Inta Balode

23. un 24. aprīlī Kongresu nama Jaunajā zālē bija skatāma dejas teātra kompānijas „Stars’ Well” („Zvaigžņu Aka”) dejas izrāde „TURpinĀJUMS”. Izrāde par dzīvi laukos un pilsētā. Izrādes horeogrāfe un režisore ir Lilija Lipora, Dejotāji/aktieri: Eva Vancāne, Gabija Bīriņa, Reinis Rešetins, Daumants Švampe, Ilga Gruševa, Madara Luīze Muzikante, Elīna Caune, Ramona Remese, Alda Rusina, Guntis Trops.

Lilija Lipora prot strādāt ar cilvēkiem, prot ieinteresēt jauniešus, prot organizēt un pasniegt savus darbus, ir jau vairākas reizes aizvedusi savas dejas izrādes uz ārzemēm. Lilija ir veidojusi horeogrāfiju koncertiem televīzijā, viņa strādā arī Leļļu teātrī, pasniedz laikmetīgās dejas tehniku iesācējiem un dejotājiem ar priekšzināšanām, tādā veidā iepazīstinot ar laikmetīgo deju gan kā veselību veicinošu brīvā laikā pavadīšanas veidu, gan kā nopietnu dejas žanru. Dejo arī visa Lilijas ģimene – spilgti atceros izrādi „Liporu ģimene”, ko viņi dejoja 2006. gada festivālā „Laiks dejot”. Visu visu minēto Lilija Lipora dara jau gadiem ilgi, ar smaidu un enerģiju tiekot galā ar dažādiem šķēršļiem, kuru nav maz. Arī pašreiz viņas vadīto dejas projektu statuss Babītes novada jaunās kultūrpolitikas dēļ ir neskaidrs, liekot horeogrāfei balansēt „pa vidu”. Lilijas Liporas trupa apvieno profesionāļus un amatierus. Līdz ar to kolektīvs balansē uz robežas dažādos ar finansējuma piešķiršanu saistītos jautājumos, vienlaikus tieši šī modeļa dēļ dejas teātris „Zvaigžņu aka” ir ļoti īpašs, un, manuprāt, ir lielisks ieguvums katrai pašvaldībai (turklāt, cik patīkami, ka tas nav Rīgā, bet gan pa vidu starp Rīgu un laukiem – Babītē). Izrāde „TURpinĀJUMS” ir tapusi 2012. gadā, un ir darbs, kurš vairākos aspektos ir „pa vidu”.

Vispirms jau pati izrādes tēma – vienkārši un skaidri formulēts jautājums par attiecībām starp dzīvi laukos un pilsētā un par to, kā jaunietim pēc vidusskolas absolvēšanas nākas veikt pāreju. Visbiežāk diemžēl ir vienvirziena kustība uz pilsētu. Taču reizēm gadās arī pretējais virziens. Vai vienmēr nāksies palikt „pa vidu” – līdz galam neiedzīvoties jaunajos apstākļos, bet vienlaikus lielā mērā pazaudēt piederību savai pagātnei? Izrāde tiecas radīt optimistiskus saskares un savstarpējas sadraudzēšanās un papildināšanās punktus starp pilsētas un lauku jauniešiem, tomēr kopumā intonācija liek nojaust, ka īsta harmonija diezin vai ir iespējama. Lauku un pilsētas tēmu varētu apcerēt stundām, aktivizējot nebeidzamās pretrunas starp „rīdzinieki nav nekādi cilvēki”, „no kūtspakaļas cēlies ir katrs rīdzienieks”, „viņi ir pāķi” utt.

Taču svarīgāki ir tēmas reālie risinājumi, un to spilgti un precīzi aizsāk dejotāju sasaukšanās izrādes pirmajās minūtēs – no stūriem atskan gari stiepti saucieni ganu stilā: „Ee-v-aaaā”; „Gabijāāāā”. Man uzreiz kā ar āmuru pa pieri – pareizi: mūs, lauku bērnus, pilsētā māca būt mazākiem, diskrētākiem, klusākiem un tad ar laiku jau arī laukos kaunamies uzsaukt kaimiņienei, kas līkņā biešu vagā, bet labāk piezvanām viņai pa mobilo tālruni. Tāpēc – ja gandrīz visās izrādēs bļaustīšanās man šķiet muļķīga un bezgaumīga (vai tāpēc, ka laikmetīgā māksla ir pilsētas produkts?), tad šeit tā attaisnojas un ļoti precīzi parāda telpas atšķirīgo izjūtu un citādos spēles noteikumus laukos un pilsētā.

Dejas teātris „Zvaigžņu aka”  ir „pa vidu” arī tādēļ, ka saved kopā Latvijas Kultūras akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas horeogrāfijas programmu absolventus, kuri citādi satiekas ļoti reti. Papildus tam uz laukuma ir arī aktieri un Lilijas pašas audzinātie dejotāji. Horeogrāfe spēj pamanīt, piesaistīt un gudri izmantot interesantus un talantīgus dejotājus, viņa prot atrast skatuviskās izpausmes formas, kas der un apmierina it kā atšķirīgās estētikās apmācītus cilvēkus. Rezultātā Lilijas Liporas izrādēs ir iespēja redzēt katras skolas vājās un stiprās puses, redzēt to, kuras ir tās nianses, kas ļauj atpazīt profesionāli izglītotu dejotāju. Šajā kontekstā spilgtākais ir LKA absolventes Evas Vancānes un JVLMA pēdējā kursa studenta Reiņa Rešetina duets – abi labi dejotāji, abi pārliecinoši aktiermeistarībā, un abiem ir interesantas nianses sevis pasniegšanas manierē. Reinis, nākot no tradicionālākas dejas apmācības sistēmas, vairāk spēlē uz āru, emociju attainojumu pastiprina ar dažādiem efektiem, roku pirkstiem laiku pa laikam piešķir dažādas fiksētas šoviskas “mudras”. Eva, kas izglītota laikmetīgās dejas garā, uz skatuves dzīvo plūstošāk, meklē darbības iekšējo motivāciju, domā par enerģijas plūdumu ķermenī. Rezultātā abi ir vienlīdz redzami un atraktīvi, un duetā atšķirību dēļ rodas papildus spriedze – interesanti un izglītojoši.

Lilijas Liporas dejas teātris ir “pa vidu” arī starp deju un teātri. Lilija daudz strādājusi Leļļu teātrī, veidojot horeogrāfiju izrādēm, daudz strādājusi ar bērniem. Tādēļ viņa savās izrādēs nekad necenšas „aizmiglot” stāstus, izrādēm ir skaidrs vēstījums. Teju vai visos darbos pat tad, ja izrāde nav tieši domāta bērniem, ir daudz bērnu izrāžu elementu. Arī izrādē „TURpinĀJUMS” bērniem draudzīgie aspekti ir košās krāsas, baloni, neona caurules, veids, kādā tiek izspēlētas attiecības, tas, kādas ir sejas izteiksmes (ja stāsts ir par vidusskolēniem, tad te jūtamam zināma neatbilstība). Šādi paņēmieni padara ne vienmēr viegli izprotamo un sajūtamo dejas mākslu pieejamāku. Taču vienlaikus tās ainas, kurās viss ir ātri skaidrs un darbība stāv uz vietas, kamēr tēma tiek apdejota, nogurdina. Kristas Oses veidotā scenogrāfija ar “neona džungļiem” vai piepilsētas krūmiem (gaismas caurules, kas karājas no griestiem) savdabīgi strukturē un nodala telpu, apspēlē pāreju no vienas pasaules otrā, un izrādes beigu daļā stilīgi ironizē par mūsdienu tīklošanu (dejotāji pin un krusto vadus, fiksējot tos dažādas zirnekļtīkla pozās). Kopumā gan piņķerēšanās ir par garu, lai gan labi ievēro Čehova likumu par to, ka tam, kas karājas, ir arī jāšauj.

Vēl viens „pa vidu” skar jautājumu par attiecībām starp laikmetīgo deju un skatuvisko deju. Lilija Lipora dejojusi Valsts deju ansamblī „Daile”, kas kopa skatuvisko deju, pēdējā laikā viņa ir aktīva laikmetīgās dejas jomā, gan to pasniedzot, gan turpinot savu tālākizglītību dažādos laikmetīgās dejas semināros. Horeogrāfe prasmīgi apvieno gana lielus dejojumus unisonā un dažādas grupu atrakcijas ar mazām niansēm kustībā, attiecībās, atsevišķiem izteikti laikmetīgiem paņēmieniem, daļa no kuriem šķiet pārāk redzēti, bet tomēr nevar noliegt, ka to izmantojums kopumā ir veiksmīgs un atbilstošs.

Šajā izrādē zināms „pa vidu” sanācis arī mūzikas kontekstā. Mūzikas autore un izpildītāja ir Inga Meijere, kas sevi parāda kā multiinstrumentāliste. Kā vienmēr dzīvais izpildījums ir liels ieguvums, turklāt Inga Meijere ir ne tikai meitene, kas muzicē. Viņas skatuves klātesamībai ir tāda pat loma kā dejotājiem (kā dejotājiem, kas reprezentē laukus) – viņa tāpat kā citi ir ar basām kājām un ģērbusies stilizētā lauku meitenes kostīmā, viņa laiku pa laikiem šķērso skatuvi vai kādu skaņdarbu spēlē uz skatuves, nevis tās malā. Katrai noskaņai ir izvēlēts savs instruments, līdz ar to ir viegli un interesanti sekot un domāt par to, kāpēc lauku idillei atbilst flauta, skaudrākām emocijām griezīga vijole, labajai pilsētas sajūtai soprāna saksofons, bet pretrunīgajai pilsētai – džezisks alta saksofona skanējums? Muzikālajā noformējumā traucē un nogurdina ieraksts pārāk vienkāršotas karaokes garā, kas pavada dzīvo skanējumu. Manuprāt, bez tā varētu iztikt, skanot tikai dzīvajām instrumentu balsīm izrāde iegūtu daudz smalkāku, emocionālāku un „pilsētnieciskāku” noskaņu.

Būtiskākās pārdomas pēc izrādes saistās ar jautājumu par laikmetīgo mākslu kā urbanizācijas produktu un mūžīgo tēmu par to, vai pilsētnieki ir aktuālāki un modernāki, tātad arī spējīgāki baudīt laikmetīgo mākslu? Interesants ir saturiskais pilsētas un lauku pretnostatījums, ko izdejo atšķirīgi trenēti dejotāji („lauciniekus” dejo profesionāļi J). Vienā izrādē sajūtama arī dažādu kompozīcijas ideoloģiju vienlaicīga eksistence. Bērnišķīgums parādās kā viens no populārākajiem ceļiem uz gaišumu. Vai par laukiem var runāt laikmetīgās mākslas valodā tā, lai to saprastu arī laucinieks? Ja laucinieks saprot, vai tā vairs nav gana smalka laikmetīgā mākslā?