Es biju šeit. Laiks dejot

Viņi saskārās tikai uz brīdi, pēc tam ilgi dejoja vieni. Par Olgas Žitluhinas un “Fine 5” izrādi “Es biju šeit”

Inga Surgunte

29. augustā laikmetīgās dejas festivāla “Laiks dejot” ietvaros Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā notika horeogrāfes Olgas Žitluhinas un Igaunijas dejas teātra “Fine 5” kopā radītā izrāde “Es biju šeit”. Lai arī pirmizrādi piedzīvojusi 2019. gadā, izrāde, kuras tēma ir fiziska un garīga komunikācija, pieskāriens, apbrīnojami precīzi un jutīgi rezonē ar šīgada pandēmijas atnestajām traumām un jauno normalitāti – tikšanos un pieskaršanos kā sevišķu apstākļu labvēlību, distanci, pašizolēšanos un izolāciju līdz pat vientulības un nekadvairsneredzēšanās draudiem. Izrāde kā atgādinājums, ka mākslai mēdz piemist arī tādas nedaudz vecmodīgas vērtības kā pārlaicīgums un pravietiskums.

Izrādes spēles ar laika līnijām, mūsu kolektīvajām un individuālajām vēsturēm, vispirms iezīmējas norises vietas izvēlē. Pa ceļam uz 18. gadsimtā Rīgas pilsētas bibliotēkas vajadzībām izbūvēto Kolonnu zāli uz skatītājiem muzejā noraugās Rīgas vēstures liecinieki – dīvāns ar izšūtu spilvenu, augumā nelielo senču trauslie tērpi vitrīnās, darba rīki un galda piederumi, kas visi, šķiet, atgādina par rokām, kas tiem pieskārušās, tos darinot un pielietojot, un cilvēkiem, kuri “bijuši šeit”. (“Fine 5” mājās, Tallinā, izrāde notiek Kadriorgas mākslas muzejā, baroka pilī; nākamā izrāde: 3. decembrī.) Pa muzeja kāpnēm un telpām kā jau ceļojoša trupa pārvietojas dejotāji un, savstarpējā saspēlē vingrinot balsis, gatavojas izrādei (balss aranžējums: Anna Dotona). Dejotāju tērpos manāmi citāti no modes vēstures – kāds žabo, volāns, raupja kapuce it kā pielipuši dejotājiem, ejot cauri izstāžu zālēm (tērpi: Kirils Safonovs). Kaut tērpu risinājums var šķist pārlieku dekoratīvs un dažu dejotāju gribētos atbrīvot no plīvuru gūzmas, tas kopumā skaidri ieguļas izrādes laiktelpas polifoniskumā, tāpat kā izraudzītā mūzika – angļu baroka meistara Henrija Pērsela instrumentālie skaņdarbi ar tikko jaušanu elektronikas piedevu (skaņu dizains: Valentīns Siltsenko). Arī izrādes formā var saskatīt brīvi interpretētas atsauces uz viduslaiku klejojošo teātra trupu sniegtajām improvizācijas ainām un renesanses lugu klasisko struktūru, ko ievada rotaļīgs prologs (izrādē – asprātīgs, vokāli-dejisks duets, kas noslēdzas ar lūgumu izslēgt telefonus) un turpina ainu un cēlienu virkne ar kādu joku vai pamācību beigās. Daudzie kultūrslāņi ir kā čaukstoši papīrīši ap izrādes pulsējošo, dzīvo kodolu, ko skatītājs var lēni un tīksmīgi vērt vaļā gan izrādes laikā, gan jau pēc tās, atnākot novēlotām asociācijām. Tomēr svarīgākā izrādē ir no ietinuma izritinātā konfekte, ko dejotājs apēd, apsēžoties mums ciešā tuvplānā, un arī tā otra – kas tiek iedotam skatītājam līdzi.

Pietiek izlasīt izrādes programmiņu, lai uzzinātu notikumu gaitu. Vispirms ir jautājums: “Vai mēs spējam sajust īstu pieskārienu, vai vienīgā komunikācija, ko pazīstam, ir saskare ar skārienjūtīgajiem ekrāniem? Vai mēs spējam novērtēt īstu, cilvēcisku saskarsmi caur pieskārienu, gan fizisku, gan garīgu?” Jautāta par izrādes idejas rašanos, Olga Žitluhina atklāj, ka viņu ir gandrīz vai apsēdusi kāda pašas dzīves aina: viņas vecāki, pirmo reizi sadevušies rokās 70 gadu vecumā. Kopā nodzīvotas dzīves, ko ietekmējušas laika parašas.[1] Taču izrādē viss ir otrādi: rokās jau ir ielikta tieksme pieskarties, rokas viena caur otru signalizē, rāda pašizgudrotas un klišejiskas zīmes, rokas mēģina sazināties un – drīzāk pieskarties. Izrādē šīs “instinktu, jūtu un domu vadītās, jutīgās augšējas ekstremitātes” jau no paša sākuma grib satikt un skart otru dzīvu būtni un steidzas šo nodomu piepildīt. Varētu iztēloties, ka pēc šādas “pirmās ainas” izrāde turpināsies kā negausīgi dažādu pieskārienu eksperimenti, taču jūs būsiet pārsteigti, cik patiesībā maz to ir visu izrādes 60 minūšu laikā. Rokas pieskaras tikai uz brīdi un pēc tam ilgi, ilgi dejo vienas – dzesējot, izdzenot, remdējot pieskārienu izraisītās sekas. Skatoties notiekošajā, gribētos precizēt izrādes centrālo jautājumu “Vai mēs spējam sajust īstu pieskārienu?”, tā vietā jautājot: “Vai īsts pieskāriens vispār ir iespējams?” Blīvajā kustību partitūrā ievīta Mikelandželo “Ādama radīšanas” parafrāze atgādina par sakrālo žestu – Dievs ar tikko jaušamu pieskārienu iekustina, iedzīvina Ādamu. Bet vai mums, Ādamam un citiem cilvēkiem, ir pietiekami daudz iespēju un prasmes saskarties līdzvērtīgā kvalitātē – pieskarties pareizā intensitātē un iekustināt vienam otru vajadzīgajā trajektorijā, ne uzgrūsties, sadurties, ietriekties? Vai mūsu augšējās ekstremitātes ir tās “labās rokas”, “zelta rokas”, vai arī te viss no tām krīt laukā, te mēs sēžam, rokas klēpī salikuši, kad būtu jāpieskaras? Neveikli saskrējušies, visi kopā, bet skumjā izolētībā, vairāk nesaskardamies, dejo cilvēki ar vienlaikus visiem gadsimtiem piederīgiem tērpiem, jo laikam tā ir bijis vienmēr. Un tad viņi apstājas, apsēžas, lēni iztin un apēd konfekti (= dabū, ievada pieskāriena pieredzi sev iekšā). Tas ir izrādes kontrapunkts: “Šajā darbā komunikatīvais aspekts tiek pārnests un projicēts padziļinātā komunikācijā – caur cilvēku savstarpēju pieskārienu reālajā laikā mēs tiecamies pieskarties paši savam garam un savam prātam.” Rokas sāk pētīt un izmeklēt to būtni, to ķermeni, kam tās pieder, jo īpaši to seju / to prātu, kas tās, iespējams, darbina. Viņas to dara, acīmredzami pārvarot lielu neērtību, kā jau satiekot mulsinošāko no svešiniekiem – sevi. Skatītājiem ir atļauts šai notikumā noraudzīties no vistuvākā tuvuma, apmierinot vislielāko no ziņkārēm – pieredzēt cilvēka atklāšanos pašam sev. Pēc tam rokām viss iet nedaudz labāk no rokas. Tās iemācās jau diezgan precīzi sakārtoties ģeometriskos izliekumos un ar laiku pat izpilda sarežģītas kombinācijas aizvērtām acīm. Liekas, ka viss būs labi. Notiek vēl dažas tikšanās ar citām būtnēm, taču apskaušanās mēģinājumi izrādās pārlieku izmisīgi un izvēršas gandrīz vardarbīgi. Rokas nolemj, ka drošāk būs svinēt mazās uzvaras, un beigās visas kopā skaisti, sinhroni, aizkustinoši izpilda minimālas, uzmanīgas spārnu vēdas. Lai iegūtu putnu vieglumu, būs vēl jāpatrenējas.[2]

Izrāde ir par tām rokām, kuras vēsturiskās alās pa virsu tūkstošgadīgiem hieroglifiem ieskrāpē savu “Es biju šeit” – par mūsu, tagadnes, rokām. Izrādi caurstrāvojošo Olgas Žitluhinas jūtīguma un ironijas sajaukumu varbūt vislabāk raksturo kāda ne visai nozīmīga izrādes aina: pēc ilgās un ārkārtīgi centīgās balsu iesildīšanas muzeja gaiteņos vienīgais dziedājums izrādes laikā ir neliels Pērsela skaņdarba fragments, kuram dejotāji, taisnā rindā sastājušies, ar nopietnām sejām dzied pa virsu frāzes “pam pa ram pam pam”. Pieskarsimies, dzīvosim, nodarbosimies ar pašanalīzi, centīsimies aiz sevis atstāt to labāko, tad nāks nākamais laiks un dziedās mūsu kompozīcijām pāri kā sliktā karaokē. Bet tas nav iemesls nolaist rokas.


[1] https://www.fine5.ee/en/topical/i-was-here/

[2] Izrādē ienāk Olgas Žitluhinas “Let’s do Birds” kustību atradumi

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.