Šosezon “Dzirnu” skolas redzamība bija kā uz delnas. Lai gan – godīgāk būtu atzīt, ka Agra Daņiļeviča “Dzirnas” vienmēr pratušas “malt” tā, ka ir redzamas un intriģējošas. Ir vēlme sekot katrai viņu iniciatīvai, un vienmēr bijis interesanti vērot, kas no jauna radīts un kāda māksliniecisko ambīciju latiņa atkal uzlikta.

Tieši “Dzirnas” ar “Dziesma dejo. Deja skan” iegrieza 2025./2026. gada dejas sezonu Mežaparka estrādē, ieaicinot dejas kopienas entuziastus jau otrajā lieluzvedumā (par “Dünu” lasāms šeit). Lāčplēša dienā “Xiaomi arēnā” ar saukli “Deju skolai “Dzirnas” – 40”, bija skatāms vērienīgais iestudējums “Indulis un Ārija”, kas apvienoja visu paaudžu dzirniešus (par “Induli un Āriju” lasāms šeit). Aprīlī ar vairākiem koncertiem reģionos un tūres noslēgumu Starptautiskajā dejas dienā Rīgā, atkal pulcējoties bijušajiem un tagadējiem dzirniešiem, skatītāji tika aicināti uz jubilejas uzvedumu “Dzirnām 40. Tikai hiti”. Un tie bija tikai redzamākie un skaļākie “Dzirnu” notikumi šosezon.

Var tikai pabrīnīties, kā “Dzirnas” tiek galā ar tiešajiem skolas darbiem, ja paralēli noritējusi tik aktīva un organizatoriskā ziņā sarežģīta koncertdzīve¹. Bet var, jo līdzās Agrim Daņiļevičam allaž bijusi skolas direktore Singita Daņiļeviča, kas horeogrāfa un režisora māksliniecisko trauksmi prot ielikt vajadzīgajos rāmjos, termiņos un dokumentos. Skola gan dibināta tikai 2006. gadā, taču tās pamatā ir 1985. gadā Agra Daņiļeviča izveidotais un vadītais deju kolektīvs “Dzirnas” Krimuldas vidusskolā. Nu, pēc 40 gadiem tos, kas kaut brīdi bijuši jelkā saistīti ar “Dzirnu” pasauli, droši var skaitīt vairākos simtos. Kāda daļa no viņiem bija ieraugāmi gan “Indulī un Ārijā”, gan “Hitu” koncerttūrē un tās noslēgumā koncertzālē “Palladium” 29. aprīļa vakarā.

Šāgada Dejas diena “Dzirnu” vadītājam bija īpaša arī ar kultūras medija “Dance.lv” piešķirto balvu “Dancepunkc”. Tās saņēmējus medija redaktori izvēlas ik pēc pieciem gadiem, svinot žurnāla izveidošanas jubileju un izvētījot tās dejas kopienas personības, kuras būtiski ietekmējušas redakcijas darbību. Balvas formulējumā uzsvars likts uz Agra Daņiļeviča talantu atdzīvināt tautas dejas mantojumu un padarīt to mūsdienīgu. Arī es 2023. gada rudenī, apmeklējot koncertu “Manas tautas dejas”, biju priecīgi pārsteigta par šo horeogrāfa talanta šķautni, kas atklājās vitāli atraktīvā koncertprogrammā ar Agra Daņiļeviča skatuviskajām tautas dejām. (Recenzija par koncertu “Manas tautas dejas” lasāma šeit.) Kāpēc biju pārsteigta? Tāpēc, ka uzmanības priekšplānā vienmēr bijusi viņa vēlme un ambīcija doties ārpus rāmjiem: ar deju uzvedumiem pie modernas mūzikas, ar koncertšoviem, ar iešanu pretī straumei un spēju būt opozīcijā iesīkstējušām tradīcijām.

Pārsteigums bija arī koncertprogramma “Dzirnām 40. Tikai hiti”. Iepazinusies ar koncertprogrammas reklāmas materiāliem, labticīgi gaidīju, ka beidzot tuvplānā un pamatīgā koncentrācijā būs iespēja baudīt “Dzirnu” moderno seju vai, precīzāk – ķermeni. Lielākais pārsteigums bija tas, cik tomēr vecmodīgi tas šodien izskatās. Iespējams, ka man nemaz nevajadzēja turp doties, jo vakars kopumā apliecināja, ka pasākuma mērķauditorija bija visi ar “Dzirnām” reiz saistītie. Savukārt uz skatuves bija piepulcēti arī tie, kas reiz dejojuši. Satikšanās “punkts” bija norādīts jau pasākuma nosaukumā – “tikai hiti”: kaut kas no uzveduma “Mauglis” un citām programmām, no šova numuriem, kas aizrauj skatītājus gan korporatīvos, gan publiskos pasākumos. Tātad – kustīgi labdabīga ālēšanās ar skolas “karali” Agri Daņiļeviču priekšplānā. Viņš ne tikai runāja pirms un pēc vakara programmas, kā arī starp numuriem (kopā ar Edžu Arumu un Kasparu Breidaku), bet arī dejoja un pat dziedāja. Dziedāja viņš vienā no sākuma priekšnesumiem pie opermūzikas fragmenta, parodējot operdziedātājus tradicionālā mīlas trīsstūrī. Dziedāšanu un operdziedātāju aktiermeistarību imitēja arī Rūdolfs Daņiļevičs un vēl kāda “Dzirnu” dejotāja (programmiņas nebija, bet savējie atpazina). Asprātīgais numurs savā ziņā arī atgādināja par Agra Daņiļeviča pamattēmu deju horeogrāfijā – attiecības, attiecības, attiecības.

Daņileviča pārliecība ir, ka deju kolektīvi tāpēc arī pastāv un ir vajadzīgi, lai veidotu attiecību saiknes un atklātu tās. Te gan jāpiebilst, ka parasti dejas ir klātas ar romantiski rozā miglu un vērstas uz iedomātu harmoniju. Pat ja dažkārt dzimumu kaujas parādās, vienmēr saglabāts skats uz gaišo kopā būšanas nākotni. Paturpinot Edžus Aruma komentāru, ka ““Dzirnas” nav tikai par deju”, var teikt – “tās ir arī par seksu” (lietojot šo nejēgā aplamo, no angļu valodas ievazāto teikuma konstrukciju). Tāpēc arī jebkurā auditorijā labi saprotamas un pieņemtas.

Deju horeogrāfijā nozīmīga vieta vienmēr atvēlēta akrobātikai: pacēlieni, pārmetieni, uzmetieni, ritentiņi, kas ātri pārvēršas svecītēs. Arī špagatos vai “šķērītēs”, kas ir jau klasiskās dejas elementi un tikpat ierasti skatuviskajos koncertšovos. Ja tas viss tiek apvienots ar ikonisko grupas “Queen” mūziku deju programmā “Karalis” vai Imanta Kalniņa melodijām programmā “Viņi dejoja vienu vasaru”, tad deju šovs strādā kā perfekti dizainēts pulkstenis. Koncertuzvedums bija veidots no liriskām dejām, tostarp – vairākiem duetiem, kā arī enerģiskām dejām.

Ar patiesu interesi gaidīju leģendāros hitus – dejas ar riepām un ķēdēm. Vecmodīgi čipendeili ar acīmredzamām “riepām” arī uz solistu vēderiem izskatījās amizanti (lai neteiktu – dīvaini), kamēr meitenēm gan jābūt jaunām, smukām un šmaugām. Lai kāds šo visu nepamanītos uztvert pārāk nopietni, “Dzirnu” seniori šajā numurā uzvilka T-kreklus ar iespaidīgu muskuļu apdruku. Riepu numurā prātā nāca balets “Trīs draugi”, un horeogrāfiskās izdomas ziņā Daņiļevičs noteikti pārsit Sergeju Zemļanski. Pat ja šādi mākslinieciskie risinājumi mūsdienās uz skatuves šķiet “apauguši ar bārdu”, publiku tie joprojām izklaidē teicami.

Deju un kustību daudz redzējušām acīm grūtāk bija pieņemt ne īpaši trenētos, kailos vīriešu torsus. Iespējams, ka tā īsti savu ķermeni kustībā apzinās tikai “Dzirnu” seniors Andrejs Filipovs, kurš pēc gana ilga pārtraukuma atgriezies uz jubilejas koncertiem. Prombūtnes laikā viņš izgājis arī citas skolas – studējis laikmetīgās dejas mākslas programmā Latvijas Kultūras akadēmijā un dejojis daudzos laikmetīgās dejas projektos, bet nu jau vismaz desmitgadi ir sertificēts fitnesa treneris Siguldā. Viņa ķermeņa pieredze un apzinātība redzama katrā kustībā.

Jubilejas pasākumā runas ir svarīga komponente. Agris Daņiļevičs lepojas ar dzīves laikā padarīto un sastrādāto, un runu starpspēlēs tika mēģināts aptvert plašo darbības spektru. Sadarbība ar skatītājiem stāvkoncertā “Palladium”zālē vēl vairāk uzsvēra to, ka tas ir domāts savējiem, kas bija atsaucīgi un jutās patiešām mīlēti. Pasākums “Dzirnām 40. Tikai hiti” vērtējams kā atskats pagātnē, kurā labi ieraugāma vēlme būt kopsolī ar laiku. Savulaik tā bija modernā estrādes deja vai mūziklu estētika, šodien jau ir citas vēsmas, mode un vajadzības. Nu jau vismaz divdesmit gadus deju skolas “Dzirnas” programma piedāvā apgūt arī ielu dejas un laikmetīgo deju. Te līdzās sadzīvo gandrīz vai visi deju žanri, kas varētu būt jauniešiem interesanti un vajadzīgi. Vai šo plašo spektru redzēsim, kad “Dzirnas” svinēs 50 un 60? Pēc visa redzētā novēlu “Dzirnām” nepazaudēt vajadzību būt avangardā, būt trakiem un drosmīgiem!

1 Agra Daņiļeviča deju skolas “Dzirnas 2025./2026. mācību gada plāns

Titulfoto: Jānis Romanovskis. “Dzirnām 40. Tikai hiti” uz “Palladium” skatuves.

* Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe