Dita Jonīte*

Ko tur izlikties, kopš pirmās festivāla vasaras (2016) esmu Valmieras vasaras teātra festivāla (VVTF) fane. Turklāt vislielākā fane esmu visam tam, kas notiek saistībā ap un par bērniem. Esmu pateicīga visiem gaismas spēkiem par to, ka abām manām meitām bijusi iespēja teātra festivāla garšu uzzināt tieši ar VVTF palīdzību, un tikpat priecīga par to, ka šogad saņēmu piedāvājumu rakstīt tikai par vienu festivāla izrādi. Negaidītā kārtā tieši Kristīnes Brīniņas izrādē “Visi skaitās” var saskatīt teju visu festivāla gadu atslēgvārdus un šīs mudžizrādes vienā stundā iespējams ieraudzīt visu savu dzīvi.

Literatūra, teātris, deja…

Droši vien nav godīgi mudžizrādes sakarā nosaukt tikai dažus mākslas veidus, jo horeogrāfes Kristīnes Brīniņas iestudējums pilnīgi noteikti ir spilgts piemērs tam, cik skaistā mudžeklī iespējams savērpt visu labāko, ko vien mākslas pasaule var piedāvāt. Un visas mākslas skaitās! VIENS – tā  ir literatūra, jo ierosme izrādei radusies, horeogrāfei kopā ar meitu lasot norvēģietes Kristinas Rūšiftes grāmatu “Visi skaitās”. Savukārt kopā ar Klāvu Melli grāmatā lasāmie teksti pielāgoti teātra formātam, vienlaikus saglabājot grāmatā izmantoto paņēmienu – kaut ko pateikt, kaut ko nepateikt, kaut ko parādīt un kaut ko atstāt aiz bildēm. Ja šajā notikumā ir gan skatītāji, gan spēlmaņi, tad skaidrs, ka esam teātrī. Tas būtu DIVI. Ja izrādes režisore ir horeogrāfe un trīs no spēlmaņiem ir dejotāji, tad domājams, ka te visā savā daiļumā klātesoša ir arī deja – TRĪS. Divi no performantiem trenējas būt “uz tu” ar akrobātiku, līdz ar to klātesošs ir cirks – ČETRI. Tik koša, krāsaina un priecīga izrāde nevar notikt bez mākslinieka palīdzības (Līga Zepa) – scenogrāfijas māksla, PIECI. Mūzika neuzbāzīgā veidā izrādē ienāk caur muzicēšanu uz visa, kas der jelkāda ritmiska trokšņa radīšanai, – SEŠI (radošajā grupā Maksims Šenteļevs pieteikts kā atbildīgais par “mūzikas instrumentiem un skaņu blēņām”). Jā, un kamerkora “Kaķi” un Eiropas deju grupas “Wild Roses” dalībnieki pavisam noteikti palīdz visiem kopā radīt gan izrādi, gan festivālu, gan karnevālu, gan… mazus Dziesmu svētkus, kurus vēl vairāk ļauj iztēloties ugunsdzēsēju pūtēju orķestris, kas vienā brīdī braši izsoļo “cauri” izrādei. Bet Dziesmu svētkus es vairs nevaru “saskaitīt”, jo tas ir mūsu kopīgais kosmoss Latvijā, kurā mēs katrs esam iekšā, gribam vai negribam. Rūšiftes grāmatā tas būtu starp atvērumu ar 1000 cilvēkiem, kas līdz galam nezina, kāda ir dzīves jēga, un “skaitīšanas” pēdējo atvērumu, kas atgādina par visiem aptuveni astoņiem miljardiem planētas apdzīvotāju, starp kuriem katrs no mums ir viens. Tiešā un pārnestā nozīmē.

Ja grāmatas formāts man kā lasītājai ļauj pētīt bildes un liek domāt par vienu, diviem, trim vai 40 kādiem citiem tur – bildēs, tad Brīniņas izrādē brīnumainā kārtā šo viens, divi, trīs vai cik nu tur es mēģinu sajust arī “mūsos” – skatītājos. Varbūt pie vainas (un cik labi!) ir izrādes veidotāju triks – pirms paša izrādes sākuma Oskars Moore klusītiņām trim skatītājiem palūgs kādā no izrādes brīžiem pēc noteikta žesta piecelties. Žestu redzam, un trīs skatītāji pieceļas jau vienā no pirmajām ainām, un tālāk jau iztēloties viens, divi, trīs, 60 vai 65, saredzot gan skatītāju, gan ne-skatītāju kopējo telpu, – nav grūti. Palīdz arī viens no rozā krāsās dekorētajiem daudzstāvu mājas balkoniem, mājas iedzīvotāji, nejaušie garāmgājēji, izrādē iesaistītie bērni un abi dvīņu pāri.

Visi skaitās, visi skatās, visi piedalās un dara visu

Kristīnes Brīniņas izrāde ir viens no tiem laikmetīgajā teātrī nu jau ierastajiem gadījumiem, kad aktieri vairs nevaram nosaukt par aktieri un dejotāju par dejotāju, jo visi, kas bijuši iesaistīti izrādes radīšanā, vienlaikus ir gan Rūšiftes idejas stāstnieki (runā tekstus kā aktieri), gan festivāla notikuma radītāji (tātad līdzautori), gan izrādes horeogrāfijas piepildītāji (tātad dejotāji), gan sacerētās muzikālās partitūras atskaņotāji (tātad savā ziņa arī mūziķi). Šādā kontekstā ideāli der nesen aprobētais vārds “performants”, kas vienlaikus palīdz apzīmēt gan cilvēkus, kas vienā notikumā spēlē, dzied, runā, dejo, gan vienā vārdā nosauc visus izrādes aktīvos dalībniekus – arī no vietējās kopienas iesaistītos bērnus, orķestrantus, deju grupas un kamerkora dalībniekus. Galu galā šī izrāde ir tik iegremdējoša (immersive), ka finālā par izrādes notikuma dalībniekiem kļūst arī visi skatītāji, jo visi nešauboties seko mākslinieku aicinājumam piecelties no sēdvietām un nākt kopā visiem bariņā spēļlaukuma centrā.

Lai pa īstam novērtētu to, ko paveikusi horeogrāfe, un lai ieraudzītu visu, ko izrādes laikā dara performanti, ar vienu skatīšanās reizi ir par maz. Šajā ziņā izrāde pilnībā saglabā rakstnieces Rūšiftes grāmatas garu. Pēc izrādes sarunājoties ar citiem izrādi redzējušajiem un lasot kolēģu vērtējumus (piemēram, Kitijas Balcares ekspresrecenziju), sapratu, ka izrādi esmu noķērusi tikai aiz astes. Tas ir tā, kā cilvēks ātri izšķirsta grāmatu – visu ar acīm ātri noskenē un tikai pēc tam var lēnām šķirt uz priekšu, uz atpakaļu, pētīt, pārlasīt. Tā ir grāmatas priekšrocība. Savukārt izrādes mākslinieku priekšrocība ir šo pasaules izziņas ceļojumu padarīt trīsdimensionālu un kustīgu. Kristīne Brīniņa ļoti mērķtiecīgi bija izvēlējusies savus komandas biedrus, par ko Diānai Auziņai viņa stāsta intervijā portālā LSM.lv. Tā nu izrādē redzam vienu ļoti plastisku un aizrautīgu aktrisi – Klintu Reinholdi –, vienu ūsiņās klusināti smaidošu dejotāju – Oskaru Moori, – un vienu enerģijas pārpilnu dejotāju pāri – Melāniju Lindu Graumani un Arturu Muskaru. Varu tikai iztēloties, cik vēl krāsās iezaigotos šī notikuma “bildes”, ja līdzās dvīņu meitenēm Martai un Kristai Gobzemēm un Katrīnai un Kristiānai Kuzminai būtu atsaukušies vēl kādi desmit dvīņu pāri. Domāju, dvīņu iesaiste varētu būt pilnīgi negaidīts materiāls tāda kustību mākslinieka rokās, kāda ir Kristīne Brīniņa.

Bet varbūt tur arī ir tas skaistums, ka aiz daudzajām redzamajām detaļām mūsu – skatītāju – uzdevums ir ļauties iztēlei un asociāciju plūsmai, kurā ieraugām tieši mums pašiem kādas svarīgas lietas vai notikumus. Un tieši tāpēc, ka runāto vārdu izrādē nav daudz, katrs no skatītājiem paņem kādu domas uzplaiksnījumu, sajūtu vai atklāsmi. Jo īpaši pieaugušie. Man, piemēram, blakus sēdēja kāds trīsdesmitgadnieku pāris (bez bērniem!), un tieši vīrietis uz visām jaukajām lietām un asprātīgajiem momentiem reaģēja tik emocionāli, it kā būtu atgriezies bērnībā. Līdzīgi biju pārsteigta par savām pusaudzēm, kas ar lielu interesi pētīja uzreiz pēc izrādes iegādāto Rūšiftes grāmatu.

Vai tiksimies pēc 82 gadiem?

Izrādes teksts “viens šo pašu izrādi noskatīsies pēc 82 gadiem” emocijas burtiski uzspridzina. Grāmatā autore to saka par filmu un epizodi kinoteātrī. Ja tas tiek teikts par izrādi Valmieras vasaras teātra festivālā, kas festivāla dienās atkārtota piecas reizes un par ko ir zināms, ka vēl kāda izrādīšanas reize būs Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā (un tikai, ja palaimēsies, būs vēl kādas dažas izrādes), sajūtas nav tik biedējošas, bet – kas būs un vai maz mēs vēl būsim pēc 82 gadiem…? (Recenziju rakstu dažas dienas pēc dabas stihijas, kad postījumi līdz galam nemaz vēl nav apzināti.) Īsts optimisms pagaidām iespējams tikai bērnībā, kad viss vēl šķiet bezgalīgs.

Arī epizode ar demonstrāciju sirdī iedur kā neasa adatiņa, jo pēdējo īsto demonstrāciju kopā ar visu ģimeni piedzīvoju 2022. gada 5. martā, protestējot pret Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Lai arī izrādē izkliegtie saukļi uz kara fona var šķist nebūtiski, pilsoniskais aktīvisms ir auklējams no bērnības. Tas neiestājas līdz ar pilngadības sasniegšanu. Mūsu – pieaugušo – uzdevums to ir iemācīt, tikmēr pretī mēs saņemam bērnu nebeidzamo dzīvesprieku un brīnīšanās spēju. Lai gan – vai tad bērniem Brīniņas izrādē šitie ir kādi īpaši brīnumi? Nē, viņi jaunas lietas piedzīvo katru dienu. Jo īpaši pagalmos un spēļlaukumos! Un izrāde viņiem nav nekāda izklaide, bet pasaules izziņas paplašinājums mākslas valodā. Es ļoti, ļoti gribētu ticēt, ka pēc 82 gadiem mani mazmazmazbērni ar saviem vecākiem un draugiem atkal satiktos šajā pašā Beātes 21 pagalmā uz kādu festivāla izrādi. Ticu arī, ka pēc 82 gadiem mierīgi varēs izspēlēt šo pašu Meļļa un Brīniņas scenāriju, jo katrs viens no mums būs kaut kādā veidā turpinājies. 

Foto autore: Lita Millere

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv Žurnāla” redkolēģijas locekle, LU LFMI Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente