Laima Jaunzema*

Pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka pirms un pēc pasākuma notiekošais var izvērsties aizraujošāks nekā pats pasākums. Ka notikumi drīzāk funkcionē kā gaidu uzbudinātāji pirms un dziļāku pārdomu urdītāji pēc tiem. Ka cerības tā īsti nekad nepiepildās. 

Uz “Dejas balvu” 29. aprīlī Cēsīs devos labā kompānijā. Bija cerības; bija arī uzbudinājums, jo “Dejas balvas” ceremonijā nekad vēl nebiju bijusi. Lai sagatavotos, ievācu dažādu informāciju. Neskatoties uz to, Koncertzālē “Cēsis” sanākušo cilvēku daudzums – pūlis – mani patiesi pārsteidza. Vēlu vakarā mājupceļā Rīgā braucu ar riteni. Pa ceļam redzēju nobrauktu ezi un sāku gauži raudāt. Raudot minos tālāk un pamazām sāku saprast, kas tās bija par asarām… Bet par visu pēc kārtas.

Manuprāt, pasākums kopumā bija ierasti labs un sevis realizācijā labvēlīgs. Viennozīmīgi pamanāmas bija ieguldītās rūpes, centieni, domas. Ceremonija kā ceremonija – ar  vēlmi pēc zināma veida svinīguma un gaistošas vidusskolu izlaidumu runu pompozitātes. Mani aizkustināja skarainais scenogrāfijas elements, kura viļņošanās visas skatuves garumā lieliski un bez liekas dekorativitātes lauza telpas dimensiju, kā arī palīdzēja empatizēties ar dažāda veida kustībām. Tas atviegloja skatiena distanci un padarīja ceremonijas priekšnesumu tradicionālismu un frontalitāti vieglāk panesamu. 

Prātīgi šķita arī tas, ka ceremoniju vadīja plašāk pazīstama persona – aktieris un komiķis Jānis Skutelis. Ar satīrisku attieksmi viņš atzīmēja vairākus dejas nozares attīstības šķēršļus, kā arī ar savu scenārija izpildījumu mazināja sociālo spriedzi starp skatuvi un skatītāju. Ņemot vērā, ka šī ceremonija zināmā mērā ir slēgts pasākums, kam piemīt dejas vides hierarhija, saspringums nav maznozīmīgs. Ceremonija tiešraidē tika pārraidīta LSM.lv, bet atliktā tiešraide bija skatāma LTV1. Ceremoniju joprojām var skatīties šeit. Pieļauju domu, ka Skutelis pie TV ekrāniem noturēja arī tos skatītājus, kuriem “Dejas balva” nebija vakara plānos. 

Arī koncertzāles sešpadsmitajā rindā, kur sēdēju, mana uzmanība bija saglabāta, un viss ritēja spraigi. Vismaz man un manām blakussēdētājām noteikti – mēs daudz smējāmies. Iespējams, ja sēdētu tuvāk tiešraides kamerai, visus smieklus mēs neatļautos smiet. Fascinēja arī fakts, ka uz skatuves ekrāna redzamās nominantu fotogrāfijas bija dažādas kvalitātes un atšķirīgos rakursos uzņemtas. Tas patīkami kontrastēja ar ceremonijas svinīgumu un atspoguļoja nominantus zināma veida īstenības perspektīvās. 

Ceremoniju pavadošie priekšnesumi bija dažādi, “katram pārstāvot savu dejas dialektu,” kā interpretēja vakara vadītājs. Teikšu godīgi – man nav iedvesmas atstāstīt priekšnesumus un reflektēt, ko par tiem domāju. Arī daudzus laureātus un viņu mākslinieciskās prakses nepārzinu. Interesantāk šķiet prātot par tām gaidām, kuras nepiepildās. 

Tā kā šī ceremonija nav iespējama, ja nominanti nebūtu darbojušies dejas nozarē, savas gaidas ievīšu plašākā kultūras notikumu virknē. Kā jau zināms, dejas nozares reālie apstākļi ir gan ekonomiski, gan mākslinieciski pretrunīgi. Domājot no plašāka skatpunkta, ir interesanti un nozīmīgi, ka dažādu dejas žanru pārstāvji sanāk kopā, veidojot viena vakara dejas cilvēku kopienu. Tajā pārstāvēta gan skatuviskās tautas dejas tradīcija, gan dažādu urbāno deju (Latvijā tās dēvē par mūsdienu dejām) studiju censoņi. Ir arī laikmetīgā deja un balets, starp kuriem, šķiet, valda zināma veida saspīlējums, kas manāms savstarpējas apšaubīšanas skatienā. Lai vai kā, balets kopumā ir labākās pozīcijās, jo saņem stabilu valsts finansējumu un nav “bezpajumtnieks”. Tā sakot, mums ir sava republika, un katram pašam tajā jāmeklē sava niša. Uz skatuves kāpa arī Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Lāce. Jāsaka, ka viņas vārdus neuztvēru, jo pie sevis prātoju, vai viņa ir apmeklējusi kādu no nominētājiem darbiem un to piedzīvojusi ārpus šīs ceremonijas. Ceru, ka jā!

Ceremonija sākās stundu vēlāk nekā plānots. Cilvēki, kuriem ceremonijā noteikti bija jābūt, bija iesprūduši otrdienas vakaram netipiski milzīgā sastrēgumā. Kā vēlāk izrādījās, veikalā “Baltic Watches” Vecrīgā bija notikusi bruņota laupīšana. “Korķi” veidojās, jo, lai atrastu laupītājus, policija veica operāciju ”Slazdi”. Netiku dzirdējusi, ka arī autobuss ar ceremonijas dalībniekiem būtu apturēts, bet fantazēju, ka tas būtu interesants notikumu gaitas pavērsiens – izrādītos, ka laupītāji ir “Dejas balvas” nominanti, un, lai novērstu uzmanību, viņi ar visiem nolaupītajiem pulksteņiem lec autobusā un dodas uz ceremoniju Cēsu virzienā. Kuram gan ienāktu prātā, ka dejas mākslinieki laupa? Tomēr, ņemot vērā ekonomisko situāciju, man ir nācies jokot, ka varbūt jāiet performatīvi laupīt “Kalve Coffee” vai “Rocket Bean” – tur ir daudz potenciālu laikmetīgās mākslas skatītāju, kuriem patīk nelēta kafija un smalkas bulciņas. Savukārt dejas izrāžu nosaukumi varētu apzīmēt glābšanas dienestu operācijas, jo dejas notikumiem nav ilgs mūžs. Varbūt šādi tās neaizmirstu un sasniegtu plašāku sabiedrību? 

Šī bija ceturtā reize, kad notika šāds dejas jomai veltīts vakars, kurā godina tās darboņus. Mani pārsteidza, ka salīdzinoši jaunizveidots notikums tik ļoti atdarina citu līdzīgu ceremonijveida pasākumu recepti. No vienas puses, varu identificēties ar šo vēlmi būt daļai no tā, ko dara citi. No otras puses – tas ir parodoksāli. Deja kā atsevišķa, patstāvīga, izpausmes formās pat ļoti dažāda mākslas disciplīna Latvijas kontekstā ir tikusi un joprojām tiek uztverta kā “nesaprotama” un “savāda”. Izņemot skatuviskās tautas deju nozari, par kuru vai ikkatram ir dzīvas atmiņas, deja Latvijā bieži raisa jautājumu: kam tā vispār ir vajadzīga? Piemēram, par teātra un kino jomām šādi vērtību apšauboši jautājumi sabiedrībā rodas reti.

Bet, ja padomājam nopietni – vai teātris nav savāds? Kam tas īsti vajadzīgs? Vai visi šie apkurinātie teātra nami un aktieru bari nav izšķērdība? Cilvēki tēlo, sanes uz skatuves mantas un apgalvo, ka tam ir nozīme. Citi pērk abonementus un iet uz to skatīties. 

Es ironizēju, taču ar šādu cinisku attieksmi dejas jomas pārstāvji – jo īpaši laikmetīgas dejas profesionāļi – sastopas regulāri. Tomēr jāsaka, ka arī paši laikmetīgās dejas mākslinieki par eksperimentāliem un starpdisciplināriem darbiem un to autoriem mēdz izteikties nievājoši. Vairākums Latvijas laikmetīgās dejas profesionāļu tic tikai “savai” tradīcijai un to mīl vairāk par visu. Šādu nievājošas valodas attieksmes tradīciju var saklausīt arī augsta līmeņa kultūrpolitikas institūcijās. Kā minēju iepriekš – mums te ir sava republika.

No vienas puses, saprotu dejas jomas vēlmi iederēties, no otras – man tā nešķiet labākā ilgtermiņa stratēģija. Tā rada paredzamu pasākumu, kura viesīgā atmosfēra līdzinās pūlim Dailes teātra foajē. Iespējams, tas liecina par nozares autonomijas trūkumu. Neuzskatu, ka tā ir tikai dejas jomas pārstāvju atbildība. Bet arī neuzskatu, ka nav.

“Dejas balvu” organizē Latvijas Dejas informācijas centrs, kura valdes priekšsēdētāja Inta Balode brošūrā pauž šādu viedokli: “Mēs visi esam dejotāji. Mūsu ķermeņi kustas laikā un telpā redzamu un neredzamu horeogrāfu vadībā. Multimediāli dejas uzvedumi ķermeņa iekšienē, deja privātajā, publiskajā un politiskajā telpā, griešanās un joņošana kopā ar zemeslodi plašajā izplatījumā vai pāris ritmiski soļi klusumā savās domās. Deja ir mākslas forma, kuru izvēlas cilvēki, kas vēlas sadzirdēt un kontrolēt savu ķermeni, un arī spēt tam pilnībā uzticēties. Cilvēki, kuri vēlas zināt, kā izmainīt laiku un telpu, un apzināties, kādā redakcijā, apdarē, horeogrāfijā, stilistikā, iekšējā stāvoklī, pasūtījumā vai tehnikā dejoju tieši es. Atpazīt, kurš ir katras situācijas horeogrāfs. Iepazīt, kādi ir manis praktizētā dejas žanra izcelsmes apstākļi un kādas vērtības tie nes.”

Savijot šo profesionālās pašidentitātes problēmu ar nobraukto ezi un kultūras pasākumiem, ko piedzīvoju aprīlī, vēlos runāt par Latvijas dejas mākslas darboņu satraucošo iekapsulēšanos sev ierastās komfortzonās, retorikā un tās izpausmju attaisnošanu, kas, manuprāt, kopumā liecina par retu iedziļināšanos sevis praktizētā žanra izcelsmes apstākļos un vērtībās.

Kā tieši “Dejas balvas” žūrija izvirza nominantus, man nav zināms. Varu tikai iztēloties, ka tas ir sarežģīts process, iespējams, kas līdzīgs Valsts Kultūrkapitāla fonda ekspertu apspriedēm. Ja es vēlētos, lai mana izrāde tiktu izvērtēta “Dejas balvā”, man būtu jālūdz žūriju ierasties uz notikumu. Protams, tās darbs ir balstīts kritērijos. Pirms darba pieteikšanas anketas ir pieejama sekojoša informācija: 

“Dejas balvas žūrija un Latvijas Dejas informācijas centra (LDIC) komanda seko līdzi jaunumiem dejā un, ja kādu jauniestudējumu uzskata par atbilstošu Dejas balvas nolikumam, iekļauj to žūrijas darba kārtībā. Ja gribat būt droši, ka LDIC laicīgi uzzina par gaidāmo profesionālās dejas jauniestudējumu (izrādi, uzvedumu, notikumu u. c.), lūdzu, aizpildiet pieteikumu. Balva ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, kuru piešķir klasiskajā dejā (baletā), laikmetīgajā dejā, mūsdienu dejā, skatuviskajā tautas dejā par sasniegumiem jauniestudējumu, uzvedumu un dejas notikumu radīšanā, kā arī pedagoģiskajā un pētnieciskajā darbā.”

Ar šo teksta fragmentu vēlos vērst uzmanību uz to, ka kultūras un mākslas redzamība Latvijā balstās ne tikai konkursu un sacensību ēnā, bet arī to formā pēc būtības. Pārfrāzējot vārdus, ko neformālā sarunā minēja kāda horeogrāfe: “Neatkarīga māksla un mākslinieki ir ilūzija.” To, kādas “neatkarīgas” izrādes parādās spēles laukā, lielā mērā nosaka tā saucamie eksperti, komisijas un žūrijas. Skarbi izsakoties, situāciju varētu raksturot šādi – visi vēlas uzturēt labas attiecības ar VKKF, lai gadījumā, ja eksperti neatpazīst mākslinieces/ka vārdu, tad vismaz izjūt projekta aktualitāti. Savukārt tieši VKKF piešķirtais finansējums ļauj projektus īstenot, uz tiem aicināt “Dejas balvas” žūriju un vēlāk, iespējams, saņemt atzinību.

Nav noslēpums, ka arī Dziesmu un Deju svētku kolektīvi savstarpēji sacenšas un piedalās konkursos. Nezinu, ko par visu šo domā balets. Varbūt viņiem nav laika, jo, kā jau zināms, baletā ir daudz jātrenējas un par to tiek maksāta alga. Savukārt tā saucamās mūsdienu dejas turas pie savas “pretošanās kultūras” un, kā var nojaust, dzīvo pilnīgi citā ekonomikas modelī. 

Protams, arī citos mākslas žanros konkurences tēma ir bezcerīga, tomēr no savas pieredzes varu teikt, ka konkursos un tajos izmantotajā valodā īpaši Latvijā sajūtu mākslīgi radītu birokrātisku distanci, kuras funkcija apriori ir kaut ko izvērtēt. Tāpat jāņem vērā, ka arī izvērtētāji ir cilvēki, kas darbojas tajā pašā vidē un ir tieši tikpat profesionāli eksperti kā visi pārējie. Šī ir milzīga, atsevišķi aplūkojam tēma: kāpēc ir tik daudz mākslīgu valodu, kas neļauj runāt par to, kas notiek aiz lēmumu pieņemšanas sienām un attaisno ekspertīzes trūkumu jeb ignoranci un naudas trūkumu? Tas ir filozofiski interesants jautājums – kāpēc mēs kā sabiedrība panākumus saistām ar hierarhiskām represijām un turpinām ieguldīt šādās tradīcijās?

Latvijas kontekstā interesanti šķiet arī tas, ka, lai pārstāvētu savu mākslas lauku, ir jāpielāgojas  īpaši mākslīgai, hierarhiskai un birokrātiskai valodai. Trūkst dziļākas izpratnes par to, no kurienes cēlusies šī ekspertu un žūriju sistēma. Latvijā ir milzīgas problēmas ar gatekeeping, un šie “vārtu sargātāji” savā starpā nelabprāt komunicē “vīzijas” un “attīstības plānus”, kā arī reti apšauba savas “vārtu sargāšanas” metodes. Šie visi ir sarežģīti, savstarpēji saistīti procesi; ienākot dejas vidē no malas, tos var ievērot ļoti viegli. Dažkārt savā absurdā tie kļūst komiski, bet ne smieklīgi. Izvērstāk par šiem valodas institūciju paradoksiem runāju žurnālā “Punctum” publicētājā esejā no rakstu sērijas par iekļaujošu valodu.  

Par to tad arī bija manas asaras, kad redzēju nobraukto ezi – dzīvnieka nekustība un nevarība bija simboliska. Es raudāju arī par ķermeņa šķietamo niecību attiecībā pret to, kas turpina kustēties aiz inerces. Cik pašsaprotami tiek pieņemtas tradīcijas, kas pārstāv šo panākumos balstīto sistēmu! Vienīgais, kas komentēja uzskatu un uzvedības absurdu, bija Skutelis (scenārija autore Ance Muižniece). Arī jauniešu žūrija bija labi sagatavojusies, tomēr viņu laureāta izvēle mani pārsteidza. Dejas jomas profesionāļu savādā pašilūzija par panākumiem ir arī ignorance pret tiem, kuri šajā graciozo mākslu pompozitātes modes skatē un ekspertu komisijās ar kritērijiem nekad neiederēsies. Aklums par Latvijas dejas vides homogēno dabu ir pārsteidzoši biedējošs. 

Neilgi pirms šīs ceremonijas norisinājas “Dejas dienai” veltīti pasākumi ar dejas pieejamības, iekļautības virstēmu. Radošo darbnīcu noslēguma skatē tika prezentētas trīs “Dejas balvai” 2023/2024 nominētu laikmetīgās dejas notikumu – dejas filmas “Dēls”, izrādes “Iekšas” un “Leļļu nams” – fragmentu rekonstrukcijas tā saucamo “neprofesionāļu” izpildījumā. Pirms to izrādīšanas notika diskusija, kurā tika uzdots jautājums – ko darbu autoriem personiski nozīmē “Dejas balvas” nominācija? Izskanēja viedoklis, ka tas ir apliecinājums tam, ka mākslinieks dara “īsto” lietu. Ka darbs jāturpina. Pacilātība un prieks par atzinību ir katra tiesības. Bet, manuprāt, māksliniekiem būtu jāuztraucas arī par to, caur kādu hierarhiju internalizēšanu mēs redzam savus panākumus kā vērtīgus.  

Ap ceremonijas laiku Rīgas cirkā notika arī Kultūras mobilitātes forums “On The Move”. Ievēroju, ka vietējo kultūras un mākslu institūciju pārstāvju tajā ir mazākumā – nepārspīlēšu sakot, ka, ja neskaita pasākuma organizēšanā iesaistītos, tos varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Forumā neredzēju nevienu no dejas nozares, kaut arī man likās, ka arī dejas profesionāļiem būtu bijis ļoti vērtīgi piedzīvot pasākuma tēmas. Šāda pieredze ļautu lauzt skumjo iekapsulēšanās tendenci, kā arī reflektēt par sevi plašākā kontekstā. Viena lieta ir just panākumus savā “burbulī”, bet cita – turpināt domāt par sava “burbuļa” lomu plašākos procesos. Lai arī ļoti cenšos izprast “Dejas balvas” ceremoniju un tai līdzīgu pasākumu tradīcijas, tās tik un tā mani arī “sabrauc”. Tās “sabrauc” manu ticību mākslas dziļākai spējai pārvarēt ieradumus un redzēt to sniegto komfortu kritiski.

*Laima Jaunzema ir māksliniece, horeogrāfe, ķermeņa politikas pētniece. Sieviete ķirzaka, kurai patīk rakstīt un skatīties apkārt.

Fotogrāfiju autore: Margarita Germane