Dita Jonīte*

Agris Daņiļevičs ir kā mūžīgais dzinējs – viņš allaž kaut kur traucas, allaž viņam ir kādas jaunas idejas, un allaž viņam līdzās ir uzticīgu sekotāju pulks. Reizēm viņš arī dusmīgi un skaļi purpina uz visiem sastaptajiem šķēršļiem, tomēr spītīgi un mērķtiecīgi ies un darīs savu lietu līdz galam. Viņam patīk būt dejā, un viņš prot aizraut arī citus. Acīmredzot arī tādēļ viņš savas 60 gadu jubilejas koncerta nosaukumā licis vārdus “Manas tautas dejas”.

Jubilejas koncertu sērijas noslēguma pasākuma vietā – VEF Kultūras pilī – 28. oktobra vakarā viesi tika sagaidīti ar jestru kapelas mūziku. Etnogrupai “Ogas” uz brīdi pievienojās arī pats Agris Daņiļevičs. Protams, savā tautas tērpā. Ja jau tautas dejas, tad tautas dejas. Lai gan es kā neticīgais Toms līdz pēdējam nespēju noticēt, ka tiešām šajā koncertā būs tikai un vienīgi “tautas dejas”. Nepalīdzēja pat LTV sižets par koncerttūres atklāšanas norisi Jelgavas kultūras namā. Tik ļoti man Agra Daņiļeviča vārds, pirmkārt, saistās ar “mūsdienīgi, traki, oriģināli, pārsteidzoši”. Viņa izveidotā deju studija un skola “Dzirnas” savulaik bija īsts avangards amatierdejās. Jau Valsts deju ansamblis “Daile”, kas 90. gadu vidū diemžēl tika ziedots uz ekonomiskās krīzes altāra, neilgi pirms tam bija aizsācis eksperimentēt ar modernās dejas sajūtām un tehnikām. “Daile” bija paraugs un etalons visiem skatuviskās dejas kolektīviem, un likumsakarīgi jaunās vēsmas pamazām aizsniedza arī citus dejas interesentus vai visos dejas žanros, tostarp, dejas mīļus Siguldā un Raganā. Tomēr šī bija tieši horeogrāfa Agra Daņiļeviča jubilejas “sesija”, un, protams, jubilārs savā ballē var dejot to, ko grib. 28 koncerta dejas bija skatuviskās tautas dejas – līdzās visu paaudžu dzirniešiem jubileju izlēca un izgrieza arī “Vektors”, “Katvari”, “Vizbulīte”, “Rotaļa”, “Lielupe”, “Bramaņi” un “Sadancis”. Dejas sacerētas dažādos laikos un skaidrs, ka veidotas kopā ar savu “tautu” (lai gan zinu – Daņiļevičam ik pa laikam bijuši projekti arī pie brāļiem lietuviešiem un gan jau vēl kur), iedvesmu smeļoties gan tautas dejas tradīcijās, gan ikdienas darbā ar dejotājiem. Kā pats horeogrāfs atzina, ciemojoties radio studijā pie Lienes Jakovļevas “Atsperē”, viņam ir svarīgi, lai dejotājiem patīk dejot šīs horeogrāfijas, un dejotājiem ļauts arī kritizēt, ja kaut kas nav labi vai ērti. Tā top “šlāgeri” un valsīši, bērnu dejas ar lēcieniem blusām un circeņiem, pa vidu meitenēm kas liriskāks ar lakatiem vai kamoliem, bet puišiem – akrobātika un visādi triki. Pašai man laikam visvairāk pie sirds gāja tās dejas, ko koncerta vadītāji (Rūta Dvinska un Edžus Arums) komentēja kā “nestandarta” dejas – t.i., tādas dejas, kas neesot saskanējušas ar “oficiālās vērtēšanas” sietu jaunrades skatēs (piemēram, pasūtījuma darbs kādai no Expo izstādēm).

Lai arī šī jubilejas koncerta deju programma bija raibu raibā, esmu droša, ka vajadzēja tikai drusku vairāk piedomāt, lai no visa dejotā sakārtotu patiešām jaudīgu un tematisku uzvedumu. Arvien centrā saglabājot tieši Daņiļeviča horeogrāfisko un etīžu režisorisko rokrakstu, notikums būtu ieguvis vēl īpašāku patinu un kvalitāti. Būtu noderējuši rūpīgāk sagatavoti komentāri starp dejām vai vismaz pieejama koncerta programmiņa. Vienā strīpā (ar brīžiem neobligātiem tekstuāliem iestarpinājumiem) skatot deju pēc dejas ar ķekatu, līgo un atkal Ziemassvētku vai Miķeļu elementiem, ar zemjostas joku “čuru-čuru” un tad atkal poētisku fragmentu “no gaismas līdz gaismai”, citā brīdī ar izteiktiem akrobātikas trikiem un uz publiku vērstu šovu…, bija sajūta, ka esmu iesprādzēta karuselī. Protams, ka pa burzmu pamanīju, cik foršas Daņiļeviča dejās ir spēles ar ritmiem, cik vērtīgi, ja dejotājos izdodas atraisīt rotaļīgumu un sajūtu, ka viņi izdejo dzīvi. (Te gan varētu arī diskutēt, cik smieklīga ir dejas komēdija par piedzērušiem cilvēkiem, jo pamatā jau tomēr tas ir posts, kas gan pašiem dzērājiem, gan tuviniekiem sačakarē dzīves.) Ņemot vērā, ka amatierkolektīvos ierastāk un vienkāršāk ir strādāt “kastītēs” (kvadrātos, rūtiņās), kā vienu Agrim Daņiļevičam piemītošu talanta šķautni varu nosaukt atjautu radīt horeogrāfijas arī ārpus 2×4, 2×8 un 2×12 rāmjiem. 

Kādā koncerta brīdī izskanēja joks: “Ja neesi dejojis “vefiņā”, vai maz esi īsts dejotājs?” Tas man lika aizdomāties, ka laikam pavasaris pirms 30 gadiem ir pārāk sena mana personīgā prakse un tāpēc es nekādi vairs nevaru būt savējā – un pati vainīga, ka nezinu visas dejas un to autorus un nosaukumus uz līdzenas vietas, līdzko tās ieraugu. Būtu gribējies vismaz zināt, kuri kolektīvi kurā brīdī dejo. Kādus “Dzirnu” uznācienus, protams, varēja atpazīt pēc Rūda Daņiļeviča kuplās matu kodaļas, bet citādi – empātiski iedomāju par tiem draugu kolektīviem, kas skatītājam uzstājās anonīmi. Tāda gan ir amatierkolektīvu misija – piecus gadus visi gatavojas lielajiem svētkiem, lai lielā laukumā dejotu mazus punktiņus. Kā atskaņu no šīsvasaras Dziesmu svētkiem saredzēju un sajutu koncerta kulminācijas deju “Aiz Daugavas vara dārzs”, kas ar savu oriģinalitāti no svētku noslēguma koncerta prātā iespiedusies pat nedejotājiem. Pavisam drīz jau Agris Daņiļevičs sāks gatavot arī “Dzirnu” 40 gadu jubilejas notikumus. Gan jau ne tikai es, bet daudzi, kas gadu gaitā sekojuši “Dzirnām” un Agra Daņiļeviča radošajiem dejas ceļiem, gaida atkal ko lielu un nebijušu. Katrā ziņā – neko mazāku par “Maugli”, “Spēlēju, dancoju” un “No zobena saule lēca”!

Titulfoto autors: Jānis Romanovskis

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv” žurnāla redkolēģijas locekle, LU LFMI Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente.