Dita Jonīte

Nu jau kādu laiku šķiet, ka mums mākslas pasaulē pietrūkst īsto vārdu, ar kuriem skaidri apzīmēt to, ko radām un baudām. Žanru, stilu un virzienu robežas ik uz soļa pārplūst un saplūst. Un lai gan man kā aprakstniecei (un vēl vairāk hronistei) tas dažkārt sagādā galvassāpes, piedzīvošanas prieku tas nemazina.

Tā arī šā gada Valmieras Vasaras teātra festivālā par vienu no manām favorītizrādēm kļuva “Upe”. Kopā ar jaunajiem Liepājas teātra aktieriem, talkā nākot arī horeogrāfei Alisei Putniņai un mūziķim Rihardam Lībietim, horeogrāfes un režisores Kristīnes Brīniņas veidotā izrāde nav ne tīrs teātris, ne tīra deja. Drīzāk abi kopā un arī ar īpašvietas teātri un dokumentālo teātri cieši saistīts notikums pilsētvidē. Ar dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces iesaisti oriģinālā “Upe” veidota Liepājā, apkopojot Liepājas iedzīvotāju stāstus un etīžu virknē tos iedzīvinot dažādās pilsētas vietās. Šajā ziņā iestudējumam dotais apakšžanrs “dokumentāla izrāde-pastaiga” ir vairāk nekā precīzs. Turklāt Valmierā dokumentāla tā ir pat trīskārtīgi, jo izrādē piedzīvojam gan dokumentālus stāstus, gan pašu pilsētu, gan arī to, kā izrāde, pārnesta no Liepājas, pielāgojusies Valmierai. “Upe” par visiem 100 procentiem iederējās Valmieras Vasaras festivāla pamatkonceptā – iet ārā no teātra ēkām un piedzīvot teātri pilsētā. Vēl vairāk – liepājnieku stāsti pastaigu izrādes krellītē noslīpēti un izstrādāti tik gludi, ka reizē caur savu konkrētību (jeb dokumentalitāti) ieguvuši arī vispārinājumu, kas ik stāstā ļauj ieraudzīt gan sevi, gan savus līdzcilvēkus. Turklāt jaunie aktieri bez liekas maskošanās un kariķēšanas precīzi spoguļo gan mazus bērnus un pusaudžus, gan vecus cilvēkus, paralēli gan izpildot stāstnieka funkciju, gan tikpat zibenīgi atkal iemiesojoties sava stāsta prototipā. Un mani kā skatītāju arī silda tas, cik ļoti, ļoti viņi mīl savus varoņus. Arī tādā ziņā izrādi iespējams piedzīvot fiziski – empātiski iejūtoties ik varonī un ar savu ķermeni sajūtot otra iekšējos pārdzīvojumus un dvēseles drāmas.

Visvairāk sirdī un prātā laikam iespiedusies Madaras Kalnas burtiski izdejotā Dainīte. Lai gan Dainīti var pieņemt par visnotaļ pozitīvu personu, konkrētais dzīvesstāsts ir visai skaudrs. Gan šo priecīgo dvēseli, gan sievietes piedzīvoto vardarbību aktrise horeogrāfes vadībā ietērpusi arī kustību valodā: starp stāstījuma fragmentiem, skatītājiem lēni sekojot uz nākamo pieturpunktu, Madara iet palēkdamies, te pēkšņs solis pa labi, te pa kreisi un atpakaļ. Pārņem sajūta, ka acu priekšā materializējusies Dainītes gaišā dvēsele. Pretstatā izmisuma pilna cīņa ķermenim ir epizode, kurā aktrise attēlo fizisko cīniņu ar vīru, kurš to plēš aiz matiem. Interesanti ir tas, ka šo stāstu atceros tieši ar savu ķermeni. Atminos Madaras Kalnas izteiksmīgi un pašapzinīgi uz krūtīm sakrustotās rokas un padusēs iespraustās plaukstas, dzīvo sejas izteiksmi, atskatoties uz jebkuru dzīves epizodi, un brīnumu pilnās acis par to, ka viņas dzīve kādu tiešām varētu interesēt.

Līdzīgi kā šo Dainīti domās gribas samīļot arī citus jauno aktieru portretētos varoņus un apkampt visu Liepājas teātra jauno iesaukumu. Novēlu viņiem saglabāt šo silto, uzticības pilno ansambļa izjūtu un teātrim nepazaudēt draudzību ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu. Kā redzam ne tikai no šī darba, horeogrāfs dažkārt spēj radīt brīnumus.

Savā ziņā brīnumaina festivālā bija arī Lienes Gravas veidotā dejas izrāde “Pus audzis” – ļoti priecīgs, atsperīgs, garšīgs un humora pilns iestudējums. Ja piesienamies terminoloģijas jautājumiem, te gan nebija šaubu par to, ka tā ir dejas izrāde. Taču šķēpus droši vien lauzīs Deja balvas žūrija, kurai vajadzēs saprast, vai to likt mūsdienu deju vai laikmetīgās dejas kategorijā. Bet varbūt atkal izdosies no diskusijas iziet sausām kājām, novirzot to uz kategoriju “Izrāde bērniem un jauniešiem”? Un tāda tā tiešām ir – nesenā pagātnē pat neatminos, kad vēl savas pusaugu meitas pēc teātra pasākuma būtu sastapusi tik priecīgas, apmierinātas, uzlādētas un starojošas. Liene Grava pandēmijas kontekstā izvēlējusies īsto formātu, kā satikties ar pusaudžiem – piedāvājot jautru gabalu par komiskiem brīžiem vienaudžu savstarpējā komunikācijā, pasmaidot par klusajām vēlmēm un slepenajiem sapņiem. Dejotāji Elīna Gediņa, Egija Abaroviča, Ģirts Bisenieks, Ivars Broničs un Aldis Liepiņš izvirpuļo, izvingro, izdejo, izmeņģē dažādas sadzīviskas situācijas, kurās iztēlotie pusaudži cits citu mīl, apceļ, apvainojas, atklāj jūtas, biedrojas un draudzējas. Dzīves telpas jeb realitātes uzburšanai noder daudzdzīvokļu mājas siena, uz kuras ar krāsu baloniņiem simbolos un vārdos pateikt to, kas sāp vai besī, pa īstam apspēlēts tiek basketbola grozs, apdzīvots dīvāniņš, un pa īstam arī notiek pucēšanās uz ballīti, kurā par partneriem kādā epizodē visi pieci dejotāji izvēlas kādu no skatītājiem. Īstuma sajūtas radīšana lielā mērā ir arī mākslinieces Lauras Dišleres un dramaturga Artūra Dīča nopelns. Stundu garā izrāde it tehniski precīzi sastrādāta (daudzajos akrobātikas elementos nemaz citādi nedrīkstētu būt!) un aktiermeistarībā niansēta (Egijas un Elīnas mīmika pilnīgi noteikti veido daļu no izteiksmīgās izrādes kopējās horeogrāfijas!). Secīgi savirknētās ainas ar dinamiski izspēlētajiem attiecību stāstiem ir kā košu klipu kolāža, kurā uz stundu pazust jautrā kompānijā.

Ja nu par kaut ko žēl, tad par to, ka skatītājos bija maz pusaudžu jeb tiešās mērķauditorijas. Vai festivāla ietvaros tas būtu bijis saistīts ar to, ka no 12 gadu vecuma bija nepieciešams vakcinācijas, pārslimošanas vai testēšanas sertifikāts? Katrā ziņā gribu novēlēt šim iestudējumam turpināt ceļu pie saviem potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr par “Upi” esam droši – to var meklēt Liepājas teātra tuvākajā repertuārā.

Titulattēls: skats no izrādes “Upe” Valmieras Vasaras teātra festivālā. Foto: Lita Millere.