“(..) iespējams, šādā veidolā platforma notiek pēdējo reizi. Līdz ar populisma pieaugumu, kultūras nozares budžeta samazinājumu un ģeopolitisko nestabilitāti ir grūti paredzēt, kas ar dejas nozari notiks pēc gada un kādas būs tās prioritātes.” Ar šo drūmo Lietuvas Dejas informācijas centra vadītājas Gintares Masteikaites paredzējumu sākas mans ceļš uz Baltijas Dejas platformu Viļņā. Līdzīgas bažas un vēsmas platformas četrās dienās izskan vairākkārt – no tālākiem viesiem Eiropā, kuri krasos budžeta samazinājumus jau jūt, un no tuvākiem, kuri tos vēl gaida. Dramaturģiski “perfekts” platformas noslēgums ir Viļņas ielās dzirdamās atbalsis no 30 000 cilvēku plaša protesta pret izmaiņām Lietuvas Nacionālās televīzijas un radio pārvaldē, kas leģitimizētu mediju cenzūru. Protestam pievienojas arī daļa platformas dalībnieku – ne tikai baltieši, bet arī dejas profesionāļi no citām valstīm. Šī saasinātā atmosfēra ļauj pieredzēt laikmetīgās dejas nozares mobilitāti, atbildības sajūtas pieaugumu un jūtību pret telpu un laiku; ir aktivizēta mūsu spēja runāt bez aplinkiem, ko jo īpaši veicina platformas programmā iekļautais pirmais Baltijas Dejas forums.¹

“Pīna Bauša – kas gan tādu zina?”

90. gados jautā lietuvieši.

Šķiet, ka šīgada platforma sākas tur, kur noslēgusies iepriekšējā, – 2024. gadā Rīgā. Toreiz kā tās vadmotīvu Santa Remere izcēla Baltijas dejas identitāti, šoreiz šis temats tiek apspriests pirmajā foruma paneļdiskusijā “Kas dara Baltijas deju baltisku: identitāte vai izgudrojums?” (“What Makes Baltic Dance Baltic: Identity or Invention?”). Vienota identitāte šeit ir atsvaidzinoši kritiski, ne-nacionālistiski formulēta, pieņemot, ka varbūt tādas Baltijas dejas indentitātes nemaz nav. Varbūt, ka aiz šī patriotiskā koncepta slēpjas veids, kā sevi padarīt atpazīstamāku komunikācijā ar ārvalstu profesionāļiem. Šāda saruna šķiet kā zīme, ka laikmetīgās dejas nozare no teju 30 gadus ilga izdzīvošanas stāvokļa spējusi nonākt “relatīvā” mierā, kas sniedz telpu pašrefleksijai.

Motīvu papildina paneļdiskusija “Par ko mēs sapņojām un ko mēs uzbūvējām: Baltijas dejas trīs dekādes” (“What We Dreamed, What We Built: Three Decades of Baltic Dance”). Šī saruna šķiet kā vēsturisks notikums – tajā Baltijas valstu laikmetīgās dejas autoritātes dalās atmiņās par žanra pirmajiem soļiem 1990. gados un 2000. gadu pirmajā dekādē. Saruna ļauj pamanīt, cik absurdi sarežģīta bijusi un turpina būt laikmetīgās dejas atzīšana kultūrpolitiskā līmenī. Tomēr neesam unikāli – kā izskan no skatītāju rindām, Polijā vienas reģionālas pilsētas teātra budžets ir lielāks nekā viss gan pašvaldību, gan ministriju piešķirtais laikmetīgās dejas nozares finansējums, savukārt pie pirmās Dejas mājas poļi tikuši tikai tagad. Tāpat kā mēs Latvijā – laikmetīgās dejas 30. jubilejā. Tomēr vēstures sadrumstalotība, ko veido un pastiprina institūciju trūkums, var sniegt ne tikai rūgtumu, bet arī aizkustinošu iedrošinājumu. Esam satikušies profesionālā, lieliski organizētā notikumā ar augstvērtīgu un arī starptautiski atzītu repertuāru, kura tapšana patiesībā aizsākusies pirmo interesentu pašorganizētajās laikmetīgās dejas nodarbībās, ASV dejas mākslinieku meistarklasēs 90. gados, no nočieptiem videomateriāliem apgūtās horeogrāfijās, pirmajos 100 latu budžetos, tukšās atbildēs uz jautājumu par to, kāpēc vietējā kultūrpolitika saka laikmetīgajai mūzikai “jā”, bet laikmetīgajai dejai – “nē”. Kā izrādās, Pīna Bauša interesi viesoties Baltijas valstīs izrādījusi vairākkārt, bet Lietuvā atbilde uz šo iespēju bijusi: “Kas gan tādu zina?”, savukārt Latvijā nepatiku izraisījuši leģendārās mākslinieces smēķēšanas paradumi.

“Kur tu savā ķermenī jūti imitācijas imperatīvu – impulsu pielāgoties neoliberālisma naratīviem?”

Jautā latviešu dejas māksliniece Laima Jaunzema.

Paneļdiskusijā par Baltijas dejas indentitāti drīz vien top skaidrs, ka mieru ilgi baudīt nevaram, – izskan ideja, ka Baltijas valstu vienojošais elements ir ienaidnieks. Bet draudus var radīt ne tikai mūsu austrumu kaimiņi. Tematu paplašina kritiskajā teorijā balstīta latviešu deju mākslinieces Laimas Jaunzemas un viņas radošā partnera Maceja Sado (Polija/Dānija) performatīva prezentācija, kas sastāv no apdullinoša konceptu biruma. Viņi jautā: vai mēs spējam būt pašpietiekami, vai spējam stāties pretī kapitālisma nospiedošajiem likumiem? Vai un cik daudz, kā izskan diskusijā iepriekš, identitāte rodas (arī) tajā, ko par mums domā citi? Vai esam no divām debespusēm iespiesti mūžīgā perifērijas stāvoklī? Mēs iepretim Eiropas mākslas standartiem un tēmām? Mēs iepretim krievijas draudiem? Mēs iepretim fašisma tendencēm, kuru vadoņi, kā stāsta Gintare Masteikaite, draud visu laikmetīgās dejas finansējumu novirzīt skatuviskajai tautas dejai?

Sarunas finālā puspajokam atrodam kopsaucēju: lietuviešu laikmetīgā deja esot fiziska, igauņu – konceptuāla, bet latviešu izrādēs esot jābūt naratīvam. Tomēr šo pieņēmumu apgāž jau pati pirmā platformas izrāde – “Brīvība zaudēt kontroli kopā ar citiem”, ko veidojusi latviešu dejas māksliniece Laura Gorodko un Igaunijā dzīvojošā latviešu māksliniece Rūta Ronja Pakalne. “Brīvība zaudēt kontroli kopā ar citiem” ir platformas atklāšanai un dejas profesionāļu auditorijai perfekti piemērots darbs; tā ir reiva estētikā un dinamikā balstīta izrāde, kuras saturu gandrīz pilnībā veido pašu skatītāju dejas. Laimas Jaunzemas un Maceja Sado vadītās diskusijas kontekstā tā gan iegūst ironisku šķautni – dejojot pie mūzikas, kurā atpazīstamas Rietumu mākslinieku dziesmas, tiešām tiekam aizrauti līdzi neoliberālisma straumei. Rodas jautājums – kā Baltijas Dejas platformā izspēlētos simbolisks solis dejot pie vietējo mūziķu darbiem? Šāds izrādes lasījums varētu būt lieki radikāls, tomēr darba aprakstā minētie aicinājumi “izvēlēties sev visērtāko veidu, kā piedalīties izrādē” šķiet naivi, jo izrādes atmosfēra un nosacījumi patiesībā piedāvā pavisam šauru brīvību dažu opciju izmērā. Varbūt tas ir atbildības neizbēgamības motīvs, šajā politiskajā situācijā mums pieejamais ne-izvēļu loks, neitralitātes neesamība, ko var uzskatīt par šīs platformas galveno motīvu.

“Telpa kontrolē mūs, vai mēs kontrolējam telpu?”

Jautā lietuviešu mākslinieks Dovīds Strimaitis.

Otrs no trim platformas programmā iekļautajiem latviešu darbiem ir Vladimira Goršantova “Brīvprātīgā verdzība”, kas šķiet kā radīts plašumam: Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas mūsdienīgās telpas, kurās notiek daļa platformas notikumu, ļauj novērtēt izrādes kosmisko estētiku un trīs dejotājas – papīra pieminekļus. “Brīvprātīgajai verdzībai” piemīt apjomīgs, tomēr fokusēts skatījums uz pasauli kā sistēmas kļūdu – zibsni datora ekrānā, pirms tas negaidīti izslēdzas; milisekundi, pirms uzņemta fotogrāfija (lieliski izskan Ernesta Valta Circeņa mūzika); realitāti kā aprautu skatienu, kas vainagojas nevis ar iecerēto cilvēces triumfu, bet eskeipismu un kaķiem. Neskatoties uz izrādes komisko noslēgumu, šis Goršantova darbs tomēr ir gana nopietns un elegants politisks komentārs. Tiesa, lai gan zālē dzirdami smiekli, kopumā sarunās ar ārvalstu viesiem rodas iespaids, ka viņi izrādi nav sapratuši. Bet varbūt tikt “nesaprastiem” ir ok?

Arī šogad platformā iekļautas pitch sesijas jeb “ātrās prezentācijas”, kurās mākslinieki ar sevi un savu radošo procesu iepazīstina potenciālos sadarbības partnerus. Tajās piedalās arī “Brīvprātīgās verdzības” horeogrāfs Vladimirs Goršantovs, kura topošais darbs “BOY-OY” sasaucas ar Zviedrijā studējošā latviešu dejas mākslinieka Ģirta Dubulta prezentāciju. Kāds jautā: vai radies jauns zīmols – latviešu mākslinieki kā “Baltic queer” motīva veidotāji? Vairāki mākslinieki savās pitch sesijās raugās arī uz ķermeni kā arhīvu – kā domāšanas subjektu, kā vēstures un zināšanu glabātāju un veidotāju. Platformas kontekstā šī doma izskan kā impulss pamest perifērijas stāvokli – gan individuālā, gan nacionālā mērogā.

“Kurš te ir atbildīgais?”

Jautā igauņu māksliniece Neti Nuganena.

Jau ieejot Arts Printing House lielajā zālē, ir jaušams igauņu izrādes “Ash, Horizon, Riding a House” smagums un tiešums, kas būtiski atšķiras no latviešu un lietuviešu pacilātās, sakoptās skatuves poētikas. Šis ir visprovokatīvākais platformas darbs – gan satura, gan absurda dramaturģijas dēļ. Tas rada fascinējošu, distopisku ainavu, kas atgādina Deivida Linča filmas “Blue Velvet” sapņaino, psihoanalītisko stāvokli. Bet šoreiz uz terapeita kušetes guļ nevis cilvēks, bet zemeslode. Izrāde uzbur amerikānisku prēriju ar bandžo skaņām un globālās sasilšanas svelmē kūstošiem ekrāniem, uz kuriem ķēpāt strauji sarūkošas un pieaugošas līknes. Izrādes autore Neti Nuganena (Igaunija/Austrija) meistarīgi skandē izsoļu vadītāja pantus, kas pārvēršas pravietiskā, tomēr nesaprotamā runāšanā mēlēs. Izrādes elementi sakombinēti fascinējošā, dzīvā un oriģinālā ainavā. Varētu pārmest, ka darba ekokritiskā pozīcija pārklājas ar pašmērķīgu dumpinieciskumu, uz kuru, visdrīzāk, reaģē arī zāli pametušie skatītāji. Tomēr tikpat lēni, cik pil kūstošie ledus gabali, pakāpeniski izplešas šī darba pēcgaršas peļķe. Tā aicina pamanīt divas dažādas mākslas darba vērtības – darba norises laikā gūto pieredzi un to, kas ķermenī paliek pēc tās.

“Vai tu pieņemtu 200 000 eiro no “Gazprom”?”

Jautā Marjus Eidukonis.

Latviešu dueta “IevaKrish” darba “Oblicus” ievadā izteiktā doma: “Kopā un atsevišķi vienlaikus” skaidro gan izrādes metodi – polifonisko deju, gan tās saturu – izrādes autoru un izpildītāju Ievas Gaurilčikaites-Sants un Krišjāņa Santa attiecību sajūtu, kurā abi mākslinieki ir kā dzīvesbiedri un vecāki, tā kolēģi, radošā tandēma “IevaKrish” dalībnieki un organizācijas “Tuvumi” dibinātāji. Šāds princips varētu atrisināt arī Baltijas dejas nozares identitātes meklējumu problēmu. Varam taču būt gan kopā, gan atsevišķi. Tomēr loģisko vēlmi izvairīties no galējībām drīkst uz mirkli atmest: kā pierāda interaktīvā diskusija “Piekrītu/nepiekrītu” (“Agree/Disagree”), radikāla domāšana spēj būt instruments, kas izgaismo teorijas un prakses sarežģītās attiecības. Lietuviešu žurnālista un radio personības Marjus Eidukoņa vadībā platformas dalībniekiem jāizvēlas un jāpamato sava pozīcija morālu dilemmu situācijās. Tu esi festivāla kurators, un tev ir jāizlemj, vai programmā iekļaut māksliniekus no kara skartas teritorijas, lai gan apzinies, ka viņu darbi ir mākslinieciski vājāki nekā citu valstu pārstāvju repertuārs. Vai arī – ko darīt, ja festivāla programmai pieteikts autors nepārzina savā darbā iekļautos naratīvus un diskursus, nonākot kļūdainas reprezentācijas, apropriācijas un autorības šaubu zonā? Šāda provokācija ir atsvaidzinoša, un šis nav vienīgais foruma notikums, kurā no skatītāju rindām izskan gana atklāti un pārliecinoši viedokļi, kuri nebaidās apšaubīt to, kas noklusējumā pieņemts kā vairākuma uzskats.

Lai gan rūgtumu sagādā atklāsme, ka lietuviešu un igauņu izrādes par politiku mēdz runāt daudz tiešāk un asāk nekā latviešu mākslinieki, “Oblicus” intimitāte tomēr atbruņo. Izrāde ieaicina divu cilvēku personīgajā telpā, kura piepildīta ar trauslu tuvuma un tāluma apziņu. Postmoderni ģeometriskos mirkļus savij viscaur ķermeniska, ar mugurkaulu un pakausi sajusta ritmiski saviļņota kopā būšana. Tukšumā vērstie elkoņi, rokas un delnas nemitīgi maina virzienus, kā skatoties pasaulē, kurā abu attiecības vēršas un tomēr neplēšas uz dažādām pusēm: darba ievadā lasītajās mīlestības vēstulēs minētas abu pārceltās kāzas, jo iecerētajā laikā piedāvāts “labs pirmizrādes datums”. Mākslinieku paneļdiskusijā foruma noslēgumā Krišjānis Sants tomēr atzīst, ka teksts izrādes ievadā iekļauts, domājot par latviešu publikas attiecībām ar tik konceptuālu materiālu. Tā šķiet kā atzīšanās, ka dramatiskā teātra tradīcija tomēr ieēdusies mūsu laikmetīgās dejas skatītāja uztverē un ka abstraktu ainavu veidošana Latvijā ir risks. Šķiet, ka šāda tendence piemīt visai vietējai skatuves nozarei – neilgi pēc platformas līdzīgu domu intervijā laikrakstam “Diena” pauž režisors un Latvijas Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe: “Protams, skatītāji, sevišķi skatītāji Latvijā, baidās no izrādēm bez naratīva.”

“Oblicus” atmosfēriskumu turpina darbs “She Dreamed of Being Washed Away to The Coast”. Šis lietuviešu mākslinieka Luka Karveļa darbs ir kā lēna ieelpa un izelpa. Pēc tā izdzirdu viedokli, ka “beidzot dejas izrāde ar deju” – šī frāze kļuvusi par festivālu klasiku, no konceptuālu darbu virknes noguruša skatītāja nopūtu. Šajā platformā gan “dejošanas” šķiet pietiekami, nevarētu teikt, ka Baltijas valstu repertuārs būtu pārsātināts ar kustībā minimālistiskiem darbiem. “She Dreamed of Being Washed Away to The Coast”. centrā ir ķermenis un tā pārdzīvojums, kas pa meistarīgo horeogrāfiju plūst un izplešas kā pa jūru. Šī izrāde, kas 2025. gadā viesojās Latvijā festivālā “Horos”, savā horeogrāfijā izmanto šķietami vienkāršas laikmetīgās dejas kustību zilbes, kas savītas arvien jaunās spirālveida kombinācijās. Darbs balstīts lietuviešu leģendā par jūras dievietes Jurietes un zvejnieka Kastīša traģisko mīlasstāstu, kas šoreiz fokusēts uz Jurietes perspektīvu un pārdzīvojumiem. Skatoties, kā pa Lietuvas Nacionālā drāmas teātra melno grīdu vijas gaišais ķermenis, tiešām rodas mītiskas traģēdijas neizbēgamības sajūta, nemiers mierā.

“Par ko tu balsoji 2006. gadā?”

Jautā baltkrievu mākslinieks Igors Šugaļejevs.

“Clap&Slap” ir platformas politiski vistiešākais darbs – nevis meditācija par tēmu, bet realitāte tās visīstākajā pakāpē. Izrāde pārliecinoši pierāda, kāpēc šogad iekļauta Eiropas dejas platformas “Aerowaves” “#Twenty26” sarakstā. Duetā ar spilgto lietuviešu mākslinieci Agnieti Lisičkinaiti dejo baltkrievu mākslinieks Igors Šugaļejevs, tomēr viņa klātesamība platformā nav bijusi garantēta. Kā atklājas sarunā platformas noslēgumā, šai izrādei gatavots arī cits mākslinieks, jo aprīlī beigusies Igora atļauja uzturēties Eiropā. Bet Baltkrievijā viņu gaida apcietinājums. Tā Agniete un Igors sarunājas – par vienu tēmu, bet caur ekrāniem un stalažām, jo abi piedalījušies protestos pret Lukašenko politiku: Agniete – Viļņā, Igors – Baltkrievijā. “Clap&Slap” ir enerģijas nezūdamības likuma ilustrācija, ceļojums laikā – no Igora vainas sajūtas viņa pagātnē uz iespējamās nākotnes scenārijiem tepat Baltijā. Pa vidu, tagadnē, uz mums lūkojas divi biedējoši pretstati – atbildība un neizbēgamība.

Platformas sarunās vairākkārt jūtamas dusmas par to, ka mūsu radikālā attieksmē pret krieviju un tās kultūru daudziem ir nesaprotama. Mēs turpinām būt “citādie”, nesaprastie. Tomēr “Clap&Slap” parāda arī situācijas “otru pusi”, izrāde iedarbina biedējošu inerci – skatītāju rīcība kļūst par uzbudinošu ritmu, rituālu, ko neizdodas pārraut. Ir baisi klausīties, kā skatītāju rindas turpina sist plaukstas, lai gan pirms mirkļa pieredzējušas, ka aplausi pārtop vardarbībā – sitienos, ko sev velta paši mākslinieki. “Kad man pretī stāvēja OMON, es pēkšņi kļuvu kā kaķēns,” stāsta Igors. Pēc “Clap&Slap” gaisā jūtams mēms, sāpīgs klusums. Ierasti aktīvās dejas profesionāļu sarunas uz mirkli pieklust.

Par līdzīgi paralizējošu stāvokli, būšanu “nevietā” stāsta arī latviešu mākslinieces Marijas Saveiko izrāde “Neither of” (“Savējā un svešā”), kuru viņa prezentē šogad platformā pirmo reizi iekļautajā open studio sadaļā. Šoreiz šim formātam neizdodas sevi līdz galam attaisnot – divas no trim šajā sadaļā iekļautajām izrādēm ir jau pabeigti darbi, līdz ar to arī laika skatītāju refleksijām par redzēto paliek maz. Vakarā pēc pirmās open studio dienas Marijas Saveiko izrādes partneris, ģitārists Kārlis Matīss Zitmanis uzdod jautājumu: kāpēc šī ir dejas platforma, ja šeit ir tikai laikmetīgā deja? Nākamajā dienā uz šo jautājumu atbild cits open studio darbs – lietuviešu mākslinieces Lizas Baliasnajas harismātiskā izrāde “A Shield Is a Weapon”. Liza ne tikai dejo, viņa arī izklaidē un koķetē, kustībā un savā klātbūtnē fascinējoši sasaista akrobātikas, burleskas, postmodernās dejas un stepa dejas elementus, savukārt darbu noslēdz ar eseju par ķermeņa politiskumu, ko iemieso grieķu valodas izcelsmes vārds “falanga”. “A Shield Is a Weapon” ir stilistiski drosmīgs darbs; tajā izmantotais džokera/nerra tēls pārsteidz, jo tik burtiski raksturi laikmetīgajā dejā pieredzami reti – drošāka šķiet paļaušanās uz liminalitātes estētiku.

“Šī ir vissliktākā horeogrāfija, ko jebkad esmu redzējusi.”

Atzīst igauņu dejas māksliniece Nele Tīdelepa.

Gan tiešā, gan netiešā veidā šīgada platformā uzsvērta dejas dramaturģija – mākslas darbs kā skatīšanās, redzamība kā vērtība. Atsaucoties uz mākslas kritiķi Džonu Bergeru, šo laikmetīgās dejas aspektu īsi pēc platformas žurnālā “Satori” izceļ arī Laura Stašāne. Forumā vācu dejas dramaturgs un kurators Tomass Šaups stāsta par neatliekamību (urgency) nevis kā sajūtu, bet kā nepieciešamību, kā nosacījumu, kas mainās atkarībā no lokācijas, laika un politiskās un kulturālās situācijas. Viņš uzsver, ka ierasti savā praksē veido jautājumus “ko?” formā. Ko šis darbs paveic? Ko tas rada? Ko tas dara iespējamu? Tomēr mūsu apstākļos šobrīd svarīgi esot “kāpēc?” jautājumi. Kāpēc šis darbs? Kāpēc to radīt vai izrādīt šobrīd? Kāpēc tieši šai auditorijai? Neviļus šos pašus akcentus neilgi pēc platformas publicētajā rakstā par izrādi “HA” uzsver Agnese Krivade, kura platformā nav klātesoša. Rodas ļoti spēcīga šībrīža laiktelpas sajūta.

Platformas noslēguma darbs “10 Ways to Dance” ir dejas dramaturģijas paraugstunda. No nāss pēkšņi iztecējis asiņu receklis notraipa igauņu mākslinieces Neles Tīdelepas balto krekliņu. Neērtā, ievainojamā situācija uzreiz iedarbina spēcīgu empātiju. Nele atzīst, ka dejot īsti nemāk un ka horeogrāfijas veidošanu uzticējusi citiem cilvēkiem – kolēģei, pasniedzējam, mammai, nejaušai izrādes apmeklētājai. Tā ievainojami kļūst arī skatītāji, kuri pēc šīs mēģinājumu zālē notiekošās izrādes vairs nezina, kas tieši tajā bijis iestudēts un kas izspēlējies neviļus. Šajā notikumu virknē māksliniece noārda dejas uzslāņojumus: horeogrāfiju var ne tikai dejot, to var arī iztēloties, par to var kaunēties, to var nozagt, pārprast, nesadzirdēt vārdos, ko svešinieks tev iečukstējis ausī. Drīkst arī atzīt klišejas – skriet pa apli ar pavērtām plaukstām, tēlot dramatisku sabrukumu. Tādējādi Nele dekonstruē “deju”, lai to atkal uzbūvētu no jauna, lai to padarītu aizkustinošu un apburoši vienkāršu kā viņas apņemšanās iemācīties “tārpa” (“worm”) kustību. Iespējams, daudziem dejas profesionāļiem, kuri paši kādreiz apmāti centušies apgūt “ritentiņu”, galvas stāju vai špagatu, tā ir nostalģiska atmiņa, kas platformas noslēgumā ļauj atgriezties pie savām “saknēm”. Izdzīvojam pilnu, siltu empātijas un līdzjušanas ciklu – no Neles uz sevi pašu un pie viņas atpakaļ. Izrādās, ka utopija spēj pastāvēt – tā var notikt mēģinājumu zālē. Kur gan citur atvērtu iespēju ir tik daudz?

Vai ar platformu iezīmējam Baltijas valstis kā centru?

Jā – paneļdiskusijā apstiprina grieķu dramaturgs, kritiķis un dejas teorētiķis Anastasio Kukutass.

Mēs satraucamies. Un tomēr neizolējamies un neklusējam – šīgada Baltijas Dejas platforma reāllaikā apliecina, ka laikmetīgā deja ir domāšana. “Identitāte un kultūra ir pirmais valsts aizsargmehānisms, pirmais veids, kā aizstāvēties,” prezentācijā forumā stāsta Ukrainas pārstāvis Viktors Rubans. Tas, ka citi Latvijā praktizētie dejas žanri uz lokāliem un globāliem draudiem reaģē minimāli un satikšanās, šķiet, notiek tikai uz skatuves vai reizi pāris gados skatēs un stadionos, man sagādā dusmas un bažas. Turpretī laikmetīgās dejas formas un satura atvērtība ir privilēģija. Un iespēja.

Vēl vairāk par šīgada platformas izrāžu kvalitāti pārsteidz repertuāra dažādība, kas rada ļoti bagātīgu iespaidu. Daudzveidību noteikti veicina ne tikai mūsu atšķirīgie konteksti, bet arī lielais Baltijas dejas mākslinieku skaits, kuri aktīvi darbojas citur Eiropā. Tā vienlaikus ir gan pozitīva un neizbēgama parādība, gan zīme, ka laikmetīgās dejas nestabilā pozīcija vietējā kultūrpolitikā veicina kvalitatīvas mākslas aizplūšanu. Arī latviešu māksliniece Rūta Ronja Pakalne, kura dzīvo un laikmetīgās dejas nozarē strādā Igaunijā, vairākās foruma aktivitātēs samulst, nespējot izlemt, vai par savu identitāti uzskatīt latvisko vai igaunisko. Visbeidzot viņa atzīstas, ka drīzāk tomēr ir no Igaunijas, nevis Latvijas.

Es 2026. gada Baltijas Dejas platformu raksturotu kā milzīgu batutu, uz kura lēkā visi trīs valstu laikmetīgās dejas profesionāļi. Ir jautri, ir nogurdinoši; var iztrakoties un arī mierīgi palīgoties, vērojot apkārtni. Tomēr batuta virsma nekad nav stabila – mūs krata un šūpo pārējo radītā inerce un enerģija. Tā mums jāatsperas nākamajiem diviem gadiem.

1 Pēc tik daudzām paneļdiskusijām, oficiālām sarunām un prezentācijām īpaši būtiska šķiet kongresā ieskicēto domu pēctecība – platformas Youtube lapā pieejami foruma norišu videoieraksti.

Foto: Aina no izrādes “A Shield Is a Weapon”, foto: Ieva Jūra.

*Laura Jasmane ir dejas kritiķe, bijusi Latvijas Nacionālā baleta māksliniece un ieguvusi maģistra grādu filozofijā.