Beāte Svarinska un Elīna Gailīte

Gaidot Dejas balvu, 14. aprīlī tiešsaistē notika skatuviskās tautas dejas pašreizējai situācijai, terminoloģijai un problēmjautājumiem veltīta saruna “Kas ir skatuviskā tautas deja 2021. gada Latvijā?”. Sarunu vadīja “Dance.lv” žurnāla redkolēģijas biedres Beāte Svarinska un Elīna Gailīte. Tajā piedalīties bija aicināti jomas pārstāvji – horeogrāfe, pedagoģe un dejas pētniece Rita Spalva, horeogrāfe, Dejas balvas žūrijas locekle Gunta Skuja, horeogrāfs un pedagogs, vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents Jānis Purviņš, dejotājs un horeogrāfs Krišjānis Šimis un dejotājs un horeogrāfs Juris Gogulis.

Diskusijas mērķis bija ieraudzīt, kas šobrīd ir skatuviskā tautas deja, kādus jēdzienus lieto teorētiķi, kādus praktiķi, ko un kā vajadzētu saukt vai tieši pretēji – nevajadzētu saukt. Pasākuma ievadā Elīna Gailīte iezīmēja skatuviskās tautas dejas situāciju mūsdienās. Ieskatam sekoja sarunas dalībnieku diskusija.

Elīna Gailīte: -Lai runātu par skatuvisko tautas deju 2021. gadā, un varbūt nevis tieši koncentrējoties uz šo gadu, jo tas ir tāds neparasts gads, bet vairāk uz mūsdienām, vispirms es gribētu nedaudz ieskatīties pagātnē, jo tam ir liels sakars ar to, kā mēs saucam šo žanru. Kuru laiku tad vispār varētu uzskatīt par skatuviskās tautas dejas sākumu? Ir vairāki pieņēmumi. Pirmais – 19. gadsimta 80. gados teātra izrādēs sāka izmantot tautas dejas un tautiskus kustību elementus, kas bija pielāgoti skatuvei. Piemēram, Ādolfa Alunāna lugās bijušas iekļautas ainas ar dejošanu kāzās un Jāņos. Tajā laikā vēl nav izstrādāts dejas žanrs, kur īpaši svarīga dejiskā kvalitāte un horeogrāfiskie elementi, taču tā jau ir tāda kā skatuviska tautas deja. Nopietnāk kā par pārdomātāku dejas žanru varētu runāt starpkaru periodā. Skolā sporta nodarbībās iekļāva arī latviskas dejas un rotaļas, līdz ar to tās tika mērķtiecīgi mācītas. Īpašs uzplaukums vērojams Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā, kad dejas izmantoja kā propagandas un latviskuma demonstrēšanas līdzekli. 1937. gadā notika Pirmie vispārējie Aizsargu Vingrošanas un tautas deju svētki, kurus varētu arī uzskatīt par Deju svētku aizsākumu.

Taču mērķtiecīga kolektīvu sistēma un apmācība tika izveidota padomju laikos, kad padomju vara apgalvoja, ka tautas dejas un etnogrāfiskā vide nav saglabājusies, tāpēc tiek radīta jaunā skatuves kultūra, kas vieno visas padomju republikas. Jāpiemin, ka līdz 1937. gadam tāds skatuviskās tautas deju žanrs literatūrā nav atrodams. Dejas pētnieks Antonijs Šeis rakstījis, ka šajā gadā Igors Moisejevs pēc valdības un Molotova aicinājuma izveidojis profesionālu dejotāju grupu, kuri dejoja skatuvisko tautas deju. Un viens citāts no šī pētnieka: “Moisejevs radīja gan jaunu deju stilu, gan jauna veida dejotāju. [..] jauno deju tradīciju iespaidoja balets, taču tas nebija balets, pat ne gluži raksturdeja, bet gan jauns dejas žanrs.” Tādus deju principus vēlāk ieviesa visā Padomju Savienībā. Līdz ar to te varētu saskatīt tādu striktāku robežu, kur patiešām sāk dejot pavisam jaunu žanru, kas atšķirīgs no tautas dejas.

Šajā laikā būtiska arī Deju svētku izveidošana 1948. gadā, kad regulāri sāka organizēt skates. Un 1960. gadā sāka piešķirt goda nosaukumu Tautas deju ansamblis (TDA). Nosaukums gan ir maldinošs, jo kolektīvi nedejoja tautas dejas. Horeogrāfs un pedagogs Arvīds Donass laikrakstā “Cīņa” rakstījis, ka tas ir goda nosaukums tautas kolektīvam. Un tikai labākie kolektīvi drīkst izpildīt dažādu žanru dejas. Šādi tad trīs iespējamie žanra sākumi.

Iespējams, ka tieši Dziesmu un deju svētku fenomens, tāpat TDA nosaukums ir tas, kāpēc tik bieži tomēr skatuviskā tautas deja tiek saukta par tautas deju. Un te jūs redzat jēdzienus, kādi presē, diskusijās parādās saistībā ar skatuvisko tautas deju.

Daļai atšķiras nianses, daļa ir specifiskāki. Bet ļoti bieži visu sauc par tautas deju. Un tas arī ir tas problemātiskais, jo tautas dejas būtu tās dejas, ko sabiedrība dejoja un reizēm dejo aizvien izklaides nolūkā, svētkos un ikdienas norisēs. Kas vairāk saistīta ar tradicionālo kultūru.

Starptautiskās folkloras festivālu un tautas mākslas organizāciju padomes skaidrojumi, kas man šķiet vērtīgi:

• tautas dejas – uzskatāmas par autentiskām, nav deju apdares vai stilizācijas, dejas ir reģionam raksturīgas, tērpi ir autentiski vai to rekonstrukcijas;

• tautiskās dejas – raksturīgas vairākiem reģioniem, tērpu elementi ir pielāgoti, lai ar tiem būtu vieglāk dejot, tās ir tautas deju apdares, kā arī muzikālais pavadījums uzskatāms par apdari, tomēr dejās tiek izmantoti tradicionāli un autentiski elementi;

• stilizētas tautiskās dejas vai skatuviskās tautas dejas – radīšanā iedvesma gūta tradicionālajā vai valsts kultūrā, tērpi ir pielāgoti dejošanai uz skatuves un var būt kombinēti, mūzika un dejas elementi pielāgoti vai pārveidoti, lai atbilstu izpildījumam uz skatuves, dejās izmanto tradicionālus elementus, lai veiksmīgāk atainotu horeogrāfa ieceres.

Neskaidrību žanra nosaukumā rada arī tas, ka nereti to lieto dažādi.

Iepriekš runāju par institūciju skatījumu. Bet ļoti būtiski dzirdēt, ko domā dejotāji. Viņi ir tie, kāpēc vispār žanrs eksistē. 2019. gadā promocijas darba priekšizpētē veicu anketēšanu, kurā piedalījās vairāk nekā 600 dejotāju. Ko viņi dejo? Pēc atbildēm atvērtajos jautājumos redzams, ka lielākajai daļai dejotāju tās ir tautas dejas.

Savukārt, te redzat trīs dejotāju skaidrojumus, ko un kāpēc viņi dejo. Un visi trīs ir no skatuviskās tautas dejas ansambļiem. Taču redzams, ka saista ar tautas un tautiskajām dejām, ko arī lieto kā sinonīmus. 

Beāte Svarinska: -Liels paldies Elīnai par ieskatu tautas dejas terminoloģijas vēsturē un jēdzienu dažādībā. Par to mēs šodien diskutēsim plašāk. Arī šogad pirms Dejas balvas pasniegšanas ceremonijas ir raisījušās dažādas diskusijas par mākslas darbu piederību dažādiem žanriem un kas tad īsti ir skatuviskā tautas deja. Tāpēc aicināšu mūsu šodienas runātājus paust viedokli gan par jēdzienu izpratni mūsdienās, gan par pašiem dejotājiem. Labprāt pirmajai vārdu dotu horeogrāfei un šī gada Dejas balvas žūrijas pārstāvei Guntai Skujai. Ņemot vērā gan tikko dzirdēto, gan savas pārdomas, ko jūs domājat par skatuviskās tautas dejas vietu un nozīmi 2021. gadā?

Gunta Skuja: -Attiecībā uz šo gadu un sezonu, un nākamās sezonas sākumu – tādu īstu skaidrību par to, ko mums nodarījis šis laiks, pateiks tikai rudens. Tieši rudens periodā mēs visvairāk sapratīsim, cik dejotāju ir palikuši uzticīgi mūsu žanram, cik būs kritušo un cik būs palikušo. Esmu diezgan liela pesimiste, un domāju, ka pavasaris šobrīd to nosaka mazāk, mēs par to varēsim runāt tikai rudenī.

Rita Spalva: -Es šobrīd neesmu dejas praktiķe, bet pēdējos gadus nodarbojos galvenokārt ar dejas teoriju. Teikšu, ka gads ir ļoti veiksmīgs, tāpēc ka pēkšņi daudzi rosās tieši dejas teorijas virzienā, ieskaitot mūsu diskusiju, kura nekad nebūtu iespējama, ja visi tagad skrietu uz mēģinājumiem un darbotos praktiski. No vienas puses, mani tas ļoti iepriecina, jo es vienmēr esmu jutusies kā tāds marginālis, kas domā par teorētiskām lietām. Katrā ziņā, nevis es domāju, bet man ir sava zinātniskā darba pieredze, kuru es arī pielietoju. Labs un optimistisks piemērs ir tas, ka šobrīd top grāmatu krājums par Skolu un jaunatnes deju svētkiem un vēl citi materiāli, kuros esmu iesaistījusies. Pretēji Guntas Skujas skatījumam man šis laiks pat patīk, jo es vairs nejūtos viena.

Jānis Purviņš: -Es sevi uzskatu par optimistu. Man liekas, ka arī pagājušais gads mums jāņem līdzi šim gadam. Tāda neliela apstāšanās aktīvā darbībā notiek gan no skatītāju skatupunkta, gan no koncertēšanas, bet man šķiet, ka viss ir atkarīgs no uzstādītajiem mērķiem. Ja horeogrāfam vai deju kolektīvam kā tādam ir mērķi, kurus būtu jāpiepilda arī 2021. gadā, tā darbība arī tiešsaistē nav apstājusies. Pavisam nesen ir atsākusies darbība arī ārtelpās, tā kā viss ir atkarīgs no mērķiem. Es domāju, ka šis laiks, kamēr mēs esam atstatus viens no otra, ļauj daudz ko sakārtot, kā Rita Spalva teica, “strādāt pie daudz teorētiskām lietām”, un horeogrāfiem tas ļauj strādāt radoši – meklēt, rast, risināt, domāt, veidot, plānot utt.

Krišjānis Šimis: -Dejotājam šis gads ir tāds kā iedomu un alku auglis. Visi domā, kad varēs beidzot iet kopā padejot. Tajā pašā laikā zinu, ka daudzos pulciņos notiek attālinātās nodarbības, tā kā faktiskā darbība nav pilnībā apstājusies. Tā droši vien ir nedaudz apgrūtināta, bet deja nekur nav pazudusi. Es pats neskatos ļoti optimistiski, bet es neteiktu, ka skatos arī ļoti pesimistiski –vienkārši neko konkrētu negaidu. Bet ar lielu interesi gaidu rudeni. Gribu redzēt, cik daudz būs atkritēju, kāda būs dejotāju fiziskā sagatavotība. Tas būs interesants indikators, kas parādīs, cik uzticīgi mēs esam dejai, cik daudz mums tā nozīmē, cik stipri tas ir dzīvesstils vai varbūt tikai tāds fizisks hobijs. Zinu, ka šobrīd dejotāji alkst atgriezties, noskaņojums ir diezgan labs, jo visi grib dejot. Domāju, ka mēs redzēsim diezgan interesantu radošo enerģiju gan no horeogrāfiem, gan no vadītājiem, gan no dejotājiem, kad varēsim kaut ko sākt nopietnāk darīt.

Juris Gogulis: -Šajā gadījumā pievienošos optimistu pulkam un šo laiku uzskatīšu par attīstības laiku. Gunta Skuja minēja, ka mēs rudenī redzēsim, kas paliks un kas notiks, bet es uzskatu, ka katram dejotājam un šīs nozares pārstāvim šis ir ļoti labs laiks saprast, kā mums pietrūkst un kas mums ir sirdij tuvāks. Varbūt tieši labi, ka būs tie atkritēji, jo no cilvēciskā viedokļa viņi sapratīs, kas viņiem ir tuvāks dzīvē un kam viņi vēlas veltīt laiku. Lai arī kāda situācija būs pulciņos, domāju, ka katrs pulciņš atradīs izeju uz attīstību un izaugsmi tālāk, ar mērķtiecību un vēlmi. Šis laiks pamatā mums parāda, cik ļoti mēs vēlamies socializēties. Varbūt ne katram tik ļoti pietrūkst deja, cik ļoti pietrūkst cilvēka, dejotāja, ar kuru pie stangas stāvēt blakus vai dejot polkas soli – tas ir tas, kā pietrūkst. Manuprāt, parādīsies arī jauns jēdziens – digitālā tautas deja, digitālā skatuviskā tautas deja – jo visi šobrīd domā, kā attīstīt šo deju citos lauciņos. Tieši šobrīd tam arī ir laiks, ir laiks apdomāt un saprast, kā strādāt, ko darīt. Manuprāt, šis ir ļoti labs laiks tādai pilnveidei un attīstībai, varbūt pēc gada vai diviem gadiem, vai pēc 2023. gada Deju svētkiem sāksies tāds jauns, skaists posms, es teikšu tā – latviešu dejā –, ķerot klāt visu, kas mums šobrīd ir un pieder.

Beāte Svarinska: -Paldies Jurim. Domāju, ka mēs visi varam viņam piekrist. Arī Dejas balvai šogad nominēti vairāki digitāli skatuviskās tautas dejas notikumi, redzēsim, ko mums tas nesīs.

Jānis Purviņš: -Gribēju vēl nedaudz piebilst, ka mēs visi šeit diskusijā skatāmies katrs no sava skatupunkta un mēs tomēr esam metropolē – galvaspilsētā Rīga. Latviešu skatuviskās tautas dejas žanrs nenozīmē tikai Rīgu, tas ir arī ārpus Rīgas. Šis gads un pagājušais gads neapšaubāmi ir bijis ļoti, ļoti grūts un jo īpaši lauku kolektīviem, ja tā var teikt – ārpus Rīgas kolektīviem, novadu kolektīviem. Tāpēc esmu ļoti pārliecināts par to, ka mērķis un uzdevums ir tas būtiskākais. Ja mēs kā horeogrāfi vai svētku un deju apriņķa virsvadītāji šo mērķi un uzdevumu atradīsim un spēsim motivēt cilvēkus, domāju, ka gada beigās šis skats varbūt nebūs tik ļoti, ļoti melns, kā mēs sagaidām. Katrā ziņā nepašaubāmi ir tas, ka 2020. un 2021. gads nesīs kvantitatīvas izmaiņas deju kolektīvu sastāvos un deju kolektīvu skaitā.

Beāte Svarinska: -Cerēsim, ka izmaiņas būs pozitīvā virzienā, un mēs varēsim atskatīties uz šo kā uz lielu pieredzi un piedzīvojumu. Jūs šobrīd, atbildot uz maniem jautājumiem, jau pieskārāties dažādiem jēdzieniem, katrs deju formulējāt mazliet citādāk, tāpēc varam doties pie nākamajiem jautājumiem par dažādo žanra jēdzienu nozīmi. Mēs šodien labprāt dzirdētu jūsu viedokli par jau iepriekš minētajiem jēdzieniem – tautas deja, latviešu skatuviskā tautas deja, tautiskā deja u. tml. Lūgšu jūs komentēt, kas skatuvisko tautas deju padara par skatuvisku? Varbūt varat komentēt arī citus saistošus jēdzienus.

Krišjānis Šimis: -Man bija interesanti ieraudzīt prezentācijā grafiku, kur dejotājiem tika prasīts, kā viņiem šķiet, ko viņi dejo. No dejotāju skatupunkta tā sīkā un precīzā klasifikācija, protams, nav tik aktuāla. Kad mēs kādu satiekam un prasām – ko tu dari, ko tu dejo? Un mums atbild – ai, man tautas deju mēģinājums. Tad tur, protams, riņķo tā tautas deja. Savukārt, ja mēs paskatāmies vairāk uz nozares organizatorisko pusi un profesionālām līnijām, tur klasifikācija labi noder. Viedokļi – kas ir kas – tādā praktiskā izpausmē ir ļoti subjektīvi, tāpēc – jo vairāk par to runā, jo vairāk viens otru saprot. Nekas vairāk par nosaukumiem man nebūtu sakāms, jo ir gana daudz literatūras, kas paskaidro, kas ir kas. Savukārt, par to, kas deju padara skatuvisku – šķiet, ka tas ir jebkāds mākslinieciskais piesitiens jeb horeogrāfija. Tālāk ir jautājums, kas tā par skatuvi un kas tā par auditoriju, kam tas ir domāts – tur arī kaut kāda gradācija iestājas. Brīdī, kad ir attālināšanās no folkloras un amata slāņa, tā jau kļūst par kaut kādu skatuvisku deju.

Juris Gogulis: -Es laikam sākšu ar to, ka no visa šī pulka esmu dejas nozarē jaunākais. Būtībā tie ir kādi septiņi gadi, kopš darbojos nozarē. Pirms tam man nebija vispār nekādas nojausmas, ka ir vairāki jēdzieni. Kā dejotājam tā ir tautas deja. Satiekoties ar savējiem, tu saki, ka ej tautas dejās. Teikšu tikai no savas pieredzes puses (..) šajā gadījumā skatuviskā tautas deja ir skatītājs. Es pamatā dejoju tikai skatuvisko tautas deju, vismaz es tā uzskatu. Un es to vienmēr esmu dejojis skatītājam. Mēģinājumos mēs trenējamies un pucējam visu tā, lai brauktu uz koncertiem, sagaidītu skatītājus, nodrošinātu viņiem emociju klāstu. Es arī aizdomājos – ja nav skatītāja, vai es ar tādu pašu azartu un prieku dejotu koncertā? Skatuviskās tautas dejas esence ir skatītājs, cilvēks, kuram tas tiek veltīts. Ja mēs spējam viņu aizkustināt, tad tas ir fantastiski. Pārējais jau ir sekundāri. Vai mēs meklējam dvēseli tautas dejā vai skatuviskajā tautas dejā? Manuprāt, vairāk dvēseles varētu būt tautas dejā, jo cilvēks var dejot jebkur, un viņš izsīkst enerģijā līdz pēdējam, un viņš atdod sevi. Dvēseles jēdziens ir tas, par ko es aizdomājos tautas dejas jēdzienu kontekstā. Kur tā dvēsele vairāk eksistē? Pieļauju, ka dvēsele ir visur. Vai, pareizāk sakot, katra jēdziena būtība ir atkarīga no konkrētā dejotāja motivācijas.

Jānis Purviņš: -Man ir ļoti interesanti šobrīd vērot Ritu Spalvu, jo Rita ir viens no tiem cilvēkiem, kurš devis absolūtu, skaidru, precīzu latviešu valodā formulētu jēdzienu. Kas ir kas, ko mēs kā saucam, un pie tā mēs arī pieturamies. Man liekas, ka tās būtiskākās atšķirības starp tautas deju, dančiem, dejošanu un uz skatuves rādītu priekšnesumu ir – vienā gadījumā mēs dejojam sev un tikai sev, un mums ir pilnīgi vienalga, kā mēs izskatāmies uz ārpusi. Otrs – skatuviskā tautas deja (vai vienalga kādu citu nosaukumu liekam šim klāt) – tā jau ir uzstāšanās skatītāja priekšā. Tātad bez tā, ka mums pašiem ir prieks par to, ko mēs darām, mums ir jādomā arī par to, kā mēs izskatāmies uz ārpusi, jo tā jau ir priekšnesuma deja, kā teica Harijs Sūna. Šeit nāk klāt arī visas skatuvei būtiskās un nepieciešamās lietas un noteikumi. Manuprāt, latviešu skatuviskās dejas pirmsākumi tomēr ir attiecināmi uz 19. gadsimta beigām, kad tautas deja, etnogrāfiskā deja vai folklora, vienalga kā mēs saucam, sāk pakāpeniski nākt uz skatuves, kaut vai tikai kā rotājumi vai dekoratīvi elementi teātra izrādēs. Tur sāk parādīties konkrēta cilvēka pielikta roka, prāts, iedvesma utt., lai šo tautas deju vispirms iestudētu, ieliktu starp pārējo notikumu attīstību izrādē utt. Šeit sāk nākt līdzi skatuvei būtiskās un nepieciešamās lietas. Otra lieta ir par terminoloģijas lietošanu. Es domāju, ka tas ir absolūti pašsaprotami un normāli, ka paši dejotāji šo žanru sauc tādā vienkāršā nosaukumā “tautiskās dejas”. Neapšaubāmi tā tas varētu arī būt. Mēs jau arī cilvēcīgi jebkurā citā dzīves situācijā vai nozarē nelietojam zinātniskos terminus. Piemēram, medicīnā mēs arī nesaucam pilnos zinātniskos nosaukumus, mēs sakām vienkārši, saprotami un dodamies savā sarunā tālāk uz priekšu. Es domāju, ka deju speciālisti, deju kolektīvu vadītāji, deju skolotāji, pētnieki lieto pareizos terminus un saprot, kas zem tiem ir apakšā. Savukārt, dejotājs parastais, un es šeit nedomāju tikai Rīgas pulciņus, bet visu Latviju, es domāju, ka tiek lietoti absolūti vienkāršoti izteikumi.

Gunta Skuja: -Piekritīšu par termina rašanās periodu un latviešu teātra izrādēm, kur parādījās priekšnesumi. Domājot par dejotājiem, man liekas, ka viņiem ir jāsaprot, ko viņi dejo, bet, kā viņi to ikdienā sauc, tam tiešām nav lielas nozīmes. Lielākoties visi arī saka, ka viņi dejo tautiskās dejas. Man pašai ļoti patīk termins “latviešu deja”, jo, kādus mēs pieliekam tālāk tos pārējos vārdus, tam ir nozīme tikai meistaru zināšanās, lai mēs saprotam, ko mēs dejojam. Es varbūt arī būtu piekritēja “latviešu skatuviskā tautas deja”, jo es piekrītu arī tam, ka tajā brīdī, kad priekšnesums nonāk uz skatuves (vienalga, vai priekšnesums ir horeogrāfa radīts darbs, vai tā ir etnogrāfiskās dejas apdare vai pati etnogrāfiskā deja, vai dancis), līdzko tas nonāk uz skatuves un kļūst par priekšnesumu, mums ir jādomā par skatuves kultūru, par to, kā mēs to nodejosim, cik tas būs kvalitatīvi, cik tas būs labi, ievērojot visas skatuvei vajadzīgās normas. Tajā brīdī priekšnesums kļūst par skatuvisko deju. Priekšnesumam ir jābūt pārdomātam, gaumīgam un tādam, lai skatītājam par to būtu prieks un lai viņš par ieguldīto naudu gūtu vajadzīgo kvalitāti.

Rita Spalva: -Man personīgi viss ir skaidrs, bet tas ir mans iekšējais jautājums. Es te neredzu nevienu problēmu, jo man liekas, ka ar definīcijām viss ir skaidrs. Puslīdz tās arī ir iedzīvinātas, mēs tās lietojam, vismaz tādā profesionālā līmenī tās tiek lietotas. Ja mēs sakām “latviešu skatuviskā deja” vai “skatuviskā tautas deja”, mēs taču saprotam, par ko mēs runājam. Tas nozīmē, ka viss, te ir punkts. Ja mēs saprotamies, tas jēdziens strādā. Kad mēs sakām “tautas deja”, vai mēs saprotam, par ko mēs runājam? Skaidrs, ka saprotam. Tātad tur neko nevajag mainīt, mēs tikai saprotamies. Vēl tikai tas jāsaskaņo ar kaimiņu tautām, lai mūs saprot arī kādi netālu dzīvojošie kaimiņi. Protams, ka afrikāņu tautas deja vai grieķu tautas deja ir pavisam kaut kas cits un varbūt arī citādāk jāformulē, jo tām ir citas saknes. Piemēram, indiešu klasiskā tautas deja. Tam ir citas saknes, un viņi citādāk uz to lietu skatās. Mēs, kā Eiropas atzars, latvieši, lietuvieši, igauņi – zemnieku tautas –, mums ir tāds kopējs skatījums uz to, kas ir tautas deja. Tas ir vienkārši – tautas dejai nav autora, skatuviskajai tautas dejai ir autors, lūk, pirmā pazīme, kā atšķiras viens no otra. Tautas deja, ja nav apdarināta, ir dejojama pagalmā, starp kokiem, plāna vidū, bet skatuviskā tautas deja ir paredzēta uzstāšanās veidam uz skatuves. Un skatuvei ir savi likumi. Pirmais likums ir atvērtā ceturtā siena. Visa kompozīcija tiek būvēta uz vienu pusi ar domu, ka to skatīsies skatītāji. Horeogrāfs deju veido no skatītāja pozīcijām. Viņš domās iesēžas zālē un skatās, kas no tā visa ir iznācis. Skatītāji ir absolūti nepieciešami. Priekš kam veidot deju, ja nav skatītāju? Bet par terminiem – mani kolēģi var iebilst, bet, manuprāt, mēs nozarē savstarpēji saprotamies ar šiem terminiem. Kaut kā mūsu žanrā tas ir noticis diezgan loģiskā ceļā, mums nebija jāstrīdas un jāmeklē, kas ir kas. Es domāju, ka, piemēram, laikmetīgajiem ir vairāk problēmu.

Beāte Svarinska: -Vai dejotājam ir jāsaprot, ko tieši viņš dejo un kas atšķir amatieri no profesionāļa?

Juris Gogulis: -Manuprāt, ir vienalga, kā dejotājs ko sauc. Galvenais, lai viņš fiziski saprot, ko dara. Bet tā dziļāk es uzskatu, ka dejotājam ir jādomā līdzi, ko viņš dara. Viņš nevar tikai spoguļattēlā attēlot kustību, viņam ir jādomā līdzi un kustībai, kas no horeogrāfa ir iemācīta, jāpiedod sava dvēsele. Par terminoloģiju – jā, dejotājs to var saukt, kā vēlas, galvenais, lai viņš zina, ko viņš dara. Par amatieri un profesionāli – ja mēs skatāmies no dejotāja pozīcijas uz dejotājiem, tad es uzskatu, ka mūsu lauciņā profesionālu dejotāju nav – jēdziena izpratnē. Es teiktu – lai sevi varētu saukt par profesionāli, būtu jāvelta treniņiem vismaz 64 stundas mēnesī. Mēs visi kā dejotāji satiekamies divas, dažkārt varbūt trīs reizes nedēļā, padejojam un izdejojamies. Lai arī kāds ir tas līmenis, tik un tā to nevarētu saukt par profesionālu dejošanu. Kādam līmenis ir labāks, kādam sliktāks, un tas arī viss. Mēs visi esam amatieri, un mēs kā dejotāji neviens par to nesaņemam atalgojumu. Tas jau būtu cits stāsts. Ja mēs skatāmies no pedagoģijas un horeogrāfijas puses, es teiktu, ka no izglītības viedokļa diplomam nav nekādas nozīmes. Gan Latvijā, gan ārpus esmu saticis fantastiskus pedagogus un horeogrāfus, kuriem nav konkrētās izglītības, bet viņi ir atpazīstami, viņus ciena un viņus mīl, un viņi ir visur. Vairāk par profesionālismu liecina attieksme. Un drosme aktivizēt kaut kādas radošās šūniņas, mēģināt un skatīties, kas sanāk un nesanāk. Tālāk arī seko tā attīstība, ko varētu sākt saukt par profesionālu. Bet es nedomāju, ka izglītība ir tas noteicošais.

Krišjānis Šimis: -Man šī tēma neliekas interesanta. Vai nu saņem naudu vai nē, tas ir vienīgais, kā es varu vērtēt, vai dejotājs ir profesionālis vai nav. Savukārt, kā iedalījums tas, manuprāt, nav pamatojams, jo ­– vai tu saņem naudu vai nē – tā ir katram subjektīva motivācija kaut ko darīt. Tāpēc subjektīvu motivāciju tā objektīvi apskatīt ir diezgan jocīgi. Par izglītību runājot, uzskatu, ka tai ir ļoti liela nozīme. Visi lielie dejas vēstures veidotāji akcentē, cik horeogrāfam ir svarīgi izglītoties ne tikai dejā, mūzikā, mākslā utt. Un es kā praktiķis tam pilnībā piekrītu. Jautājums tikai, par kādu izglītību ir runa un par kādu izglītības kvalitāti. Vai tā ir tikai formāla, vai tā ir izglītošanās pie speciālistiem, vai tā ir literatūra, vai varbūt kāda mentoringa programma. Es tā plašāk un atvērtāk skatos uz to izglītības sadaļu.

Juris Gogulis: -Vēlējos piebilst par to formālo un neformālo. Iepriekšminētā, ko nevērtēju kā maksimālo nepieciešamību, ir formālā izglītība. Bet pilnīgi noteikti ir vajadzīga neformālā attīstība, neformālā izglītība, esot kopā ar nozares speciālistiem, profesionāļiem. Mācoties no viņiem, no cilvēkiem, jo praktiski tādā veidā mēs iegūstam arī teorētiskas zināšanas.

Jānis Purviņš: -Šis ir ļoti daudzslāņains jautājums. Būtiskākais, kas varbūt traucē šim vārdam pievērsties ar absolūti vēsu skatījumu, ir tas, ka līdz šim Latvijā mūsu žanrā ir pastāvējuši divi profesionāli deju ansambļi. Tas ir dziesmu un deju ansamblis “Sakta” un valsts deju ansamblis “Daile”. Domāju, šis arī ir iemesls, kāpēc mūsu žanrā skatījums var būt arī diezgan tendenciozs, katram ar savām domām par to, kas ir un kas nav profesionālis. Nospiedošais vērtējums un skatījums ir tāds, ka lielākā daļa cilvēku ar vārdu “profesionālis” saprot – vai par šo nodarbošanos un tavu darbu maksā naudu. Ja tas tā notiek, tad tu esi profesionāls dejotājs, ja tas tā nenotiek, tad tu esi amatierdejotājs. Man personīgi tomēr šķiet, ka viens no profesionāļa kritērijiem ir, vai tā ir tava nodarbošanās un profesija, tas neapšaubāmi tā ir. Bet man šķiet, ka būtiska ir arī izglītība. Jo, kaut vai, lai kļūtu par pētnieku vai zinātnieku, kādā mirklī ir jāiziet kaut kādi izglītības pakāpieni, lai tu varētu saprast, kādā veidā, ko un kā darīt. Neapšaubāmi, ka mūsu žanrs ir ļoti interesants un specifisks. Gribētos teikt, ka liela daļa, pat lielākā daļa pedagogu, horeogrāfu, deju skolotāju ir profesionāļi, kas strādā ar amatierdejotājiem. Kuriem tas uzskats par to, ko viņi dara, ir hobija līmenī. Tālāk jau kvalitāte, kādā kurš kolektīvs dejo, tie jau ir kolektīva vadītāja, pedagoga un arī horeogrāfa griesti. Kādi ir viņa griesti, cik viņš tālu spēj paprasīt, izdomāt, izvirzīt savu mērķi, to realizēt utt. Šis ir ļoti komplicēts jautājums. Es nezinu, vai mēs nonāksim pie viena konkrēta formulējuma un vai arī vajag. 

Rita Spalva: -Es pat nedomāju, ka šis ir pārāk komplicēti. Es kaut kā vairāk salīdzinošā formā par to domāju. Teiksim, braukājot uz konferencēm, kur satiekos ar dažādiem teorētiķiem, praktiķiem, saviem kolēģiem, nekur šo jautājumu neviens otram neuzdod. Vienkārši jūt, kad cilvēks tev ir vajadzīgs, kad tev interesē, par ko viņš runā, par ko viņš referē, ko viņš rāda, un tu kļūsti par viņa domubiedru, un tas ir arī viss. Bet nu tas ir tā, plaši ņemot. Jo mēs jau neesam tikai mūsu žanrs, ir jau arī citi žanri. Kā citi to formulē? Jāsaka, ka mani patiešām izbrīna. Es zinu, ka Kembridžā lekcijas var lasīt cilvēks, kuru uzaicina tāpēc, ka viņš ir izcils rakstnieks, bet viņa izglītība ir inženierzinātnē. Un Kembridžā lasīt lekcijas viņš var tāpēc, ka citiem vienkārši interesē viņa tēma. Un neviens tur nediskutē par profesionalitāti – tātad, ja viņš tur ir, tas cilvēks tur ir vajadzīgs. Problēma mūsu jomā drīzāk ir ar tiem cilvēkiem, kuri nevar nopelnīt naudu ar šo profesiju. Tas vairāk ir mazapdzīvotās vietās. Zinu sievieti, kura ieguva izglītību, lai strādātu aptiekā, tikai tāpēc, lai paralēli kolektīva vadītājas darbam varētu nopelnīt iztiku. Par šo kolektīvu viņai maksā tikai 30 vienību… Kaut gan viņai ir viens no labākajiem kolektīviem Latvijā. Tāpēc tur drīzāk ir šis jautājums – kā saglabāt profesionālo līmeni cilvēkam, kurš strādā un dzīvo šādos apstākļos. Bet vispār dalīt profesionāļos un neprofesionāļos ir grūti. Tas ir ļoti delikāts jautājums. Par katru gadījumu ir jārunā atsevišķi, ja vispār par to ir jārunā. Es vēl gribētu piebilst, ka situācija dažkārt ir duāla. Atļaušos pieminēt konkrētu piemēru, ceru, ka man piedos. Andris Bergmanis – vienā gadījumā viņš ir amatieris dejotājs, bet, aizejot uz darbu, viņš kļūst par profesionālu deju kolektīva vadītāju. Tas ir viens piemērs, bet tādi noteikti ir vairāki cilvēki. No vienas puses, viņi nodarbojas ar amatiermākslu, no otras puses, viņi ir arī vadītāji, tātad – profesionāļi ar attiecīgu izglītību. Šie piemēri parāda, ka šis dalījums starp profesionāli un amatieri nav perfekts.

Gunta Skuja: -32 gadu garumā esmu strādājusi ar amatieru deju kolektīviem. Līdz ar to domāju, ka galvenais un noteicošais ir kvalitāte un līmenis. Tomēr, ja runājam par profesionalitāti, tad dejotāji ir amatieri. Labākā vai sliktākā līmenī, bet viņi viennozīmīgi ir amatieri. Profesionāli jāstrādā ir mums – kolektīvu vadītājiem. Te ir svarīga gan mūsu iegūtā izglītība, gan dzīves laikā uzkrātā pieredze. Negribu noliegt, ka ļoti daudzi mūsu deju kolektīvu vadītāji ir bez šīs speciālās izglītības, lai gan strādā ļoti labi un profesionāli. Tas arī būs rādītājs mūsu profesionalitātei un mūsu amatierkolektīva līmenim. Cik profesionāli mācēsim dejotājiem iedot labāko, ko varam. Te es pilnībā piekrītu Ritai Spalvai, ka to visu nosaka kvalitāte, kādu mēs varam iegūt. Jā, savā laikā bija divi deju ansambļi “Sakta” un “Daile”, kur mēs varējām runāt par profesionalitāti. Šie dejotāji par to saņēma naudu. Kaut gan var arī saņemt naudu, bet dejot ne tik kvalitatīvi. Tomēr, ja tas ir profesionāls kolektīvs, tas saņem attiecīgi par to naudu, un tad no dejotājiem arī  prasa profesionalitāti. Mēs strādājam ar amatieriem, cik nu varam, profesionāli.

Beāte Svarinska: -Šobrīd daudzos deju ansambļos Latvijā dejo dejotāji, kas ieguvuši augstāko izglītību horeogrāfijā. Bet, vai dejotājs joprojām ir amatieris, ja viņam ir šāda augstākā izglītība?

Krišjānis Šimis: -Dejotājs tik un tā ir amatieris, jo viņš nodarbojas ar amatiermākslu. Izglītība viņam var būt jebkāda, piekopjot jebkādu hobiju. Ja viņš dejo amatierpulciņā, viņš ir amatieris.

Beāte Svarinska: -Paldies, domāju, ka mēs visi esam nonākuši pie viena secinājuma, ka skatuviskās tautas dejas dejotāji Latvijā ir amatieri. Mums priekšā ir vēl pēdējais jautājums, uz kuru pirmajam lūgšu atbildēt Jānim Purviņam. Ņemot vērā folkloras mainīguma tendences, kāds attīstības ceļš skatuviskajai tautas dejai ir saskatāms nākotnē?

Jānis Purviņš: -Par šo varētu runāt ļoti ilgi. Skatoties nākotnē, ir stipri jādomā par žanra tīrību. Tā nav pēdējā laika tendence, bet principā ik pa laikam, dažādos laika periodos, latviešu skatuviskās tautas dejas žanrā ir bijušas ietekmes no citiem deju žanriem. Mēs varētu minēt spilgtākos piemērus. Piemēram, baleta mākslinieku iesaistīšanos mūsu žanra horeogrāfiju veidošanā, ansambļu veidošanā u. tml. Kā rezultātā latviešu skatuviskajā tautas dejā veidojas akadēmiskais jeb tautiskais stils. Tam nāk līdzi daudz un dažādas lietas. Tāpat arī laikmetīgās dejas stils varētu būt viens no piemēriem. Pagājušā gadsimta 80. gadi, kad ļoti populāras bija estrādiskas izpausmes latviešu melodijās un arīdzan horeogrāfijās. Ja mēs to salīdzinām ar pašreizējo mirkli, pasaulē ļoti daudz pievērš uzmanību un dabiski notiek dažādu žanru saplūšana, veidojot jaunu mākslas darbu no dažādiem žanriem. Latvija nav izņēmums, un latviešu skatuviskajā tautas dejā pašreiz ir ļoti liela ietekme no laikmetīgās dejas žanra. Man liekas, ka šeit vairāk ir jādomā par to, lai mūsu žanrs saglabātos. Varētu būt kaut kādas stilistiskas pazīmes, kas nāk iekšā no laikmetīgās dejas, bet lai nebūtu tā, ka tā ir jebkāda žanra deja ar tautiskām pazīmēm. Lai mēs nepārvēršamies par kaut ko pilnīgi citu, kur no latviešu skatuviskās tautas dejas palikušas pāri  tikai dažas stīgas. Tas ir būtiskākais, lai pamatu pamats tomēr būtu šis žanrs. Protams, jānāk klāt jaunām vēsmām, domām un idejām, un tā parasti, lai kā negribētos atzīt, ir jaunu horeogrāfu priekšrocība. To es arī jaunajiem horeogrāfiem gribu novēlēt. Lai šīs vēsmas ienāk mūsu žanrā, lai meklējumi notiek! Droši vien arī laiks parādīs un saliks visu savās vietās, kas ir tas, kas šajā žanrā paliek. Man gribētos ticēt un cerēt, ka pēc 20 gadiem šis žanrs vēl aizvien pastāvēs.

Krišjānis Šimis: -Noteikti piekrītu Jānim Purviņam par tīrību. Esmu kaislīgs akadēmiskā virziena cienītājs. Varbūt vienkārši tāda lielākoties ir mana pieredze un izveidojusies vērtību skala. Bet, no otras puses, uzskatu, ka akadēmiskais ir labs pamats. Savukārt, klasiskā deja ir vispārīgs pamats dejai kā tādai, kas sevi ir labi pierādījusi. Līdz ar to, kāpēc lai to nepaturētu kā aksiomu. Protams, attiecīgām kvalitātes grupām. Par laikmetīgās dejas ietekmi varu teikt – man tā nepatīk. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka nav bijis gana daudz labu piemēru. Pārsvarā laikmetīgā deja ienāk un izārda visas latviešu tautas dejas pamatlietas, soļus, satvērienu, un dominē. Varbūt tāpēc tā labā garša vēl nav izveidojusies. Savukārt, par pašu žanru kā tādu un tā attīstību, man liekas, ka krāsainība ir diezgan laba. Mani vairāk satrauc tas, ka mēs tik daudz domājam par formu un varbūt nedaudz aizmirstam domāt par mentālo latviskuma pusi. Man patīk teikt – ja es gribu zināt, kā ir dejojama latviešu tautas deja, tad es palasu tautasdziesmas. Kā vāverīte lec vai stalts tautu dēls. Gan tas, cik daudz tautasdziesmās ir bagātīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, gan arī mentalitāte, kādā dejošana tiek aprakstīta. Man liekas, ka mēs sākam novalkāt savu gaumi un kļūstam nestilīgi un negaumīgi. Gribētos tautas dejā ieraudzīt gaumīgāku estētiku, kas parādītu, ka mēs nekļūstam pārāk pelēcīgi un vienmuļi. Kaut gan tik tīrs es pats arī nemaz neesmu un nodarbojos ar gana agresīviem eksperimentiem. Tomēr ir liela atšķirība, vai tu eksperimentē un centies to uzdot par tautas deju, vai tu atklāti paud sava eksperimenta nosacījumus un tad vienkārši skaties, kas notiek. Man patīk, ka cilvēki eksperimentē arī ar to pašu laikmetīgo deju, tas viss ir fantastiski, bet gribētos, ka tādā gadījumā tiek nedaudz patiesāk pausti izvirzītie spēles noteikumi.

Juris Gogulis: -Par sevi noteikti varu teikt, ka daudz eksperimentēju. Es uzsūcu ietekmi gan no laikmetīgās skatuviskās dejas, gan no citiem deju žanriem. Ceļoju arī pa pasauli, skatos, kas notiek uz citām skatuvēm, pāri okeānam. Tad mēģinu to integrēt, bet no savas puses es to nesauktu par skatuvisko tautas deju. Pat nezinu, kāds tam būtu nosaukums. Es vienkārši tur liktu – skatuviskā tautas deja ar klasisko deju, ar mūsdienu deju… Piekritīšu arī Jānim Purviņam un Krišjānim Šimim par tīrību, kas ir jāatrod. Piebildīšu arī divas lietas, par kurām ikdienā pats aizdomājos, kuras ir svarīgas, lai skatuvisko tautas deju saglabātu un arī attīstītu ar kādu jaunu esenci. Viens – Latvijas Nacionālajam kultūras centram šobrīd ir diezgan liela nozīme, jo šī ir iestāde, kas pārvalda amatiermākslu dejas nozarē Latvijā. Ir jāatrod īstās vadlīnijas, kā definēt un kā praktiski uzturēt un ievirzīt šo žanru vienās sliedēs. Reizēm rodas sajūta, ka mums ir kaut kādi desmit dažādi ceļi, tāpēc arī horeogrāfi iet šos dažādos ceļus un nevienā brīdī nekrustojas. Manuprāt, LNKC kā centrālajam objektam būtu jāizvirza konkrētas vadlīnijas. Varbūt tas jau notiek, varbūt tas ir kāds ilgtermiņa plāns, kuru vienkārši jāattīsta. Otrs, ar ko arī pats esmu saskāries šajā lauciņā, starp skatuviskās tautas dejas horeogrāfiem ir jūtams cīniņš. Cīņas spars – es pret tevi, tu pret mani, un tad ir vēl trešais, piektais… Varbūt, ja horeogrāfi kādā brīdī apvienotos (un ne tikai vecākā paaudze ar vecāko un jaunā ar jauno), varbūt būtu vairāk šādu diskusiju par attīstības plānu, kā skatuvisko tautas deju noturēt un reizē attīstīt. Ja horeogrāfi strādātu roku rokā, tad scenārijs būtu ātrāks un veiksmīgāks, kā jau jebkurā nozarē – divu cilvēku prāti un praktiskā pieredze ir spēcīgāki par vienu. Manuprāt, mūsu nozarē ir tik radoši, spēcīgi un pieredzes bagāti cilvēki, kuri viens otru varētu tikai papildināt. Jānis Purviņš minēja, ka tagad viss ir jauno rokās. Bet nē, es nepiekritīšu. Es pat veco paaudzi negribētu saukt par veco. Ir jaunāki un ir jaunie, varbūt tā varētu teikt. Negribas teikt, ka kāds ir vecais, jo visiem vēl ir spēks un radošuma gars, ko attīstīt, ko darīt un ko realizēt. Manuprāt, tuvākie 20 gadi ir visu rokās. Arī to, kas tikai tagad ienāk nozarē, kas tikai šodien saprot, ka grib te būt. Es personīgi domāju, ka attīstības tendences citos žanros es meklēju tīri zināšanu un pieredzes bāzes papildināšanai. Un visi eksperimenti ir tāda uzdrošināšanās. Pat ja nesanāk un ir izgāšanās, es saprotu, kas bija labi, kas bija slikti. Varbūt es kaut kad atkal izgāzīšos, bet tad pienāks kāda trešā un ceturtā reize, un es sapratīšu, kā var darīt un ko var darīt. Sabiedrība mūsdienās uz jaunām lietām vienmēr reaģē diezgan asi. Kaut kas jauns parādās, un ir diezgan liela kritika un asi vārdi, bet paiet 20 gadi, un tas ir Zelta fonds. Tas ir vienkārši jāpieņem, tā ir tāda iekšējā psiholoģija. Es teiktu, ka horeogrāfiem, pedagogiem un dejotājiem jāapvienojas roku rokā, un tad ceļš būs veiksmīgāks.

Jānis Purviņš: -Novitātes un jaunas vēsmas žanrā var ienest cilvēki, kas tikko svaigi ienāk žanrā. Lai kā gribētu Jānis Ērglis, Jānis Purviņš, Gunta Skuja, Ilmārs Dreļs vai kāds cits ieviest novitāti, mēs tomēr strādāsim savā rokrakstā. Mums šajā laika periodā tas rokraksts jau ir izveidojies. Protams, ka gribas pastrādāt nebēdnības un kaut ko paeksperimentēt. Bet tā globāli, ja gribas kādu jaunu elpu, pilnīgi svaigu un neredzētu, tad diez vai tie būsim mēs. Tie visdrīzāk būs pavisam jauni horeogrāfi, kas tikko nāk iekšā žanrā un ir ar daudz svaigām idejām, savu skatījumu utt.

Gunta Skuja: -Pievienošos domai par žanra tīrību. Jānis Purviņš jau pateica priekšā, ka mēs negribētu pazaudēt savu rokrakstu. Bet es domāju, ka mēs, nosacīti “vecākie horeogrāfi”, ļoti domājam par nozari kopumā un par repertuāra nepieciešamību dažādām kvalitātes grupām. Tas varbūt ir tas, par ko mēs aizdomājamies vairāk, un jaunie horeogrāfi ne tik daudz. Viņi vairāk vai mazāk strādā ar grupām, kas viņiem tanī brīdī ir pieejamas. Bet es ļoti domāju par to, lai būtu, ko dejot senioru kolektīviem, E un C grupas kolektīviem, kas ir salīdzinoši zemākā kvalitātes grupā. Viņiem ir ļoti nepieciešams viņu līmenim atbilstošs repertuārs. Par to būtu jādomā visiem autoriem, lai mēs nenonākam kuriozā, kur šīs zemākās vai vecākās kvalitātes grupas grib dejot A un D grupu kvalitātes līmeņa dejas. Tāpēc ir jārada dejas, kas ir domātas speciāli šīm grupām, lai viņas nav abižotas. Uz to gribētu aicināt visus horeogrāfus – veidot dejas dažādām grupām.

Rita Spalva: -Paldies arī klausītāju jautājumam – vai mēs būtu pelnījuši profesionālu deju kolektīvu Latvijā? Tas varētu būt nākamais diskusijas jautājums, jo īstenībā tas ir ārkārtīgi nobriedis. Man liekas, ka nav neviena, kas pateiktu – nē, mums tādu kolektīvu nevajag. Mēs īstenībā nezinām, ko mums šis digitalizācijas laiks nesīs nākotnē un kas notiks ar dejām pēc 30–40 gadiem. Šāds valsts atbalstīts kolektīvs varētu būt tas, kas ne tikai attīsta, bet arī saglabā skatuviskās dejas žanru. Manuprāt, ieinteresētajām pusēm kopā ar sabiedriskajām organizācijām vajadzētu bīdīt uz priekšu. Es ceru, ka jūs man piekritīsiet. Tam arī nav jābūt uzreiz valsts ansamblim. Tas varētu būt kā koris “Ave Sol” Rīgā. Un kāpēc tāda nevarētu būt arī dejotāju grupa? Daudzās valstīs ir šādi pilsētu atbalstīti ansambļi, ne obligāti valsts. Runājot par attīstību vispār, atļaušos piemēt vēl vienu piemēru. Uz Latviju bija atbraukusi viena horeogrāfe no Holandes vadīt meistarklasi. Viņa bija dzirdējusi par skatuvisko tautas deju Latvijā un redzējusi arī dažādus Deju svētku video, un viņu šis ārkārtīgi ieinteresēja. Es viņu aizvedu paskatīties dažu deju kolektīvu mēģinājumus, gan pieaugušo, gan jauniešu. Viņa bija pārsteigta, ka tik daudz cilvēku dejo tautas dejas, it īpaši jaunieši. Tad viņa pateica zelta vārdus: “Jums dejo tik daudz cilvēku tikai tāpēc, ka tautas deja attīstās. Jums ir tik daudz spēcīgu horeogrāfu un horeogrāfiju, un caur šīm horeogrāfijām tautas deja attīstās, tāpēc arī cilvēki nāk un dejo. Ja jūs pārietu uz tradicionālajām formām jeb vienkārši uz tautas deju, nevis skatuvisko tautas deju, jums jauniešu tik daudz nebūtu. Viņus tas vienkārši neieinteresētu, un dejotu tikai seniori.” Tā kā jautājums, vai skatuviskajā tautas dejā jānāk iekšā jauniem elementiem, ir abpusēji griezīgs, kā saka. Ja skatuviskā tautas deja neattīstītos un nebūtu šo jauno elementu, tad par to arī nebūtu tika lielas intereses. Man tā vismaz šķiet. Un šo piemēru minu, jo reizēm ir interesanti uz sevi paskatīties no malas, cita cilvēka acīm. Horeogrāfei no Holandes šajā atzinumā bija ļoti liela taisnība. Bet pavisam noteikti vērtīgi ir runāt par žanra tīrību, par profesionālās deju grupas izveidi Latvijā skatuviskajā tautas dejā. Kā arī vērtīgi būtu domāt par to, kur aug jaunie horeogrāfi. Mana skatījumā jaunie horeogrāfi nav pietiekami agresīvi. Es tā izteikti neredzu jauno paaudzi. Ir, protams, atsevišķi darbi, bet tas nav regulāri, līdz ar to es neredzu konkurenci. Tāpēc man gribētos saasināt jautājumu attiecībā uz skatuviskās tautas dejas jaunajiem horeogrāfiem.

Beāte Svarinska: -Vēlos nolasīt vēl vienu klausītāju jautājumu, kas ir adresēts tieši Jānim Purviņam. Kā jums šķiet, vai gadījumā nav tā, ka skatuviskajā tautas dejā ir ļoti liela baleta ietekme, ne tikai laikmetīgā? Iespējams, ka baleta tehniskie paņēmieni ieplūst skatuviskajā tautas dejā daudz nemanāmāk.

Jānis Purviņš: -Neapšaubāmi, tā ir. Iepriekš teiktajā akcentēju, ka ir zināmi laika periodi, kur tās ietekmes ir bijušas vairāk. Neapšaubāmi, ka klasiskā deja ir stipri atstājusi savas pēdas latviešu skatuviskajā tautas dejā. Tie ir pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gadi. Ļoti daudz soļus mēs pašreiz uzskatām par latviešu skatuviskās dejas pamatiem. Tās ir visādas griezienu un cēlienu formas. Līdz dejai “Pie Daugavas” Harija Sūnas horeogrāfijā mēs cēlienus latviešu skatuviskajā dejā vispār nesastapām. Tās ir tās plašās, koptās formas, roku kustības, pēdu stāvokļi – baleta ietekme neapšaubāmi ir. Tas viss ir ar laiku asimilējies un izveidojies tā, ka mēs pašreizējā situācijā, skatoties uz kādu konkrētu soli, sakām, ka tas ir latviešu skatuviskās tautas dejas pamatelements.

Beāte Svarinska: -Gribu piekrist, ka baleta ietekme skatuviskajā tautas dejā ir devusi arī ļoti daudz pozitīvu iezīmju. Gan roku un kāju pozīcijas, gan cēlieni kaut kādā mērā attīstīja šo žanru arī profesionāli. Mums ir vēl pēdējais klausītāju jautājums, kuru es labprāt uzdotu Krišjānim Šimim un Jurim Gogulim. Vai atbilstošai mūzikai, pie kuras radīt jaunas latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijas, ir liela nozīme? Vai piekrītat, ka šāda mūzika ir deficīts un jaunos skaņdarbus ļoti ātri izķer?

Juris Gogulis: -Protams, mūzikai ir ļoti liela nozīme. Jā, varbūt ir publisks deficīts. Bet jaunie horeogrāfi, piemēram, akadēmijas beidzēji, ir gatavi sadarboties. Galvenās ir komunikācijas prasmes, vajag tikai sākt runāt, sākt virzīt šo tēmu ar jaunajiem mūziķiem. Jebkurā situācijā var nonākt pie gala slēdziena un var radīt skaistus, jaunus skaņdarbus arī ar šādu pieeju. Bet publiski, jā, manuprāt, visu diezgan ātri izķer. Pēdējie jaunrades konkursi to arī parāda, jo uz skatuves jaunradē vienā konkursā ir trīs dejas pie vienas un tās pašas mūzikas, kuras tikai pirms gada parādījās. Un tad tu domā, ko tālāk? Atkal klausies un meklē jaunus skaņdarbus, bet tad saproti, ka tas jau ir paņems, šis jau ir paņemts un tad tiek meklēti jauni risinājumi. Deficīts noteikti ir, ja tas ir publiskais sektors.

Krišjānis Šimis: -Ir jāizglītojas mūzikā un jāmeklē arvien vairāk. Es pats, piemēram, YouTube publiski meklējot mūziku, arī esmu bijis situācijā, ka nekur nav nekas tāds, ko man vajag. Es gan runāju par tādu tīrāku tautas mūzikas aranžiju formu, kas man varbūt vairāk interesē. Kaut gan pēc neilga laika es varu būt situācijā, kad man ir kaudze ar tādu mūziku, kas man der. Tā kā tas ir meklēšanas jautājums.

Ilustrācijas autore: Ginta Grūbe