Laikmetīgās dejas apvienības “SIXTH” arhitektūras un dejas pastaigu “Telpas kods: šeit un tagad” (horeogrāfe Darja Turčenko) piedzīvoju divreiz – Muzeju krātuvē Pulka ielā 18. jūnijā un mākslas muzejā “Zuzeum” 21. augustā. Katrai pieredzei bija cits sadarbības partneris – ēka. Muzeju krātuve ir jaunbūve (“Arhitektu birojs Krasts”), “Zuzeum” – bijusī korķa fabrika (1910. gadā to projektējis un cēlis arhitekts un inženieris Edmunds fon Trompovskis, mūsdienu pārbūve – “Annvil” arhitekti).

Sofijas Zaicevas rakstā “Telpas kods. Arhitektūras un dejas pastaiga ar apvienību “SIXTH” un horeogrāfi Darju Turčenko” (LSM.lv 13. jūnijā) tiek citēta Darja Turčenko, kura stāsta par site-specific jeb vietai piesaistītu deju un dejas un telpas attiecībām. Dejas pastaigas dalībniece un līdzautore Marija Saveiko teic: “Vienmēr ir kaut kas, kas aizrauj uzmanību: jumts, kāpnes, ikkatrs stūris. Tu visu laiku esi kustībā un it kā kļūsti par tiešu notiekošā dalībnieku. Tiem, kas varbūt nav tik labi pazīstami ar laikmetīgo deju, tas ir īpaši saistoši: šo vietu viņi jau pazīst, taču vēl nav redzējuši to no perspektīvas, kādu piedāvājam mēs.”

Augšminētajā rakstā lasu citātus, kas atsaucas uz formālām telpas un kustības attiecībām, un patiesi – pieredzot izrādi Muzeju krātuvē, man izdevās iejusties formas vadītos spēles noteikumos. Dejotāji (Marija Saveiko, Ramona Levane, Roberta Gailīte, Edvards Kurmiņš, Simona Ozola un Vladimirs Goršantovs, kas ir arī līdzautori) un mūziķi (Harijs Ločmelis un Andris Žabris) skatītājus veda caur krātuves gaiteņiem, stūriem. Procesa laikā mēs netikāmies ar mākslas darbiem, un telpa bija gandrīz anonīma. Rotaļīgie dejotāju džinsa kostīmi (māksliniece Marianna Lapiņa) kontrastēja ar pelēkajām, svaigajām un gludajām Muzeju krātuves gaiteņu sienām, izcēla arhitektūras leņķus, ko reti pētu kā ievērības cienīgus. Ēka kļuva par ķermeni, kas kustas līdz ar dejotājiem. Mūziķi darbojās kā savdabīgs “modinātājpulkstenis”, ar skaņu un ritmu ļaujot skatītājam pamosties no kustības pieredzes un mainīt pozīciju. Dejotājiem, mūziķiem, skatītājiem – un telpai izdevās izveidot nospriegotas “šeit un tagad” attiecības. Kad kustība un skaņa mūs – skatītājus – veda ārtelpās, atklājās kino cienīgi “platekrāna” skati, dejotājiem veidojot figurālas kompozīcijas ēkas ritmos. Līdz ar formālāku skatītāju novietojumu, tiem stāvot pret ēku gluži kā pret scenogrāfiju un lūkojoties uz dejotājiem no attāluma, prāts varēja klejot un meklēt sakarības starp telpu, tās kontekstu un kustību. Mēģinot racionalizēt redzamo, iekļuvu strupceļā. Muzeju krātuves, skaņas partitūru un kostīmu izraisītu asociāciju vedināta, prāta ainavās attapos vien pie Jēkaba Kazaka un Jāzepa Grosvalda 1920. gadu gleznu tēliem.

Apmeklējot šo pašu dejas notikumu “Zuzeum”, zināju, ka manu vērojumu stipri ietekmēs vietas konteksts. “Zuzeum” ne tikai atrodas ar vēsturisku un vizuālo informāciju pieblīvētā ēkā – bijušajā korķa fabrikā –, bet arī ir mākslas kolekcionāra un azartspēļu zāļu ķēdes “Alfor” (tā iekļauj arī Rīgā 2000. gadu ainavā plaši klātesošās “Fenikss” zāles) īpašnieka Jāņa Zuzāna lolojums.

Atkāpe raksta autores subjektivitātes kontekstam:

Kad biju bērns, pēc atkārtota un nopietna fiziskas vardarbības incidenta tiešajā ģimenē, mana paplašinātā ģimene nolēma, ka drošības labad mana jaunā mājvieta būs pie tuvas radinieces. Jaunās mājas sniedza fizisku drošību, bet atklāja pavisam jaunas bailes. Sieviete bija attiecībās ar cilvēku, kas bija smagi atkarīgs no azartspēlēm. Pie pāra pavadīju piecus gadus un pieredzēju, kā jauns vīrietis azartspēļu atkarības ietekmē pamazām izģinst un pavisam pārvēršas. Lietas no mājām pazuda bieži, un reizēm man lūdza palikt mājās tās sargāt. Bet ko gan bērns var izdarīt, ja divi pieauguši vīrieši no dzīvokļa iznes deviņdesmito izskaņas un divtūkstošo sākuma nabadzībā dzīvojošo cilvēku luksusa preci – veļasmašīnu? Man maz skaidroja, un redzēju tikai “aisberga” pašu spici, bet tas, ko redzēju, bija tik baisi, ka nekādu joku pēc neesmu “norāvusi kloķi”.

Savu personisko pieredžu un pārliecību dēļ uz “Zuzeum” ilgi nedevos, lai gan ik pa laikam tur ritēja notikumi, ko citviet labprāt būtu apmeklējusi. Kopš “Zuzeum” vēra durvis apmeklētājiem (2020), pasaule ir kļuvusi arvien drūmāka, un lietas, kas agrāk šķita pavisam nepieņemamas, jaunu – vēl nepieņemamāku – notikumu priekšā no melnām pārmālējas pelēkas. Ar laiku es tomēr “iestūrēju” “Zuzeum” aplūkot Baltijas mākslinieču izstādi, un “Telpas kods: šeit un tagad” pieredze arī vairs nebija tikai otrā vizīte muzejā.

Arhitektūras un dejas pastaiga sākās “Zuzeum” foajē, un korķa fabrikas un tai apkārt esošās teritorijas ietekmē (ap fabriku izvietotas vēsturiskās strādnieku dzīvokļu ēkas) dejotāju kostīmi guva jaunu nozīmi. Skatoties uz kustību, es domāju nevis par tās sakabi ar telpu, bet gan par džinsu izgudrotāju – Džeikobu Deivisu no Rīgas. Džinss vēsturiski saistīts ar strādnieku šķiru Amerikā, un tā izmantojums masu modes kultūrā ir salīdzinoši nesens. 2001. gada American Music Awards pasniegšanā Britnija Spīrsa ieradās, tērpusies džinsa auduma kolāžas vakartērpā, un attēls ar slaveno kleitu, nebaidīšos apgalvot, atradis mājvietu teju katras Rietumu pasaules mileniāļu paaudzes sievietes atmiņu kartotēkā. Džinsa vakartērps, tā kā šis materiāls asociējas ar “strādnieku kultūru”, bija provokatīvs un skandalozs; tāpat tērps manifestēja absolūtu amerikānismu. Vērojot dejas izrādes ievaddaļu, fonā sāka skanēt bāra trauku mašīnas ūdens šļakstu ritmi, vēl vairāk virzot mani uz apcerīgām domām par strādniekiem, “zemo” kultūru, Ameriku un mākslas muzeju. Seksisms un kapitālisms popa princesi Britniju Spīrsu nav žēlojis. Džinsa kolāžā tērptie kustīgie ķermeņi “Zuzeum” mani vedināja domāt par paaudzes, ko pārstāvu, – mileniāļu un Gen Z – māksliniekiem, kuri bieži ir pakļauti sarežģītām ētiskām izvēlēm, izdzīvojot kā mākslas darba veicēji “šeit un tagad”. Kopā ar laikabiedriem diemžēl (vai par laimi) varam vien ar skaudību atskatīties uz “robežpārkāpēju” paaudzes (mākslinieku paaudze, kas strādāja Latvijā 1980. un 1990. gados) drosmi, pārliecību un iestāšanos pret konformismu. Jaunākās paaudzes augušas vai dzimušas Baltijas mežonīgajos deviņdesmitajos un navigē caur realitāti, – kas, šķiet, no vienas galējības iekritusi otrā un ko ietekmējuši skarbi un naudai pakārtoti noteikumi.

Īsu brīdi dejas pastaiga mūs aicināja piestāt uz “Zuzeum” terases. Dejotāji kustējās ar Rīgas panorāmu fonā, pie horizonta redzams Zinātņu akadēmijas stāvs. Lūkojoties uz to, atminējos fotogrāfes Māras Brašmanes slaveno un zīmīgo fotogrāfiju, kur uz Rīgas panorāmas fona dejo jauns pāris. “Telpas kods: šeit un tagad” man šoreiz arvien vairāk kļuva par kritisku pētījumu, kur tiek aplūkota mākslinieka loma sabiedrībā un pārmaiņu laikos. “Šeit un tagad” konstitucionēja “tur un tad”. Telpa nav atraujama no tās konteksta, ekonomikas, kas to veido un vada, tās vēstures. Māksla nekad nav apolitiska, telpas kodu nav iespējams lasīt bez tās konceptuālajiem uzslāņojumiem. Dejas pastaigas telpas jūtīgā (site-specific) pieeja mani aizrāva, un bija bauda to pieredzēt. Tiesa gan, pēc notikuma paliku ar pārdomām, vai norises naratīvu esmu pilnībā “sadomājusi” vai tas tomēr bija autoru triks, līdzīgi kā padomju mākslā, kad pretstraumes idejas mākslinieki, apstākļu un cenzūras spiesti, slēpa amatniecībā.

Liene Pavlovska ir vizuālā māksliniece, kura domā un strādā mijiedarbē ar telpu. Viņas darbu pamatā ir interese par sociāli ekonomisko iekārtu modeļiem, no tiem izrietošajām kolektīvajām vēlmēm un to, kā šie modeļi nosaka cilvēku un citu būtņu kopā dzīvošanu. Liene ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, Scenogrāfijas nodaļā un Sandberga institūtā Nīderlandē, “Studio for Immediate Spaces”

Titulfoto: Dasha Trofimova