Inta BALODE

Saruna ar skatītāju Beatrisi par Līgas Libertes dejas izrādēm, kas bija skatāmas 2011. gada 7. un 8. maijā Dailes teātra Mazajā zālē. Beatrisei ir mazliet vairāk nekā 30 gadi, agrāk viņa spēlēja basketbolu, bet tagad ir publisko afēru speciāliste. Neprecējusies, ar ienākumiem virs vidējā līmeņa.

Saruna notiek starpbrīdī, uzreiz pēc vakara pirmās daļas – laikmetīgās dejas izrādes. Izrādi kopīgi veidojuši un dejo Līga Liberte, Mārtiņš Freimanis, Mārtiņš Oliņš, Oskars Sadovskis. Skan Gustavo mūzika.

Beatrise: Man patika, mūzika gāja kopā ar kustībām. Nevarēju iedomāties, ka var tā dejot kopā ar cilvēku ratiņkrēslā – jāatzīst, ka iespaids palika visai labs. Izrādes sākumā, kur viņi nāca divatā – puisis ratiņkrēslā un otrs cieši blakus – tajā mirklī man bija sajūta, ka viņš sēž, bet dvēsele iet viņam blakus. Emocijas tika izdejotas ļoti pārliecinoši. Bija jādomā par to, ka mēs neizprotam tos, kas ir ratiņkrēslos. Un kamēr nepiedzīvojam nelaimi, nenovērtējam to, kas mums ir. Bet šeit var redzēt, ka ratiņkrēslā dzīves nebeidzas. Bija ļoti interesanti un guvu pozitīvu lādiņu. Izsauciens no zāles par to, kad tad beidzot sāks dejot, bija smieklīgs, bet es nezinu, vai es to iekļautu izrādē. Vēl bija neierasti redzēt, ka dejotāji beigās paši sāk aplaudēt, pasakot, ka izrāde ir beigusies.

DANCEPUNKC: Man arī bija jādomā, kāpēc izrādes veidotāji izvēlējušies šo izrādi pasniegt it kā cita starpā. Ar izsaucienu un vēl pāris lietām it kā mēģinot atvainoties. Manuprāt, izrāde ir pavisam gatava un īsta un neprasa nekādu taisnošanos. Var jau būt, ka iemesls ir estētika, kādā Body and Soul ierasti strādā, varbūt šī pieeja ir pārāk atšķirīga, lai liktu to skaidrot?

Beatrise: Man liekas būtu ļoti labi šādu izrādi rādīt bērniem skolās, tā ļoti labi parāda, ka cilvēks ir integrēts sabiedrībā, nav nostumts malā. Nu labi, viņam ķermeņa apakšdaļa nestrādā, bet augša kustās pat ļoti labi un skaisti.

DANCEPUNKC: Bet kas notiks pēc izrādes – šīs divas dienas viņš ir uz skatuves, ir zvaigzne, staro, bet, kas būs pēc tam?

Beatrise: Bet tāpat jau ir jebkuram dejotājam.

DANCEPUNKC: Tā gan ir – arī Anna Priede līdz mūža pēdējai dienai cer, ka viņa atkal dejos uz lielās skatuves.

Beatrise: Pašu horeogrāfi, kas arī dejoja, nevar neievērot. Līga Liberte ir cilvēks, kas pievērš uzmanību, spilgts tēls, un ne tikai matu krāsas dēļ. Var redzēt, ka viņa ir no tiem, kas var paraut līdzi. Enerģija aizrauj gan dejotājus, gan skatītāju.

DANCEPUNKC: Cik no piecām zvaigznēm izrādei var dot?

Beatrise: Nu, ja salīdzina ar Olgas Žitluhinas izrādēm…

DANCEPUNKC: Nevajag salīdzināt.

Beatrise: Četras. Un cik tu?

DANCEPUNKC: Pārāk maz nedotu. Brīžiem gan domāju, ka viņi mēģina izlikties, ka dzīve ir labāka, bet, no otras puses, es jau nevaru zināt. Nepazīstu nevienu, kas ilgstoši pārvietojas ratiņkrēslā. Mums liekas, ka viņiem ir jācieš, bet varbūt nav nemaz tik traki. Vēl šāda veida izrādēs parasti viss notiek tā ļoti jūtīgi un uzmanīgi, bet te dara, un – viss. Nevaru teikt, ka man šis variants liekas nepareizs. Ja daudz auklējas ar tevi, tad tu tieši jūties slimāks.

Beatrise: Norvēģijā pieteicos kādai neredzīgai meitenei palīdzēt uziet pa trepēm, viņa apvainojās ne pa jokam. Tad sapratu, ka cilvēks pats var daudz izdarīt, ir uzpūtīgi domāt, ka kādam noteikti vajag manu palīdzību. Sākt ņuņņāties ir vissliktākais, ko var darīt.

Vakara noslēgumā uz zaļajiem dermantīna beņķiem DANCEPUNKC ar Beatrisi aprunājās arī par džeza dejas izrādi Atraitnes.

DANCEPUNKC: Un kā tev šis darbs, lūdzu?

Beatrise: Skaisti… kostīmi. Nezinu.

DANCEPUNKC: Kā izskatījās blakus tam pirmajam?

Beatrise: Pirmais bija kustīgāks, šajā bija vairāk dažādas lietas saliktas kopā. Tāds „teijāters”.

DANCEPUNKC: Patika/ nepatika?

Beatrise: Pa vidu. Labāk patika pirmais. Būtu viņas vairāk izdejojušas. Man traucēja lielā staigāšana. It kā viss vietā, bet dažas lietas bija par ilgi vilktas. Bet nu kurpes kā vainagi ap kapu gan ļoti laba ideja.

DANCEPUNKC: Par ko bija izrāde?

Beatrise: Par mums pašām.

DANCEPUNKC: Ko mēs esam izdarījušas ar tiem vīriešiem? Mēs esam izdarījušas, vai viņi ar mums ir izdarījuši?

Beatrise: Man liekas, ka viņi vienkārši ir mīkstie..

DANCEPUNKC: Man bija jādomā, vai viņus nogalina, jo tas ir feminisma manifests pret to, ka viņi grib augstos papēžus? Tad nu, še, aizrijies ar papēžiem uz savas kapu kopiņas! Vai arī mēs ar savu kareivīgo dabu esam viņus padarījušas par mīkstajiem un neesošiem?

Beatrise: Mums viņu ir mazāk, tāpēc, lai dabūtu sev veci, tev jāatbilst viņu standartiem, tāpēc arī tie augstie papēži un sievietes lien vai no ādas ārā. Beigās viņas, protams, vairāk attīstās nekā viņš. Viņš nespēj iet uz augšu un tad viņam noriebjas, un viņš paņem un nosprāgst. Un viņai visas pūles veltas –  paliek atraitnēs. Viens no iemesliem, kāpēc izrādē rādītā proporcija – astoņas pret vienu –ir ļoti tuva Latvijas situācijai.

DANCEPUNKC: Un tam vienam, pēc kura ir tāds pieprasījums, ir jāsprāgst arī nost.

Beatrise: Man vēl ļoti patika aina, kur viņas pēc savas psihozes staigā un runā: „Viss kārtībā, viss kārtībā!” un tik „močī” tālāk.

DANCEPUNKC: Mēs jau visu laiku tiekam kodētas uz to, ka vajag tikai saņemties.

Beatrise: Es domāju, ka tas viss ir saistīts arī ar karu. Pēc kara nebija, kas palīdz, vīriešu nebija. Tas palicis vēl no vecās paaudzes, nav ko pīkstēt, ir bijušas vēl trakākas nelaimes.

DANCEPUNKC: Vai nāksi vēl uz Līgas Libertes izrādēm?

Beatrise: Domāju, ka jā! Uzlabo garastāvokli. Man liekas, ka mūsdienās mēs par daudz domājam, vienkārši jāļaujas dzīves straumei.

DANCEPUNKC: Tad jau šīs izrādes maz domā?

Beatrise: Katrai izrādei ir tēma, bet šīs abas mazliet ir veidotas ar tādu domu, ka mums jāuztver lietas vieglāk. Mēs esam pārāk lieli perfekcionisti. Šīs sievietes  parāda, ka pašas lienam no ādas ārā, lai iepatiktos „viņam”, pēc tam nejūtam, ka esam pārkāpušas robežu un „viņam” vairs nav komfortabli. Mēs iznīcinām dabisko lietu kārtību, kurā tēviņi ir krāsaini un skraida pakaļ pelēkajām mātītēm.

DANCEPUNKC: Piekrītu, ka abās izrādēs bija jūtams tīšs neperfektums un kāda deva huligānisma. Tas ir diezgan neierasti Latvijas laikmetīgajā dejā. Var redzēt, ka mazliet tiek iets pret nopietno, profesionālo pieeju, pret dziļajām tēmām. Taču vienlaikus viss ir pārdomāts līdz vissīkākajai detaļai ne tikai izrādes struktūrā un kustībā, bet arī tērpos un gaismās, un arī tēmas, par spīti fifīgajām zeķēm, neko seklas nesanāk. Viss ir kārtībā!

Ar tēmu saistīti raksti:

Dita EGLĪTE 1000 zīmes: Kā tev iet? & Atraitnes

Inta BALODE Vai citādi dejotāji?