Laima Slava, LR1 raidījumu veidotāja

Septembra nogalē trīs piesātinātas dienas vadīju Viļņas starptautiskajā teātra festivālā “Sirenos”. Starp manis izvēlētajiem skatuves notikumiem bija arī dejas izrāde. Starp citu, kuratores Lietuvas izrāžu skati šogad dalīja četrās grupās: meistari, jaunās balsis, eksperimenti un starpdisciplināri projekti. Vienam no starpdisciplinārajiem mākslas notikumiem “Deja objektam un bērnam” (“Šokis objektui ir vaikui”) biju lieciniece. Idejas autore un horeogrāfe laikmetīgās dejas māksliniece Greta Grinevičiūte izrādē apvienojusi sarunu, kustību, dokumentālu stāstu, iepriekš filmētu un dzīvu video. Izrādē piedalās arī jaunā komponiste Agne Matulevičiūte, skan viņas oriģinālmūzika un dziedājums, ir dejotāji, kas veikli darbojas arī ar kameru, un izrādē savā pieredzē dalās četru bērnu māte Aldona Vilutīte (Aldona Vilutyte).

Intervijā festivālam “Sirenos” Greta Grinevičiūte atklāj šīs izrādes ieceri, un man šķiet svarīgs viņas pamatojums: “Ir vai nav, var būt vai nevar būt, gribi vai negribi bērnu – par šiem ļoti intīmajiem  jautājumiem parasti tiek jautāts tieši, bez tabu.” Tādēļ izrādes autore jutusi nepieciešamību par šo tēmu runāt, izmantojot mākslas izteiksmes līdzekļus.

Izrādes veidotāji meklē atbildi uz jautājumiem, ko nozīmē radīt bērnu, ko vispār nozīmē pats šis lēmums. Ko mums uzspiež sabiedrība un ko vēlamies vai jūtam paši, arī par nevēlēšanos vai nevarēšanu radīt bērnus. No kā esam spiesti atteikties, pieņemot lēmumu dzemdēt bērnu. Skatoties izrādi, domas raisās arī par cita veida radīšanu, par radošu procesu vispār.

Izrādei ir vairākas daļas (dramaturģe Birute Kapustinskaite), bet sākas viss gana intriģējoši un izklaidējoši jau pirms oficiālā sākuma. Gandrīz katrs zālē ienākošais tiek apspriests (īpaši, ja viņš vai viņa ir vecumā starp 30 un 35 gadiem). No paaugstinājuma jeb platformas telpas vidū, kur risināsies izrāde, Greta ar komponisti Agni novērtē ienākušo skatītāju, savukārt cita izrādes dalībniece ar kameru pietuvina šo personu, un mēs viņu ieraugām uz ekrāniem. Dialogs ir apmēram šāds: “Ko domā par šo? – Viņš izskatās nenobriedis. Un šī? – Viņai ir atbilstošs vecums, viņa varētu derēt.. – Šis izskatās apjucis, mums viņš nederēs.. Un šis? – Jā, šim ir atbilstoši gēni, bet, šķiet, viņam ir emocionālas problēmas… Un šis? – Pilnīgi nestabils…”

Protams, nojauta neviļ – tiek apspriesti potenciālie bērna vecāki. Ja tiek izvērtēti citi, sveši cilvēki, ir jautri. Te jāpiebilst, ka komentāri nebija aizvainojoši un apspriestie dažkārt to pat nepamanīja. Tikai tad, kad visi skatītāji ieņēmuši vietas zālē abpus spēles laukumam, izrāde sākas. Virs spēles laukuma iekārti lieli balti priekšmeti: konfekte, karote, saldējums mazā konusā, brilles, zivs, sievietes krūtis.

Greta sasveicinās ar skatītājiem un paskaidro, ko viņas meklē. Meklē vīrieti un sievieti vecumā starp 30 un 35 gadiem. Vīrieti ar labiem gēniem, stiprām rokām, kājām, veselu mugurkaulu. Un arī sievieti nolūko pēc šiem pašiem parametriem.

Kā jau minēju, izrādē dažādi tiek izmantots video. Viens no paņēmieniem, šķiet, daudzkārt jau redzēts, tomēr šajā gadījumā ienes vēl vienu krāsu, proti, aktieris Pauļus Markevičs (Paulius Markevičius), sevi filmējot, dodas uz teātri, viņš sarunājas ar bērnu, kuru mēs neredzam, bet viņš tam skaidro ne tikai par ceļā sastaptajiem objektiem, bet arī stāsta, kurp viņi dodas un ka drīz satiks Agni un pārējos, ko jau iepazinuši mēģinājumos. Arī durvis tiek pavērtas tā, lai mazais varētu ērti ieiet. Šī saruna un fiziskā sajūta, ka bērns ir kopā ar Pauļu, pārtrūkst, kad vīrietis ienāk zālē viens. Bērns bija manā iztēlē!!!

Protams, izrādē ir arī deja, turklāt dažādos veidos izpausta – pat pirkstu deja, ko šajā gadījumā var parādīt ar kameras pietuvinājumu.

Dokumentalitāti izrādē ienes supermamma Aldona (viņa nav dejotāja, bet aktrise un pedagoģe). Kāpēc viņa tā tiek dēvēta? Tādēļ ka ir četru bērnu mamma, jaunākajam tikai gadiņš. Pauļus intervē supermammu, un uzzinām par katru bērnu, ar ko katrs vecums īpatns. Kopā ar skatītājiem tiek minēts, ko nozīmē dīvaini vārdi, kurus lieto mazulis.  Mani savaldzina izrādes daļa, kurā Aldona ne tikai stāsta par saviem bērniem, bet arī rāda, kā aijā mazuli, lai iemidzinātu. Šo kustību vispirms Aldona (kurai nav dejotājas auguma, viņai mugurā brīvi krītošs bikškostīms) izpilda kopā ar Pauļu, kurš to dara, rokas enerģiski šūpojot. Līdzīga kustība iegūst maģisku, ritmisku nozīmi citā izrādes ainā, kad Aldona uz pleca it kā atguldījusi bērna galviņu, pati kustas uz vienu un otru pusi, un, kad viņai pievienojas vēl divas dejotājas, kustības sinhronums, monotonums rada maģisku sajūtu, no kuras negribas atrauties. Šī ir mana mīļākā vieta izrādē!!!

Dejas elementi sasaistīti ar dokumentālo stāstu, mūzika, video, dejotāji, neliels improvizācijas moments – tas viss iederas starpdisciplinārajā žanrā. Kā uzzinu, izrādes idejas autori Gretu Grinevičiūti interesē tieši šis dažādo mākslas valodu sakausējums, un šobrīd ar mākslas paņēmieniem gribas runāt par sev svarīgiem jautājumiem, jo lielākā daļa izrādes veidotāju, šķiet, ir vecumā starp 30 un 35 gadiem.

“Deja objektam un bērnam” ir triptiha trešā daļa, pirmās divas daļas – “Deja putekļsūcējam” un “Tēvs” – tapušas 2018. gadā.Izrādes “Deja objektam un bērnam” pirmizrāde notika 2021. gada 18. maijā. Izrādes producents: (MMLAB) Mākslas un zinātnes laboratorija, kas apvieno jaunus radošos māksliniekus un zinātniekus, kuri īsteno kopīgus izglītības, mākslas un pētniecības projektus.

Attēls: skats no izrādes, foto Dainis Putins (Dainius Putinas).