Anna Kozonina

Recenzija tapusi projekta “2D Deja” ietvaros. Projektā ārvalstu autori raksta recenzijas par Latvijas dejas izrāžu video ierakstiem. “2D Deja” ir eksperiments, kurā tiek pētīts, kā dejas māksla ir nolasāma ekrāna formātā un kā mūsu dejas mākslinieku darbus uztver autori, kuri par Latvijas deju zina maz vai nezina neko. Recenzijas papildinās tiešsaistes sarunas ar rakstu autoriem un aplūkoto darbu horeogrāfiem. Projekta “2D Deja” galvenais mērķis ir saglabāt un aktivizēt komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu, iegūstot skatu no malas un veicinot Latvijas mākslinieku atpazīstamību.  

Dejas izrāde “Un pēkšņi gulbji!” ir horeogrāfu, sociālo darbinieku un Burtnieku apkārtnes iedzīvotāju sadarbības projekts. Viņi sanāca kopā, lai runātu un dejotu ne tikai par brīvības un piederības sajūtu, bet arī par sabiedrisko un personisko. Izrāde apšauba oficiālu svinību vajadzību, tās drosmīgi aizstājot ar kopīgu priecāšanos, kuras centrā ir īsti cilvēki un viņu dzīvesstāsti. 

Baltās sienas, spožā gaisma un elegantie svečturi plašajai telpai piešķir klasicisma estētiku. Zāli piepilda garas krēslu rindas, kas vienmērīgi novietotas iepretim skatuvei. Lai gan neviens neaplaudē, zālē ir dzirdami aplausi un ovācijas, kas rada spocīgi neredzama skatītāju pūļa klātbūtni. Vai varbūt tā ir nācija, kura caur skandām piepilda telpu ar skaņu viļņiem. “Dārgie latvieši! Lai kurā valstī, pilsētā vai plašās pasaules nostūrī jūs mitinātos… Dārgie latvieši! Labvakar! Mēs jūs sveicam šajos svētkos!” Vēsturiskajos dažādu gadu ierakstos dzirdamās balsis ieskauj telpu un tad izgaist pūļa kliedzienos. “Dārgās dāmas un godātie kungi! Dārgie latvieši tuvās un tālās valstīs, Latvijā un plašajā pasaulē.” Skandas dārd, līdz beidzot mēs izdzirdam pirmo radio aparātos pārraidīto signālu: “Hallo, Latvija!”

Dažāda vecuma un ķermeņa apveidu dejotāji dodas skatuves virzienā. Daļa pieceļas no saviem krēsliem, kuri izvietoti starp skatītājiem, citi iesoļo pa atvērtajām zāles durvīm. Daži no izrādes dalībniekiem sadalās pa pāriem, rokās turot paštaisītus paklājus. Divas sievietes maršē un nes paklāju kā valsts karogu. 

“Labrīt, biedri! Sāksim rīta rosmi!” spocīgā balss no skaļruņa paziņo. “Nostājieties un iztaisnojieties, maršējiet ritmā! Iztaisnojiet ķermeni, skatiens uz priekšu, turiet izriestu krūškurvi. Enerģiski kustiniet rokas!” Sporta nodarbība sākas ar vieglu stiepšanos un turpinās ar vingrinājumiem, kas labi zināmi katram postpadomju telpas iedzīvotājam. Vienkārša soļošana uz priekšu un atpakaļ, ko papildina roku cilāšana, zemi pietupieni ar kreiso, tad ar labo kāju. Ieelpu nomaina izelpa un nodarbība noslēdzas ar stiepšanos uz grīdas. Tiek pacelta viena kāja, kurai jāpieskaras ar iztaisnotu roku. Daži izpildītāji šos vingrinājumus atceras vēl no septiņdesmitajiem. 

Tie, kuri atminas padomju laiku sporta parādes un tā laika vingrotājus, visticamāk, pamanīs, ka uz skatuves redzamajam ar tiem nav nekāda sakara. Tā vietā, lai atrādītu precīzi koordinētu kolektīvu organismu, izrāde iepazīstina ar individuālām standarta komandu interpretācijām. Dažas no tām ir neveiklas, citas – pārlieku entuziastiskas.  Anonīmo kustību pretstatījumi izriet no dalībnieku izpratnes, interpretācijas un izpildījuma, un caurstrāvo visas izrādes daļas. Valdības plaši pārraidītās balsis, spēks un tehnoloģijas tiek nodotas un pārstrādātas, izmantojot personiskos un ģimenes stāstus, un tās izpaužas caur sirdi sildošām kustībām – neaizsargātām, aizkustinošām, nepārliecinātām un sirsnīgām.

Izrāde “Un pēkšņi gulbji!” iestudēta 2019. gadā sadarbībā ar Burtnieku novada sociālo dienestu un ir daļa no lielāka mākslas projekta “Mana brīvība un piederība”. Izrāde tika veidota veselu gadu vairāku radošo darbnīcu programmu ietvaros. Sociālie darbinieki un no atstumtības riska grupām pieaicinātie amatierdejotāji tika iesaistīti dažādās kustību aktivitātēs profesionālu mākslinieku uzraudzībā. Izrādi veidojuši: horeogrāfes Agate Bankava un Agnese Bordjukova, idejas autore un kuratore Inta Balode, scenogrāfes Laura Lapiņa un Linda Krūmiņa, mūziķi Laima Jansone un Alans Stouns, kā arī neformālā pedagoģe Ieva Grundšteine. Projekts norisinājās kā daļa no Latvijas proklamēšanas 100. gadadienas svinībām un pirmizrādi piedzīvoja atjaunotajā Matīšu Tautas namā, kas tikko kā vēra durvis pēc trīsdesmit gadu pauzes. Tādēļ šī  izrāde var tikt uzskatīta kā drosmīgs notikums svētkos, kuri ierasti tiek svinēti formālās kopā sanākšanās un jau izsenis iedibinātās tradīcijās. Tā vietā izrādē tiek svinēti īstu cilvēku stāsti un aktualizētas viņu vajadzības. Šī iemesla dēļ dramaturģijā iestrādāti dokumentāli materiāli, arī izrādes nosaukums radies no kāda tās dalībnieka stāsta. Jāpiebilst, ka uzvest tik progresīvu laikmetīgo mākslas darbu, kurš gan aizkustina, gan uzdod jautājumus, ir lauku tautas namam netipiski radikāls lēmums. 

Fiziskos vingrinājumus, kuri tiek pildīti, sekojot vīrieša balss ierunātajām instrukcijām, drīz nomaina citāda veida uzdevums, kuru vada sieviete: “Tagad, kad esam kārtīgi iesildījušies, mēs varam sākt septīto uzdevumu – sildīsim valsts ekonomiku. Viens, divi, trīs, četri – sildām, sildām”. Tālāk šī balss aicina saliedēt latviešu un krievu kopienas, uzlabot nācijas demogrāfiju, un noslēgumā – sekot saviem sapņiem. Visas šīs komandas iemiesojas naivā, bērnišķīgā kustībā, līdz zaudē savu nopietnību un kļūst pat mazliet ironiskas. Jau sākuma daļā “Gulbji” sastata sociālo ar personisko, atklājot pārrāvumus šo abu dzīves slāņu starpā. Lai gan izrādes tēma bijušajā padomju telpā ir bieži apspriesta, “Gulbji” to pēta no maigākas perspektīvas un to dara ar dokumentālu materiālu un dalībnieku dzīvesstāstu palīdzību, kā rezultātā vecajam, mazliet nodrillētajam tematam tiek piešķirta jauna dimensija. Izteiktā vārda un reālās dzīves dialogs notiek gandrīz katrā izrādes ainā, līdz pati kustība sāk reflektēt  par tajā iekļauto ideoloģiju. 

Vienā no izrādes daļām dzirdams kādas politiski motivētas runas fragments par brīvību. “Indivīda brīvību ierobežo tikai citu cilvēku brīvības,” norāda labi zināms liberāļu truisms. Tam seko personiski dalībnieku un skatītāju apgalvojumi par brīvības izpratni, ar kuriem viņi dalās, tos uzrakstot uz papīra sloksnēm un ievietojot balsošanas urnās, kādas bieži izmanto vēlēšanu punktos. “Mana brīvība ir mierīgie rīti, kuros varu lēni izbaudīt krūzi kafijas.” “Mana brīvība ir mans atvaļinājums.” Kāda cita skatītāja dalās ar ģimenes piedzīvoto “brīvību” padomju laiku beigās. Viņa stāsta par privatizāciju, bezdarbu un rūgto darba nedrošības garšu, kas nāca kopā ar nesen atgūto neatkarību. “Brīvība mēdz būt dažāda,” viņa skumji piebilst. 

“Gulbji” virzās uz smalki romantisku noslēgumu, kad tās dalībnieki sapulcējas, veidojot figūru, kas atgādina pārpildītu kuģi. Pasažieri no klāja māj atvadas tiem, kas paliek piestātnē. Skaļruņu komandas un personiskās pieredzes stāsti izšķīst dzīvās mūzikas priekšnesumā, kamēr vingrošanu un klaiņošana nomaina maiga dejošana. Novājinātā oficiālā pulcēšanās parādās tikai caur spokainajām skaļruņu skaņām, tā nekad pilnībā neiekaro telpu. Skatuvi pamazām piepilda īsti cilvēki. 

Anna Kozonina ir Helsinkos dzīvojoša dejas kritiķe, pētniece un kuratore. Kopš 2015. gada viņa pēta Krievijas laikmetīgo deju, fokusējoties uz jaunajiem dejas māksliniekiem un multidisciplināriem projektiem, kuros satiekas deja un vizuālā māksla. Kopš 2017. gada raksta recenzijas par dažādiem Eiropas horeogrāfiem. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē un valodniecībā, studējusi performances teoriju Nacionālajā Laikmetīgās mākslas centrā un laikmetīgo deju Maskavā un Sanktpēterburgā. Šobrīd viņa Krievijas kultūras centros pasniedz lekcijas par deju un performances teoriju, ir izglītības programmu kuratore, kā arī raksta par deju vairākos žurnālos. 

Tulkojusi: Sigita Vesele

Recenziju angļu valodā iespējams lasīt šeit.

Projekts 2D Deja norisinās ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu. 

Attēls: skats no izrādes mēģinājumu procesa