Anna Tata*

“Bet, ja neatrodat inteliģentu kompanjonu, gudru un izglītotu personu, kas dodas vienā virzienā ar Jums, tad ejiet savu ceļu vienatnē, kā karalis, kas atsakās no iekarotas karalistes, vai kā liels zilonis dziļi mežā.” (Buda)

Joprojām daudzus nodarbina jautājums – kas ir deja, bet tikpat aktuāls, ja ne vēl mistiskāks, kļūst jautājums – kas ir horeogrāfs. Plaši izplatīts uzskats ir, ka horeogrāfs veido kustību partitūru un zīmējumu telpā, kustības precīzi pakļaujot skaniskajai telpai jeb mūzikai. Tomēr jāatzīst, ka horeogrāfa profesija jau sen ir kas vairāk un iepriekš nosauktās lietas ir tik kā krāsu palete gleznotāja rokās. Aprobežot horeogrāfu ar krāsu paletes prasmēm ir tas pats, kas uzskatīt, ka galvenais lasītprasmē ir savienot burtus zilbēs un veidot teikumus. Kaut gan visiem zināms, ka lasītprieks rodas, nevis savienojot burtus zilbēs, bet gan iepazīstot domas un idejas, kas izteiktas tajos. Sarežģītība un problemātika rodas, mēģinot izvērtēt horeogrāfa sniegumu. Katrs, iespējams, ir sastapies ar jautājumu – kāda ir tava mīļākā grāmata? Kamēr izlasīto grāmatu skaits sniedzas līdz 10, vēl ir viegli, bet, kļūstot par cītīgu lasītāju, domāt kategorijās “patīk/nepatīk” ne vien ir bezjēdzīgi, bet arī visnotaļ muļķīgi. Mākslinieki nav nekādi studenti vai tehniķi, kuru darbu var izvērtēt ar kritēriju palīdzību, un tas vienlīdz attiecas uz visām mākslas formām.

Par īpašu meistarību uzskatu veidot horeogrāfijas, kurās skatoties skatītājs aizmirstas –  iespējams, viņš neredz precīzi skaitītus dejas soļus, pagriezienus vai līdz ausīm uzzīmētus smaidus, bet gan tiek pakļauts horeogrāfa veidotajai pasaulei. Iztēle ir neaizstājama mākslas sastāvdaļa, kas neļauj mākslai kļūt par skumju ilustrāciju bez pārsteiguma momenta. Brīžiem līdz ar to robeža starp horeogrāfu un horeogrāfu kā režisoru izplūst, kļūst neredzama. Tomēr teikt, ka deja ir kā dzeja, manuprāt, ir riskants pieņēmums. Dejas salīdzināšana ar verbālu mākslas formu liek arī tajā meklēt tekstus. Balss un teksti dejā ienāk arvien biežāk un netrenētai skatītāja acij liek maldīties, gribot atzīt, ka šī vairs nav deja. Deja ir kustība, tātad kustība var būt deja. Neredzamas balss kustības telpā, redzama elpošanas kustība ķermenī, smaržu viļņi deguna nāsīs – tā visa ir deja. Deja, kuras horeogrāfs ne vienmēr ir cilvēks. Laikam jau visgrūtāk ir uztvert to, kas mūsos ir vienmēr,  – kustību. Pat mirstot kustība neapstājas, līķis sadalās, transformējas bezgalīgā kustības ciklā. Cilvēks kļūst mūžīgs.

Lai pastāvētu harmonija, jābūt dažādībai. Nedrīkst uzspiest viena veida mākslas stilu vai formu, mākslai jābūt dažādai. Pat ja māksliniekam liekas, ka viņa pārstāvētā māksla glābs pasauli no iznīcības, jāizprot, ka tas noteikti nav vienīgais glābšanas riņķis uz kuģa. Skatītāja rokās, drīzāk jau galvās, ir izvēle par to, ko viņš vēlās baudīt, bet mākslinieku uzdevums ir veicināt, lai izvēles klāsts ir pēc iespējas daudzveidīgāks, dažādas sajūtas un domas rosinošs.

* Anna Tata ir persona, kas ceļo laikā un ir bezgalīga. Tā brīvi izsaka savas domas, nemīl uzskaitīt savus profesionālos sasniegumus. Anna uzskata, ka māksla un dzīve ir vienotas, jāmeklē tik saites, kas tās savieno.

Attēlā: Šveicē dzīvojošā origami mākslinieka Saifo Mabonas (Sipho Mabona) radītais zilonis dabiskā izmērā, salocīts no vienas 15 x 15 m lielas papīra lapas. Foto no www.amusingplanet.com