GROSOMBOLS

2D Deja. Pārdzīvojot vīrišķību. Par Klāva Liepiņa izrādi “Grosombols”

27/02/2021

Katrīna Gunnarsdotira 

Recenzija tapusi projekta “2D Deja” ietvaros. Projektā ārvalstu autori raksta recenzijas par Latvijas dejas izrāžu video ierakstiem. “2D Deja” ir eksperiments, kurā tiek pētīts, kā dejas māksla ir nolasāma ekrāna formātā un kā mūsu dejas mākslinieku darbus uztver autori, kuri par Latvijas deju zina maz vai nezina neko. Recenzijas papildinās tiešsaistes sarunas ar rakstu autoriem un aplūkoto darbu horeogrāfiem. Projekta “2D Deja” galvenais mērķis ir saglabāt un aktivizēt komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu, iegūstot skatu no malas un veicinot Latvijas mākslinieku atpazīstamību.  

I. Kamuflāža

Mēs redzam ķermeni sienas iekšpusē. Vīrietis gaiši brūnā uzvalkā, kura krāsa saskaņojas ar apkārtni, saplūstot ar skatuves fonu. Mēs redzam, kā viņš izlien no sienas. Tā ir vizuāli spēcīga aina, kāda varētu būt fiziskā teātra “DV8” dejas filmā (prātā nāk arī teātra grupas “Vesturport” iestudētās Kafkas “Metamorfozes”). Ievainojams vīrieša ķermenis, kurš atveras un tad dažādos veidos uzmet kūkumu. Pēc pāris minūtēm mēs dzirdam vārdus “Mani sauc Klāvs, es esmu Klāvs…”, kuri tiek atkārtoti vairākas reizes. No ķermeņa vīrietis pārtop Klāvā, un mēs vairs neesam abstraktā telpā, bet gan šeit un tagad. Skaņu ainava pastiprinās ambienti un vienmērīgi. 

Atbalstoties pret durvīm un tādējādi testējot apkārtējo vidi, Klāvs veido savu identitāti. Viņš nostājas augšpēdus pret stabu, lien, slīd, izstiepjas. Kaut kas viņa izpildījumā šķiet nesaistīts un nevietā – kā vīrieša skulptūra vai skulptors, kurš ar nelieliem žestiem un nošķirtām torsa  kustībām veido pats savu ķermeni, kamēr tas pārvietojas telpā. Pašapziņa pieņemas spēkā un viņš sevi prezentē ar mazliet lecīgu agresiju (iedomājieties Maiklu Džeksonu, kas uzstājas “Vestsaidas stāstā”). Kaut kas briest. Vīrieša sejas vaibsti atplaukst, un ik pa laikam mēs redzam viņa smaidu. Viņš novelk žaketi, zem kuras atklājas melns krekls. Klāvs pārstāj saplūst ar fonu. Mēs redzam viņu skaidrāk. 

II. Bīstamība 

Izrādes tonis mainās, kad atskan filmas “Rokijs” tituldziesma. Klāvs mums demonstrē rozā veseri, izrādot to kā pa boksa ringu staigājoša meitene vai modes šova modele. Pozas ir vīrišķīgas, bet kustība starp tām – sievišķīga. Ir arī jautri brīži, piemēram, viņš uzsit ar veseri sev pa dibenu un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Lai gan atmosfēra ir viegla, visā jaušama arī bīstamība. Klāvs virpuļo ar smago priekšmetu un met to gaisā, izskatās, ka varētu notikt negadījums. Kad “Rokija” tituldziesma ir izskanējusi, Kāvs mums parāda rozā urbi. Viņš to ieslēdz, un ikreiz, kad urbis sastopas ar āmuru, mēs dzirdam urbjošu skaņu. Spēle ar gravitāciju un masu pārtop par bīstamu kontaktu starp priekšmetu un ķermeni. 

Klāvs novelk kurpes un bikses. Griežoties un krampjaini savelkot torsu un pārējo ķermeņa augšdaļu, viņš pārvietojas pa skatuves telpu. Kustības ir maigas un plūstošas. Ar iekšupvērstu uzmanību viņš ieklausās savos impulsos un kustībā. Skaņu ainava pastiprinās līdz ar Klāva kustības attīstību. Vienkāršs, bet pārsteidzošs tēls melnā kreklā un šortos. Šis ķermenis ir izteiksmīgs. Nobeigumā Klāvs sakārto dažus priekšmetus sienas caurumos.  Altāris, svētnīca, trofeju plaukts, kas veltīts viņa cīņai ar potenciāli bīstamajiem priekšmetiem. 

III. Izdzīvošana

Klāvs izpilda virkni noteiktu kustību ar akcentējošu ritmu. Tās atsauc atmiņā militāru kārtību un vienlaikus sporta spēļu karsēju kustības. Viņš uznes uz skatuves rozā bumbu. Viņš mētā to pret sienu un citām virsmām, radot skaļus blīkšķus, viņš uzskaita dažas no ekspektācijām, ko lolo attiecībā pret sevi, un nemitīgi maina savas vēlmes.  Klāvs mums klāsta, ka vēlas īsus, bet garus matus, lielus muskuļus, bet smalku figūru. Svārsts šūpojas starp sievišķo un vīrišķo. Kamēr mēs sekojam vārdiem, vīrieša darbības runā skaļāk. Ritmiskajos bumbas atsitienos jau atkal sajūtama priekšmetu radītā bīstamība. Tagad Klāvs paplašina mūsu pasauli ārpus šīs telpas, kurā viņš dejo, un mēs tiekam iepazīstināti ar kontekstu. 

Atskan mūzika, un Klāvs, uzvilcis spīdīgu, rozā topiņu, rokās turot karsēju pušķus, sāk skraidīt pa skatuvi. Ķērcošā balsī viņš auro līdzi kādai britu pankroka dziesmai, un mēs tiekam bombardēti ar dziesmas tekstu, kas runā par vīrišķības stereotipu ēnas pusēm: 

“Man up, sit down

Chin up, pipe down

Socks up, don’t cry

Drink up, just lie

“Grow some balls,” he said..”

(Esi vecis, apsēdies, kačājies, nomierinies, strādā vairāk, neraudi, peciņu gaisā, melo labāk, uzaudzē olas, viņš teica..”)

Ar virpuļojošiem karsējpušķiem rokās Klāvs sapludina vīrišķības un sievišķības raksturiezīmes – agresīvu enerģiju ar karsējmeiteņu vingrošanas pozām, noslēgumā pat nostājoties špagatā (horeogrāfe Erna Omarsdottira būtu pagodināta viņu redzēt savā Metāla aerobikas meistarklasē). Kustības atkārtojas, sekojot ritmiskajai nepieciešamībai. Šis izdzīvotājs beidzot dejo pats savu bungu ritmā. 

Katrīna Gunnarsdotira (Katrín Gunnarsdóttir) 2008. gadā ieguvusi bakalaura grādu horeogrāfijā ArtEZ dejas skolā Arnhemā (Nīderlandē), kā arī 2011. gadā Islandes universitātē ieguvusi maģistra grādu ekonomikā. Viņa darbojas kā horeogrāfe, izpildītājmāksliniece, pētniece un pedagoģe. Katrīna ne tikai veido savus horeogrāfiskos darbus, bet ir arī Islandes mākslas kolektīva “Marble Crowd locekle. Viņa regulāri pasniedz Islandes Mākslu universitātē, ir Islandes Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja. Vairāk katringunnarsdottir.com.

No angļu valodas tulkojusi Sigita Vesele.

Recenziju angļu valodā iespējams lasīt šeit

Projekts “2D Deja” norisinās ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu. 

Attēls: izrādes “Grosombols” publicitātes foto