Elīna Gailīte

16. un 17. decembrī Rīgā uzstājās Borisa Eifmana baleta teātris ar izrādi “Pigmaliona efekts”. Tajā dejoja arī 20 gadus vecais rīdzinieks Deniss Pestrjakovs. Aicināju Denisu uz sarunu, lai uzzinātu, kā viņš no Rīgas nonāca Sanktpēterburgā, kā ir dejot tāda līmeņa teātrī un kā jūtas jauns cilvēks baleta pasaulē.

Kā tu sāki dejot? Pastāsti par savu bērnību un deju tajā!

Es pats neatceros, bet mamma stāstīja, ka bērnudārzā mums bija tautas dejas. Kad gāju prom no bērnudārza, esot jautājis mammai – kur es tagad dejošu? Sešu gadu vecumā sāku iet baleta studijā. Mamma piedāvāja iet tieši uz baletu. Teicu: “Kāpēc gan ne? Var pamēģināt.” Mācījos tur trīs gadus, līdz deviņu gadu vecumam. Tad uzzināju, ka tajā vecumā jau var sākt mācīties Rīgas Horeogrāfijas skolā un iestājos tur. Kad man bija 14 gadi, uz Rīgu atbrauca daži skolotāji no Pēterburgas, pasniedza meistarklases. Pēc tām man piedāvāja aizbraukt uz Pēterburgu, pamēģināt iestāties Vaganovas akadēmijā. Tur nomācījos vienu gadu pie ļoti laba skolotāja. Tad viņš gāja prom un ieteica man nepalikt Pēterburgā, bet braukt mācīties uz Maskavu [Maskavas Valsts Horeogrāfijas akadēmiju], jo Maskavas skola skaitās labāka zēniem, tur attīstītāks tieši vīriešu balets. Arī kopumā skola ir ļoti laba. 

Rīgas Horeogrāfijas skolā klasē mēs bijām divi, trīs. Klases bija mazas, katram tika veltīta lielāka uzmanība. Bet Pēterburgā mēs bijām apmēram septiņi cilvēki, Maskavā – astoņi, bija arī paralēlās klases, jo bija daudz audzēkņu.

Tev bērnībā vienmēr patika balets? Negribēji nevienā brīdī pamest?

Baleta studijā nodarbības bija tikai divas reizes nedēļā, dejas bija vienkāršas un jautras, bērniem piemērotas. Man patika tur dejot. Uzstājāmies ļoti dažādās vietās, visbiežāk – VEF Kultūras namā. Dejojām arī tirdzniecības centrā “Alfa”, kad tika atklāts veikals. Studijas vadītājs Tālis Sils bija visu deju horeogrāfs. Lai gan dejas bija vienkāršas, man ļoti noderēja šie trīs gadi, jo tomēr tas bija balets. Kad sāku mācīties Horeogrāfijas skolā, daudz ko jau mācēju, zināju kustības.

Lai tiktu Horeogrāfijas skolā, bija jāiztur iestājeksāmeni, bet tie likās vienkārši. Skatījās ķermeņa piemērotību, vai ir lokans, vai ir ritma izjūta, kāds ir izvērsums, pēdai pacēlums, kādas ir dotības. 

Tad seši gadi Rīgā, viens Pēterburgā un trīs Maskavā. Kopā desmit gadi. Katru reizi, kad gāju uz citu skolu, man sanāca palikt uz otru gadu. Bet man paveicās, ka agrāk iestājos skolā, jo parasti sāk mācīties no desmit gadu vecuma. 

Maskavā mums bija arī parastie priekšmeti. Katru dienu bija desmit stundas, un kādas divas vai trīs no tām bija vispārizglītojošās. Bet vairāk bija baleta novirziens, kultūras vēsture, baleta vēsture, arī matemātika, krievu valoda. 

Maskavā tomēr viss bija pakārtots dejošanai? 

Jā, teorija bija, bet mazāk. Tā skaitās vidējā profesionālā izglītība. Tā tiešām bija laba skola. Man paveicās arī ar skolotājiem. Šai skolā pasniedza arī moderno deju, bet tikai divus gadus, un tas nebija diži nopietni.

Tev pašam labāk patīk klasiskais vai laikmetīgais balets?

Skatoties, kāds laikmetīgais, bet varbūt laikmetīgais vairāk. Teātrī, kur tagad strādāju, ir laikmetīgais balets, tāpēc arī tas man ir tāds tuvāks. 

Kāds jums Maskavas skolā bija dienas režīms? 

Maskavā tiešām ir ļoti gudri izveidota sistēma, arī ēkas plānojums, ir ērti. 

Deviņos sākās pirmā stunda, kas vienmēr bija klasiskā deja, jo mūsu skolotājs strādāja arī Maskavas Lielajā teātrī. Viņam ir ap 40 gadu, bet viņš vēl bija solists, tāpēc pēc nodarbības vienmēr brauca uz teātri. Un tad līdz sešiem vakarā bijām skolā. Apmēram puse no stundām bija baleta zālē un puse – klasē. Bija vairāki interesanti priekšmeti. Piemēram, vēsturiskā deja bija diezgan garlaicīga, bet tajā pašā laikā inčīga. Reiz uz nodarbību līdzi bija jāņem cepure – mācījāmies, kā to pareizi novilkt vēsturiskā stilā. Tāpat arī izmēģinājām dažādas kustības ar apmetni, kā viduslaiku dejās. Kad mācījos, atcerējos visas vēsturiskās dejas, atpazinu pēc mūzikas.

Vakaros bija ļoti jautri, jo kopmītnēs bija kopīga telpa, kur varēja atpūsties. Tur jebkurā laikā varēja ar kādu parunāt, vienmēr kaut kas notika. Vakaros ilgi sēdējām ēdnīcā, varēja dabūt papildporcijas. Diētu es neieturu, bet jādomā, ko ēd, lai varētu viegli lēkt un izskatīties slaidi.

Ārzemnieki parasti maksā diezgan lielu naudu, lai mācītos Maskavas akadēmijā – man liekas, vairāk nekā 10 000 dolāru gadā. Taču dejotāji no kādreizējās PSRS teritorijas, tostarp Latvijas, skaitās kā savējie un var mācīties par brīvu. Maksāt man vajadzēja tikai par ēšanu. 

Kā atšķīrās skolas, kurās mācījies?

Galvenais ir mērogs, konkurence. Piemēram, redzi, ka cilvēki apkārt atbraukuši no tālām valstīm, lai mācītos tieši šajā vietā, un, protams, viņu līmenis ir augsts. Tu saproti, ka nedrīksti būt sliktāks. Tas ļoti motivē. 

Pastāsti par deju nometnēm!

Vācijā un citur Eiropā veido baleta vasaras skolas. Parasti tās ir intensīvas baleta meistarklases divu nedēļu garumā. Viena no nometnēm, kur es piedalījos, notika Drēzdenē. Skolotāji bija no visas Eiropas. Tas bija interesanti, jo bija lielāks uzsvars uz moderno baletu, improvizāciju, konkrētu Eiropas horeogrāfu baletiem, horeogrāfijām. Divas nedēļas katru dienu strādā kādas 6-7 stundas. Beigās ir neliels koncerts, kur parādām, ko esam iemācījušies.

Man visvērtīgākā meistarklasēs šķita improvizācija. Līdz tam nevienā skolā nebiju to mācījies, tikai modernās dejas pamatus. Sākumā man bija diezgan bail no improvizācijas, jo domāju, ka mums teiks: “Dejojiet paši, ko vēlaties!” Bet viss bija izstrādāts pārdomāti, pakāpeniski. Piemēram, sākumā izmanto atsevišķas ķermeņa daļas ar konkrētu domu, veidojot līnijas, viļņus vai kādu formu. Kontaktimprovizācijā kopā ar partneri jājūt arī viņa ķermenis – sarežģīti, bet inčīgi. Koncertmeistars arī improvizēja konkrētajā noskaņā. Viņam līdzi bija arī bungas, dažreiz viņš spēlēja tās. 

Meistarklasēs dejotāji ir no visas pasaules. Es pirmo reizi piedalījos, kad man bija 13–14 gadi. Toreiz man īsti nepatika, jo biju viens, vēl nezināju tik labi angļu valodu, bija sarežģīti komunicēt. Bet pēdējā reizē šajā vasarā man jau bija ļoti interesanti iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Piemēram, iepazinos ar dvīnēm no Islandes – ja kādreiz tur viesošos, tad noteikti satiksimies. 

Arī Maskavas skolā bija daudz ārzemnieku. Pēterburgā ārzemnieki un krievu bērni tika nodalīti atsevišķās telpās, bet Maskavā visi bija kopā, lai ātrāk mācās valodu. Pēterburgā biju pie ārzemniekiem, tomēr man ļāva iet uz krievu kopmītnēm, jo viņi saprata, ka esmu savējais. 

Kurā brīdī saprati, ka gribi, lai šis ir tavs darbs, nevis vienkārši dejošana?

Laikam, kad aizbraucu uz Pēterburgu, jo tas bija kā nākamais līmenis. Tad radās sajūta, ka pamest to visu, virzīties atpakaļ nebūtu pareizi.

Dejotājiem tagad ir sarežģīti atrast darbu. Daudziem maniem klasesbiedriem ar to neveicas, viņi bieži maina darbavietas, jo konkurence ir liela. Man bija vieglāk, jo izlaiduma kursa vidū pie mums uz akadēmiju atbrauca sieviete no Borisa Eifmana teātra vadības. Viņa meklēja gara auguma puišus un meitenes un piedāvāja man aizbraukt uz Pēterburgu uz atlasi. Tad es vasarā ar vilcienu aizbraucu uz Pēterburgu. Nodejoju variāciju no “Gulbju ezera” un “Čigānu deju” no “Veltīgās uzmanības”. Tajā pašā dienā uzzināju, ka esmu pieņemts.

Bija jāmācās daudz jaunu horeogrāfiju. Sapratu, ka līdz tam neko līdzīgu skolā nebiju mācījies. Viss bija jauns. Sākumā arī ļoti sāpēja ķermenis no jaunajām kustībām. Tās kustības bija citādākas, daudz bija kustību uz grīdas, vairāk vajadzēja lokanību. Bet pēc trim mēnešiem jau braucu pirmajās viesizrādēs. 

Kā tevi pieņēma trupa? Kā juties, atgriežoties Pēterburgā?

Sākumā kolektīvs nebija ļoti draudzīgs, tas notika lēnām, ar laiku. Viņi it kā pieņēma mani, bet sākumā nevarēja vienkārši pieiet klāt un sākt runāt. Šis teātris ir salīdzinoši mazs, trupā ir ap 40 cilvēku. Tāpēc salīdzinājumā ar citiem teātriem te visi tomēr ir draudzīgāki. Solisti nav aizdomīgi, ir ļoti atvērti. Es dejoju kordebaletā, bet ir arī daudz izrāžu, kur solisti dejo pārī ar kordebaleta dejotājiem.

Pirmās viesizrādes bija uz Franciju un Nīderlandi. Mēs dejojām “Annu Kareņinu”, kurā ir 11 numuri, kuros dejo vīrieši. Sākumā, kad aizbraucu, man bija jādejo četros, bet vairāki dejotāji turnejas laikā guva traumas, tāpēc visu laiku vajadzēja kādu aizvietot. Beigās es dejoju visos numuros. Tad tiešām bija stress, bet tā bija ļoti laba pieredze. Visiem dejotājiem jāzina visi numuri, visas kustības. Tāpēc mācību process ir ļoti sarežģīts, jo ir ļoti daudz jaunas informācijas. 

Reizēm mēģinājumus vada Boriss Eifmans, teātrī viņš ir katru dienu. Viņš ļoti daudz strādā ar dejotāju idejām. Pasaka, ko apmēram gribētu redzēt, un dejotāji ļoti iesaistās procesā, brīvi piedāvā savus variantus. 

Tāpat bija arī izrādei “Pigmaliona efekts”, ko rādījām Rīgā. Šis balets ir eksperimentāls, jo tas ir komēdijas žanrā. Parasti mūsu teātrim ir nopietni sižeti. Uz mēģinājumiem nāca profesionāli balles deju dejotāji, kas mācīja mums žanra pamatus, lai mēs kustētos līdzīgāk viņiem. Kopā ir samiksētas gan balles dejas, gan balets, tāpēc izdevās kaut kas jauns. Šajā izrādē ir daudz mizanscēnu, tāpēc daudz jāatrodas uz skatuves un aktīvi jādarbojas.

Kāda tagad ir tava darba ikdiena?

Vienpadsmitos sākas darbs, tad strādājam līdz trijiem. Pēc tam ir četru stundu pauze, un no septiņiem līdz desmitiem atkal strādājam. Sadalīts divās daļās, laiks sanāk produktīvāks. Labais šādā grafikā ir tas, ka ķermenis pierod strādāt vakarā, jo tad ir arī izrādes. Jāstrādā arī sestdienā līdz četriem. Ir intensīvi. Bet, ja ieiet ritmā, ir normāli. 

Tagad arī vairāki mani klasesbiedri no akadēmijas strādā Eifmana teātrī. Mēs esam kādi četri cilvēki. Arī dzīvojam kopā vienā dzīvoklī.

Mūsu teātrim nav savas skatuves, tāpēc ir jāīrē telpas, līdz ar to Pēterburgā sanāk maz dejot. Mēģinājumiem gan ir sava ēka ar divām baletzālēm. Eifmanam tagad četrus vai piecus gadus ir arī sava akadēmija, kas skaitās galvenais konkurents Vaganovas akadēmijai. Daudzi skolotāji un skolēni pārnākuši pie Eifmana. Ir arī plāns būvēt savu skatuvi, bet tas vēl nākotnē.

Tu nesen vēl mācījies, bet tagad jau strādā tik pazīstamā teātrī. Kāda sajūta?

Process ir bijis pakāpenisks, tāpēc grūti vērtēt. Cilvēku teiktais un citas reakcijas pēc izrādēm sniedz tādu kā skatu no malas. Tad dažreiz liekas, ka tas viss jau ir tā nopietni, ka var uzskatīt, ka esmu jau sasniedzis pietiekami labu līmeni. Bet ikdienā nē – vienkārši strādāju, visu laiku meklēju lietas, pie kurām vēl vajag piestrādāt, koncentrējos uz tām. Pēc izrādēm tad var paklausīties, ko citi saka, paskatīties no citas puses.

Tu tagad teātrī mērķtiecīgi ej uz solista vietu?

Sākumā ikvienam jaunajam dejotājam jāiziet cauri visam kordebaleta repertuāram. Es vēl neesmu iemācījies visus baletus, tāpēc kāds laiciņš vēl jāpadejo, un tad jau redzēs. Bet ir svarīgi, lai vadība redzētu, ka gribu dejot kaut ko vairāk, ka progresēju. Mūsu teātrī ir arī dejotāji, kuri sākumā, iespējams, bija mērķtiecīgi, bet ar laiku ir samierinājušies ar savu pozīciju un mēģina dzīvot maksimālā komfortā. 

Būtu interesanti pastrādāt arī citā teātrī, tā būtu pamatīga prakse, bet arī šajā teātrī ir salīdzinoši daudz iespēju attīstīties. Kamēr redzu te perspektīvu, tikmēr palikšu.

Vai papildus mēģinājumiem ej uz svaru zāli vai kā citādi trenējies?

Nekā īpaši neeju, parasti pauzēs taisu vingrinājumus, kas prasās. Ar to slodzi jau pietiek. Svarīgi ir pašam just savu ķermeni, saprast, kādi vingrinājumi vajadzīgi. Vasarās parasti eju pie fizioterapeita, jo šai darbā ir ilga, specifiska slodze. Pirms četriem-pieciem gadiem man bija problēmas ar celi. Varbūt labi, ka tā, jo esmu kļuvis daudz uzmanīgāks un tagad viss ir kārtībā.

Skatījos sociālajos tīklos, ka daudz braukājat viesizrādēs. 

Bijām Francijā, Nīderlandē, Amerikā, Kanādā, Japānā, Ķīnā, Krievijā neliela turneja, Katarā arī bijām. Turnejas laikā darba režīms ir vieglāks. Stress gan lielāks. Bet tā parasti ap trijiem sākas darbadiena un tad strādājam līdz desmitiem. No rītiem ir brīvs laiks. Man patika turneja Amerikā, jo no filmām un spēlēm bija radies kaut kāds priekšstats par šo zemi, varēja tad salīdzināt. Centos izmantot katru brīdi, lai kaut ko apskatītu. Japāna arī, protams, bija interesanta, pilnīgi citādāka. Maskavā un Pēterburgā bija daudz studentu no Japānas. Turnejas laikā Tokijā satiku meiteni no Maskavas akadēmijas, kopā izstaigājām pilsētu. Ņujorkā arī satiku meiteni no akadēmijas. Akadēmijā veidojas kontakti pa visu pasauli.

Vai, dzīvojot Pēterburgā, tev kaut kā pietrūkst no Rīgas?

Jā, daudz lietu! Man vienmēr ļoti gribas braukt atpakaļ. Braucu brīvlaikos un svētkos. Pietrūkst ģimenes, draugu, dažādu vietu. Bet labāk par to nedomāt. Kad esmu Pēterburgā, mēģinu tur meklēt interesantas vietas, kaut ko jaunu. Cenšos izmantot laiku, ko esmu tur. 

Pēterburgā man patīk arvien vairāk un vairāk, jo daudz kur var klausīties mūziku – bāros, restorānos. Pilsēta ir mazāka nekā Maskava, tāpēc te ir ērtāk. Galvaspilsētās ir sarežģītāk izdzīvot, tur strādā savi likumi. 

Kāda bija sajūta pirmdien, dejojot Latvijas Nacionālajā operā?

Liels prieks, jo piecus-sešus gadus nebiju tur bijis. Satiku cilvēkus no skolas, skolotāju. Sākumā neierasti, bet šī sajūta ātri pārgāja. Koncentrējos uz baletu, ātri iegāju sajūtā un ritmā.

Esi kādreiz riktīgi notizlojies uz skatuves? 

Tā riktīgi nē, bet notizlojies vairākas reizes esmu. Esmu ieskrējis citā dejotājā. Dejotāji dalās līnijās, uztaisa lēcienus, tad trešā līnija skrien uz kreiso pusi, bet ceturtā līnija dara to pašu, tikai uz labo pusi. Eiropas turnejā vajadzēja aizvietot kolēģi, bija jāpāriet no trešās uz ceturto līniju. Pēc lēciena sāku automātiski skriet uz nepareizo pusi, un man pretī skrēja cits dejotājs. Pēc tam viņš normāli nolamāja mani. Dejotāji ir diezgan emocionāli cilvēki, īpaši, ja kaut kas nesanāk uz skatuves. Var kārtīgi uzkliegt virsū. Pēc laika jau atvainosies, jo nebija tik traki. Bet pirmā reakcija vienmēr ir ļoti asa.  

Vai ir kāda sapņu loma, ko tu gribētu nodejot?

Īsti nav. Gribu nodejot pēc iespējas vairāk lomu, pēc iespējas dažādākas. Tad jau ar laiku varbūt parādīsies kāda mīļākā loma. 

Kā, tavuprāt, baletam varētu piesaistīt vairāk bērnu, jo īpaši zēnu?

Varbūt skolās jāveido pulciņi. Vajadzētu vairāk bērnu izrāžu. Piemēram, ja vecāki grib aizvest bērnu uz baletu – piemērotāks būtu “Riekstkodis”, nevis “Gulbju ezers”. Bet repertuārā pārsvarā ir nopietni baleti, ko bērniem ir garlaicīgi skatīties. Kaut ko jautrāku derētu. Varbūt kaut kā vairāk jāreklamē? 

Ko tu gribētu citiem novēlēt Ziemassvētkos un Jaunajā gadā?

Cilvēkiem, kas nav redzējuši baletu, noteikti novēlu aiziet uz kādu izrādi! Lai visi labi nosvin svētkus un dažreiz arī padejo!