Laura Jasmane*

Horeogrāfs Merss Kaningems reiz teicis, ka runāt par deju ir kā mēģināt pie sienas pienaglot želeju, savukārt elektroniskās mūzikas mākslinieks Aphex Twin stāsta, ka “par elektronisko mūziku nav jārunā”. Kustību izrādi “tas ir viss, ko mēs varam” veido jauno mākslinieku Emīlijas Bergas, Vladimira Goršantova, Ramonas Levanes un Darjas Turčenko izpildītā house stila deja un elektroniskās mūzikas mākslinieka Toma Auniņa veidots skaņu celiņš. Izrādes horeogrāfijā nav iepītu dramaturģisku pieturpunktu, kas ļautu orientēties tās kompozīcijā, scenogrāfija izģērbusi Ģertrūdes ielas teātra zāli pat no melnā priekškara, kurš bieži deju izrādēs apslēpj skatuves podestu, lai radītu “melnās kastes” minimālistisko atmosfēru, savukārt neitrālie kostīmi pastiprina to, ko ierasti jau domājam par jauniešiem – viņi ir enerģiski, kustībā un domā brīvi un spilgti. Velkot paralēles starp izrādes pamatu – house kultūru – un Kaningema un Aphex Twin atziņām, “tas ir viss, ko mēs varam” kļūst par dejotāja perspektīvas pieredzi, kuras konceptualizēšana lielā mērā šķiet lieka. Zīmīgi, jo “tas ir viss, ko mēs varam” mērķis ir izmantot deju kā komunikācijas līdzekli šībrīža sociālpolitiskajā situācijā, kurā, pēc izrādes režisora Andreja Jarovoja domām, vārdos definēti protesti savu spēku ir zaudējuši. Ne pati izrāde, ne tās izsmeļošais apraksts neietērpj savu politisko raksturu estētikas un stāstījuma kombinācijā. Ņemot vērā politiskās aktivitātes zemo līmeni Latvijā, šāda atklātības pieeja “tas ir viss, ko mēs varam” jau padara par vērtīgu un nozīmīgu notikumu. 

House dejas stila kustībai piemītošais vieglums, dabiskums, kuru rada ķermeņa augšdaļas brīva piemērošanās kāju kombinācijām un shuffle kustība, kas veido iespaidu par nejaušu un nevērīgu slīdēšanu pa Ģertrūdes ielas teātra zāli, nepiedāvā daudz satura un poētisma. Tomēr izrādes gandrīz nepārtrauktais ritms un dinamika rada neatlaidības noskaņu, ļaujot izrādē ieraudzīt manifestiem piemītošo simpātisko apņēmību un alkas pēc izmaiņām. Lai gan laikmetīgā deja bieži spēlējas ar ilgstamību un atkārtojumiem, “tas ir viss, ko mēs varam” pirmās piecpadsmit minūtes nepārejošā, gandrīz nemainīgā kustība šī paņēmiena efektu pastiprina un skatītājā rada meditācijai līdzīgu stāvokli. Tas uz brīdi ļauj aizmirsties, lai pēc brīža ļautu elektroniskās mūzikas intensitātei atnest sevi realitātē. Šādā veidā “tas ir viss, ko mēs varam” horeogrāfiskā piesātinātība rada tās izgaišanas, nemanāmības efektu.

Horeogrāfiskās un muzikālās vienveidības lielākais devums ir laiks – iespēja izpētīt un vērot katru no četriem dejotājiem un meklēt arvien vairāk jaunu detaļu, kas apstiprina viņu cilvēcību un īstumu. Šo barjeras nojaukšanas efektu gan varētu pastiprināt – izrādes laikā gribas jauniešus sev pietuvināt, izdzēst fizisko attālumu starp viņiem un skatītājiem. Liekas, ka vienkāršākais veids, kā atgādināt skatītājam, ka arī citi ļautiņi ir cilvēki, un skubināt just līdzi aprakstā minētajai “solidaritātei un iekļaujošajai cilvēcībai”, ir novietot gan dejotāju, gan skatītāju vienā plaknē, kas izslēdz hierarhijas iespējamību. Ikreiz, kad kāds no dejotājiem pietuvinās skatītāju rindām un uz dejotāju sejām skaidri pamanāmas sviedru salipinātās matu šķipsnas, jūtos ķircināta, jo satuvināšanās efekts tomēr šķietami bijis iecerēts. No vienas puses, izvēli neaizklāt aiz dejotājiem esošo teātra zāles skatuves platformu varētu interpretēt kā mēģinājumu uzsvērt realitātes izjūtu, sajūtu, ka teātris gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē palicis jauniešiem aiz muguras, kas sasaucas ar house žanra demokrātiskajiem aizsākumiem klubos un ielās. No otras puses, klasiskais skatītāju izvietojums rindās uz paaugstinājumiem šo saikni pārrauj un liek uz dejotājiem skatīties kā uz “citiem”, kā uz to paaudzi, kura man un, iespējams, lielākajai daļai skatītāju ir nedaudz sveša – viņi dejo citādi, ģērbjas citādi, sarunās iekļauj mums nepazīstamus svešvārdus, kas droši vien nozīmē arī to, ka viņi domā citādi.

Lai gan recenzentam nepiedien atzīt savu nezināšanu, manas house dejas stila zināšanas neļauj novērtēt dejas tehniskās un mākslinieciskās kvalitātes. Dejotāji kustas dabiski un plastiski, ko īpaši iespējams novērtēt, palielinoties dejas intensitātei, kad house dejai tipiskās kāju kustības papildina ķermeņa korpusa izteiksmība, horeogrāfiju uz brīdi tuvinot laikmetīgajai dejai. Tomēr šāds brīdis nedzēš šaubas par to, vai četri dejotāji, kuri primāri tomēr tiek definēti kā laikmetīgās dejas mākslinieki, spēj pilnvērtīgi izpildīt house dejas prasības. Izrādes “tas ir viss, ko mēs varam” definēšana par “kustību izrādi”, liekas, ļauj tai savu žanrisko piederību viegli notušēt. Man un citiem ar house deju nepazīstamajiem noderīga būtu iepazīstināšana ar kādu no šīs dejas estētikas kritērijiem izrādes aprakstā. Tā vietā apraksta teksts pastiprina bažas, ka arī izrādes veidotāju interese par šo stilu sasniegusi tikai tā sociālpolitiskā un vēsturiskā simbolisma līmeni, savukārt house potenciālais estētiskais un emocionālais efekts palicis neizpētīts.  

House deja ir politiska diskursa un konteksta tik pielādēta, ka par izrādes kodolu tomēr kļūst deja, ne ķermenis, “kas ir vienīgais, kas pieder mums pašiem”. Ir grūti nopietni uztvert ideju par ķermeni kā politiski neitrālu, no pasaules sociālpolitiskajiem procesiem neatkarīgu, “politiskās dienaskārtības” neaptraipītu zonu. Varētu, protams, likt mierā Mišelu Fuko un ignorēt viņa ideju par ķermeni kā ar varu neizbēgami saistītu elementu, tomēr šodienas tehnoloģizētajā pasaulē atrast piemērus un ilustrācijas Fuko idejām diemžēl ir kļuvis gaužām vienkārši. Tāpēc, skatoties uz izrādes noslēguma sinhrono, pret skatītāju vērsto deju, kas līdzinās televizora ekrānos iespiestajiem popmūzikas videoklipu dalībniekiem vai TikTok klipu vertikālajās kastītēs redzamajiem dejotājiem, ir grūti ticēt dejas brīvībai un līdz banalitātei atkārtotajai idejai par deju kā universālu valodu. Var gan nojaust un vienlaikus cerēt, ka pašiem dejotājiem nerodas šaubas par šāda vēstījuma patiesumu.  

Meklēt šajā kustību izrādē estētisku un emocionālu baudījumu, iespējams, ir bijusi kļūda, kuru radījuši stereotipi par politisku neapmierinājumu kā tādu, kam jābūt ietērptam triecienveida vēstījumā vai tieši otrādi – neērtā, skatītāju konfrontējošā klusumā. Tomēr “tas ir viss, ko mēs varam” neatrod un laikam jau arī nemeklē materiālu šīs idejas aizstāšanai. Atceroties Mersa Kaningema un Aphex Twin teikto, rodas sajūta, ka “tas ir viss, ko mēs varam” atlobīšana prasījusi pārāk daudz vārdu, savukārt par nepieciešamību šo izrādi nevis lupināt, bet sajust un noticēt, tā nepārliecina. Liekas, ka panāktais efekts ir apvērsts – pēc izrādes rodas sajūta, ka vecuma cinisms jau sācis nogulsnēties arī manī. Pat frāze “tas ir viss, ko mēs varam” skan divdomīgi, tā arī neatklājot – tajā pausta cerība vai bezcerība.

Titulfoto autors: Aleksejs Beļeckis

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.