Everything is horeogrāfija. Par projektu “Ārējais klimats / Iekšējais laiks”

20/05/2019

Rūdolfs Gediņš

“Ārējais klimats / Iekšējais laiks” ir Latvijas Jaunā teātra institūta (JTI) un Dirty Deal Teatro (DDT) sadarbības projekts, kura ietvaros tiek uzrunāti konkrēti Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas bakalaura programmas 2018. gada absolventi, piedāvājot iespēju veidot un izrādīt īsformāta darbus un saņemt tehnisku atbalstu un mentoru palīdzību. DDT mājaslapā pieejamajā aprakstā minēts arī tas, ka mākslinieki tiek mudināti iztikt ar vienkāršiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, koncentrējoties vairāk uz savas izrādes stāsta un idejas definēšanu un attīstīšanu.

Šķiet, šī projekta jēga ir mudināt jaunos horeogrāfus radīt, turklāt radīt pašiem, strādāt padziļināti ar tēmu, kas tiem ir aktuāla vai šķiet izpētes vērta. Meklēt saturam visatbilstošāko formu, neapstājoties pie virspusējiem risinājumiem, lai rezultāts būtu pašiem autoriem nozīmīga un skatītājiem saistoša izrāde. Citiem vārdiem sakot, tā ir iespēja praktizēt savu amatu mazliet drošākā vidē, vienlaicīgi veidojot attiecības ar JTI, DDT un to skatītāju loku, kas tur cieņā ar šīm divām organizācijām saistīto daiļradi.  

Šis ir otrais projekta “Ārējais klimats / Iekšējais laiks” cikls. Pirmajā, atgādinu, piedalījās Alise Bokaldere, Līga Ūbele un Laura Kušķe, kuru darbi bija skatāmi gada sākumā. Savukārt šī metiena sastāvā ir Jana Jacuka, Laura Gorodko un Arina Buboviča. Mentoru pienākumus tāpat kā pirmajā ciklā pildīja dramaturģe Anni Kleina (Somija) un producente Laura Stašāne (Latvija), taču šoreiz viņām piebiedrojās arī horeogrāfe un dejotāja Elīna Lutce (Latvija), kuras pieredze ietver gan lielās skatuves operas un teātra iestudējumus, gan solo izrādes uz neatkarīgām vai improvizētām skatuvēm. Šajā projekta ciklā tapa trīs solo darbi, katrs aptuveni divdesmit minūšu ilgs. 

Vakara pirmā izrāde ir Janas Jacukas “Viss būs labi”, kuru arī izpilda viņa pati. Vienu teikumu garajā aprakstā teikts, ka stāsts ir par ģimeni un izvēli vērsties pret noteikumiem, kas tajā audzināti, kaut DDT mājaslapā atrodams konkretizējums – stāsts ir par attiecībām ar tēvu. Bet neatkarīgi no iepriekš zināmās vai nezināmās informācijas ļoti ātri kļūst skaidrs, kāda ir tēma un ka tā ir dziļi personīga. Jana īsajā izrādes laikā pagūst izmantot daudz skatuvisku izteiksmes līdzekļu – viņa spēlē ģitāru, tieši uzrunā publiku, izmanto audio ierakstu, rāda bildes telefona ekrānā un tam visam paralēli iemieso dažādas kustību kvalitātes. Kaut teorijā tas viss šķiet daudz par daudz un liekas, ka tam vajadzētu radīt mulsinošu un haotisku pārsātinājumu, realitātē tas strādā un šķiet dabiski. Man Janas stāsts ir par to, kā mēs varam gribēt vai negribēt, mācēt vai nemācēt mīlēt, un tajā, skatoties uz faktiem, nav nekā komiska, taču vienkāršais un atklātais, dažkārt viegli teatrālais pasniegšanas veids ir asprātīgs un izsauc skatītājos smieklus, tajā pašā laikā neļaujot aizmirst skaudro kontekstu. Piemēram, mūs iepazīstina ar ļoti stingru bērnu audzināšanas modeli, kas rada sajūtu par bērnību bez balss, bez iespējas būt kaut kam ārpus šiem stingrajiem noteikumiem. Tas ir mazliet skumji. Tiek uzskaitīti daži no noteikumiem, kuru starpā ir nemazgāties pirmdienā, jo tad būs slikta nedēļa, un neiet uz baznīcu  mēnešreižu laikā – absurdi un smieklīgi. Tad Jana atklāj, ka par spīti šo likumu laušanai viņa mēdz tos ievērot vai stingri apzinās, kad tos pārkāpj, un tas no viņas puses ir lēmums. Tas šķiet aizkustinoši. Darba nobeigums (kas pienāk ļoti ātri, jo ir neierasti, ka 20 minūtes pēc apsēšanās skatītais darbs jau tiek vests uz noslēgumu) ir meditatīvs, vizuāli askētisks, bet pievilcīgs – pieklusināta, tomēr intensīva aina ar tumsu, gandrīz tikai nojaušamām ķermeņa daļām un ģimenes foto telefona ekrānā.  Man tas tiešā veidā lika domāt par vientulību – gan tagadnes izpratnē, gan vientulību, ko sevī ietver atmiņu subjektivitāte, par mulsumu un drosmi. Šķita, ka šis stāsts ir izstāstīts un viss. Tas nepieprasa plašāku iztirzājumu vai turpinājumu, tas ir bijis ļoti konkrēts, kaut ietilpīgs, un es apmierinos ar iegūto informācijas daudzumu bez vēlmes prasīt vairāk. Man Janas izdarītais šķita godīgs, jēgpilns un vajadzīgs, it kā mēs ar viņu būtu izrunājuši kādu svarīgu tematu. Vienam bija svarīgi par to runāt, otram bija svarīgi dzirdēt, bet nekas vairāk ar šo informāciju nav jādara. Tā nav bijusi visu nakti gara saruna, kuras laikā mēs esam piedzērušies, smējušies, raudājuši un turpmāk savu dzīvi dalīsim posmos “pirms” un “pēc” šīs sarunas – nē. Bet prieks, ka šī saruna bija. Un droši vien tajā bija arī lietas, kuras neatceros, bet tad tas varbūt nemaz nebija svarīgi.

Uzreiz pēc pirmā darba sākās Lauras Gorodko “Kabatas izmēra poligons”, un to izpildīja Sabīne Neilande, kura uz skatuves uznāca pa durvīm, kas pēc Janas izrādes tika atklātas skatuves kreisajā, dziļākajā stūrī. Šādas pašas durvis visu laiku bija redzamas arī skatuves labajā stūrī. Nezinu kāpēc biju iedomājies, ka arī pati Laura kāps uz skatuves, un turēju labās puses durvis stingrās aizdomās kā vietu, no kuras viņa parādīsies. Gaidīju – nesagaidīju. Bet bija divas durvis, un Sabīne visu izrādes laiku no vienām tuvojās otrām. Programmiņa man saka, ka meitenes izrādes veidošanas laiku ir krājušas izmantotos plastmasas atkritumus un nu tie neglābjami pārņems telpu. Tātad – izrāde par ekoloģisku atbildību. No vienas puses, Laura ļoti prātīgi izvēlējusies plastmasas tēlu kā centrālo nozīmes nesēju, jo šāda veida atkritumi ir kļuvuši par nenoliedzamu mūsdienu ļaundari, visiem ir skaidrs, ka plastmasas atkritumi – tas ir slikti. Tas, kādu ļaunumu katrs tajā saskata, jau ir atkarīgs no individuālās pieredzes, bet izrādes veidotājiem tajā brīdī vairs nav nekas jādara, lai izveidotu skatītāja un priekšmeta attiecības. No otras puses, tēma pieprasa kaut kādu specifikāciju – vai nu tā būtu sasaiste ar kādu personīgu pieredzi, vai arī koncentrēšanās uz kādu konkrētu aspektu saistībā ar piesārņojumu, citādi izrāde paliek “plastmasa ir slikta un tās ir daudz” līmenī. 

Skatuviskā darbība īsumā raksturojuma visai vienkārši – Sabīne lēnām skatītājus iepazīstina ar dažāda veida plastmasas atkritumiem. Tie kļūst arvien lielāki, un to ir arvien vairāk, līdz brīdim, kad viņa ir sapinusies maisiņos, kas samaukti uz galvas, plēvēs, kas tinas apkārt, plastmasa ir daļēji ieņēmusi telpu un pašu Sabīni. Ja nu kādam tas nebija skaidrs, beigās skan arī dziesma ar vārdiem “Everything is plastic” (viss ir plastmasa – red.). Kaut arī nav teikts, ka uz skatuves parādīsies tikai un vienīgi pašu izlietotie atkritumi, es un liela daļa skatītāju tā pieņēma, līdz ar to mulsinoša bija lielā, biezā plēve, ko Sabīne uz skatuves izmantoja darba otrajā daļā. Kaut ar to veiktās darbības bija vizuāli interesantas un šķita, ka šim priekšmetam ir potenciāls kļūt par izrādes formas pamatelementu, nevarēju izmukt no domas, vai drīzāk cerības, ka šai plēvei ir bijusi dzīve pirms un būs dzīve arī pēc izrādes. Kopumā jādomā par izvēlēm vai tuvināšanos galējībām. Šī izrāde mazliet paslīdēja man garām, manī neradās sajūta par kaut ko ārkārtēju – ir redzams, ka Sabīnes kustības nav netīšas, tajā pašā laikā nav sajūtas, ka tām ir atrasta kāda emocionāla vai fiziska pamatotība. Uz skatuves ir daudz atkritumu, bet arī ne tik daudz, lai es teiktu, ka tie pārņem telpu. Maisiņu ķiveres un lielās plēves parādīšanās ir jauka, bet vairāk liek domāt par to, ka varbūt viss darbs ir bijis jārisina, telpu ņemot kā primāro varoni. Varbūt “galējības” nav vislabākais vārds, drīzāk jāsaka, ka šķietami pietrūcis drosmes vai izlēmības, bet tas ir subjektīvi.

Pēc mazas tehniskas pauzes sākas “Celies” – Arinas Bubovičas darbs viņas pašas izpildījumā. Programmiņā teikts, ka Arinu interesē izvairīšanās no ikdienas dzīves banalitātes un drāmas, pašcieņas saglabāšana… un, ka viņa iemēģinās stendapu. Es jau esmu ieinteresēts. Izrāde sākas ar Arinu, kas uz nolietota, zila piepūšamā matrača veic daļēji akrobātiskas, šķietami iestudētas darbības, bet nekāda konteksta mums tam īsti nav. Tad Arina pieiet pie mikrofona un satriec visus. Tas, ko viņa dara, ir joku stāstīšana. Viņa to dara aizrautīgi un kaislīgi, tajā pašā laikā agresīvi vienaldzīgi, ar izteiktu krievu akcentu un ar tādu attieksmi, it ka mēs visi viņu mazliet traucētu. Arina paziņo, ka viņas sliktā latviešu valoda skaidrojama ar to, ka meitene ir no Zilupes (vai tas būtu zilais, piepūšamais matracis?) un tā ir vieta, kur latviešu valodas mācību stundas dažkārt notiek krieviski. Cilvēki smejas, jo pasniegšanas manieres un pašu joku kombinācija balansē uz robežas starp “ļoti asprātīgi” un “tik bezgaumīgi, ka ir smieklīgi”. 

Arina ar savu Zilupes izcelsmi uzreiz ir nostādījusi sevi īpašā pozīcijā – viņa nāk no kādas teju maģiskas vietas, kur notiek lietas, par kurām tikai viņa var pastāstīt, visas viņas ārkārtējās rakstura īpašības skaidrojamas ar uzaugšanu šajā vietā, un vispār mums vajadzētu būt pagodinātiem, ka viņa mums tagad atklās to visu. Tajā pašā laikā viņa ironizē par šīs vietas izglītības līmeni, ironizē par saviem sapņiem kļūt par dakteri, kaut kļuva par horeogrāfi, kas tagad nodarbosies ar savu māksliņu, un citos veidos komiski noniecina sevi. Arina sevi nostāda pozīcijā, kurā viņu ir interesanti vērot, vismaz kādu laiku. Taču šo 20 minūšu laikā viņas tēls apnīk, tas šķiet arvien pliekanāks un pliekanāks, līdz tas, kas sākumā pārsteidza un ievilka, beigās kļūst apnicīgs. 

Rodas arī iespaids, ka ironizēšana ir Arinas atbilde uz aprakstā pieteikto dzīves banalitātes un drāmas problēmu, jo satīriski viņa izsakās tieši par sev būtiskām tēmām un pārdzīvojumiem. Bet vienā brīdī rodas jautājums, vai  ironijas pilnā nostāja, ko viņa ir ieņēmusi, ir izrādes sastāvdaļa vai arī ironija viņai piemīt tādā pašā mērā ārpus izrādes? Vai šī izrāde ir pašironiska? Starp jokiem Arina atgriežas pie matrača, uz kura un ap kuru veic dažādas tikko apspriesto ilustrējošas darbības. Vēlāk arī iesmej, ka taisīs izrādi, sāk pat meklēt sastāvu un piebilst, ka budžeta, protams, nekāda īsti nav. Varbūt jautājums par to, cik tālu sniedzas ironija, rodas, jo tas nav bijis skaidrs pašai Arinai, varbūt tāpēc, ka uz izrādes beigām jau biju mazliet saguris no formas, varbūt abi varianti. Bet, ja Arinai izdotos visu izrādi noturēt tādu pašu vai tam ekvivalentu efektu, kāds bija viņas stendapa sākumam, tam visam nebūtu nozīmes. 

Līdzīgi kā pirmajā projekta ciklā ir jāpriecājas, ka šie darbi ir tik dažādi. Vēl vairāk – jāpriecājas, ka dažādi ir arī paši cikli. Tas apliecina, ka laikmetīgās dejas horeogrāfu veidotos īsformāta solo darbos (kā arī vienā duetā projekta pirmajā daļā) ir iespējams runāt par ļoti plašu tēmu daudzveidību un darīt to visdažādākajās formās. Sākot rakstīt šo iespaidu apkopojumu, biju nolēmis, ka visupirms kārtīgi izķidāšu teksta izmantošanu šajos darbos, bet nu jau tas šķiet lieki. Tomēr nevaru ignorēt, ka pēc izrādēm ielās bija dzirdami jautājumi, vai drīzāk pārdomas par to, kur tad bija deja, kāpēc lai horeogrāfi taisītu šādas formas izrādes? Te, protams, var iegrimt daudz dziļākos un subjektīvākos jautājumos par to, kas ir deja, kas ir kustība, ar ko atšķiras režisors un horeogrāfs, vai uz skatuves runājošs cilvēks kļūst par aktieri, cilvēks špagatā – par dejotāju, čurājošs cilvēks – par strūklaku utt. Šīs bija trīs jaunu mākslinieču radītas izrādes, kas neatkarīgi no mūsu vēlmes vai izvairīšanās tās klasificēt, dažādiem skatītājiem patiks vai nepatiks, uzrunās vai atstās vienaldzīgu. Gribētu domāt, ka tas, ko redzam uz skatuves, neizmainās brīdī, kad uzzinām, kādā skatuves mākslas subžanrā tam mājas. Katrs cilvēks tāpat jebkādu skatuvisku notikumu pieredzēs citādi. Galu galā, viss ir režija, viss ir horeogrāfija, viss ir telpa, viss ir mūzika…

Foto: Andrejs Strokins

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.