Ilze Zīriņa

Ar VKKF, Madonas Kultūras nama un Krāslavas kultrūras nama atbalstu ZI temp.dance varēja dalīties ar savu jaunāko izrādi Kad viņi ir citi? ne vien Rīgā, bet arī Madonā un Krāslavā.

2012. gada 28. janvārī Madonas kultūras namā

Madonā izrādi organizēja Madonas Kultūras nams. Par izrādes norisi Madonā rūpējās Ināra Cakule. Viņas vadībā Madonā izveidojies stiprs interesentu loks, kas rūpējas par kustības kvalitāti. ZI temp.dance sniedza divas meistarklases interesentiem: dejotāji Laura Grase, Rūta Vilcāne un Ivars Broničs dalīti vadīja vienu no tām Ināras Cakules vadītajam deju kolektīvam, iekļaujot hip hop un breakdance elementus laikmetīgās dejas nodarbībā. Bet Ilze Zīriņa vadīja dejas improvizācijas nodarbību jebkuram interesentam, kas vērsta tehnikas virzienā. Jāatzīst, interesenti bija tie paši – dejotāji. Skatītāji ir gatavi skatīties un pieņemt laikmetīgo deju, bet ne piedalīties. Skatītāju (tie bija aptuveni 40) reakcija – piesardzīga un dominējošais vērtējumums „bija interesanti”.

Dejot Madonas kultūras namā ir lieliski. Tas ir tehniski labi aprīkots, tehniskais personāls – atsaucīgs un uz sadarbību vērsts. Mārtiņa Feldmaņa izstrādātais gaismas dizains un tehniskais nodrošinājums ļāva izrādi pilnvērtīgi sniegt skatītājam. Kārlis Kumsars nodrošināja video projekcijas translāciju, lai skatītāji redzētu, kas notiek uz augstās skatuves grīdas izrādes laikā.

2012. gada 29. janvārī Krāslavas kultūras namā

Turpinot sadarbību ar Indras Mūzikas un Mākslas skolu un personīgi Lidiju Trušeli, kas ir dejas nodaļas vadītāja Indras Mūzikas un Mākslas skolā un vada dejas dzīvi arī Krāslavā, ZI temp. dance viesojās arī Krāslavā, vadoties pēc ticības – labāk mazāk, bet kvalitatīvāk. Arī Krāslavā skatītāju skaits – ap 40. Galvenokārt Indras mūzikas un mākslas skolas skolēni un Krāslavas deju kolektīvu aktīvisti. Lai gan tehniskais aprīkojums kultūras namā nabadzīgs, izrāde Krāslavā sniedza vislielāko gandarījumu un arī nozīmīguma ziņā bija vissvarīgākā. Jaunieši nejuta, kā atveras „ jocīgajai dejas formai” – ķiķināja izrādes laikā un ar interesi piedalījās diskusijā pēc izrādes, uzdodot jautājumus ZI temp.dance dejotājiem. Viņiem interesē, kāpēc Ivars no breakdance atteicies laikmetīgās dejas dēļ, ko nozīmēja viena vai otra epizode, vai ir grūti to visu izdejot, kur var apgūt laikmetīgo deju profesionāli. Šie jautājumi liecina, ka jaunieši reģionos ir pietiekoši atvērti, viņus tikai vajag biežāk uzrunāt. Ilzes Zīriņas kārtējā tikšanās ar Lidiju Trušeli radīja jaunas idejas par to, kā atbalstīt mākslas skolas reģionos radošajā procesā. Arī Krāslavā ZI temp.dance dejotāji tikās ar vietējiem dejotājiem kopīgā dejas nodarbībā.

Secinājums. Izbraukumi uz reģioniem piedāvājot laikmetīgās dejas piemērus, ir liels atbalsts cilvēkiem, kas tur ikdienā strādā un reizēm cīnās pret nenovīdību, slinkumu un neticību. Nepieciešams atvēlēt laiku un spēkus arī kopīgām nodarbībām un sarunām ar vietējiem interesentiem. Arī jaunajiem dejotājiem tā ir vērtīga pieredze, kas ļauj pilnveidot viņu profesionalitāti un palikt atvērtiem daloties savā pieredzē ar vienaudžiem citās pilsētās vai ciematos. Tāpat kā akadēmijas līmenī dejotājiem ir jautājums: „Ko es darīšu pēc tam?”, tāpat Mākslas un Mūzikas skolu dejas nodaļas skolniekiem ir jautājums: „Kur to visu no skolas, lai lieku?” Katram ir svarīgi dot izvēles iespēju – un Latvijas Kultūras koledža vai Latvijas Kultūras akadēmija nav nekāds neaizsniedzamais sapnis. Ja jaunieši tiekas ar sev līdzīgiem, kas izdarījuši izvēli par labu kultūrai un mākslai – tad viņiem tiek dots spēcīgāks atbalsts arī mākslas pusē, ne tikai sūrās ikdienas, kas esot tā īstā realitāte. Arī dzīve kultūras un mākslas pasaulē ir reāla, ziniet? Un paldies tiem, kas ar ticību to atbalsta. Neticēt ir vieglāk par vieglu.

Paldies VKKF, Krāslavas kulturas namam, Madonas kultūras namam un personīgi Inārai Caukulei un Lidijai Trušelei!

Galerija

[oqeygallery id=17]