Bara spēks. Par izrādi “Sāncenšu bari”

17/02/2016

Inta Balode 

Domāju, ka tieši beļģu horeogrāfa Krisa de Feitera (Chris De Feyter) veidotās izrādes “Sāncenšu bari” ietekmē Latvijas Dejas padomes sēdē asoc. prof. Zita Erss ne bez rūgtuma jautāja, vai beidzot ir radīta laikmetīgās dejas definīcija. Studenti reizēm jūtoties apmulsuši, viņi domā, ka dejo laikmetīgo deju, bet tad kāds apgalvo, ka tā nu gan nav nekāda laikmetīgā deja. Var jau teikt, ka nevajag ņemt pie sirds, ka mūsdienās tāpat katrs sevi definē, kā vēlas, un laikmetīgā deja ir tik plašs un dažādos reģionos atšķirīgi saprasts jēdziens, ka vienas pareizās atbildes nav. Tomēr bez pārdomām neiztikt, turklāt tradīcijas un alkas pēc kārtības neļauj dejas izrādes saukt vienkārši par dejas izrādēm, kā to nereti dara ASV vai Rietumeiropā. Pētnieki jau pēc tam tiktu skaidrībā, bet gribas zināt tagad, jo gribas piederēt.

Nedomāju, ka Latvijā pēkšņi tiksim pie universālas laikmetīgās dejas definīcijas, būs vien jāsamierinās ar tiem pašiem gana plašajiem skaidrojumiem, ko varam atrast dažādās valodās. Laikmetīgā deja ir dejas izrādes žanrs, kas attīstījies divdesmitā gadsimta vidū kā turpinājums modernajai un postmodernajai dejai. Laikmetīgā deja apvieno elementus no dažādiem dejas stiliem, kustību tradīcijām, ķermeņa praksēm. Tā bieži apvieno vairāku mākslu elementus un paplašina dejas un horeogrāfijas izpratni, izmantojot kino montāžas principus, nelineāras vēstījumu struktūras, multimedijus, instalāciju principus, neierastas vides, objektus dejotāju vietā, neierastus “dejotājus” (dažādas sociālās un vecuma grupas, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Tibetas mūkus utt.), zinātnes pētījumu rezultātus utt. Var atsevišķi lūkoties uz tām dejas tehnikām, kas kļuvušas par bāzi laikmetīgās dejas kustību arsenālam (sākot ar modernās dejas lielajiem vārdiem – Martu Grēmu, Dorisu Hemfriju, Mersu Kaninghemu, Hosē Limonu; turpinot ar ietekmīgiem mūsdienu horeogrāfiem – Deividu Zombrano, Ohadu Naharinu, Annu Terēzi Kersmakeri, Pīnu Baušu; turpinot ar dažādām cīņas skolām  un ielas dejām – no Tai-chi līdz capoeirai, no breika līdz parkūram utt.). Tad vēl jāņem vērā dažādi domāšanas un spēles mākslu prakšu virzieni, kas atstājuši ietekmi uz to laikmetīgo deju, kādu to redzam šodien (no Morisa Merlo-Pontī, Žila Delēza, Gija Debora un citu filozofu un veselu domāšanas virzienu un zinātņu (postkoloniālims, postfeminisms, dzimtes studijas, neirozinātne, pat teorētiskā fizika u. c.) idejām līdz performances mākslai, hepeningiem, konceptuālajai mākslai, skaņu mākslai utt.). Visbiežāk skaidrāko robežu starp laikmetīgu un nelaikmetīgu velk, skatoties uz to, ar cik ierastām formām, idejām un paņēmieniem strādā un par cik aktuāliem jautājumiem horeogrāfs runā savā darbā. Tomēr nevar teikt, ka šodienas ķermenis nav aktuāls. Dari, ko darīdams, vienalga esi laikmetīgs. Kas tad īsti paliek? Tāda kā eksperimenta, meklējumu, pētījumu garša? Bet jau atkal, kāds būs pētījis, kāds tikai radīs iespaidu, ka pētījis. Vai tad pavisam neko nevar saprast? Tik traki jau nav, zinot vēsturi, var tīri labi uzlikt uz kartes, kāda perioda domāšanas paradigmas ietvaros katrs mākslas darbs ir tapis. Protams, subjektīvi, bet nezinu, vai mākslā iespējams vēl kāda cita veida vērtējums. Ko atbildēt studentiem? Ka vienā teikumā neko nevar pateikt, ka pamazām, gan praktiski, gan teorētiski iepazīstot deju tās dažādajās izpausmēs un laikmetos, viss kļūs skaidrāks.

Vai man izrāde “Sāncenšu bari” bija laikmetīgās dejas izrāde? Manu vēstures un aktualitāšu zināšanu ietvaros bija. Studiju procesu ietvaros tapusi un galvenokārt uz pedagoģiskiem mērķiem orientēta izrāde, bet tomēr tāda, kurā redzami principi un kustība, kas bieži tiek definēta laikmetīgajā dejā. Varbūt, no konceptuālās dejas festivāla kuratora viedokļa – kā tāda laikmetīgā deja, kas bija aktuāla pirms kāda laika. Bet cita festivāla direktors un, jo īpaši, ārpus Rietumeiropas, ņems to pretī ar atplestām rokām kā eksperimentālu, svaigu un pārliecinošu darbu.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) 26. janvārī izrādītie ”Sāncenšu bari” ir nepilnu trīs nedēļu laikā tapis oriģināldarbs – pilna vakara izrāde. To radījis Kriss de Feiters sadarbībā ar JVLMA horeogrāfijas katedras studentiem Egiju Abaroviču, Viktoriju Čaikovu, Diānu Gavari, Juri Goguli, Antu Grīnvaldi, Jāni Kalniņu, Aneti Klapkalni, Kseniju Korobicinu, Diānu Paramonovu, Annu Romenkovu, Sabīni Šiškanovu un Aiju Upīti. Protams, būtu augstprātīgi apgalvot, ka trīs nedēļu laikā ar nezināmiem dejotājiem, kuri arī savā starpā īpaši daudz nav strādājuši, turklāt daļa no viņiem ar laikmetīgo deju saskaras pirmo reizi, iespējams radīt pilnvērtīgu, noslīpētu un pārdomātu izrādi. Tomēr izrāde ir lielisks pedagoģisks projekts un varu tikai novēlēt, lai tādu būtu vairāk.

Sāncenšu bari

Vispirms jau dejas tehnika, kādu horeogrāfs galvenokārt izmanto, liek dejotājiem lielu laika daļu pārvietoties uz visām četrām, guļus, lienot. Ja kustība notiek, kājās stāvot, tad nereti kontaktā ar partneri, daudz izmantojot svara atdošanu, dažādus lēcienus, tvērienus, cīņu – jebko, ko nevar izdarīt bez sadarbības. Gandrīz stundu garajā izrādē ir tikai pāris kustību kombinācijas, kur asprātīgi un draudīgi integrēta arī polka. Šādi kustības nosacījumi dejotājiem, kas ir mazāk raduši izmantot visu ķermeni, lieliski trenē šo prasmi. Izsakoties tēlaini – sasien rokas, kājas, aizbāž muti (sākuma daļā ir aina, kur dejotājiem ir mutē degošs sērkociņš), pagriež seju pret grīdu un aicina runāt. Tā ir iespēja atrast tādu ķermeņa izteiksmību, ar kuru bieži strādā laikmetīgā deja. Jārunā ķermenim. Un izrādē “Sāncenšu bari” viņi runā. Ar spēku un jaudu, un aizrautību. Lai arī redzams, ka daļa dejotāju ar tādu kustību sastopas varbūt pat tikai pirmo reizi, ir aizraujoši vērot, kā studenti met sevi iekšā pasaulē, kas modina spēku.

Izrādes struktūra ir kā mācību materiāls gan dejas kompozīcijas strukturēšanā, gan dramaturģijā. Kustības attīstīšana un kāpinājumus, caurviju motīvi, atpazīstamība, unisons, kontaktdeja, masa, tās mošanās, atsevišķu līderu parādīšanās un zušana, grupējumi, cīņas, sabiedrotie, vientuļie. Sēras, atgriešanās. Droši vien arī jauns sākums. Mūžīgais pasauļu rašanās un bojāejas cikls, kas notiek it visur. Lai arī mūsdienu mākslas kontekstā šāds darbs būtu uzskatāms par pārāk banāli, prognozējami un skolnieciski strukturētu, tomēr nevar noliegt, ka brīžiem tas atstāj iespaidu sava vienkāršā un tīrā vēstījuma dēļ, ko īsumā varētu raksturot ar vārdiem – paši nezina, par ko un kāpēc karo, bet cilvēki iet bojā…

Kopumā izrāde “Sāncenšu bari” neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav laikmetīgā deja, ir vērā ņemams notikums, kas, iespējams, iezīmē kādu jaunu trajektoriju JVLMA Horeogrāfijas katedras darbā. Arī skatītāju pulks ir paprāvs, visi drūzmējas kāpnēs, līdz horeogrāfs iznāk un paskaidro telpas uzbūvi, mēģinot publiku organizēt tā, lai visi redzētu arī to, kas notiek uz grīdas. Atkal un atkal, un atkal jāpiemin, ka lielākā daļa, protams, redz tikai daļu vai mazu daļu. Kad beidzot dejai pienāks tie “melnās kastes” laiki, kad visi varēs ērti sēdēt, visu redzēt un tad lemt, kāda tad ir tā laikmetīgā un jebkura cita deja, kura vēlas būt tuvāk, kura vēlas izmantot visu ķermeni un visus telpas līmeņus.

Sāncenšu bari

Pēc enerģijas zālē un īstām asarām dažu skatītāju acīs ir skaidrs, ka publika grib skatīties šādu deju. Ja tādu efektu var panākt, strādājot nepilnas trīs nedēļas un ar dejotājiem, kas pirmo reizi dejo uz četrām kājām, tad tirpas iet caur kauliem domājot, kas taptu normālā ilgumā ar jau attiecīgi trenētiem profesionāļiem. Kamēr lobijs nav gana spēcīgs, tikmēr tāds luksus kā 12 dejotāji, kas var katru dienu strādāt 4, 5, 6 un 7 stundas, pagaidām paliek tikai Latvijas Nacionālā baleta un studentu pasaulē. Šķiet, nevienā skatuves mākslā netiek apšaubīti tie plusi, ko dod spēcīgs kolektīvs, ansamblis, kas jūt un pazīst viens otru. Kā sarunā pēc izrādes sacīja Kriss de Feiters, lai cīņas un kontakta ainas izskatītos patiešām bīstamas un spēcīgas (un pēc tam attiecīgi sniegtu pestījošās emocijas, kas liek raudāt), dejotāju starpā jābūt lieliskai saskaņai, izpratnei, ansambļa izjūtai. Dejotājs ir pilna laika darbs, kas dod vakara baudu pilna laika nodokļu maksātājam.

 

Foto: Aivis Ilsters

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.