu!”

02/09/2021

Rūta Pūce

Augustā Latvijas Nacionālā opera un balets rīkoja divus bezmaksas pasākumus ģimenēm: “Nāc uz baletu” un “Nāc uz operu”. Pasākumu mērķis ir iepazīstināt bērnus un ģimenes ar topošajām tāda paša nosaukuma filmām (režisore Elita Bukovska), kā arī izglītot par vēsturi, ļaut izmēģināt, kā ir būt skatuves māksliniekam, un noskatīties nelielus fragmentus no operas un baleta izrādēm. Mani interesēja tieši pasākums “Nāc uz baletu” un tas, ko opernams būs izvēlējies kā savu stratēģiju jaunās baleta auditorijas piesaistei un izglītošanai.

Pavasarī notika diskusija par baleta pašreizējo vietu Latvijā (pieejama ŠEIT), uz īsu brīdi tā pieskārās arī jautājumam par jaunās paaudzes baleta skatītāju. Kā piesaistīt jaunus skatītājus un bērnos radīt interesi par baletu? Ar maziem bērniem ir nedaudz vieglāk, jo kādu laiku viņi tiešām ir gatavi sadarboties apmeklējamo kultūras pasākumu izvēlē, bet pieņemu, ka pusaudži varētu jau radīt zināmu pretestību. Diskusijā baleta profesionāļi tēmas noslēgumā vienojās, ka tā tomēr ir vecāku atbildība. Jāpiebilst gan, ka opera jau daudzus gadus ir rūpējusies par izglītojošu saturu, repertuārā piedāvājot pasākumus “Baleta pasaule” un “Parole: BBB”. Esi izglītots un inteliģents, aizved atvases uz baletu! Pieskaitu sevi šīm kategorijām un, uzzinājusi par pasākumu “Nāc uz baletu”, ilgi nedomājot, iepazīstinu ģimeni ar ideju aiziet ar vecāko bērnu izglītoties un, kas zin’, varbūt tas beigsies ar “Riekstkoža” apmeklējumu Ziemassvētkos vai baleta pulciņu darbdienu vakaros. Esmu atvērta. Man par lielu pārsteigumu izglītoties nolemj visa ģimene. Sestdienu pavadām laukos un no turienes pa taisno dodamies uz operas skvēru, kur esam apņēmušies sēdēt un skatīties pat lietū, ja nu tas sāktos. 

Garajā braucienā uz Rīgu pie sevis domāju par baletu un to, cik iekļaujošs tas ir. Manā uzraudzībā aug divi puiši – trīsarpus un gandrīz sešus gadus veci. Vecākais, kas bija mana mērķauditorija šim pasākumam, jau kāpjot mašīnā, paziņo, ka viņam balets nepatīk. Ups! Kā tas var būt? Esam runājuši par dažādiem deju žanriem, skatījušies video un paši mājās izmēģinājuši. Viņš ir kustīgs un parasti arī atvērts jaunajam. Pa kuru laiku radies šāds stingrs viedoklis? Vārds pa vārdam un tomēr nonākam pie tā, ka bērnudārza meitenes grib būt balerīnas un puišiem tajā visā neesot vietas. Viņš būs breikeris. Mēģinu stāstīt, ka arī puiši dejo baletu, un klusībā ceru, ko opera par to šovakar būs parūpējusies. Godīgi sakot, es ceru, ka uz to būs uzsvars. Man noteikti nav ambīciju viņu sūtīt dejot baletu, bet manī ir liela interese viņam iemācīt, ka nav tādu puišu vs meiteņu profesiju, lietu un kur nu vēl dejas žanru. Negribētu, lai sabiedrības aizspriedumi un standarti ierobežotu bērnu (un vecāku) lēmumus darīt to, ko viņi tiešām vēlas. Pirms gada festivāla “Lampa” ietvaros jautājumu par vīrieti baletā izvirzīja arī Rīgas Baleta skola (diskusija “Zēns. Balets. Vīrietis” pieejama ŠEIT), un nav noslēpums, ka pēdējos gadus baleta trupu papildina dejotāji vīrieši no ārzemēm, jo pašiem savi nepieciešamajā daudzumā neizaug. Tāpēc ar interesi pieķeros dzimumu jautājumam baletā un visa pasākuma laikā man ne visai izdodas par to aizmirst.

Aprakstā rakstīts “pasākums ģimenēm”. Tā tas arī ir. Pēcpusdienas saulītē (lietus tomēr nebija un labi, ka tā) uz baltiem koka krēsliem (starp citu, “IKEA”; nespēju neko sev padarīt – to pamanot, uzreiz domāju par to, kā augstā māksla iepērk vidusslānim pieejamos krēslus) un plediņiem zālītē sasēdušies dažāda vecuma (un dzimuma!) grupējumi, pēc kuru kustību valodas un savstarpējās mijiedarbības var noprast – ģimenes. Jā, es, protams, redzu daudz meiteņu, bet arī brāļi ir pavilkušies līdzi un daži pat pirmajās rindās. Kopumā atmosfēra ir brīnišķīga – visi izskatās relaksēti, viegli, atvērti un priecīgi. Sākotnēji mēs iekārtojamies uz krēsliem, tomēr pāris minūšu laikā jau esam izgūlušies zālītē. Kamēr gaidām sākumu, vēroju apkārtni. Apsargs melnā uzvalkā laipni un ar interesi (!) garāmgājējiem stāsta, kas te notiks. No opernama iznesti sarkanie samta nožogojumi, kas kopā ar baltajiem krēsliem tā viegli, viegli iepilina svētku sajūtu un veido tādu kā rāmi bērnu čalām un asimetriskajam, haotiskajam cilvēku izvietojumam. Domāju par to, cik ļoti mani tas viss uzrunā. No mana skatupunkta skatuve operas priekšā ir kā pavērta mute un zālājs ar puķudobēm, kuru piepilda neregulārie ģimeniskie grupējumi, ir liela mēle. Prātā ienāk “The Rolling Stones” diska vāciņš ar mēli. Vai pasākuma režisore Elita Bukovska arī par to ir domājusi? Vai šis pasākums satricinās par baletu izplatītos stereotipus?

Pasākuma struktūra ir loģiska un viegli paredzama. Trupas vadošā soliste Elza Leimane stāsta par baleta vēsturi, stāstījums mijas ar klasiskās dejas stundas vadīšanu  kolēģēm un komunikāciju ar skatītajiem. Par muzikālo noformējumu gādā koncertmeistare Natālija Dirvuka. Informācija nav sarežģīta, lielākam baleta cienītājam visdrīzāk arī jau zināma, piemērota tiem, kas nezina neko. Tas atbilst pasākuma mērķim – piesaistīt jaunus baleta interesentus. Pasniegšanas veids ir diezgan ieturēts, un par “The Rolling Stones” es vairs nedomāju. Kad notiek iepazīšanās ar baleta māksliniecēm Ievu Rāceni, Jūliju Braueri, Sabīni Strokšu un Anniju Kopštāli, mani puiši sajūsmināti plaudē. Tas mani priecē, jo biju gatava, ka viņi būs jau pie kanāla. Stāstu vecākajam dēlam, ka meitenes rāda, kā trenējās ikdienā. Pretim saņemu loģiskus jautājumus: “Pag, viņas to vēl nemāk? Kāpēc turas pie stangas?” Beidzot iznāk ilgi gaidītie baleta mākslinieki vīrieši – Kārlis Cīrulis un Dariuss Florians Katana. Atkal jautājums no gandrīz sešgadnieka: “Kāpēc puiši ir tikai divi?” It kā sīkums, bet viņam tas tomēr svarīgi. Pēc mirkļa viņš ir neizpratnē, kāpēc puiši neko nerunā. Stāstu, ka pasākumu vada primabalerīna Elza Leimane, tāpēc runā viņa. Kā runātāja viņa atdzīvojas brīdī, kad sāk dažas kustības mācīt arī skatītājiem. Neredzamā siena starp skatītāju un skatuvi nobrūk, kaut gan skatītāji bērni no šīs puses jau sen to bija nojaukuši. Dzīvē jau arī bērni visu saprot un sajūt agrāk par pieaugušajiem. Sajūsminātas meitenes un arī puiši, pat pieaugušie, pielēca kājās un izmēģināja gan roku un kāju pozīcijas, gan piruetes un lēcienus. Manējie tomēr palika tuvāk zemei zālītē, gandrīz sešgadnieks parādīja savas pirmās pusaudžu spurainās pazīmes, uztaisot kūleni, jaunākais, nekustēdamies skatījās uz skatuvi. Manas kultūras baudītājas cerības pārmetas uz viņu.

Pēc 44 minūtēm mani puiši ir sasnieguši savu skatīšanās robežu un, tēta pavadīti, dodas pastaigāties. Palieku viena vērot variācijas no pasaulslaveniem klasiskajiem baletiem un nolemju, ka šī nebūs recenzija, kurā runāšu par dejotāju tehniskajām kvalitātēm, jo šajā pasākumā tas nav svarīgākais. Pielaižot bērnus tik tuvu skatuvei brīvā, saulainā atmosfērā, arī baleta mākslinieki atveras mazajiem skatītājiem. Pirmo reizi pēc ilga laika klasiskā baleta variācijas man šķiet cilvēcīgas, ievainojamas un patiesas.  Trauslas šī vārda labākajā nozīmē. Visaizkustinošāk uzplaukst Ieva Rācene, izpildot variāciju no “Pas de quatre” un pārvēršot mazos līdzjutējus skatuves malā par dabisku dejas sastāvdaļu. Arī balets grib būt tuvāk un patiesāk savam skatītājam.

Šogad skatītāju pieredzi ietekmē arī epidemioloģiskā drošība. Par to opera bija godam parūpējusies. “Patiešām pārbaudīja biļetes, sertifikātus un pases. Arī sēdvietas bija ar ļoti lieliem atstatumiem,” pieredzē dalās skatītāja Kristīne, kas atnākusi kopā ar Edvīnu (2) un Lilli Irmu (5). “Pats pasākums bija ļoti labs, informācija un vizuālais priekšnesums piemērots dažādiem vecumiem. Kamēr mazie tiek aicināti dejot līdzi, ko daudzi ar lielu prieku un entuziasmu darīja, vai apbrīnot skaistos tērpus, lielie varēja iepazīties ar deju terminiem un interesantiem vēstures faktiem. Domāju, ka šādi pasākumi padara baletu saprotamāku un pieejamāku tai publikas daļai, kas drīzāk apmeklētu kino nevis baletu. Gan jau daudzas meitenes pēc tam mammām čukstēja: “Es gribu būt balerīna”.” Kristīne man raksta, ka Edvīns visu pasākumu nogulējis ratos, savukārt, Lilli Irma piedalījusies un pat zīmējusi smiltīs baleta iedvesmotus zīmējumus. Manuprāt, jebkuras mākslas uzvara ir tad, kad tā cilvēku iedvesmo jauniem radošiem meklējumiem, nevis sastindzina bailēs un apbrīnā sava lieluma priekšā. Tāpēc arī šim rakstam kā titulbilde ir Lilli Irmas zīmējums, nevis kāda klasiska baleta bilde.

Pēc dejas variācijām, kas izdejotas no šī brīža repertuāra izrādēm, Elza Leimane atgādina nākt skatīties konkrētās izrādes. Tikai šajos brīžos es atceros, ka pasākuma mērķis ir piesaistīt auditoriju operai, izglītot un iemācīt saprast, novērtēt. Tas man liek atkal pārdomāt saņemto pasākuma vēstījumu. Noskatoties priekšnesumus, secinu, ka baleta trupa vēlas pārdod klasisko baletu. It kā loģiski, bet septembrī baleta jauno sezonu atklās Kšištofa Pastora noeklasiskais balets “Drakula” un šogad Dejas balvā visus laurus plūca baleta viencēlienu vakars “Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas” (horeogrāfi: Antons Freimans un Elza Leimane), kuru horeogrāfija nepārstāv klasiskā baleta mantojumu. Rodas jautājums – kāpēc tikai klasiskie iestudējumi šādā auditorijas piesaistes un izglītošanas pasākumā? Kā dejas praktiķe nojaušu, ka izvēlētie dejas priekšnesumi visdrīzāk vairāk saistīti ar tajā brīdī pieejamo dejotāju sastāvu un citām sadzīviskām skatuves lietām. To vēlāk sarunā man apstiprina arī Elza Leimane. Tas manas domas aizved pie šī gada Jūrmalas baleta festivāla. Pirmo cēlienu Dzintaru koncertzālē man iznāca sēdēt aiz trīs pieklājīga vecuma dāmām labākajās drānās, lūpu pomādēs un smaržās. Pēc viena no neklasiskajiem dejas priekšnesumiem no viņām izskanēja pietiekami skaļš un pusaudzīgs: “Murgs kaut kāds!” Jāatzīst, manuprāt, tas bija viens no labākajiem priekšnesumiem tajā vakarā. Par gaumi nestrīdas? Par to ir jāstrīdas, tā ir jāveido un ir jārāda dzīves daudzveidība. Arī baletā ir daudzveidība, ne tikai “Kopēlija”, “Dons Kihots” un “Bajadēra”, jo arī balets attīstās, arī baletā ir jauni horeogrāfi un arī viņi meklē, kā pastāvēt līdzās lielajam, klasiskajam mantojumam. Latvijā es gribētu, lai viņi to dara vairāk, un opera kā administratīvs gigants varētu palīdzēt tam notikt. Tāpēc, manuprāt, reklāmas pasākumi nevar būt tikai reklāmas pasākumi. Tiem ir jābūt stratēģiskiem, citādāk, daudz neiedziļinoties, iznāk, ka balets mazas meitenes piesaista ar skaistām kleitām, princešu lomām un graciozām kustībām. Ko tālāk darīt ar šo sabiedrības stereotipu, kas maziem zēniem traucē iestāties baletskolā un pieaugušo auditorijai atvērti skatīties neklasiskos baletus? Tādi pasākumi kā “Nāc uz baletu” varētu būt lielisks rīks, lai palīdzētu izprast reālo Latvijas baleta ainu un piedāvājumu, ne tikai (visdrīzāk neapzināti) pabarotu stereotipus par baletu.

Trīsarpusgadnieks viegli pietvīkst, kad prasu, vai viņam balets patīk. Jā, viņam patīk. Paskaidro gan, ka tāpēc, ka šovakar priekšnesumu laikā ticis arī pie Makdonalda bērnu komplekta. Promejot no operas skvēra, viņš baložu baram uzbrūk, paceļoties iespaidīgā releve,un rokas saceļ virs galvas trešajā pozīcijā. Pēc šī akta atkal sakautrējas. Vēlāk mājās noskaidrojas, ka viņam patīk lēcieni. Riekstkodi, izskatās, ka mēs ar jaunāko tomēr būsim.

Attēla autore: Lilli Irma.