Inta Balode

Baleta „Romeo un Džuljeta” jauniestudējumu gāžot vai riņķī. Izskatās, ka izrādei būs labs un ilgs mūžs. Ar Horvātijā dzimušo slovēņu horeogrāfi Valentīnu Turku, kas liek publikai drūzmēties pie kasēm, tikos nākamajā dienā pēc 23. oktobra pirmizrādes. Apsēdāmies stūrītī uz lielās skatuves grīdas. Protams, zābakus es uzreiz novilku, pat pirms Valentīna, jauki smaidot teica: „Laipna lūgta mūsu pasaulē!” Uz skatuves jau strādāja skatuves strādnieki un apkopējas, pa vienam nāca dejotāji un citi iestudējumā iesaistītie. Biju klāt arī kādā sarunā, kur Valentīna saņēma apsveikumus. Viņa uzreiz jautāja, kā tad īsti bija, vai vakar bija panākumi? Nevarot neko saprast. Ja Slovēnijā cilvēkiem izrāde patīk, tad visi uzreiz lec kājās un aplaudē kā traki. Viņa nepazīst šejienes publiku, tāpēc vēl aizvien nevar saprast, kā izrādi uzņēma? Pievienojos viņas sarunu biedram ar galvas māšanu un vārdiem, ka ovācijas bija pat ļoti pieklājīgas, īpaši pirmizrādes publikas izpildījumā, kas ierasti ir vispiesardzīgākā.

– Tas arī ir mans pirmais jautājums – kā vakar gāja?

– Mums autoriem tā ir pārāk emocionāla pieredze, lai spētu gana objektīvi saprast, vai izrādei bija panākumi. Man vissvarīgākais ir tas, lai trupas dejotājus labi pieņemtu jaunā gaismā un interpretācijā. Lielākie panākumi dzīvē ir klausīt savai sirdij un darīt to labāko, ko spēj. Es domāju, ka visi, kas bija iesaistīti projektā, izdarīja visu, ko šajā brīdī varēja.

– Vai darba tapšanai atvēlētais laiks bija pietiekami ilgs?

– Trupa ir ļoti profesionāla, viņu kājās ir „kilometri”, viņiem ir liela izrāžu pieredze, disciplīna un lieliska darba ētika. Dejotāji ļoti ātri uztver informāciju un ir atvērti jaunai pieredzei, viņi dievināja darbu ar Leo (Leo Mujics – ir horeogrāfs un repetitors, Valentinas Turku asistents un baleta līdzautors – I.B.). Leo ar viņiem izdarīja fantastisku darbu – precīzu, skaidru, ļoti profesionālu un arī inovatīvu darbu. Starp mums visiem bija ķīmija, un es domāju, ka tas ir vienlīdz svarīgi gan mīlestībā, gan mākslā.

– Kā jūs ar Leo sadalāt pienākumus?

– Esam pazīstami kopš astoņpadsmit gadu vecuma, kad kopā studējām Bežāra akadēmijā. Es kļuvu par Bežāra trupas dejotāju, Leo turpināja savu karjeru citur. Mēs netikāmies trīspadsmit gadus, bet, kad 2010. gadā satikāmies, šķita tik dabiski viņam pajautāt, vai viņš nevēlas iesaistīties manā projektā. Viņš ar lielu prieku piekrita. Mēs abi esam horeogrāfi un ļoti radoši cilvēki, tāpēc cilvēki mēdz jautāt, kā tādas personības var sadzīvot. Dažreiz mums ir ļoti atšķirīgi viedokļi, citreiz tie sakrīt, bet pienākumus mēs sadalām ļoti dabiski. Viņš ir lielisks baletmeistars, viņam ir ļoti intensīva, spēcīga un tieša pieeja dejotājiem. Es savukārt daudz strādāju ar ideju. Baletu „Romeo un Džuljeta” es gatavoju trīs gadus.

– Tātad visi tik skaidri izstrādātie raksturi ir jūsu darbs?

– Visa dramaturģija, režija, scenogrāfijas un kostīmu idejas ir mans darbs. Arī laika sadalījums – kas, ar ko, kad, kā un cik ilgi komunicē, kurš katrā mirklī ir uz skatuves. Slovēnijā es piecas nedēļas ar dejotājiem strādāju viena pati, un tad, kad viss bija iestudēts, aicināju Leo, lai kopā pulētu materiālu līdz dimantam. Viņš ir lielisks dejotājs un lielisks partneris.

– Vai ir kādas atšķirības starp oriģināliestudējumu Mariborā un versiju Rīgā?

– Vizuāli izrādes ir identiskas, arī dramaturģija ir tāda pati. Taču, kad Leo septembrī atbrauca uz Rīgu, viņš bija tik iedvesmots, ka uzreiz zvanīja un jautāja: „Viņi ir tik lieliski dejotāji, ļauj man darīt ar viņiem vairāk!” Es teicu, ka, protams, viņš var attīstīt soļus, darīt lietas, kur viņi var izpausties. Martā mēs dosimies uz Franciju iestudēt šo pašu izrādi vēlreiz. Tikmēr, kamēr darīsim šo darbu ar tādu atdevi, kādu pašreiz jūtam, tikmēr būs daudzas mazas „Romeo un Džuljeta” versijas. Mums ir liela savstarpēja uzticēšanās un laba komunikācija, arī līdzīga gaume. Turklāt ir labi, ja ar trupu strādā gan vīrietis, gan sieviete. Mēs vēl aizvien jūtam un radām kā dejotāji – tā, kā mēs gribētu dejot, kā mēs to sajūtam. Mēs radām kustību no iekšpuses uz āru.

– Otrajā cēlienā ir Kolumbīnes solo. Vai tas ir tāds pats kā oriģinālajā versijā? Manuprāt, vakar tas mazliet leca ārā no cēliena kopējā tempa.

– Šis solo ir neskarts, es to radīju piecdesmit minūtēs ar vadošo solisti Slovēnijā. Domāju par Itālijas augusta karnevāliem, kā labāk ainu pavērst. Es dievinu mandolīnu dejas mūziku, tā ir ļoti dejiska. Es domāju, kā radīt Merkucio draugus. Kolumbīnes solo ir ļoti sievišķīgs, domāts primabalerīnai. Tomēr tas ir visai margināli baleta „Romeo un Džuljeta” vidū ielikt fouettes.

– Tāpēc jau arī šis jautājums…

– Es domāju par to, kas ir tas, ko cilvēki pirktu, ar ko aizrautos karnevāla vidū? Viņi pirktu kaut ko, kas ir izklaide. Un kas ir tas, ar ko baleta cilvēkiem visvairāk patīk izklaidēties un izklaidēt? Topa augšgalā ir pirouettes. Tas bija iemesls šādai pieejai.

– Jauki, ka ir riskantas izvēles.

– Riskanta un ļoti grūta variācija.

– Lasīju par atzinības balvu, ko saņēmāt par iestudējumu „Romeo un Džuljeta”. Tur teikts, ka jūs „nospraužat jaunu atskaites punktu klasiskā baleta kvalitātei un izteiksmībai mūsdienās”. Kas mūsdienās notiek ar klasisko baletu?

– (Smejas.) Es nekad nebiju iedomājusies par tādiem mērogiem. Es domāju par sevi, savām mājām, centos iztēloties, kādu „Romeo un Džuljeta” gribētu radīt. Meklēju, kāda ir Romeo valoda – tā ir ļoti klasiska, tāpēc Džuljeta viņam der romantiskā veidā; kā runā Merkucio – viņš ir daudz mūsdienīgāks, runā citādi, apsteidz savu laiku, viņš ir cinisks, kaut kādā mērā hamletisks; kāda ir Tibalta pasaule – arī viņš ir mūsdienīgs raksturs. Tāpēc arī nevar būt tā, ka vienā izrādē visi tēli kustībā izpaudīsies vienādi. Ir svarīga dramaturģiskā motivācija, ir jāsagatavo tēla, kurš otrajā cēlienā nogalinās, psiholoģija, nevis tā pēkšņi – ņem un nogalina!

Bet, runājot par klasisko baletu šodien, svarīga ir lūkošanās ar mūsdienu acīm. Esam cilvēki ar jūtām, mūsu ikdienā ir vajadzīga kaisle, bet laiks kļūst aizvien ātrāks un īsāks, un mēs pamazām zaudējam kaislības. Tā bija cīņa par kaisles atdošanu baletu, par miesas piešķiršanu baletam un nebūt ne tikai dramatiskā teātra izpratnē. Esmu strādājusi ar aktieriem un režisoriem, veidojot vairāk nekā četrdesmit izrādes…

– Tad tāpēc jūs tik lieliski protat veidot raksturus?

– Jā, un es domāju, kāpēc aktieri var man trāpīt tieši sirdī, un es ticu viņu vārdiem, mizanscēnām, kāpēc viss ir tik īsts, kamēr balets vēl aizvien paliek smukā kastītē. Tā kā lelles plastmasas maisiņā. Mums jāsaplēš plastmasa, jānāk ārā caur jūtām, kustību, ādu, sviedriem, emocijām un domām. Ekspresijai ir jānāk no iekšējās motivācijas. Es sagaidu, lai dejotāji dejo ar savu iekšējo atmosfēru, nevis ārējiem paradumiem un formu. Bet tā ir Valentīnas Turku gaume, kāds Vācijā ietu pret mani karā, jo domā pavisam citādi. Moriss Bežārs jau 1960. gadā jautāja, ko mēs gaidām, kāda ir mūsu paaudze, ko varam dot? Ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam tādā ekonomiskā situācijā, kad vairs nedrīkstam tērēt naudu, lai radītu glamūru – lieliskas scenogrāfijas un kostīmus, un tā tālāk. Vienīgā lieta, kas paliek ar mums, ir kustība, mūsu sirds un patiesas emocijas. Es tev nevaru uzlīmēt emociju, tev ar to ir jānāk pašam. Es gadiem dievināju Sergeja Prokofjeva mūziku baletam „Romeo un Džuljeta”, un, kad 2009. gadā teicu Leo, ka vēlos iestudēt baletu, viņš jautāja, vai esmu traka. Daudzi kolēģi teica, ka vajag sākt ar kaut ko mazāku, ar kādu pusstundu garu darbu. Bet dzenulis bija stiprāks par mani, un tā nu es godīgi trīs gadus tam gatavojos. Svarīgi nav tas, ko gribam pateikt, bet – kā? Kas ir tas, ko mēs atstājam to cilvēku sirdīs, kas samaksājuši par biļeti?

– Ir apbrīnojami, kā jūs ar pārspīlējumu un groteskas palīdzību panākat, ka aina ir vienlaikus ārkārtīgi smieklīga un liek raudāt. Piemēram, brīdī, kad Zigmāra Kirilko Parisa kāzu puķes pārvēršas par bēru puķēm, un viņš tās kaisa pa skatuves priekšu. Tas ir tik smieklīgi un tik aizkustinoši!

– Esmu priecīga, ka jūs to sakāt.

– Vai jūsu darbos ir ietekme no laika, kad dejojāt Bežāra kompānijā? Varbūt jums, līdzīgi kā citiem māksliniekiem, ne pārāk patīk, ja katrā intervijā vaicā par lielajiem skolotājiem?

– Nē, nē, es dievināju Bežāru, un viņš ļoti mani mīlēja. Kad izlēmu iet prom no trupas, viņš bija ļoti vīlies. Bežārs jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma mudināja mūs veidot horeogrāfijas, lika iet uz skatuves un improvizēt. Viņš mūs ļoti cienīja. Viņš man vienmēr teica: „Kad tu ienāc studijā, uzreiz kļūst gaišāks. Es toreiz nesapratu, ko viņš ar to domā, nesapratu, ko manī redz. Esmu taču balerīna, kas izpilda kāda cita soļus un vēlmes. Nesapratu, ko šis cilvēks redz kā talantu. Kad man bija divdesmit viens gads, nomira mana māte, un tas mainīja dzīvi. Es tiku ļoti tieši konfrontēta ar nāvi. Nākamos desmit gadus traģēdijas sekoja viena otrai – man bija spontānais aborts, tad nokritu uz skatuves, un plīsa liesa. Ķirurgi piecas stundas cīnījās par manu dzīvību, un pēc tam teica, ka nekad mūžā vairs nevarēšu dejot, ka man nebūs bērnu. Man ir četrdesmit gadu un traģisku notikumu bagāža, tāpēc zinu, kā tikt galā ar nāvi groteskā veidā. Mirkļos, kad esi lejā, visi tevi atstāj, esi viens. Droši vien mēs caur mākslu sevi dziedinām. Es neredzu deju, kā kaut ko ļoti skaistu, kā pasaku. Es pazīstu to no iekšpuses. Tieši tāpēc man patīk parādīt materiāla raksturu, nevis formu. Ieejot dziļi sevī, ir sāpīgi un ļoti vientuļi. Radošais process ir kā dzīvošana klosterī, kad tev nav nekā cita. Tu izej cauri sagatavošanās labirintiem, lasi grāmatas, ir simtiem skiču un piezīmju. Kā ainā ar Kolumbīni – uzvilkt atmosfēru līdz gandrīz kičam, lai tad, kad atnāk Tibalts, ir ko apcirst. Man arī ikdienas dzīvē ir vajadzīgi kontrasti.

– Mazliet par kontrastiem – kādas ir baleta un laikmetīgās dejas attiecības Slovēnijā? Zinu, ka laikmetīgā deja un refleksija par deju ir augstā līmenī, bet vai notiek komunikācija starp žanriem?

– Mēs sākam komunicēt aizvien vairāk un vairāk. Ja jūs man to jautātu pirms desmit gadiem, es teiktu, ka mēs nesarunājamies. Es nezinu, kāpēc laikmetīgās dejas dejotāji domā, ka esam klasiskās balerīnas, kas ir laimīgas būt siltumā valsts institūcijā un saņemt algu. Tagad situācija mainās, mēs sākam aizvien vairāk sekot cits cita darbiem. Viens no maniem nākamajiem projektiem taps kopā ar vienu no izcilākajiem slovēņu laikmetīgās dejas dejotājiem. Viņš teica, ka grib ar mani strādāt. Es jautāju, vai ir par to pārliecināts, jo esmu taču klasiskās dejas horeogrāfe? Nākotne ir saplūšanā. Beidziet, mēs taču visi galu galā esam dejotāji! Man patīk sakausēt stilus.Visspēcīgā uz skatuves ir individualitāte, iespēja redzēt ikvienu.

– Tieši tas jūsu iestudējumā ir ļoti īpašs. Es patiešām redzēju, ka ikviens dejotājs zina, ko dara, ko jūt un kas notiek. Nebija nekādu dežūrpozīciju, kurās gaida nākamo ainu.

– Man ļoti nepatīk redzēt, ka dejotāji „apmeklē”. Vakar es redzēju to, ko daudz bijām pārrunājuši, un ko teicis arī Bežārs – nav lielu un mazu lomu, ir lieli un mazi cilvēki.

– Noslēgumā praktisks jautājums – kuru baleta kustību jūs savā ķermenī sajūtat kā vispatīkamāko?

– Esmu slavena ar to, ka mīlu arabesque, esmu arabesque cilvēks un saistībā ar to lieliski jūtos arī grand pas de chat.

– Vai varat izteikt vārdos, kāda ir sajūta, kad izpildāt arabesque?

– Ļoti dabiska. Bežāra akadēmijas direktors Mišels Gaskārs (Michel Gascard) teica, ka laikam jau tad, kad māte mani dzemdēja, mani izstiepa arabesque pozīcijā.