Maija Treile

Projekts „Jaunie nāk!” nācis klajā ar jau trešo (diemžēl pagaidām arī noslēdzošo) sēriju. Šoreiz Dirty Deal Teatro savus īsformāta horeogrāfiskos darbus rādīja Krišjānis Sants, Eva Vancāne un Katrīna Albuže. Visi trīs darbi saspēlējas arī kā kopums, teju vienota, citam citu papildinoša kompozīcija, kurā horeogrāfi dažādos (taču tipoloģiski saistītos) avotos – no meklējumiem tautas pagātnē, līdz ģimenes vēsturei un attiecībām tagadnē – atraduši materiālu, kas tiek apdzīvots un attīstīts gan caur kustību, gan citiem performatīvās mākslas elementiem.

Krišjāņa Santa darbā „Ornaments” visa sākums ir tumsa, kurā uzšvirkst sērkociņš, tad atkal un atkal… Kamēr dejotājs mēro ceļu pāri zālei, acis pamazām aprod ar tumsu un sāk redzēt ne tikai gaismas uzzibsnījumus, bet arī telpas un kustību aprises mirkļos, kad uguntiņa nav uzliesmojusi; ausis sadzird sērkociņa švīkstoņu, dejotāja elpu, soļus, kāda telefona vibrozvanu skatītāju rindās. Krišjānis Sants turpina spēlēties ar uguns stihiju – gan telpas priekšplānā aizdedzot nelielu „vulkāniņu” (vai varbūt pavardu, kas jāsargā), gan izrādes finālam ļaujot izplēnēt klusumā un tumsā, sekojot līdzi pa aukliņu kāpjošai uguns liesmai. Krišjānis spēlējas ar ambivalentām parādībām un norisēm – tumsa dara redzīgu, klusums dzirdīgu, uguns ir vienlaikus postošā un dzīvībai nepieciešamā. Nogājis uguns šķīlēja ceļu, horeogrāfs un dejotājs ar ogli uz dejas grīdas zīmē krusteniskus zobenus, kas pēcāk tiks aizstāti ar rakstītām jostām – vienu pabeigtu, otru vēl aušanas procesā pamestu. (Pirms izrādes skatītājiem tiek izdalīts paša horeogrāfa apraksts par darba tapšanu, idejām, kas viņu nodarbinājušas, tostarp aprakstā var uzzināt, ka nepabeigtā josta ir paša Krišjāņa, kamēr pabeigtā – viņa skolotājas celota.). Zobenu krusts kā cīņas/agresijas ekvivalents ir pirmais, kas dzimst uzreiz pēc pasaules radīšanas caur uguni, tikai pēc tam to nomaina jostas – kā rakstu, šifrētu zīmju kopums, kas jau iezīmē refleksiju par stihijām, kas pastāvējušas pašas par sevi, pirms refleksijas. Krusts norises telpas centrā kalpo, lai dejotājs fiziski ekspresīvi, taču emocionāli neitrāli veidotu krustu ar saviem soļiem. Ne velti viena no ornamenta iezīmēm ir tieši ritms – vai tas būtu raksta elementu atkārtojumā, krāsu maiņā vai kustības, tumsas un gaismas, klusuma un trokšņa mijiedarbē. Izrāde pamatos būvēta uz arhetipiem, cenšoties tos izrādes norises laikā un telpā konvertēt caur dejotāja ķermeni – caur ogles iekrāsotu melnu plaukstu, caur elpu kā dzīvību, kas piepilda citādi kluso telpu. Tos var saukt par sakņu meklējumiem, sevis atrašanu laikā un telpā, kas, radusies no mītiskas pagātnes ar daudzpakāpju uzslāņojumu, tomēr pamatā vēl glabā senā, sākotnējā ornamenta atblāzmu.

Evas Vancānes darbs „Visi citi” veidots kā diapozitīvu vakars. Uz balta palaga pati Eva projicē dažādus attēlus, kas vienlīdz ticami varētu būt viņas ģimenes piederīgo portreti vai pilnīgi svešinieki. Horeogrāfe balss ierakstā komentē bildēs redzamo. Ja sākotnēji bilde ar komentāru vēl kaut cik saskan, tad, mainoties attēliem, jau redzētajiem kadriem atkārtojoties ar pavisam citu komentāru, sākotnēji trauslā ilūzija par darba dokumentalitāti un autobiogrāfismu zūd. Taču vienlaikus palielinās arī intriga – kas ir šie cilvēki no 1980. gadiem? Kad horeogrāfe atklāj patiesus savas un savu radinieku dzīves faktus? Atsevišķās epizodēs Eva ķermeniski, ar kustību saspēlējas ar diapozitīva attēlu, saspēlējas ar kādu „radinieka” figūru vai ataino kādu agrīnās seksuālās audzināšanas situāciju bērnudārza tualetē. Darba finālā – stāstā par mirušo vecmāmiņu – Eva nāk ar savu balsi bez ieraksta atsvešinājuma, ar kustību, kas vairs neslēpjas un nesaplūst ar projekciju, iespējams, šis arī ir vispersoniskākais, intīmākais no stāstiem. Būtībā visi stāsti ir patiesi – katra no miniatūrām ietver vai nu padomju perioda norietam vai dažādiem vecuma posmiem raksturīgas detaļas, kas padara tos gana ticamus, taču vienlaikus tie ir arī mūsdienu folklora, kas dažādās variācijās atkārtojas arī „visu citu” ģimenes leģendās. Tādēļ izvēlētās skaņas un attēla saspēles ir visai trāpīgas. Ja par „visiem citiem” izdevies pastāstīt veiksmīgi, tad ne līdz galam horeogrāfei izdevies tikt galā pašai ar sevi. Tieši jau minētā pāreja uz intīmāko, dabisko balss skanējumu, kustību, tēmas pārsvēršanos vairāk no sadzīves komēdijas uz metafizisku sajūtu pusi liek domāt, ka māksliniece vēlējusies panākt emocionāli dziļāku efektu, kas tomēr līdz galam neīstenojas, apraujas. Taču, nevis atstāj to nepabeigtību, atvērtību, kas ļauj skatītājam pašam to turpināt ar savu domu ķēdīti, bet pēkšņi uzliek treknu punktu.

„Jaunie nāk! 3” vakars noslēdzas ar darbu „KURP ES”, kurā Katrīna Albuže pievērsusies tēmai, kas vismaz stereotipiskā (bet, nenoliedzami, arī dzīves novērojumos balstītā) skatījumā ieņem vienu no pirmajām vietām sieviešu lielo vājību sarakstā, proti, kurpēm. Jau darba pieteikums vēsta, ka kurpes patīkot gan Katrīnai, gan viņas mammai un tikšot izmantotas, lai stāstītu par abu attiecībām. No kādas lielveikalu ķēdes plastmasas maisa izvilktie kurpju pāri, kas tiek izlikti rindiņā skatītāju priekšā, gan neatgādina statusa un sievišķīgā spēka simbolus kā, piemēram, nu jau gan mazliet piemirstos eksemplārus „Seksa un lielpilsētas” galvenās varones plauktos. Te viss kā pienākas, lai būtu daudzveidība – no spilgti zaļām augstpapēdenēm līdz gumijas puszābakiem, skolas gadu mīļākajiem apaviem, nesen kā Turcijā iegādātām kurpēm, kas savu īsto pirmizrādi (ne izrādes, bet to, kas dzīvē) vēl tikai gaida. Gan kurpju novalkātības pakāpe, gan fasoni liecina par atšķirīgiem periodiem, kad tās varētu būt iegādātas un valkātas.

Katrīna jau darba sākumā izveido ciešu kontaktu ar publiku – izrāde veidota dialoga formā, mijiedarbē starp publiku un horeogrāfi. Dažas detaļas negribas atklāt, lai neatņemtu pārsteiguma momentu tiem, kas uz „Jaunie nāk!” vēl plāno doties. Izrādes pamatstruktūru veido tas, ka Katrīna pēc publikas izvēles pielaiko kādas no izstādītajām kurpēm, atkārto tajās pamatos vienādu kustību kombināciju un izstāsta katru kurpju stāstu, kas lielākā vai mazākā mērā saistīts ar viņas mammu un abu savstarpējām attiecībām. Attiecībās ir brīva gan horeogrāfe, gan skatītāji, taču pirmizrādē to nenoliedzami ietekmēja arī tas, ka liela daļa zālē sēdošo ir dejas profesionāļi vai jomai pietuvinātas personas, radi, draugi, paziņas. Vienlaikus savstarpējā komunikācija brīžiem balansē uz robežas, kur pasākums var aiziet zināmā pašplūsmā, ja horeogrāfei nebūtu pašai sev nospraustu izrādes kontrolpunktu, tomēr struktūru pamatos izdodas noturēt.

Sācies ar kolektīvu klausīšanos un skatīšanos tumsā, „Jaunie nāk!” vakars noslēdzas ar šampanieša dzeršanu no „kristāla” kurpītes, ko skatītāji padod no rokas rokā. Lai arī katrā darbā ir gan personīgais, gan individuālais, tomēr vakara izskaņā kā dominējošā paliek sajūta par kolektīvu pieredzi, vai tā tiktu meklēta pirmelementa pamatīgumā, vai sadzīviskās norisēs un privātās attiecībās.