Anna Pierhuroviča

Es atļaušos apgalvot, ka 2021. gadu daudzi vēlas aizmirst. Tas bija patiesi nepatīkams.

Gada sākumā deju studiju vadītāji, horeogrāfi un treneri gan iemainīja deju botas pret slidām un slēpēm, lai saglabātu iesaistīšanos no dejotāju puses, gan burtiski stāvēja uz galvas Zoom nodarbībās, lai tikai noturētu kontaktu ar saviem dejotājiem. Tas nav noslēpums, ka lielāko daļu deju studiju finansē dejotāju vecāki. Ir tikai loģiski, ka daudzi izvēlējās aiziet un neturpināt dalību deju studijās, jo nodarbību nebija. Arī man riebās vadīt deju nodarbības attālināti, jo no savas guļamistabas radīt horeogrāfiju nav jautri.

Daži dejas profesionāļi neklusēja par valstī esošo haosu – Annika Andersone un Līga Vološčuka vietnē Facebook publicēja video ar pārdomām par notiekošo un dejas nozares neaizsargātību. Tas rezultējās attālinātā sarunā ar dejas nozares pārstāvjiem un Kultūras ministru. Protams, tā arī netika paskaidrots, kā tieši dejotāji atšķiras no sportistiem, jo epidemioloģiskie ierobežojumi abām kategorijām nebija vienlīdzīgi. Vilšanās, bet bez pārsteigumiem.

Februārī vēl joprojām tika diskutēts par to, ko darīt ar Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos plānoto mūsdienu deju lielkoncertu, parādījās cerība, ka varētu notikt vairāki mazi koncerti, varbūt lielformāta koncertvideo, bet es gribu uzsvērt – starp februāri un maiju ir ļoti maz laika. Modelēšanas koncerts bija noticis 2019. gadā – kāda iespēja, ka paredzētajās vecuma grupās joprojām ir tie paši dejotāji? Man kā vienai no bloku virsvadītājām rokas jau sen bija nolaidušās un cerība praktiski nomirusi. Februārī es nespēju iedomāties, ka kaut ko daudzmaz jēdzīgu būtu iespējams realizēt līdz vasarai. Bet reālākais no variantiem – videokoncerta filmēšana dažādās Latvijas pilsētās. Tālu no sākotnējās ieceres un vīzijas.

Aprīļa mēnesī notika vairāki nepatīkami notikumi. Saskaņā ar atjaunotajiem epidemioloģiskās drošības noteikumiem t.s. “drošajās” pašvaldībās drīkstēja vadīt deju nodarbības ārtelpās ar ierobežojumu līdz 10 dalībniekiem. Sensacionāli! Realitātē tas izskatījās apmēram šādi (pēc personīgās pieredzes): deju nodarbība tiek vadīta skolas sporta laukumā ar bezvadu tumbu, pēc brīža atnāk blakusmāju iedzīvotāji un draud, ka izsauks pašvaldības policiju, jo mūzika traucē mieru. Konstanta pielāgošanās, demotivācija, gremdēšana, ierobežošana, nemaz nerunājot par to, ka katra pašvaldība šos 10 cilvēku noteikumus interpretēja pavisam atšķirīgi. Vairāki deju studiju vadītāji nemaz nepiedzīvoja āra nodarbības, jo vietējā pašvaldība to bija aizliegusi, neskatoties uz savu “drošuma” statusu. Bet ķirsītis uz deju kūkas bija tiešsaistes sanāksme ar Dziesmu un Deju svētku vadītāju Agru Bērziņu, kurā dāma centās pārliecināt studiju vadītājus un horeogrāfus, ka “mums ir jāpierāda, ka bērnu un jauniešu pulcēšanās nav risks epidemioloģiskajai drošībai”, kā arī aptuveni 100 cilvēku auditorijai izteica šādu pērli: “Uga Dumpis jau nav zinātnieks.” Laikam vajag kaut ko vairāk par Valsts izglītības un satura centra departamenta direktora pozīciju, lai spētu saprast, ka ārsts infektologs un profesors saprot daudz vairāk par epidemioloģisko drošību.

Gaidot “Dejas balvu 2021”, LDIC izmantoja attālināto rīku iespējas un organizēja tiešsaistes diskusijas ar dažādu deju žanru pārstāvjiem. Mūsdienu dejas diskusijā piedalījās Edmunds Veizāns, Liene Bēniņa, Andžejs Začiņajevs un Edīte Ābeltiņa, kuri sprieda par dažādiem aktuāliem jautājumiem un par nozares statusu Latvijā.

Maija mēnesis atnāca un pagāja ar tikpat maz skaidrības kā pirms tam – joprojām pastāvošais haoss dejas nozarē neļāva virzīt mūsdienu deju lielkoncerta attīstību tālāk par hipotētiskiem plāniem un realizācijas veidiem. Februārī bija tikpat “liela” skaidrība, ka valstī nevienam īsti neinteresē faktiskā situācija, lai gan Deju svētki ir taču valsts vērtība. Es kļūdos?

Tā deju kūka, ko pieminēju iepriekš, kļuva aizvien labāka. Jūnija sākumā kārtējā tiešsaistes sanāksmē Agra Bērziņa pamatīgi saniknoja vairākus diskusijas dalībniekus, vienā teikumā pasakot, ka tradīcijai jāturpinās, bet, ja jums kaut kas nepatīk – nepiedalieties. Forši!

Aptuveni trīs nedēļu laikā prātam grūti aptveramā ātrumā tika organizēta Deju svētku video filmēšana, kas notika praktiski visu jūlija mēnesi vismaz 19 pilsētās, lai novērstu dejotāju pulcēšanos, miksēšanos savā starpā utt. Jāpiemin svarīgs notikums – Agnetas Lāces un Dženetes Dumpes rīkotais diskusiju cikls par hiphopa kultūras izcelsmi un tās cieņpilnu pārstāvēšanu, kurā es būtu gribējusi redzēt vairāk mūsdienu deju studiju vadītāju un treneru, bet apzinos, ka gatavošanās Deju svētku video jau bija par daudz. Jūlijā pirmizrādi piedzīvoja YAAM (iepriekš – Spotlight Dance Studio) dejas izrāde “Sirds”, bet augustā tika rādīta Līgas Vološčukas dejas izrāde “Veries”. Radās sajūta, ka deja tomēr iztur izaicinājumus un skarbs laikmets nav šķērslis mākslas radīšanai. Persistence.

Tad pienāca oktobris – haha! 11. oktobrī atkal tika izsludināta ārkārtas situācija, kas nozīmēja ierobežojumus, karantīnas un atgriešanos pie saviem “radošajiem” risinājumiem. Šajā brīdī daudzi kolektīvi izsludināja pauzi uz nenoteiktu laiku, jo finansiālais un emocionālais slogs bija par lielu. Turpinot jūlijā iesākto iniciatīvu, oktobrī notika diskusiju cikls Madaras Antas vadībā par house deju. Oktobra beigās LTV pirmizrādi piedzīvoja mūsdienu deju lielkoncerta “Augstāk par zemi” videomateriāls. Zinot sākotnējo ieceri, tas bija labākais, ko radošā komanda spēja paveikt esošajos apstākļos. Atceros savas asaras, kad skatījos galavariantu: no prieka, no spēku izsīkuma, no tā, cik daudz darba un laika ieguldīts, bet galvenokārt – no tā, cik lielu prieku redzēju dejotāju sejās. Svarīgi neaizmirst, ka šie priekšnesumi filmēti bez skatītājiem, bez skatuves gaismām un deju grīdas. Dejotāji ļoti daudz upurēja, lai šo kopdarbu paveiktu, un par to es esmu ļoti pateicīga viņiem, viņu vecākiem, kolektīvu vadītājiem un visiem, kas neaizgāja un nenovērsās, lai šis koncertvideo notiktu. Bet es arī nenosodu tos, kuri izvēlējās neturpināt ceļu uz mūsdienu deju lielkoncertu.

Lai gan vasaras mēneši bija motivējoši un cerīgi, gada noslēgums, protams, atnesa jaunu mājsēdi, jaunus ierobežojumus, jaunus zoomus un attālinātas nodarbības. Vēl viens šķērslis mūsdienu deju kolektīviem, studijām, māksliniekiem, horeogrāfiem, dejotājiem ar cerību, ka kaut kad šī sērga norims, kā arī ar skaidru apziņu, ka nebūs turpinājuma kā iepriekš, bet būs jauni dejotāji, jaunas idejas, jaunas pieejas, jauni darbības virzieni.