Eva Krūmiņa, kuru dejas vide agrāk pazina arī kā Evu Vancāni, Latvijas laikmetīgajā dejā darbojas jau vairāk nekā desmit gadus. Viņa ir harismātiska un niansēta skatuves māksliniece, kuras klātbūtne spēj noturēt skatītāja uzmanību arī ieturētā skatuves valodā. Dejas mākslinieces radošajā biogrāfijā sastopami gan solodarbi, gan sadarbības projekti, tomēr cauri tiem visiem vijas vēlme savienot personisku pieredzi ar plašākiem jautājumiem par uztveri, atmiņu un cilvēka attiecībām ar savu pagātni.

Evas Krūmiņas soloizrāde “Virgīnija” žanriski tiek pieteikta kā atmiņu horeogrāfija. Tā ir personiska izrāde, kas tapusi starp ģimenes arhīva materiāliem, mutvārdu stāstiem un centieniem atšķetināt vecmāmiņas dzīvi. Nezināmais kļūst par darba galveno dramaturģisko materiālu, savukārt kustība – par veidu, kā pietuvoties pagātnei, cenšoties rekonstruēt ne tikai saglabājušās liecības, bet arī to, kas pastāv vien nojautu, iztēles un pieņēmumu līmenī. Izrādes uzmanības centrā ir sieviete, kuras klātbūtne dzimtas stāstā saglabājusies fragmentāri un kuru ģimene, šķiet, ilgstoši centusies paslēpt zem klusēšanas plīvura.

Jau 2012. gadā Latvijas Jaunā teātra institūta projektā “Jaunie nāk!” tapušajā solodarbā “Visi citi” māksliniece veidoja ģimenes diapozitīvu vakaru, kur autobiogrāfija saplūda ar fikciju. Uz skatuves projicētie attēli varēja būt gan viņas radinieki, gan pilnīgi sveši cilvēki, savukārt stāstījums nepārtraukti mainīja šo attēlu nozīmes. Darbs spēlējās ar autobiogrāfijas un fikcijas robežu, radot neziņu par to, kas patiesībā ir dokumentāls un kas izdomāts. Jau darbā “Visi citi” izrādes finālā parādījās stāsts par vecmāmiņu.¹ Toreiz tas bija viens no daudziem autobiogrāfiskiem pavedieniem, savukārt “Virgīnijā” tas izaug par visa darba centrālo asi.

Tikmēr vēlāk tapušajā “Drosmes projektā” Krūmiņu interesēja attiecības starp skatītāju un izpildītāju. Darbs pētīja, kā rodas nozīme un kā mainās vienas un tās pašas darbības uztvere dažādos apstākļos, uzdodot jautājumu: kurš nosaka izrādes vērtību – mākslinieks, skatītājs vai sabiedrības priekšstati par to, kas ir “labs”?²

Šajā kontekstā “Virgīnija” nav pēkšņa autobiogrāfiska atkāpe, bet gan loģisks turpinājums ilgstošiem mākslinieciskiem meklējumiem. Ja “Visi citi” dekonstruēja ģimenes arhīvu un atmiņas ticamību, tad “Virgīnija” sper soli tālāk. Šoreiz vairs nav pat arhīva. Palikušas vien drupas, klusēšana un neatbildami jautājumi. Savukārt interese par uztveres nestabilitāti, kas bija klātesoša “Drosmes projektā”, šeit iegūst pavisam citu virzienu. Ja toreiz tika pētīts līgums starp skatītāju un izpildītāju, tad “Virgīnijā” uzmanības centrā nonāk neredzams, sāpīgs līgums starp dzīvajiem un mirušajiem – starp tiem, kuri vēl atceras vai nevēlas atcerēties, un tiem, kuru klātbūtni iespējams atgūt vien iztēlē.

Vārds “Virgīnija” kļūst par rētu, kurai neviens nevēlas pieskarties, taču tās atsegšana izraisa jautājumu izvirdumu gan autorē, gan skatītājos. Eva Krūmiņa necenšas rekonstruēt pagātni dokumentāli. Gluži pretēji, viņa pieņem nezināmo kā izrādes galveno pavedienu un no dokumentālu liecību fragmentiem veido sirreālu pasauli, kurā realitāte saglabājas vien kā atblāzma – priekšmetus sedzošos audumos, ierakstītās balsīs, lietu klātbūtnē un pašas autores ķermenī.

Jau agrīnajos darbos mākslinieci interesējusi sirreālu asociāciju veidošana no ikdienišķiem priekšmetiem un situācijām. Arī šeit sadzīviskā vide pakāpeniski transformējas sapņa un atmiņas teritorijā. Šajā ziņā darbs atgādina Deivida Linča kino pasauli, kur pazīstamas telpas pēkšņi kļūst svešas un biedējošas.

Izrādes ievadā ar tekstu, horeogrāfes kustību un gaismu mākslinieka Niklāva Šūpola precīzi veidoto gaismas rāmējumu tiek uzburts ģimenes mājas plānojums. Skatītājs uzzina, kur dzīvo māksliniece pati ar ģimeni, kur mitinās vecāki, cik šaura ir vannasistaba, kam paredzēts priekšnams un kā ikdienā tiek lietotas pārējās mājas telpas. Ikdienišķās detaļas padara iztēles ainas teju satveramas. Ar šo sadzīvisko vidi ir viegli identificēties, un tā ļauj izrādei iegūt konkrētu, gandrīz dokumentālu pamatu. Taču ar vienu teikumu, kurā tiek pieminēta reiz mājā dzīvojusī Virgīnija, ikdienišķā realitāte sašķīst. Scenogrāfes Martas Madaras Grantiņas veidotajā telpā lietas iegūst simbolisku nozīmi un paliek atvērtas interpretācijām. Pakāpeniski virzoties fantāzijas un atmiņas teritorijā, Evas iemiesotā Virgīnija kļūst par ēnu, kas krīt pār tagadni. Māja kļūst par izrādes centrālo metaforu – ne tikai kā dzīvesvieta, bet arī kā atmiņas struktūra, kurā dažas telpas ir pieejamas, kamēr citas paliek mērķtiecīgi neskartas un pat bīstamas. Caur ēkas trauslumu atklājas arī paša stāsta ievainojamība.

Nelielā mājā kopā sadzīvo trīs paaudzes; mātes, sievas un meitas lomas pieprasa konkrētu funkcionalitāti un rūpes par citiem. Savukārt Virgīnija šķiet pārstāvam kaut ko, kas pārkāpj šo sociālo lomu robežas. Pakāpeniski rodas sajūta, ka Virgīnija nav tikai vecmāmiņa. Viņa kļūst arī par pašas autores ilgu projekciju. Šķiet, ka mēģinājums izzināt vecmāmiņu kļūst arī par mēģinājumu izzināt un atgūt sevi ārpus noteiktajām lomām. Izrādes gaitā sāk likties, ka autore, meklējot pavedienus pagātnē, cenšas saprast, kādu vietu viņas pašas identitātē ieņem šis noklusētais tēls. Varbūt tieši tāpēc Virgīnija izrādē nekļūst skaidrāka. Jo vairāk autore tai tuvojas, jo vairāk tā pārvēršas par brīvības, nepieradinātības un nepakļāvības simbolu, ko vienlaikus caurvij zaudējuma un traģisma ēna. Tajā nolasu arī ilgas pēc zaudēta tuvuma, pēc cilvēka, ar kuru justies vienotai un kurā saskatīt pašai savu atspulgu.

Īpaša nozīme izrādē ir Toma Lazdovska veidotajai skaņu ainavai. Mikrofoni tiek piestiprināti dažādiem priekšmetiem – rotaļu lācītim, gumijas zābakiem, galdiņam un citiem objektiem, kas šķiet izcelti no bēniņu aizmirstības. Rezultātā rodas kinematogrāfisks skanējums ar vieglu poltergeista efektu. Priekšmeti iegūst balsi un it kā sāk savstarpēji sarunāties, skaniski deformējot telpu un radot sajūtu, ka pagātne joprojām mājo starp lietām.

Tomēr izrādes struktūra ne vienmēr pilnībā atbalsta tās tematisko potenciālu. Plūstošā dramaturģija, ko Eva Krūmiņa veidojusi kopradē ar dramaturģi Lindu Krūmiņu, rada vienmērīgu, gandrīz hipnotisku ritējumu, kas vietām kļūst pārāk viendabīgs. Pietrūkst izteiktāku kontrapunktu, kas ļautu spilgtāk iezīmēties atsevišķām epizodēm. Tāpēc daļa notikumu saplūst vienotā emocionālā straumē, mazinot to dramaturģisko iedarbību.

Evas Krūmiņas emocionālā iesaiste izrādē ir spēcīga, īpaši brīdī, kad skatītājs sastopas ar jautājumu birumu, kas kļūst teju nesadzirdams pieaugošajā skaņu plūsmā. Var saklausīt tādus jautājumus kā: “Vai es biju viņai līdzīga?”, “Kāpēc tas vīrietis aizdedzināja māju?”, “Ja viņa vēl būtu dzīva, vai mēs dejotu kopā?” Tie ir sāpīgi un personiski jautājumi, kas ļauj nojaust gan vecmāmiņas dzīves traģismu, gan zaudējuma klātbūtni autores dzīvē. Taču daļa no tiem paliek cieši saistīti ar mākslinieces individuālo pieredzi. Tā kā izrāde tikai fragmentāri atklāj vecmāmiņas dzīvi un viņas attiecības ar ģimeni, skatītājam brīžiem pietrūkst pieturas punktu, kuriem emocionāli pieslēgties. Rezultātā daļa no izrādes noslēguma radītās emocionālās spriedzes paliek vairāk nojaušama nekā līdz galam izdzīvojama. Tomēr iespējams, ka tieši šis iztrūkums ir darba būtība.

Man izrāde “Virgīnija” ir par neiespējamību piekļūt pagātnei un par cilvēka vēlmi šajos tukšumos atrast sevi. Tā līdzinās atmiņu drupām, no kurām vairs nav iespējams uzcelt māju tās sākotnējā veidolā. Paliek vien ilgas saprast, kas ir bijis pirms mums, un vilšanās, apzinoties, ka daļa stāsta būs zaudēta uz visiem laikiem. Evas Krūmiņas darbs nepiedāvā atrisinājumu šai neziņai. Tas ļauj skatītājam uzturēties tieši šajā stāvoklī – starp vēlmi zināt un neizbēgamo nezināšanu.

1 Treile, Maija. Par “Jaunie nāk!” trešo sēriju. Dance.lv Žurnāls, 2012. gada 21. augusts. Pieejams: https://dance.lv/par-jaunie-nak-treso-seriju/.

2 Laikmetīgās dejas dzīvais arhīvs. Līgums starp dejotāju, skatuvi un skatītāju. Kā tapa laikmetīgās dejas izrāde “Drosmes projekts”. LSM.lv, 2022. gada 19. aprīlis. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/ligums-starp-dejotaju-skatuvi-un-skatitaju-ka-tapa-laikmetigas-dejas-izrade-drosmes-projekts.a452977/.

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja. Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, un Liepājas Universitātes rakstniecības maģistrantūru, kā arī studējusi jauno mediju mākslas programmā.