Vēl viss ir iespējams. Par klasiskā un laikmetīgā baleta vakaru “Iespējams X”

01/06/2022

Dita Jonīte

Jau desmito pavasari Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē norisinās klasiskā un laikmetīgā baleta vakars “Iespējams”. Kā liecina pasākuma pieteikums teātra mājaslapā, baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis savulaik iedvesmojies no līdzīgu meistardarbnīcu prakses citviet pasaulē. Tā arī pie mums kopš 2011. gada gandrīz katras sezonas izskaņā viena vakara koncertprogrammā tiek piedāvātas gan baleta mākslinieku radītas īsformāta oriģinālhoreogrāfijas, gan fragmenti no jau zināmiem vai mazāk zināmiem baletiem.

Kultūrvieta dejai un telpa jaunradei

Personīgi mani vairāk interesē tā telpa, kurā mūsu mākslinieki meklē iespēju paši radīt savu dejas valodu, proti – oriģinālhoreogrāfijas. Vairums no visiem “jaunajiem” horeogrāfiem dejas mākslu studējuši arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un Jaunās zāles ikgadējais projekts daļēji bijusi arī mācību skatuve. Lai gan, ja izseko horeogrāfu vārdiem, kas ik gadu pieteikti koncerta programmā, vairāki no tiem jau kopš tradīcijas aizsākuma sastopami visnotaļ regulāri – Aleksandra Astreina, Jevgeņija Trautmane, Milana Komarova, Elza Leimane, Antons Freimans, Raimonds Martinovs. Daži no šiem uzvārdiem horeogrāfa statusā parādījušies pat Lielās zāles notikumu afišās, kas liecina par noturīgu interesi un pastāvīgām ambīcijām horeogrāfijas mākslā.

Apzinoties, cik liela atbildība un neikdienišķa resursu iesaiste nepieciešama Lielās zāles projektos, neizprotu, kāpēc šo horeogrāfu radošā darbība netiek stimulēta intensīvāk tik piemērotā telpā, kāda šķietami ir Jaunā zāle? Patlaban kā pastāvīga laikmetīgās horeogrāfijas repertuāra vienība šeit redzams vien pandēmijas laikā tapušais etīžu vakars “Divi metri”, par kura veiksmes atslēgām rakstīju jau iepriekš. Savukārt jau tradīcijas statusu ieguvušais “Iespējams” dejas interesentiem no malas joprojām izskatās teju margināls. No sezonas uz sezonu tas bijis tikai vienreizējs pasākums, un informācija tīmeklī par to ir ārkārtīgi skopa (ja vispār ir kas vairāk par standartfrāzēm, kas publicitātes materiālos tiek atkārtotas ar copy paste). Apmeklējot šā gada “Iespējams”, pārliecinājos, ka saturs, ko regulāri piedāvāt mazās zāles formātā, būtu. Ja vien teātra vadībā kādu tas interesētu. Starp citu, nav saprotama Jaunās zāles funkcija arī kopumā. Šai vietai ir izcila lokācija, ticu, ka arī piemērots aprīkojums kamerizrādēm, bet, spriežot pēc teātra kalendāra, tur praktiski nekas nenotiek. Kāpēc Rīgas centrā ideāla izmēra kultūrvieta publikai pieejama tikai pāris vakaru mēnesī? Tikko gan sociālajos tīklos pamanīju minioperas “Babītes Baobabs” reklāmu, darba pirmizrāde paredzēta tieši Jaunajā zālē. Tātad zāle, visticamāk, tiek izīrēta citiem, kamēr pašai operai tur satura acīmredzot īsti nav.

Palūrēt treniņzālē jeb sapņu lomas

Lai gan vakara programma bija izkārtota ierasti galā koncertiem – pamīšus kaut kas klasisks un kaut kas moderns –, kopumā šie divi virzieni koncertu salauza divās nevienādās daļās. Viena no tām izmisīgi raugās nākotnē, otra – bezcerīgi vēro pagātni. Ja šādā “eksperimentu” vakarā redzam fragmentus no klasiskiem baletiem ne īpaši kvalitatīvā tehniskā un estētiskā sniegumā, tad nekā citādi kā par bezcerīgu pagātni to nevar dēvēt. Varu iztēloties, ka demonstrētajos fragmentos kādam bijušas arī sapņu lomas, jo nav pamata neticēt trupas mākslinieciskajam vadītājam, kurš par to runājis projekta “Iespējams” publicitātes materiālos. Koncerta vakarā gan tas netika uzsvērts, acīmredzot uzskatot, ka te ir tikai savējie un visi tāpat saprot, kāpēc jauno horeogrāfu vakarā pa vidu ir visādi klasikas gabaliņi. Bet būtu gribējies par izvēlētajiem fragmentiem dzirdēt arī ko personīgāku – kāpēc tos redzam, kas tajos iedvesmo, kurā brīdī radies šis sapnis? Tā vietā projekta “Iespējams” 10 gadu jubilejas vakarā, sēžot pie režisora pults ar spožu galda lampu, baleta mākslinieciskais vadītājs vienkārši pieteica katru nākamo numuru. Programmiņu nebija. Numuru secība ar dalībnieku vārdiem bija vien lielākā izmērā izdrukāta un piesprausta pie ieejas zālē. No šī visa labi nojaušams, cik pašam teātrim “Iespējams” ir (ne)svarīgs.

Nezinu, kam vēl (bez pašu dejotāju ģimenēm un draugiem) šīs klasikā baleta daļas ir svarīgas. Vismaz es vairākos momentos jutu vieglu neērtību. Sasniedzamais tehniskās meistarības līmenis var būt atšķirīgs, bet skatuves kultūra neprasa pat sviedrus. Puisis lēcienā paceļ rokas – norēgojas pliks vēders. Skan Čaikovska mūzika, notiek mēģinājums tikpat skaisti izdejot variācijas (par klasisko baleta ainu horeogrāfiem programmiņa un vakara vadītājs klusē), bet grīda čīkst un puantes klab. Dejotāja gatavojas, ka partneris viņu tūliņ cels augšā, un jau laicīgi, “skatītājam nemanot”, pabīda kostīma malu, lai pacēlienā stabilāks puiša satvēriens. Tiek piedāvāti mirkļi no klasiskā baleta zelta fonda, bet realitātē sejās ir sastindzis smaids, un gandrīz visi dejotāji tiek vilkti pie zemes, it kā deju grīdā būtu iestrādāts magnēts. Kur dejotāju vieglums, kur dejas prieks? Brīžiem rodas sajūta, ka piespiedu kārtā lūru mēģinājumā pa atslēgas caurumu.

No dueta līdz izrādei

Toties gandrīz katrā jaundarbā jutu prieku, azartu, ambīcijas un pašapziņu – pat ja oriģinālhoreogrāfijas brīžiem bija tikai meklējumi, mēģinājumi domāt vienā vai otrā virzienā, kāds iestudējuma elements šķita par daudz un par spilgtu, vai tieši otrādi – iespējas likās izmantotas par maz.

Uzmanību saistīja Raimonda Martinova spēles ar gaismu, noskaņu un tempu “Duetā” (Hammock mūzika). Kustību zīmējumā akcents tika likts uz vienu konkrētu roku pozu un uz izgaismotā dejas laukuma fona Jūlijas Braueres un Dariusa Floriana Katana augumu aprises izskatījās kā smalka grafika. Vērojot uzmanība bija maksimāli koncentrēta, bet numurs pēkšņi bija jau galā, un biju droša, ka labprāt to tūliņ pat skatītos vēlreiz. Jau pāris numurus vēlāk Raimondu Martinovu bija iespēja redzēt kā izpildītāju. Kolēģes Alises Prudānes diplomdarba viencēlienā “Smilšu pulkstenis”, absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, iesaistīts visai plašs ansamblis, kurā izcēlās šī darba solistu Ievas Rācenes nosvērtais apcerīgums un Raimonda Martinova elegantā enerģija. Abiem dejotājiem pilnīgi noteikti piestāv laikmetīgās horeogrāfijas valoda, bet vēl lielāks prieks bija par pašu Alisi Prudāni, kura radījusi skaistu, vizuāli nostrādātu un poētisku dejas stāstu.

Alises Prudānes darbs ir pabeigta kompozīcija – miniiestudējums, ar kuru pat gandrīz pietiktu vienam vakaram. Neraugoties uz aukstajām gaismām un puteni videoprojekcijā aiz dejotāju augumiem, “Smilšu cilvēka” galveno varoņu stāsti ķermeņa valodā ir cilvēcīgi silti un labi saprotami. Acīmredzot – paši dejotāji šo stāstu saprot un patiešām no sirds vēlas izstāstīt to skatītājam. Sava loma, protams, arī izmantotajai mūzikai (Ezio Bosso, Olafurs Arnalds), un te ne mazākajā mērā vairs netraucēja sadzīviskie trokšņi, kas rodas, piemēram, dejotājiem saskaroties ar grīdu.

Vienīgais jautājums, uz kuru nespēju rast atbildi Alises Prudānes darbā, – ko īsti simbolizēja Andra Pudāna atveidotais pasīvais tēls? Un kāpēc viņš nedejoja? Diezgan labi vēl atceros mūsu teātrī iestudēto Kristiana Špuka baletu “Smilšuvīrs”, kur tik lielisks bija Andra Pudāna Natanaels. Tāpēc nedaudz sarāvos, ieraugot viņa vārdu izpildītāju rindā. Smilšuvīrs, smilšu pulkstenis un… Andris Pudāns – viens no spilgtākajiem baleta trupas raksturlomu dejotājiem. Tomēr šoreiz viņam uzticēta vien dziļdomīga pastaiga.

Dažādas lomas un tēli

Šādas koncertprogrammas parasti ir arī iespēja vakara ietvaros vienu mākslinieku redzēt vairākos ampluā. Piemēram, Paula Lieldidža-Kolbina dejoja gan Cigaretes variāciju no baleta “Baltā svīta”, gan mammas Zanes Lieldidžas-Kolbinas veidoto horeogrāfiju “Frīda”. Divas dažādas pasaules un pretenzijas. Savukārt kā divi pilnīgi dažādi cilvēki man šķita Justīna Teličena – vienā gadījumā kopā ar Finianu Patriku Heptingu dejojot princeses Florīnas un Zilā putna pas de deux no baleta “Apburtā princese”, un otrā, piedaloties Alises Prudānes “Smilšu pulkstenī” un Elzas Leimanes asprātīgajā jokā “Mmhm…”. Ja klasikā Justīnas Teličenas dejai sekoju saspringusi, jo uztraukuma un atbildības spriedze aizsniedzās arī līdz skatītāju rindām, tad abās oriģinālhoreogrāfijās pēkšņi ieraudzīju dzīvu, priecīgu, vieglu un atbrīvotu cilvēku, kas arī manī radīja lidojuma sajūtu.

Horeogrāfei Elzai Leimanei šajā koncertprogrammā bija pat divi numuri – jau pieminētais “Mmhm…”, kas noslēdza vakaru. Un otrs – tikpat asprātīgs un kustīgas enerģijas pilnais “Mama”, ko izdejoja Kirils Baiduks, Anastasijai Blažnovai tumsā piespēlējot. Lai gan Elzas Leimanes rokraksta iezīmes abās horeogrāfijās bija līdzīgas, tomēr nevarēja nepamanīt – katrā no tiem viņa tomēr domājusi par ko citu un kustību kompozīcijās eksperimentējusi ar atšķirīgiem uzdevumiem. Pilnīgi noteikti man par īsu bija arī abi Elzas Leimanes veidotie deju numuri. Gribētos redzēt atkārtoti. Turklāt “Mmhm…” bija jau koncerta noslēgumā, kad uztvere no raibi intensīvā programmas salikuma bija stipri nogurusi.

Cita pasaule

Visnotaļ raibā koncerta programmā pilnīgi noteikti nepazuda Jevgeņijas Trautmanes veidotais duets un Aleksandras Astreinas radītā horeogrāfija trīs ukraiņu māksliniecēm. Mazākā, toties ļoti noslīpētā epizodē Elīna Ibragimova un Fabio Sonconji izskatījās kā līdz pēdējam uzvilktas flamenko ģitāras stīgas. Šis, Trautmanes veidotais, duets “Spāņu skūpsts” burtiski uz dažām minūtēm ievilka trakas mīlestības spriegumā.

Aleksandras Astreinas veidotās “Moiras” ukraiņu dejotājām Angelinai Bosenko, Elinai Bidnai un Ivannai Sulimai pirmizrādi piedzīvoja jau 9. maijā koncertā Ukrainas atbalstam. Būtu tik svarīgi, lai šo iestudējumu ar emocionāli iedarbīgo Antonio Vivaldi mūziku ukraiņu meitenes varētu dejot vēl un vēl. Nosaukums ir draudus vēstošs, bet Astreinas horeogrāfija ir trausli jūtīga. Dejotājas katra arī kādā brīdī izdejo savu individuālu partiju. Nekas netiek vārdos pateikts, taču pārņem kaut kāda bezgalīga empātija pret visu dzīvo un jēdzīgo šajā pasaulē.

Šiem ikgadējiem maija jaundarbu vakariem izdevies rast absolūti brīnišķīgu un piemērotu nosaukumu. “Iespējams”. Žēl, tikai, ka pietrūkst atbilstošas komunikācijas ārpus teātra. Turklāt laikmetīgais balets ir pelnījis būt pieejams regulāri (pat ja tikai kamerformātā). Arī tāpēc, lai nav jāpiedzīvo sveškauns, kā, piemēram, baleta “Ņižinskis” pirmizrādē, kad teju desmit cilvēku izrādes laikā pameta skatītāju zāli. Laikmetīgā baleta skatītājs ir jāaudzina pamazām un apzināti. Tikpat svarīgi ir dot balsi saviem horeogrāfiem – lai strādā, mēģina, kļūdās, lai nepārstāj gribēt un ticēt, ka viss ir iespējams.

Attēls: skats no Alises Prudānes darba “Smilšu pulkstenis”, foto Toms Majors.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.