1. Home
  2. /
  3. Balets, Recenzijas
  4. /
  5. Visskumjākais stāsts… par kurtizāni Kapuleti namā. Par “Romeo un Džuljeta” LNOB

Visskumjākais stāsts… par kurtizāni Kapuleti namā. Par “Romeo un Džuljeta” LNOB

Ar šo recenziju turpinām Sanktpēterburgas baleta kritiķes, A. Vaganovas Krievu baleta akadēmijas pasniedzējas Larisas Abizovas rakstu sēriju. Pirmā daļa – šeit.

Larisa Abizova

“Romeo un Džuljetas” baleta mūzika saīsināta teju divkārt, pats balets sarucis līdz divām stundām un divām daļām. Diez vai Sergejs Prokofjevs, kas pret paša radītiem darbiem izturējās tik jūtīgi, tam piekristu. Jautājums pat nav par cieņu un autora tiesību aizstāvību, bet par komponista koncepciju un muzikālo dramaturģiju, uz kuras pamata savukārt jābūvējas horeogrāfiskajai dramaturģijai.

Ar informāciju par iestudējuma autoriem tikt skaidrībā nav viegli. Teātra mājaslapas sadaļā “Komanda” par horeogrāfu nosaukts Leo Mujics, par koncepcijas autori – Valentīna Turku. Tepat sadaļā “Par izrādi” lasām: “Horvātu horeogrāfe Valentīna Turku savā iestudējumā…” (https://www.opera.lv/ru/postanovka/romeo-i-dzhuletta/ Skatīts 20.11.2018). Uz lapiņas, nopirktas izrādes laikā, par horeogrāfiem tiek minēti abi mākslinieki.

Izrādes scenogrāfs Marko Japeļs radījis lakonisku un izteiksmīgu noformējumu: kolonnas, kas tiek pārvietotas pāri skatuvei, lai tā paliek maksimāli atvērta dejai, skaidri ilustrē visas mizanscēnas.

Tagad par libretu. Mājaslapā redzams: “Tapis pēc ģeniālās Viljama Šekspīra traģēdijas motīviem”, bet kas ir šo “motīvu” autori – netiek minēts. Toties divu eiro vērtā lapiņā ir vesela informācijas krātuve: par libretistiem nosaukti Adrians Piotrovskis, Sergejs Prokofjevs, Sergejs Radlovs un Leonīds Lavrovskis. Taču par šī kvarteta daiļrades rezultātu kļuva tāla 1940. gada Ļeņingradas Kirovas teātra izrāde. Kāds viņiem sakars ar Mujica un Turku iestudējumu, kas Šekspīra traģēdiju interpretē krasi atšķirīgi?

Šekspīra darbā viens no traģēdijas iemesliem ir divu kareivīgu klanu, Monteki un Kapuleti, uzticība gadsimtiem ilgām tradīcijām – par tām gūstam priekšstatu no atmosfēras apraksta Džuljetas (Jūlija Brauere) mājās. Balles aina ir ārkārtīgi svarīga, jo tieši tur notiek varoņu iepazīšanās.

Kapuleti (Ringolds Žigis) pret svinībām izturas ļoti nopietni:

“Mums šovakar būs mājās viesības,

Turp draugus aicinu, lai ierodas,

Kas mīļi man…”

Kapuleti namā viss pakārtots pieklājībai, ne velti saimnieks nosoda brāļadēla Tibalta (Raimonds Martinovs) nodomu padzīt Romeo (Aleksandrs Osadčijs), kas slepus iekļuvis ballē.

“Jel valdies, mīļais dēls, liec viņu mierā,

Viņš uzvedas kā daždien dižciltīgs,” dusmojas Kapuleti, lai gan Romeo ir no naidīgā klana.

Prokofjeva iespaidīgās mūzikas pavadībā Lavrovskis savulaik rādīja vēsturiski sadzīviskas un majestātiskas dejas. Ar horeogrāfiju tika uzgleznots gan laikmets, gan varenās un dižciltīgās Kapuleti ģimenes portrets. Mujica un Turku ļoti saīsinātajā balles ainā kordebalets, kas iemieso Kapuleti ģimenes draugus un radus, braši danco kaut ko “mūsdienīgu”. Partneri pamet dejotājas augšup gaisā, viņas izpilda špagatus, demonstrē lokanību. Šāda vienmuļa, atvieglināta darbība ir pielīdzināma situācijai, ja kāds izdomātu “modernizēt” Leonardo Da Vinči, ietērpjot Džokondu modīgā topiņā. Laikmeta gara nav.

Tumši sarkanās masas fonā izceļas gaiši tērptās Tibalta un Romeo figūras. Džuljeta ierodas ballē koši sarkanā kleitiņā, bet, pirmkārt, šāda krāsa īsti nepiestāv nevainīgai meitenei, otrkārt, tērpusies vienādi ar savas ģimenes locekļiem, viņa nešķiet savādāka, spējīga izrauties no ģimenes likumu važām.

Balles ainā dominē Tibalta draudzene, viņa programmiņā nosaukta par Kurtizāni (Alise Prudāne). Vai tiešām blakus draugiem un radiem vecais Kapuleti aicinātu arī viņu? Kurtizānei nav obligāti jābūt ar sliktām manierēm, taču šīs meitenes uzvedība izraisa Kapuleti kundzes sašutumu. Nav gan īsti skaidrs, kādēļ – horeogrāfiski abu dāmu partijas viena no otras neatšķiras. Tibalts velk meiču pa grīdu – tieši viņam būtu jādabū rājiens no tantes. Kurtizānes lomai ir tālākā attīstība: viņa pavadīs Tibaltu divkaujas ainā un apraudās viņa nāvi.

Pēc saīsinātās balles ainas pilnā apjomā uzvestā balkona aina šķiet pa ilgu.

Otrais cēliens sākas ar vispārēju līksmošanu. Kordebalets māj ar kājām augsti un plati, Kolumbīne (Annija Kopštāle) īsos svārciņos efektīgi griežas uz vēdera kā pakritusi daiļslidotāja. Paukošana ir vāja, bet iestudējuma autori, kas nav lauzījuši galvu par laikmeta gara atveidi, nomainīt zobenus uz pistolēm tomēr neuzdrošinās.

Duets guļamistabā ir pārliecinošs. Kustību plūdums un plastikas maigums norāda uz delikātām un trauslām attiecībām. Džuljetas pas de bourrée skan kā čuksti. Pēkšņais pametiens augšā – kā kliedziens.

Fināls ir veiksmīgs. Kulminācijas brīdī, kad Džuljeta iedzer indi, kolonnas brūk. Uz kolonnas guļ nejūtīgā varone, uz tās viņa tiek arī apglabāta. Džuljetas ķermenis uz kolonnas izskatās efektīgi un skaisti. Šis ir visīstākajā nozīmē baleta kadrs. To pašu var teikt par izrādes pēdējām minūtēm: mirstošie Romeo un Džuljeta sadodas rokās un aizmieg apskāvienos līdzīgi mīļākajiem pēc kopīgi pavadītas nakts. Tas, ka abu miegs ir mūžīgs, liek atcerēties Šekspīra rindas:

“Nav cita stāsta, skumjāka par šo —

Tas stāsts par Džuljetu un viņas Romeo.”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.