1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Laikmetīgā deja, Recenzijas
  4. /
  5. Tā runāja horeogrāfe. Par Janas Jacukas īsizrādi ciklā “Ārējais klimats / iekšējais laiks”

Tā runāja horeogrāfe. Par Janas Jacukas īsizrādi ciklā “Ārējais klimats / iekšējais laiks”

Laura Lapiņa

Jaunie ir spilgti jaunatklājēji – par to bieži var pārliecināties skatuves mākslinieku pirmajos darbos. No īsformāta izrādēm “Ārējais klimats / iekšējais laiks nr. 2” visvairāk mani pārsteidza horeogrāfes Janas Jacukas darbs “Viss būs labi” – tas raisīja interesi un pārdomas par to, kāpēc horeogrāfiem būtu jāstāsta savi stāsti arī verbāli. Pieļāvu iespēju šo diskusiju atstāt tikai sevī. Tomēr, tā kā dzirdēju citus izrādes skatītājus un dejas profesionāļus raustām plecus, kā šī izrāde vērtējama, nolēmu savas pārdomas fiksēt arī rakstiski.

Kas tad īpašs bija Janas stāstā par attiecībām ar savu tēvu? Droši vien pirmkārt tas, ko jau pieminēju, – Jana ir horeogrāfe un no viņas uz skatuves vairāk tiek gaidīta deja, nevis runāšana. Tomēr tieši verbālais stāsts aizņēma lielu daļu no viņas īsizrādes. Stāsts bija personīgs, kas arī ir būtiski, jo parāda uzdrošināšanos – un tieši tādu pieeju no mākslas darba sagaidām. Tomēr interesantākās bija stāsta smalkās detaļas, muzikalitāte un ritmiskums. Turklāt Jana stāstījumā pievērsās tādām niansēm, kas tradicionālā dramaturģijā visticamāk tiktu uzskatītas par nebūtiskām un liekām. Tēva pirksti uz ģitāras, atslābums un labsajūta siltajā vannā. No intīma ievada, skatītājiem ar aizvērtām acīm klausoties ģitāras skaņās, līdz dinamiskam, asprātīgam un ironiskam tēva aizliegumu saraksta uzskaitījumam.

Kāpēc mazas nianses ir tik būtiskas? Tradicionālā dramaturģija, kura vada princips “un tad vienu dienu notika kas ārkārtējs”, sastopama ne tikai teātrī. Pēc līdzīgiem principiem, kur svarīgs ir lielais, vēl nebijušais un skaļais, šobrīd griežas lielākā daļa publiskās pasaules – sociālie mediji, ziņu portāli, politiķu retorika utt. Šajā ziņu un informācijas lavīnā smalkām niansēm un tiem, kas patiesi detalizēti iedziļinās sevī un pasaulē, ir atvēlēts ļoti maz vietas un uzmanības. Taču nodoties steigai, neievērot sīkumus un neveltīt laiku novērojumiem un analīzei ir gana bīstami – var mazināties mūsu spēja iedziļināties gan visai sabiedrībai nozīmīgos tematos, kā politikā un klimata krīzē, gan arī pašiem savā ķermenī, kas, iespējams, jau sen signalizē par pārgurumu vai kādu saslimšanu.

Tieši tāpēc tādi stāsti kā Janas ir svarīgi, jo atgādina – pievērsīsimies mazajam, trenēsim savu redzi, dzirdi, prātu, tausti, kustības un citas maņas ieraudzīt un sajust to. Un, jā, – kāpēc būtiski, ka to stāsta un atgādina tieši laikmetīgās dejas horeogrāfe? Manuprāt, tieši laikmetīgās dejas mākslinieki ir izcili sīkumu, mazu lietu un procesu pamanītāji, jo viņi eksperimentē ar iedziļināšanos gan niansētās kustībās savā ķermenī, gan apkārtnē. Līdz ar to ir vērts ieklausīties ne tikai viņu kustību, bet arī verbālajos stāstos. Turklāt horeogrāfi ar savu izkopto ritma izjūtu noteikti var būt arī prasmīgi verbālo stāstu montāžas meistari.

Jana Jacuka “Viss būs labi” from Homo Novus on Vimeo.


Foto no izrādes: Andrejs Strokins

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.