“Runā baltais vīrs:  Varbūt vien tad, ja nokasīsiet tumsu no savām sejām. Ja izbalināsiet savus kaulus. Ja pārstāsiet runāt mēlēs, ja pārstāsiet rakstīt ar kreiso roku. Nomet savas krāsainās ādas, liec mierā savas uguns mēles, ja vēlies izdzīvot labroču pasaulē.”
Glorija Anzaldua “Runājot mēlēs. Vēstule trešās pasaules valstu rakstniecēm”¹

Šīs recenzijas pabeigšanu esmu vilcinājusi kopš pagājušā gada septembra (haha). Bet šī gada sākumā atklātībā nāca Epstīna faili, pāris mēnešus pēc tiem – kanāla CNN “Motherless”² atklājumi, un saruna par klusēšanas un kliegšanas attiecībām vairs nav atliekama. Viss izrādījies daudz sliktāk – un daudz organizētāk, nekā šķita. Mēs esam ne tikai varaskāru imperiālistu un kapitālistu, bet arī pedofilu-cilvēkēdāju-izvarotāju tīklos, un šos tīklus balsta klusēšana. No vienas puses – sazvērnieciska, no otras puses – kaunpilna vai piespiesta. Vienlaikus joprojām dzirdamas mākslinieku balsis, kas saka, ka viņus politika neinteresē vai ka viņi nav “karojošie feministi” un šādu pieeju nesaprotot.

“HA” ir izrāde, kurā kliedz. Tā ir viena no piemēriem tam, kā māksla var izjaukt nošķīrumu starp formas un satura radikalitāti, iziet ārpus estētikas un kļūt par tiešo runu. Mēs vairs nevaram atlikt divas sarunas: pirmkārt – ko var sievietes balss, otrkārt – kāpēc Latvijā ir tik maz radikālas mākslas. 

Pozitīvās domāšanas valgos

Pieļauju, ka daudzus, tāpat kā mani, satrieca Rīgas saistība ar Epstīna failiem. Uz vairākām nedēļām nonācu permanentā “ahhhhh!“ stāvoklī (izrādi redzējušie sapratīs), jo īpaši šur un tur sadzirdot čukstus par šajos tīklos iesaistītajām meitenēm. Es zinu šo pilsētu, šo labklājību imitējošo, neoliberālu dzīvesstilu pielūdzošo perifēro galvaspilsētu, kur pat mākslinieki lepojas ar elites uzmanību vai nepotismu un sociālajos medijos dalās ar “labas dzīves” (naudas estētikas) elementiem. Nespēju neiztēloties, kā darbojās Epstīna tīkli Rīgā un kas bija tie cilvēki, kas pavadīja laiku ar Epstīna vervētājiem. Tur noteikti bija vīrieši uzvalkos ar labiem rokaspulksteņiem vai mūžīgi jaunas kleopatras ar dārgām somiņām un dzirksteli acīs. Cilvēki, uzpūtušies aiz pagodinājuma, ka noderējuši vienam no pasaules ietekmīgākajiem cilvēkiem. Tāpat domāju arī par viņām, kas norijušas savus haha, kuras kaunas un vaino savu jaunības naivumu, lasa pašpalīdzības grāmatas, “strādā ar psihologu”³, cenšas kultivēt pozitīvo domāšanu – neoliberālisma balstu, kura aizsegā, kā redzam, zeļ ne tikai toksiska nevienlīdzība, bet arī pedofilija un tiesiskuma kropļojumi. 

Kas ir māksla? Vairs nav divtūkstošie, kad vēl nepratām kritiski domāt par patēriņa kultūru, strādājām reklāmas aģentūrās un dzīvojām pāri saviem līdzekļiem – kā urlas-bērni, kas tikko piedzimuši pasaulē, kur eksistē nauda. Pagājuši 30 gadi, un notikusi 2008. gada krīze, kas lika pasaules vadošajiem ekonomistiem atzīt, ka neoliberālisma teorija nestrādā.⁴ Tomēr tās estētika un vērtības palika: spozme – plāna, cukuraina glazūra pāri postsociālās traumas sagrauztai subjektivitātei valstī ar visaugstākajiem ekonomiskās nevienlīdzības rādītājiem Eiropā (pašlaik atpaliekam tikai no Bulgārijas un Lietuvas⁵). Pāri palika apolitiska māksla, kas koncentrējas uz attiecībām un “personisko pieredzi”, abstraktu garīgumu un dizainiskām rotaļām ar formu? Varas, tīrības un individuālās atbildības valoda, panākumu estētika, labklājības evaņģēlijs, kas Epstīna ballītes kontekstā sācis smirdēt daudz stiprāk nekā iepriekš. Šo smaku, cerams, tagad sajūt visi, ne tikai “woke” un “kreisie”.

Nesen noklausījos “Brīvības bulvāra” epizodi, kurā Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, socioloģe Liene Ozoliņa komentē “Politico” publicēto “drūmuma indeksu”, kas atklāj, ka, neraugoties uz traģisko ienākumu nevienlīdzību un sociālās atstumtības risku, Latvijā iedzīvotāju apmierinātība ar valsts attīstības virzienu ir par 20% augstāka nekā Francijā, Nīderlandē un Beļģijā. Sarunā ar Gintu Grūbi viņa stāsta, ka vēlējusies pētīt Latvijas “ciešanu antropoloģiju”, jo pieņēmusi, ka aktuāla ir gan milzīgā nevienlīdzība, gan nepārstrādātās vēsturiskās traumas. Tomēr Latvijas iedzīvotāji vairāk vēlējušies runāt par “izdzīvošanas stratēģijām”, proti, par to, ka ir jādomā pozitīvi un jāsaņemas, jo viss ir tikai pašu rokās. Tajā pašā laikā no Latvijas emigrējušie latvieši runā ko pavisam citu. Kā teikts Lienes Ozoliņas un Ivetas Ķešānes veiktā pētījuma kopsavilkumā: 

“Mēs secinām, ka Latvijā dzīvojošo respondentu dominējošos naratīvus veido neoliberālie emociju likumi, kas iestājas par optimistisku domāšanu (izturības naratīvs) un individuālo atbildību (leģitimējošais naratīvs), vienlaikus apslāpējot dusmas, kas nepieciešamas, lai veidotu kritisku, demokrātisku dialogu ar valsti. Savukārt emigrējušie latvieši pauž sociāli un politiski apzinātāku kritiku pret Latvijas valsti, tās taupības politiku un sociālo netaisnīgumu (dusmu naratīvs).”⁶

Man šis pētījums palīdz domāt par grūti definējamo “tumšo enerģiju”, ko jūtu, cenšoties reintegrēties Latvijā. Mani ārvalstīs palikušie latviešu draugi apgalvo, ka “vēl nav gatavi” atgriezties vai izlēmuši “nekad neatgriezties”, jo tiklīdz ir noplacis pirmais prieks par atkalsatikšanos ar ģimeni, zemi un dabu, “pārņem čerņa”. Cilvēki mēdz to skaidrot dažādi, vainojot gan sabiedrību, gan paši sevi, tomēr, manuprāt, te vienkārši spokojas. Lai kā to gribētu apgalvot nacionālisti, šī spokošanās nav saistīta tikai ar vēsturiskajām ciešanām un ģeopolitisko apdraudējumu, bet arī ar centieniem neredzēt acu priekšā esošo. Salīdzinot Latviju ar citām valstīm, atklājas vēl virkne šaušalīgu datu: mūsu ekonomiskā nedrošība pieaug⁷, paredzamais cilvēka mūža ilgums un veselības stāvoklis ir otrais sliktākais Eiropā, valsts veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju ir vieni no zemākajiem Eiropā, tāpat arī medicīnas darbinieku skaits uz vienu iedzīvotāju⁸. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Kopsavelkot Ozoliņas teikto Grūbem: lai arī mums ir pieejami gan objektīvi dati, gan daudzu nabadzības riskam tuvu esošu cilvēku pieredze, mums tomēr “trūkst valodas”, kurā sarunāties par valstī valdošajām problēmām un kritizēt attīstības virzienus, jo vienīgā valstī valdošā politiskā ideoloģija ir nacionālisms, kas ar šādiem jautājumiem nenodarbojas.

Jaunā materiālisma filozofe Karena Barada (Karen Barad) runā par to, ka realitāti mēs vērojam caur “izgriezumiem”. Tos veido mūsu materiāli-diskursīvie “aparāti”, kuri nosaka robežu starp to, kas ir un kas nav. Kā kreisi orientētu domātāju viņu interesē, kas notiek ar “izslēgumiem”, proti, lietām, kas paliek ārpus naratīva. Pielāgojot savai domai kvantu mehānikas principus⁹, viņa uzsver, ka izslēgumi nekur nepazūd – tie turpina materiāli iedarboties uz redzamo un var parādīties kā traucējums, pretestība vai spoks. Varbūt tas izpaužas kā vārgs, ikdienišķs “haha”, kuru Jana Jacuka izrādē satver un aiz tā izvelk visas pasaules sasalušos kliedzienus – visus patriarhāta glabātos noslēpumus. Mūsu acu priekšā viņa pamazām sevi iztukšo, līdz izrādes beigās kļuvusi tukša un viegla kā putnubiedēklis, un atviegloti var uzelpot arī publika. Beidzot šī ir meitene, dejotāja, nevis intensīvā briesmone, no kuras nav iespējams novērsties.

Pasaulē svarīgākā skaņa

Vērojot izrādi, atcerējos pagājušajā gadā iznākušo grāmatu “Skaņas dzimte”¹⁰, kurā dzejniece un antīkās literatūras speciāliste Anne Kārsona (Anne Carson) pēta balss, dzimuma un varas attiecības. Viņa secina, ka tieši “sievišķīgās skaņas” – spiegšana, ķērkšana, raudāšana, histēriska kliegšana, elsas, smiekli – tikušas gadu tūkstošiem ilgi apklusinātas un demonizētas, uzskatītas par iracionālām un pārmērīgām. Tikmēr “vīrišķīga skaņa” tikusi uztverta kā autoritatīva, jēgpilna, sakārtota. Arī “skaņas patriarhāta” dzimtenē Senajā Grieķijā, līdzīgi kā pašlaik talibu kontrolētajā Afganistānā, sievietes publiskajā telpā runāt nedrīkstēja. Kārsone raksta arī par sievišķās skaņas revolucionāro potenciālu, ko pierāda to sadzirdējušā patriarha frustrācija. Varbūt tā nav sagadīšanās, ka tieši “balsstiesību” trūkums pirmais mobilizēja visu sabiedrības slāņu sievietes cīņā pret patriarhātu un padarīja feminismu par plašu politisko kustību. Pirms Pirmā pasaules kara pret sufrāžistēm cīnījās diezgan brutāli – tostarp ar asinsizliešanu un seksuālu vardarbību. No kā šiem apspiedējiem bija bail? No kā ir bail tam tūkstotim “Motherless” vīriešu, kas vēlas stāties dzimumattiecībās ar bezsamaņā esošām partnerēm? Ko var sievietes balss? Ko tā sagrauj, un ko tā ceļ?

No lēstā aptuveni tūkstoša Epstīna upuru tikai ap divdesmit sieviešu izvēlējušās publiski runāt par piedzīvoto. Tomēr, kā redzam, arī pāris balsu ietekme bijusi pietiekama, lai iedragātu psihopātisko tīklu hipnotisko ietekmi, gāztu no troņiem prinčus un piespiestu ASV valdību šos failus publiskot. Līdzīgi ballistisku atbalsi radīja Žizele Peliko. Viņas izvēle rīkot atklātu tiesas procesu ļāva visai sabiedrībai uzzināt par desmit gadus ilgušajiem noziegumiem, kuros viņas vīrs bija uzaicinājis 70 internetā iepazītus vīriešus viņa sievu miegā izvarot. Kurš tiktu gāzts no troņa, ja sāktu runāt viss tūkstotis upuru, tostarp sievietes Rīgā un citās pilsētās, kur strādāja Epstīna vervētāji? Vai sabruktu “viss”? Es ceru, ka sāks skanēt arvien vairāk balsu, jo mums ir vajadzīga plaša pašattīrīšanās, kurā tiktu apcietināts pietiekami daudz labos uzvalkos tērptu deģenerātu, lai cieņa pret cilvēkiem varas un naudas pozīcijās zaudētu savu inerci.

Šī raksta ievadā citētā meksikāņu izcelsmes amerikāņu rakstniece, baltā feminisma kritiķe Glorija Anzaldua (Gloria Anzaldua) ir viena no dažām feminisma domātājām, kas kritizē akadēmisko valodu. Anzaldua būvē tiltu no politiskā uz ķermenisko, vērojot afektus un zināšanas, ko sniedz dzīvotā pieredze viņas pašas – jauktenes, lezbietes, slimnieces – ķermenī. Savā 1979. gada vēstulē “Runājot mēlēs” viņa mudina trešās pasaules valstu sievietes rakstīt, turklāt darīt to nekavējoties un ķermeniski, negaidot baltā patriarhāta jeb, kā viņa to sauc, “labroču pasaules” atļauju runāt. Vēstules pirmajos teikumos viņa pauž alkas pēc tiešas un tūlītējas sarunas, pēc valodas, kas nav tikai statusa vai varas instruments: “Atmet abstrakciju un akadēmisko izglītību, noteikumus, karti un kompasu. Seko sajūtai, virzies bez aizspriedumiem. Lai uzrunātu vairāk cilvēku, ir jāmodina personiskās un sociālās realitātes — ne ar retoriku, bet caur asinīm, strutām un sviedriem,” viņa raksta. 

Janas Jacukas balss ir tā, par ko runā Anzaldua un Kārsone. Materiāla un vieliska, tā neļauj raudzīties nekur citur. Tā atsedz, nojauc robežas, izpleš Janas ķermeni līdz telpas sienām un ievibrē auditorijā sēdošos, te ietriecoties, te atkāpjoties, mainot virzienu un frekvenci, kamēr skatītāja prāts drudžaini meklē dramaturģiju: mantiniece vai lieciniece? Žēlabas vai uzbrukums? Traģēdija vai komēdija? Tomēr balss atsakās no valodas pieprasītā duālisma. Balss paliek balss, un tā nav reprezentācija. Dažbrīd var burtiski sataustīt telpā valdošo neērtību un apjukumu. Šķiet, publika par varītēm meklē, kur varētu iesmieties – haha, lai pašķīdinātu šo hiperfokusa stāvokli, mazinātu telpā valdošo spriedzi, atgādinātu sev, ka šis ir “tikai teātris”. Lai salauztu Sirēnas balss varu – balsi, kurai mēs sekojam, paši nezinot, kur nokļūsim. 

Piezīmes pret profesionalitāti

“HA” ir kvalitatīvs, dāsns, silts, spēcīgs darbs, un ar “spēcīgs” es nedomāju “profesionalitāti” (lai arī tās tur netrūka), jo tās piesaukšana, īpaši Latvijas kontekstā, ir slidena taciņa. “Profesionalitāte” bieži šķiet teju vienīgā prasība, ko mākslinieki izvirza paši sev, izvairoties runāt par savu motivāciju un uzturot mītu par mākslas un politikas šķirtību (nešaubos, ka arī Venēcijas biennāles Krievijas paviljons, kura moto ir aicinājums nejaukt kultūru ar politiku, tika veidots augstā profesionālā līmenī). Saprotami, ka Padomju gados, dzīvojot režīmā, kurā nebija nekādu cerību ietekmēt pastāvošās struktūras, mūsu mākslas izglītība un prakse attīstījās tieši šādā virzienā. Tomēr šķiet, ka šis paradums postsociālajā telpā ir aizķēries pārāk ilgi. “HA” gadījumā “profesionalitāte” man netraucē, jo tā ir iedarbīga arī somatiski, enerģētiski, šamaniski, filozofiski un politiski, aptverot visu spektru no personiskā līdz pārcilvēciskajam. Aiz šī darba tapšanas ir jaušams (un arī zināms) daudzu profesionāļu darbs, un tajā nav nejaušību – ne gaismu, ne telpas, ne kustības izvēlē.

Atzīšos, ka izrādes telpā es ienācu ar bažām, jo manā atmiņā bija citas Janas izrādes – “Attālums starp mums” un “Lietisko pierādījumu muzejs”. Lai arī neapstrīdu šo darbu vērtību, tos noskatīties man bija grūti – man tās kļuva par līdzdalības performancēm, kurās bija jāveic emocionāls darbs. Atskatoties domāju, vai tiešām autore vēlējās šo pienākumu uzvelt man? Vai viņa nezināja, ka tie, kam tas būtu jādara, uz izrādi, visticamāk, nav atnākuši? Mākslas darbs var palīdzēt pārveidot traumas pieredzi, bet var arī atmest traumas sašķeltajā realitātē, un es nezinu, vai šādā situācijā ir ieguvēji – uz skatuves vai skatītāju zālē. Lai arī “HA” nepārprotami turpina Jacukas iepriekšējos stāstus, šoreiz tas izstāstīts daudz jūtīgāk, apzinoties tā iespējamo ietekmi uz publiku. No šīs izrādes aizgāju, juzdamās droša, silta un pabarota. Sliecos domāt, ka tas skaidrojams ar to, cik labi “sagremots” bija izrādes materiāls. Tas manī atgrieza ticību “praksei”, proti, uz izpēti vērstam procesam, kas nav nedz “mēģinājums”, nedz “treniņš” (par šīs izrādes ilgo un uz praksi vērsto sagatavošanas procesu Jana Jacuka ir gana daudz runājusi presē).

Mākslas filozofs Boriss Groiss (Boris Groys) mākslinieka praksi uzskata par sekulāru askēzi, kurā dzimst jauni mākslasdarbi, kas sabiedrībai piedāvā kontemplatīvās dzīves iespēju¹¹. Man ir aizdomas, ka šādu uzskatu par mākslinieka uzdevumu neatbalsta nedz Latvijas mākslas izglītība, nedz skatuves mākslu nozares struktūra. Pašreizējā kultūras finansēšanas struktūrā tiek privileģēti institūcijām piesaistītie mākslinieki-izpildītāji, kuri neuzņemas atbildību par viņos iepildīto saturu un pārsvarā lepojas ar prasmi būt kā tukši trauki. Par to viņi tiek arī slavēti žurnālos – neoliberālās “labās dzīves” ruporos. Savukārt pārējiem, kas rada paši savu saturu, “prakse” tikpat kā nav iespējama, jo jāiegulda enerģija pamatvajadzībās. Potenciālie brīvdomātāji ir salīdzinoši neizdevīgākā situācijā nekā patriarhāli urlīgas institūcijas.

Mana pēdējā “neprofesionālā” piezīme varbūt atbalsosies citos māksliniekos, kuri studējuši Rietumeiropā vai citādi sastapušies ar vajadzību situēt savu mākslu Rietumu diskursā. Agrāk vai vēlāk nākas piedzīvot pārsteigumu par to, cik maz neomarksistiskās domas telpā ir pārstāvēta postpadomju subjekta pieredze. Labākajā gadījumā vēstures nezināšanas dēļ, sliktākajā – vainojama Krievijas propaganda, kas Padomju Savienību pozicionē kā antikapitālistisku projektu, ko traģiski sagrāva ASV imperiālisms. Pēc sākotnējā pārsteiguma a la “bet mēs nevienu nekolonizējām”, nākas atskārst arī to, ka mūsu nacionālpatriotisms Rietumu kreisā intelektuāļa acīs izskatās problemātisks (un tāds tas arī ir, jo bieži neapzināti pietuvojas fašistiskiem uzskatiem un sev līdzi nes mentālu apātiju pret sociālo nevienlīdzību). Tāpat nākas atzīt, ka postsociālajam māksliniekam, arī tam, kurš izglītojies mūsdienās, pietrūkst ne tikai zināšanu par Rietumu kolonizācijas vēsturi, bet arī kritisku un retorisku līdzekļu, lai sevi kontekstualizētu. Jacukai ar “HA” tas ir izdevies intuitīvi precīzi, vienlaikus saglabājot godīgumu par savām saknēm un postsociālās subjektivitātes problēmām (nav precīzākas šī reģiona sievietes skaņas kā neproporcionālu baiļu ieelsa “ahhhh!”) un ļaujot ikvienam ar šo izrādi sarunāties citā veidā. Man patīk arī Janas Jacukas izvēlētā stratēģija gan izrādes programmiņā, gan ar presi runāt vienīgi par “HA” tapšanas tehnisko procesu, nepiedāvājot izrādes interpretācijas sašaurinājumu. Ja neskaita izrādes sadzīvisko sākumpunktu, kas mūs ievilina ceļojumā, par kura galamērķi vēl nenojaušam. 

Kas ir radikāla māksla?

Teju ikvienā publiskā sarunā, kur esmu piedalījusies, kāds ir piecēlies kājās (vai ierakstījis komentāru) un aicinājis beigt visā vainot kapitālismu vai patriarhātu un “paskatīties uz sevi pašu”. Ko mēs aizstāvam, ko piesedzam un uzturam ar antiradikalitāti, individuālismu, mākslas un politikas šķirtību, klusēšanu? Sufrāžistu cīņa nav beigusies – mēs dzīvojam pasaulē, kurā tiek izdomāti arvien jauni veidi kā sievietēm (un citām neprivileģētām grupām) atņemt tiesības runāt. Mums ir visi iemesli veidot “radikālu mākslu”. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuru caurauž vērtības, kuru vainagojums ir Epstīna sala. Tā ir sistēma, kurā prasme manipulēt informāciju un “izbīdīt lietas” tiek uzskatīta par cienījamu, un klusēšana netiek uzskatīta par melošanu. Kur valda pedofilu diktēti skaistuma standarti, kur notiesāts noziedznieks vada pasaules ietekmīgāko valsti, un mēs lūdzam viņam piešķirt Nobela prēmiju. Ne jau tāpēc, ka mums to ļoti gribas, bet – lai būtu tīklā. Esam sabiedrībā, kur cietumā sēž šoferis, nevis cilvēks, ko viņš ir vedis. Jo tas sēž Eiropas Parlamentā. Varbūt pienācis laiks pārtraukt tik ļoti satraukties par savu vai citu profesionalitāti un nopietni ar sevi aprunāties par savas mākslas iemesliem. 

Meklējot jēdziena “radikālā māksla” definīcijas, uzdūros “MIT press” rīkotai apaļā galda diskusijai, kurā Boriss Groiss saka: “Būt radikālam nozīmē atgriezties pie saknēm, nojaukt visu, kas mūs šķir no mūsu pamatiem, atgriezties tajos un sākt no jauna.”¹² Kas ir mūsu pamati? Nacionālisms ir uzurpējis zemes un sakņu jēdzienus, un, tādējādi, manuprāt, arī radījis apjukumu – kas ir šie “pamati” un kas ir “jānojauc”? (Mēs taču dzīvojam savā valstī, tāpēc nekas vairs nav jājauc.) Nacionālisms ir kļuvis par neoliberālisma sabiedroto, apātiju stiprina arī postsociālisma valstu intuitīvais riebums pret sociālām un kreisām vērtībām: atbrīvojoties no liekulīgā Padomju sociālisma, no vannas esam izlējuši arī “bērnu”. Tas rada apjukumu, kura dēļ radikāla un kritiska māksla mūsu sabiedrībā māksliniekiem nešķiet īpaši vajadzīga. 

Protams, mākslas spēja tieši ietekmēt varas struktūras ir ierobežota. Bet mēs varam veidot sabiedrības vērtību naratīvus, kas demokrātiskā vēlēšanu sistēmā ir šo varas struktūru pamatā. Varam radīt mākslu, kas kritizē uztveres, vērtību un ilūziju pamatus. Mākslu, kas izvērtē ideoloģijas – kā nacionālismu, tā pozitīvisma un individuālisma naratīvus. Kas pieprasa ekonomisku un sociālu taisnīgumu. Vai mēs varam atļauties neradīt radikālu mākslu? Cik daudziem failiem vēl jānāk gaismā, lai mēs attaptos, ka, dzīvojot akūti ļaunā realitātē, abstraktums un apolitiskums kļūst par līdzdalību?

Titulfoto autors: Pēteris Vīksna

*Agnese Krivade ir dzejniece un teksta, kustības un somatikas māksliniece.

1 Gloria Anzaldua, “Speaking In Tongues: A Letter To 3rd World Women Writers” (1981)

2 CNN vairākus mēnešus veiktā izmeklēšanā tika atklāts tiešsaistes tīkls, kurā lietotāji dalījās ar bezsamaņā esošu sieviešu izvarošanas video un apmainījās ar padomiem par to, kā sazāļot savas partneres. Pēc CNN publikācijas 26.martā šī tīkla Telegram grupas tika slēgtas, tomēr pornogrāfijas platforma “Motherless”, kurā šie video tika augšupielādēti, turpina darboties.

3 Skat., piem., “Man patīk pozitīvas meitenes”. Ekskluzīva intervija ar latvieti Epstīna lamatās https://www.delfi.lv/life/56010800/notikumi/120106722/lacitis-uz-spilvena-delfi-intervija-ar-latvieti-epstina-lamatas?purchase-source=3rd

4 Skat., piem., Starptautiskā Valūtas fonda vadošā ekonomista 2016. gada rakstu “Neoliberalism: Oversold?” https://www.imf.org/external/pubs/ft/fandd/2016/06/ostry.htm

5 Eurostat, GINI koeficients, mūs 2025.gadā apsteidza vienīgi Lietuva un Bulgārija https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tessi190/default/table?lang=en

6 LKA Kultūras un mākslu institūta pētnieču Lienes Ozoliņas un Iveta Ķešānes pētījums par valdošajiem emociju naratīviem postpadomju neoliberālismā (Ķešāne, I. and Ozoliņa, L. (2024) Neoliberal feeling rules and political subjectivities in post-Soviet Latvia: narratives of emigrants and those who remain, Emotions and Society, 6(2): 206–224) https://bristoluniversitypressdigital.com/view/journals/emsoc/6/2/article-p206.xml

7 Latvijas statistikas portāls, “Mājsaimniecību ienākumi turpina augt, bet palielinās arī ienākumu nevienlīdzība” (29.12.2025.) https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/monetara-nabadziba-nevienlidziba-un-sociala-atstumtiba/preses-23?utm_source=chatgpt.com

8 Saskaņā ar ESAO un Eiropas Komisijas “Latvijas veselības profilu” (2023) https://www.oecd.org/content/dam/oecd/lv/publications/reports/2023/12/latvia-country-health-profile-2023_3ef73ce1/20fcda00-lv.pdf

9 Karen Barad, “Meeting the Universe Halfway: Quantum Physics and the Entanglement of Matter and Meaning” (2007)

10 Anne Carson, “Gender of Sound” (2025)

11 Piemēram, eseju krājumā “Going Public” (2010)

12 “What is Radical?” (2021) https://direct.mit.edu/artm/article/10/3/8/109489/What-is-Radical