Žurnāla “dance.lv” redaktores dalās pārdomās par deju un iesaka, kā to pieredzēt šomēnes – ko sajust, domāt, lasīt un redzēt.

Laikmetīgās dejas nozares redaktore Rūta Pūce

Septembri noslēdzās dejas mājas Rīgas cirkā šīgada programmas trešais vakars. Agates Bankavas “Solo” ieveda femīnā misticismā, atstājot viegluma un pat mīlestības sajūtu. Varbūt viss būs labi, varbūt ieroči šaus burbuļus un sieviešu vienīgais neapmaksātais papildpienākums mājās būs balansēt grābekli sev uz galvas. Savukārt Alises Madaras Bokalderes latviešu bestsellers “Manu acu tulkojums” arī sev jaunā telpā un dejotāju sastāvā ļāva noticēt ķermeņa un dejas mākslinieciskajam potenciālam.

Septembra beigās, tikai pāris nedēļas pirms pirmizrādes, Ģertrūdes ielas teātris izziņoja Vladimira Goršantova jaunāko darbu “Boy-oy”. Šis paziņojums šķiet nācis ļoti vēlu – gan praktiskā, gan emocionālā ziņā. Līdzīgi pēkšņi parādījās arī ziņa par Agates Bankavas “Micēliju tīklā”, ko tik bieži redzēt nemaz nevar. Pirms apmeklējuma aicinu noskatīties septembrī iznākušo interviju ar Agati.

Izrāžu autoru dzīve “būs vai nebūs?” režīmā ir izaicinoša un nogurdinoša, dažkārt pēdējie mainīgie apstākļi ļoti ilgi paliek uz jautājuma zīmes – finansējums, telpu piejamība, dejotāju traumas utt. Par laimi, laikmetīgās dejas skatītājs ir brīvību mīlošs – labprāt pērk biļetes stundu pirms pasākuma un ir pārsteigts, kad tās ir izpirktas. Starp citu, tā tas varētu gadīties ar festivāla “Patriarha rudens” dejas izrādēm, kas piesaista plašu studentu auditoriju. Ceru, ka pāris nedēļās mums kopā izdosies izpirkt arī “labāk vēlāk nekā nekad” izziņotās izrādes.

Savukārt 4. oktobrī ir jāizlemj – braukt uz Valmieru un skatīties “Sfēru” vai palikt Rīgā un iet uz “Karuselis: prieka slavinājums”, pēc tam uz “Telpas kods: šeit un tagad”. Izvēloties Rīgu, vēlāk varētu spriest par to, kādu vērtību nosaukumam piešķir tas, ka tas veidots divās daļās, kas atdalītas ar kolu. Par abām izrādēm tapušas Simonas Orinskas un Lienes Pavlovskas recenzijas. Savukārt uz Valmieru skatīties “Sfēru” var braukt jau 3. oktobrī, lai dalītos ar viedokli vēl pirms pirmajām recenzijām. Ja nu šis plāns uzrunā, aicinu Valmierā ierasties ātrāk un pirms “Sfēras” piedzīvot izrādi “Simts vientulības”, ko dejos talantīgie Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas programmas audzēkņi.

Baleta nozares redaktore Laura Jasmane

Man ir sajūta, ka vismaz Latvijā balets ir “izkritis” no plašāka kultūras un mākslas diskursa, tāpēc priecē mirkļi, kad baleta norises komentē profesionāļi no citām kultūras jomām. Par ekscentrisko intelektuāli dēvētās amerikāņu rakstnieces un kultūras kritiķes Franas Lībovicas viedokļi un komentāri paši kļuvuši par kultūras fenomenu, tāpēc dzirdēt viņas stāstījumu par baleta dzīvi Ņujorkā 70. un 80. gados ir dubults prieks. Šajā sarunā ar Niku Mausu Frana aplūko gan savas attiecības ar baletu un tā leģendām, gan plašāku kontekstu: to, kā baletdejotāji iemiesoja tā laika priekšstatu par talantu, to, kā baleta prestižu veidoja prasīga un vērīga publika, to, kā balets mainījās AIDS epidēmijas rezultātā. Franas interpretācijas un skaidrojumi palīdz saprast situāciju arī Latvijas dejas nozarē.

Skatuviskās tautas dejas nozares redaktore Baiba Ķestere

Vasara un šķietami brīvās dienas ir garām. Lai gan skatoties no malas varētu šķist, ka nozarē valda klusums, rudens tomēr ir atnācis ar darāmā gūzmu. Miers šobrīd rada maldīgu sajūtu, jo deju sezona uzņem apgriezienus un kolektīvos viss notiek.

Ja nu aizvadītā vasara rada ilgas un vēlmi pēc gaišuma, spirgta zaļuma un vasarīgām noskaņām, TDA “Rotaļa” aicina uz koncertu un deju uzvedumu “Vasaras dziesmas”. Pasākumā vienkopus tiksies dzeja, dziesmas un deja. Jauno mākslinieču Annas Siminas, Kates Kokamegi un TDA “Rotaļa” kopdarbs ļaus vienā vakarā ieelpot vasaru.

Tikko izsludinātā pieteikšanās Jaunrades deju konkursam uzkurina radošo dzirksti – horeogrāfu idejas pārtaps jaunos numuros vai arī no pūra izrādīšanai tiks sagatavotas iepriekš rūpīgi izstrādātas dejas. Janvārī atkal būs iespēja paviesoties deju tirgū un atrast savam kolektīvam vispiemērotāko materiālu. Kamēr mūs sasniedz jaunās horeogrāfiskās vēsmas, ir vērts parakņāties vēsturē un atsvaidzināt tās latviešu skatuviskās tautas dejas, kas gadiem ilgi nogūlušas deju krājumu lappusēs. Tur glabājas dārgumi, kas ir tā vērti, lai atkal mirdzētu uz mūsu pašu skatuvēm!

Mūsdienu deju nozares redaktore Anna Pierhuroviča

Man patīk doma par kopsaucējiem, arī algebrā tā vienmēr bijusi viena no manām iemīļotākajām tēmām. Mans dejas kopsaucējs oktobrī ir “robežtelpas”.

3. oktobrī Valmierā Aigara Larionova un Naura Miķeļa Gobas “Sfēra” būs vērojama kā robeža starp kustību un valodu, publisko un personisko, diskusiju un attiecībām. Gatavojoties izrādei pat izveidots raidieraksts, darbam piešķirts inovatīvs nosaukums – raidizrāde. Aktuālā tematika, t.s. manosfēra, šo padara par obligātu skatāmvielu. 17. oktobrī jaunajā Salaspils koncertzālē deju grupa “Buras” ļaus redzēt, kā dažādu horeogrāfu rokraksti, dejotāju vecumi un kustības manieres spēj būt vienā mākslinieciskā telpā.

18. oktobrī Rīgā notiks pirmizrāde Oļesjas Putnānes jaunākajam darbam “Miglām” – stāstam par cilvēka vēlmi dzīvot ilūzijās un drosmi pieņemt sevi un realitāti. Manuprāt, šī ir īpaši aktuāla tēma gan Latvijas dejas nozarē, gan dzīvē kopumā.

24. oktobrī Liepājā notiks “Vivaldi “Gadalaiki” un dejas”, kurā saplūdīs hiphops un klasiskā mūzika. Žiljēns Šovēns (Julien Chauvin) un orķestris Le Concert de la Loge par šo koncertprogrammu 2025. gadā saņēmis prestižo OPUS Klassik balvu kategorijā “Gada inovatīvākais koncerts”. Inovācija koncerta formātā? Jauna robežtelpa?