Daina Tabūna*

Maija vidū uz laikmetīgā cirka izrādes “Pienene” pirmizrādi dodos, īpaši neiedziļinājusies informācijā par iestudējumu. Tik vien piefiksēju, ka tas ir starptautiskas komandas veidots darbs jauniešiem par klimata pārmaiņām. Ceļā uz Rīgas cirku prātoju, ka izrādes (tāpat kā citi mākslas darbi) jauniešiem ir visai sarežģīta teritorija: tās riskē vai nu būt pārāk bērnišķīgas, iebraukt “tīniskuma” štampos, vai arī tieši otrādi – ir pietiekami dziļas un niansētas, lai būtu saistošas arī pieaugušajiem un ar šauras nišas definēšanu tikai zaudē lielu daļu potenciālās publikas. Sarežģīta šai gadījumā ir arī tēma – lai gan klimata pārmaiņas ir visnozīmīgākā problēma mūsdienu pasaulē, tomēr, domājot par tās risināšanu mākslā, uzreiz saskatu potenciālus klupšanas akmeņus. Kā par tuvojošos katastrofu runāt bez plakātiskuma un vienlaikus tomēr pietiekami skaidri, aktīvi aicinot uz rīcību?

Cirka pagalms izrādās dzīvīgs un pilns ar apmeklētājiem – jauniešiem, bērniem, pieaugušajiem. Vienā no pagalma stūriem ir plakātu darbnīca, kurā darbojas pusaudži. Jauniešu rakstītie saukļi aizkustina, tomēr reizē pastiprina bažas par “plakātisko” virzienu. Ik pa brīdim no dažādām negaidītām vietām iznirst izrādes mākslinieki – zemes toņu kostīmos un ar mirguļojošu grimu uz sejām, viņi līdzinās ēteriskiem dabas gariņiem (sarunā pēc izrādes tiek atklāts, ka tērpi iegādāti t.s. humpalās un pielāgoti darba vajadzībām, uzsverot ilgtspējīgu risinājumu iespējamību arī šajā jomā). Izpildītāji šķiet starojam saskarsmes priekā un veselīgā pašapziņā un mijiedarbojas ar apmeklētājiem gan vārdiski, gan fiziski. Mazliet nobrīnos, cik viegli tīņi, kas mēdz būt visai grūti iekustināma publika, ļaujas dejiskai saspēlei (iedomājos, ka varbūt daļa skatītāju jau iepriekš bijuši kontaktā ar māksliniekiem, kas vēlāk apstiprinās). Pāris no izpildītājiem ar plakātiem rokās taujā apmeklētājiem: vai zini, ko mēs varētu darīt, lai apturētu klimata pārmaiņas?

Drīz visi tiek aicināti doties iekšā cirka ēkā. Pie ieejas zālē izveidojas pamatīga, skaļa drūzma. Izpildītāji sāk veidot dzīvās ķēdes, mudinot apmeklētājus sadoties rokās ar blakus stāvošajiem. Man vienā pusē jaunā māmiņa, kas ar sīkiem, nervoziem pietupieniem mierina pavisam mazu, pusaizmigušu bēbīti slingā, uztraucas, vai nebūs pārāk aktīvi jālīdzdarbojas. Cenšos iedrošināt, ka noteikti būs iespēja iesaistīties pēc saviem ieskatiem, bet klusībā arī pati sāku raizēties, vai kāds aizrāvies pusaudzis neuzgrūdīsies viņiem virsū. Visi tomēr ir gana uzmanīgi.

Vairums skatītāju ir jau ievesti zālē, kad beidzot tur tiek arī ķēde, kuras posmiņš esmu es. Skatam atklājas centrālais minimālistiskās scenogrāfijas elements – cirka kupola griestos iekārti divi lieli, balti auduma gabali, kas atgādina tādas kā teltis vai, visdrīzāk, plaušas, kas šķiet viegli kustamies kā elpojot. Daļa skatītāju sadalīti pāros un paceltām, sadotām rokām veido vārtus, caur kuriem krustu šķērsu, šķietami haotiski un vienlaikus organizēti mākslinieki vadā pārējo virtenes. Tiek atskaņots ieraksts – jaunas balsis, kuru teiktajam nemaz necenšos pārāk sekot līdzi, jo pārāk jākoncentrējas uz līkumošanu ierādītajā maršrutā (māmiņa ar slingu visai ātri saprot, ka netiek līdzi tempam un noiet maliņā). Bet, šķiet, šī izkaisītā uzmanība, izsistais līdzsvars tieši ir izrādes veidotāju mērķis – ar tūlītēju fizisku iesaisti skatītāji tiek izrauti no inerces, pašizolācijas, vērojoši analītiskas pozīcijas. Pavisam ķermeniski mums liek sajust savu saikni ar apkārtējiem, daudzskaitlīgu indivīdu saplūšanu lielā, vienotā masu kustībā.

Pēc kāda laika visas dzīvās ķēdes tiek sakārtotas vienā lielā aplī, dažiem no mums rokās tiek iedoti pirmīt darinātie plakāti. Sāku skaidrāk izšķirt saukļus, kas atkārtojas no skandām: “Cerība ir!”, “Tava balss ir skaļāka, nekā tev šķiet!”, “Mēs varam atgūt savu nākotni!” u. c. (Citēju aptuveni, pēc atmiņas.) Apļa vidū beidzot satikušies izpildītāji, kas virpuļo, mētā un iegriež cits citu. Kopīga saukļu skandēšana gājienos un protestos mani bieži vien mēdz saraudināt – laikam tā ir tā pati kopības sajūta, uz ko pavelkas hokeja vai Dziesmu svētku entuziasti. Arī tagad jūtu kamolu kaklā. Vienlaikus nevaru neizjust disonansi starp līksmo piketa ballītes atmosfēru un drūmo realitāti, kas slēpjas aiz dzirdamajām devīzēm. Jo sevišķi, kad iedomājos, cik potenciāli katastrofāla tā var kļūt lielākajai daļai auditorijas – vai tiešām šiem jauniešiem, dažiem vēl pavisam bērniem, pat mazuļiem, kuru spiedzieni un guldzieni ik pa brīdim organiski iegulst izrādes skaņu ceļiņā, “cerība ir”? Taču jāatzīst, ka tieši šī disonanse pa emocijām iebliež īpaši spēcīgi.

Pēc šīs daļas, ko nosacīti varētu dēvēt par uvertīru, skaņas un gaismas tiek klusinātas un stāsts it kā sākas pa īstam. Lielā riņķī zāles centrā visi septiņi izpildītāji salīp kopā vienotā organismā, kas plūstošām kustībām, līdzīgi viļņiem te paceļas augstāk, te atkal pieplok tuvāk zemei. Cirka elementi te parādās mazāk, vairāk var just, ka daļa no izpildītājiem ir saistīti ar laikmetīgās dejas lauku. Vai mākslinieku kopīgi veidotā dzīvības forma ir zieds, varbūt nosaukumā liktā pienene, kuras lapiņas izplaukst un šūpojas vējā? Likumsakarīgi kādā brīdī tās sasniedz nākamo attīstības stadiju – riņķis uzlido gaisā, gluži kā pienenes sēkliņām pienāk laiks atdalīties no dzimtā ziedkopas kurvīša un doties tālākā ceļā. Centrā paliek tikai viens no dalībniekiem, kas rotē iekšpus riņķa un apkārt tam. Tikmēr pārējie atkal ievirza publikas kustību pa apli. Skaņu pavadījuma priekšplānā izvirzās pulksteņa tikšķēšana, kas sasaucas gan ar riņķojošo kustību vienlaikus skatuves centrā un apmeklētāju rindās, gan arī ar klimata krīzes neatliekamību. 

Tad apmeklētāji tiek nosēdināti zemē, un uz skatuves strauji mainās noskaņa – skan apokaliptiska mūzika, dārdi, kas aizvien pieaug intensitātē. Izpildītāji, kas vēl nesen kļāvās cits pie cita pirmatnējā vienotībā, tagad ir ieslodzīti katrs savā gaismas aplī. Viņu kustības un elsas ir spazmainas, konvulsīvas, saraustītas. Skaidri nolasāms, ka dabas gariņi smok, salst, raustās agonijas krampjos. Katrs no māksliniekiem šīs ciešanas interpretē ar mazliet citu šķautni – man vistuvāk atrodas norvēģu cirka māksliniece Emma Langmoena, kuras sejā un ķermeņa izpausmēs redzams izmisums un panika, un latviešu laikmetīgās dejas māksliniece Alise Bokaldere, kura savukārt izskatās līdz pēdējam sasprindzināta centienos atbrīvoties no neredzamajiem žņaugiem. Tāpat zāles pretējā galā manu gan ļoti ekspresīvas, gan koncentrēti apvaldītas kustības. Tomēr nevienam no viņiem nav lemts izglābties – lai kā viņi cīnītos, gaisma nodziest visiem.

Pēc šīs simboliskās dabas katastrofas uz skatuves paliek divas gaisa akrobātes. Melanholiskas mūzikas pavadījumā viņas lodā un vijas ap trapecēm. Pēc izrādes iepriekšējo daļu sakāpinātajām emocijām šis šķiet kā brīdis atslābumam un refleksijai. Sajūtu ziņā cirka mākslinieču gaisa deja atgādina nonākšanu pēcnāves teritorijā, kur viss jau ir zaudēts un beidzies. Tā ir sērīga, rezignēta distancēšanās – savā ziņā ērta upura poza, kurā visu jau izlēmuši kādi citi spēki no malas. Taču ilgstoša norobežošanās nav iespējama – vienā mirklī trapeces krīt, un mākslinieces ir spiestas atgriezties uz zemes.

Nākamajā nosacītajā daļā mana uzmanība mazliet atslābst, tāpat kā emocionālais līdzpārdzīvojums, kas visu līdzšinējo izrādi turējies uz asaru robežas. Taču vēstījuma ziņā šī daļa noteikti ir nozīmīga. Viens no izpildītājiem sāk veidot kāršu namiņu no milzīgajiem plakātiem, bet, kā jau kāršu namiņš, tas ātri vien sabrūk. Uzspēlēti stostīdamies, izrādes dalībnieks it kā iesāk stāstīt, kā cīnīties pret klimata krīzi, bet tad izdziest uz viņu pavērstais gaismas stars un balss apklust. Divi izpildītāji raujas nokļūt rampas gaismas centrā, stīvējas, kamēr stars kļūst aizvien šaurāks, līdz izzūd pavisam. Cits pēc cita mākslinieki kūleņo un lēkā pāri ruporam gaismas aplī, līdz viens to ritentiņā saķer, un jau drīz visi turpina deju ap skaļruni, it kā nespēdami vienoties par koordinētu rīcību un izlemt, kuram tad ir tiesības uz vārdu. Dažādās variācijās šīs etīdes šķiet iezīmējam tēmu – kā tieši cīnīties par pozitīvām pārmaiņām? Kā izvairīties no tā, ka aktīvisms un pārliecība par saviem principiem izvēršas paštaisnā, karojošā pozīcijā un sava ego stutēšanā? Kā atklājās sarunās pēc izrādes, iestudējuma tēmas ir piedāvājuši jaunieši, ar kuriem mākslinieki kopā strādājuši darbnīcās. Man šķiet svarīgi, ka viņu izvirzīto jautājumu loks iesniedzas arī šādos meklējumos, nevairoties iztaujāt arī pašu aktīvistu metodes un motivāciju.

Izcīkstējušies savā starpā, izpildītāji stāv aplī ar skatu uz mums. Viņu mēmajos skatienos nolasāms tāds kā pārmetums, tāds kā jautājums – ja visi līdzšinējie pūliņi cietuši neveiksmi, kā tad šo atrisināt? Tad negaidīti notiek izrādes aizkustinošākais, saviļņojošākais brīdis. Kāda sieviete ar zēnu pieceļas no skatītāju rindām un nostājas blakus māksliniekiem arēnas vidū. Uz brīdi, šķiet, visus pārņem apjukums – vai šī darbība ir iestudēta vai tomēr spontāna iniciatīva? Bet jau pēc dažām sekundēm viņiem seko vēl viens pusaudžu bariņš, un tad cits pēc cita pievienojas lielākā daļa zāles. Arī es ceļos un eju. Izpildītāji virza pienācējus izkārtoties rindās un jau atkal sadoties rokās. Uz brīdi turu savā plaukstā gaisa akrobātes plaukstu. Jūtu, kā tā trīc. Man otrā pusē ir gadus desmit, vienpadsmit vecs zēns, kurš te palaiž vaļīgāk satvērienu, te atkal pēc tā meklē. Kā vēlāk noskaidrojās sarunās, no publikas nākusī kustība bija pārsteigums arī pašiem izrādes veidotājiem – kas ir visai apbrīnojami, ņemot vērā, cik nevainojami tā iederējās darba dramaturģijā. Vienlaikus tā noteikti nebūtu norakstāma kā vienkārši veiksmīga sagadīšanās – jau sākumā, fiziski iekustinot skatītājus, ieraujot darbībā un liekot sajust savu saikni ar pilnīgiem svešiniekiem, radošā komanda ir sagatavojusi augsni, lai uzskatāmi parādītu individuālās iniciatīvas pāraugšanu kolektīvā spēkā.

Kādā brīdī atkal atskan ieraksts ar bērnu un jauniešu balsīm, kas cenšas atbildēt uz jautājumu, kādēļ ir svarīgi cīnīties pret klimata krīzi. Šoreiz tie ir izvērstāki stāstījumi, kuros tiek dota iespēja patiešām ieklausīties. Daži no tiem ir bērnišķīgi, sirsnīgi naivi – par skaistām ainavām, uz kurām brīvdienās aizbraukt paskatīties. Citi nopietni, apbrīnojami gudri un izsvērti runā par cilvēku un dabas simbiozi, saprātīgu resursu pārvaldi.

No kopīgās sanākšanas arēnas vidū šķiet dabiski izaugam nākamā izrādes daļa. Kaut kur sev aiz muguras dzirdu sākamies dziedāšanu – “ē-ou, ē-ou, ē-ē-ou” vokalīzi. Ritmiskās, harmoniskās skaņas, kas pārvar valodu robežas, atgādina cilšu dziedājumus no kāda iztēlota mūžameža. Aizvien vairāk balsīm apvienojoties kopīgajā “ē-ou”, zemu nošļukušās auduma “plaušas” atkal paceļas augšup.

Uzkrītoša man liekas vēl viena simboliska sakritība, kas izrādes stāstā iekļaujas tik precīzi, it kā būtu speciāli iestudēta. Pirmizrādi apmeklē arī Kultūras ministrijas pārstāvis, kas bijis klātesošs lielā daļā manis pēdējā laikā apmeklēto pasākumu. Pirms izrādes tiek pieteikts, ka skatītājiem darba gaitā paredzēts staigāt un kustēties, bet, ja kādam nepieciešams, pieejamas arī sēdvietas. Vienu šādu sēžambluķīšu puduru tuvu skatuves centram jau pavisam drīz pēc izrādes sākuma ieņem ministrijas pārstāvis kopā ar bariņu pieaugušo un bērnu, ko klusībā nodevēju (iespējams, kļūdaini) par viņa pavadošo svītu, un tur arī paliek, šķiet, gandrīz visas izrādes garumā. Kamēr lielākā daļa klātesošo ir gatavi darboties un kustēties, iesaistīties ar savu ķermeni un balsi, ir atvērti mākslinieku idejām un vēstījumam, tikmēr tieši tie, kas ir vispietuvinātākie reālai varai, vienīgie paliek sēžam savās vietās, sastingušās pozīcijās, it kā norūpējušies “nepazaudēt seju”. Tas liekas tik ironiski, ka brīžiem pat ienāk prātā – varbūt izrādes veidotāji politiķus tur speciāli nosēdinājuši un piekodinājuši nepārvietoties, lai uzskatāmāk parādītu savu stāstu. Taču šāda likšana pie kauna staba no radošās komandas puses tomēr nešķiet ticama; acīmredzot sēdošie šādu lomu izvēlējušies paši.

Finālā “plaušas” vēlreiz nobrūk, šoreiz pavisam. Bērni un jaunieši sajūsmināti izmanto iespēju tām pieskarties. Tagad skatītāji jau ir apmācīti un “plaušas” operatīvi ar dziedājumu uzstutē augšā. Visi izpildītāji vienojas jauneklīgi enerģiskā deju un akrobātikas priekšnesumā, kas atgādina viņu kopīgo virpuļošanu izrādes sākumā, bet šoreiz, pēc stundas garumā pārdzīvotā, viņu tēli šķiet jau pieaugušāki un prieks – dziļāks, piepildītāks, daudzslāņaināks. Skanot sajūsminātiem aplausiem, mākslinieki uz paklanīšanos aicina pievienoties arī skolēnus, kas piedalījušies darbnīcās. Īpaši dažu jaunāko dalībnieku sejās skaidri var redzēt, cik sajūsmināti un pagodināti viņi jūtas par iespēju būt šī notikuma radītāju vidū.

Secinu, ka izrādes veidotāji ir atraduši pareizo atslēgu tās uzstādījumam – “Pienenes” mākslinieki nav centušies jauniešiem kaut ko parādīt no it kā augstāka “pieaugušo” pakāpiena, bet gan veidojuši izrādi kopā ar viņiem, sniedzot iespēju piedalīties, kustēties, dziedāt, tiešā un pārnestā nozīmē izskanēt jauniešu balsīm, viņu vārdiem. Tā ir kustību izrāde, kas mudina uz kustību un aktīvu darbību, ne tikai izpildītāju fizisko prasmju novērtēšanu. Uzrunājot tēlaini, asociatīvi un ķermeniski, izrādes veidotāji rada skatītājā līdzpārdzīvojumu un emocionālo iesaisti un veiksmīgi izvairās no moralizējošas didaktikas. Savukārt konkrētāki rīcības soļi atrodami komiksā, kas visiem tiek izdalīts pēc izrādes. Tajā caur asprātīgu stāstu tiek atklāti vienkārši veidi, kā samazināt savu ekoloģiskās pēdas nospiedumu (arī šī bukleta tapšanā iesaistīti skolēni), un jāsecina, ka šāds formāts tiešām ir labāk piemērots pamācībām.

Labā ziņa, ka ar divām izrādēm maija sākumā “Pienenes” ceļš ir tikai sācies – jau šajā rudenī programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros paredzēts demonstrēt iestudējuma ceļojošo versiju, kas pielāgojama visdažādākajām telpām. Ja jau sīciņās pienenes sēkliņas spēj lidojumā pievarēt milzu attālumus, iesakņoties visskarbākajos apstākļos un izlauzties cauri niecīgām plaisām asfaltā, var cerēt, ka arī šis darbs kaut nedaudz iekustinās pārmaiņas, kas mums visiem ir tik ļoti nepieciešamas.

*Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu “Pirmā reize” (2014), bērnu grāmatu “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (2022) un romānu “Raganas” (sagatavošanā). Pārāk daudz sēž pie datora, tāpēc reizēm meklē impulsus, kas mudinātu vairāk kustēties.

Foto: Lauris Vīksne