Šīs raidieraksta “Horeofone” epizodes saruna ved mūs Baltijas laikmetīgās dejas telpā, kur kopā ar dejas māksliniekiem Ievu Gaurilčikaiti-Sants un Nauri Miķeli Gobu reflektējam par dejas identitāti reģionā un Latvijā. Sarunas centrā – pieredze Baltijas Dejas tīkla organizētajā rezidencē “Baltic Connect – Exchange Residency”, kas 2026. gada ziemā norisinājās Tallinā.

Rezidences ietvaros satikās dejas mākslinieki no Baltijas valstīm, lai diskutētu par to, kā pasaule mūsdienās redz Baltijas dejas nozari un kā mēs to redzam paši. Kas vieno Baltijas dejas nozari? Vai tomēr attīstāmies trīs atšķirīgos virzienos?

Ieva sarunā uzsver kopības nozīmi – ideju par Baltiju kā vienotu, pat ja tikai idejisku kultūrtelpu. “Mēs esam stiprāki kopā,” viņa saka, vienlaikus provocējot jautājumu: vai, identificējoties ar Baltiju, mēs nezaudējam savu nacionālo identitāti? Saruna aizved pie domas, ka vecās vērtību sistēmas vairs nav pietiekamas, – nepieciešams skatīties nākotnē un apzināti veidot jaunu Baltijas dejas vidi. Šī nākotnes vīzija ir drosmīga un cerību pilna. Tiek izteikta pārliecība, ka Baltija var kļūt par pievilcīgu punktu starptautiskajā dejas kartē – vietu, kur mākslinieki no visas pasaules ierodas mācīties un radīt. Sapņošana šeit nav tikai par deju, bet arī par sabiedrību un vidi, kādā vēlamies dzīvot.

Vienlaikus sarunas dalībnieki neizvairās no realitātes – nozare saskaras ar izdegšanu, nepietiekamu finansējumu un izaicinošiem darba apstākļiem. Ieva uzsver nepieciešamību domāt par ētiku un ilgtspējīgām darba praksēm – mācīties no ārvalstu pieredzes, kur darbs biežāk notiek intensīvos periodos un rezidenču formātos, nevis nepārtrauktā un saraustītā slodzē. Svarīgs ir arī nozares neatkarīgais sektors – telpa eksperimentiem, dažādībai un individuālai balsij. “Lai mūsu vide būtu kā liela grāmatnīca,” izskan sarunā – bagāta, daudzveidīga un atvērta.

Savukārt Nauris pievēršas jautājumam par pamatiem, uz kuriem veidojusies laikmetīgā deja Baltijā. Viņš uzsver, ka reģiona spēks slēpjas tieši individuālo interešu attīstībā, nevis tieksmē pēc vienota “zelta standarta”. Lai arī auditorija vēl nav plaša, tā aug, un šeit joprojām ir telpa eksperimentam. Viņš arī atgādina – laikmetīgā deja jau ir visapkārt mums. Tā dzīvo teātrī, kino un citos mākslas veidos, pat ja bieži netiek skaidri nosaukta. Iespējams, identitāte jau veidojas, tikai mums vēl jāiemācās to ieraudzīt un novērtēt.

Saruna noslēdzas ar cerīgu, bet reizē izaicinošu prognozi: laikmetīgā deja kļūs par pieprasītu mākslu – tik pieprasītu, ka biļetes uz izrādēm būs grūti pieejamas.

Sarunu vadīja dejas dramaturģe un kuratore Linda Krūmiņa, un tā klausāma šeit. Sarunas otrā daļa ar horeogrāfi Lauru Gorodko un dejas kritiķi Lauru Jasmani pieejama šeit.

*Baltijas Dejas tīkls ir jauna iniciatīva, ko īsteno sadarbības partneri no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Tās mērķis ir radīt drošu vidi Baltijas laikmetīgās dejas māksliniekiem, lai veidotu savstarpējus kontaktus, analizētu kopīgo pagātni, pētītu Baltijas dejas identitāti, kā arī labāk izprastu katras valsts kontekstu un unikalitāti. Kopīgi tiek mēģināts apzināt un izpaust vēsturisko mantojumu, stiprināt pārliecinātību starptautiskajā dejas vidē un iedrošināt māksliniekus darbos reflektēt par aktuālajiem politiskajiem un citiem izaicinājumiem.

Tīklu veido seši apstiprināti partneri: Lietuvas Dejas informācijas centrs (projekta vadītājs), Laikmetīgās dejas asociācija (Lietuva), Latvijas Dejas informācijas centrs, Horeogrāfu asociācija (Latvija), “Sõltumatu Tantsu Lava” (Igaunija) un Igaunijas Dejas mākslas un dejas izglītības savienība. Sīkāk – https://balticdance.org/.