Inta BALODE

7. un 8. maijā plkst. 18:00 Dailes teātra Mazajā zālē notiks pirmizrādes divām deju studijas Body & Soul dejas izrādēm. Studijas līdere ir horeogrāfe Līga Liberte, kas absolvējusi laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammu Latvijas Kultūras akadēmijā. Lai gan horeogrāfe pēdējos gados galvenokārt darbojas džeza dejā, šoreiz programmā tiek pieteikts arī laikmetīgās dejas uzvedums Kā tev iet?, kurā piedalās dejotājs ratiņkrēslā.

Laikmetīgās dejas un cilvēku ar īpašām vajadzībām attiecības Latvijā sākās jau 2006. gadā starptautiskā festivāla Laiks dejot 2006 ietvaros Grīvas mēbelēs bija skatāma Izraēlas trupas November Dance Company izrāde 11,711 akmens soļi uz Niko. Viens no dejotājiem – Hajs Koens (Hai Cohen) pārvietojas ratiņkrēslā. (Ditas EGLĪTES pārskats par Laiks dejot 2006).

[oqeygallery id=5]

Festivāla ietvaros notika arī īpašas meistarklases kontaktimporvizācijā jauktai grupai, t.i., zālē kopā dejoja cilvēki bez redzamiem kustību traucējumiem un cilvēki ratiņkrēslos. Meistarklases vadīja Hajs Koens un Tali Vertheima. Man bija iespēja piedalīties vienā no nodarbībām un šīs stundas atceros kā ļoti īpašu un emocionālu pieredzi, kā mirkļus, kuros piedzīvoju agrāk nejustu enerģētiku, nepieredzētu neverbālās komunikācijas intensitāti. Ne mirkli nejutos kā „veselais” cilvēks, gluži otrādi – tas spēks, ko saņēmu no it kā „vājākajiem” uz visu laiku izmainīja manu priekšstatu par cilvēkiem, kuras nākas dzīvot citādu dzīvi.

[oqeygallery id=6]

Lai arī meistarklasēs un izrādēs nebija daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām, tomēr gūtā pieredze lika horeogrāfei Ilzei Zīriņai aizsākt regulāras kontaktimprovizācijas meistarklases grupām ar dažādām fiziskām iespējām.

[oqeygallery id=7]

Ne visi, kas sāka apmeklēt nodarbības, turpināja to darīt. Atļaušos pat izteikt tādu apgalvojumu, ka droši vien „veselie” dejotāji bija lielāki ieguvēji. Taču vienlaikus bija pāris cilvēku, kas bija gatavi slapjdraņķī ratiņkrēslā kulties cauri pusei Rīgas. Tādēļ arī tika nolemts veidot izrādi. Tā nu Ilze Zīriņa ar savu kompāniju ZI temp.dance, asistējot Hajam Koenam, radīja izrādi ar nosaukumu Maratons, kurā kopā ar ZI temp.dance dejotājām Agnesi Bordjukovu, Baibu Krieviņu un Kristīni Blisiņu piedalījās arī divas dejotājas ratiņkrēslos – Irina Parhomenko and Olga Semeņakina. Pirmizrāde notika Laiks dejot 2008 ietvaros Dailes teātra Mazajā zālē (ir bildes, video). Maratona tapšanas stāsts šķita īpašs arī Annas Lindes Fonda foruma veidotājiem, tādēļ 2010. gada martā Barselonā Veiksmīgo pieredžu (Best practices) sadaļā stāstīju par šo projektu.

Tomēr, lai cik arī noderīgi un, spriežot pēc tā, ka cilvēku ratiņkrēslā uz skatuves ved pat džeza dejas studija, arī modīgi šādi projekti nebūtu, dažādos integrācijas un tolerances kontekstos, ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu un arī neviennozīmīgu vērtējumu. Par to domājot, DANCE.LV žurnāls izmantoja gadījumu, ka Dejas dienas 2011 ietvaros Rīgā viesojās divas amerikāņu horeogrāfes, kas vienlaikus ir arī kustību terapeites – Trina Nahm-Mijoin un Barbara Nordstrom-Loeb. Sarunājāmies par mākslu un sāpēm, mākslu un ciešanām. Drīzumā piedāvāsim plašāku materiālu, taču sagaidot Kā Tev iet? pirmizrādi, piedāvājam ieskatu Barbara Nordstrom-Loeb uzdotajos jautājumos. Viņa pati uzsver, ka gatavu atbilžu viņai nav, un viss teiktais nekādā gadījumā nav saistāms ar gaidāmo izrādi, kuru viņa vēl nevar būt redzējusi.

Barbara Nordstrom-Loeb: „Redzot izrādes, kurās ir iesaistīti cilvēki ar fiziskiem traucējumiem man rodas vairāki jautājumi par horeogrāfa ieceri. Vai mērķis ir palīdzēt man redzēt cilvēkus ar fiziskiem ierobežojumiem atšķirīgi nekā citus dejotājus vai arī redzēt viņus kā tādus pašus cilvēkus kā ikviens? Kā vērtēt šādu izrādi – vai izmantot ierastos kritērijus, vai skatītājam būtu jāpieņem kā „labs” jebkas, ko izpildītājs dara, jo viņam ir mazāk kustību iespēju nekā citiem dejotājiem? Ko horeogrāfs vēlas teikt, iekļaujot izrādē cilvēku ratiņkrēslā? Mainīt manu izpratni par iespējām, par iespēju atšķirībām, par to, cik lielā mērā visi esam cilvēki? Ja runājam par mākslu un terapiju, tad ir būtiska atšķirība starp abām. Māksla ir orientēta uz produktu un tiek vērtēta kā galarezultāts. Ko horeogrāfs vēlas paust/pētīt, cik veiksmīgi tas izdodas, cik labi izmanto pieejamos materiālus? Terapijā galvenie ir jautājumi, kas attiecas uz procesu, process ir galvenā vērtība pretstatā galaproduktam. Un vēl – vai tā ir cieņas izrādīšana cilvēkam ar ierobežotām fiziskām iespējām, ja sakām – mēs nevērtēsim tevi pēc tiem pašiem kritērijiem kā citus? Tu esi citāds, lai ko tu darītu – tas ir O.K. Manuprāt, tā būtu necieņa pret dejotāju.”

Vairāk pat Body & Soul izrādēm, kas būs skatāmas 7. un 8. maijā.Saistīti raksti:

Inta BALODE Par mākslu un sāpēm: saruna ar divām ASV horeogrāfēm, dejas/ kustību terapeitēm