Visiem zināmais vēstījums. Par izrādi “Opinion Public”

10/05/2016

Linda Krūmiņa

Jāatdzīstas uzreiz – neesmu pārāk bieža Starptautiskā Baltijas Baleta festivāla viešņa, bet 19. aprīli man bija tas prieks un gods to apmeklēt. Zināju, ka stilistiski tas būs kaut kas citādāks nekā tas, ko redzu, piedzīvoju, saprotu un pārdomāju ikdienā. Tāpēc īsti objektīvu analīzi par tā vakarā izrādi nespēju sniegt, tā vietā varu dalīties ar pārdomām un iespaidiem, kādi veidojas no mana subjektīvā skatupunkta. Atzīmēšu dažus elementus, kas konkretizē šo skatupunktu – patīk laikmetīgā deja un teātris; patīk arī, ja kustas maz; saista arī, ja runā; iedvesmo, ja vēl ilgi par izrādi jāprāto; aizrauj, ja nav viennozīmīgi; nav iebildumu, ja visu līdz galam nesaprotu (un nemaz neticu, ka tas ir iespējams); ieinteresē ačgārni un neparedzami risinājumi; patīk un saista arī ļoti personisks vēstījums. 

Jau minētajā vakarā skatījos Beļģijas laikmetīgās dejas kompānijas “Opinion Public” izrādi ar tādu pašu nosaukumu – “Opinion Public”. Izrādes horeogrāfs Etjēns Bešārs (Etienne Béchard), kā arī pārējie četri kompānijas dalībnieki profesionālās prasmes pilnveidojuši  pasaulslavenajā Bežāra baletā Lozannā. Kompānijas mērķis ir radīt atšķirīgu horeogrāfisko stilu un savos darbos runāt par cilvēku savstarpējām attiecībām, aktuālajiem notikumiem un apkārtējo vidi, kurā dzīvojam. Kā vēsta festivāla mājaslapa: “Izrādes horeogrāfs atzīst, ka mūsdienās ir ļoti grūti saglabāt prāta brīvību, jo cilvēki nepārtraukti atrodas mediju un dažādu sabiedrības grupu ietekmē. Mediju konstruētā realitāte bieži vien tiek uztverta par patieso, tādēļ bieži vien neesam noteicēji pār savu rīcību.”

Šajā izrādē necentīšos analizēt dejotāju tehniskās prasmes, jo ikviens no viņiem nenoliedzami ir spilgts un prasmīgs dejotājs, apveltīts ar lielu izturību, lokanību un precizitāti kustību izpildījumā.  Un te varētu būt mans pirmais emocionālais un ļoti subjektīvais brīdis – pēc kāda laiciņa, vērojot skaistas, precīzas un perfekti izpildītas kustības, manas domas aizplūst prom, un jādomā par kaut ko citu, jo ilgi tās uzmanību nenotur. Domāju par vēstījumu, jēgu, stāstu, par intrigu, par pārsteigumu. Festivāla direktore Lita Beiris par izrādi sacījusi: “Manuprāt, ļoti intriģējoša izrāde. Profesionāli mākslinieki ar oriģinālu skatījumu uz notikumiem sabiedrībā, kuri ar minimāliem līdzekļiem skatītājiem pavēsta ļoti daudz. Noteikti iesaku noskatīties šo izrādi, kas liek aizdomāties! ” Sākums patiesi mani ieintriģēja. Trīs kaili vīrieši izmetas uz skatuves tā, it kā viņus kāds ar varu būtu tur izgrūdis. Seko tāda kā sevis apzināšanās telpā, un tad arī kopīga deja unisonā, kuras laikā kailums pie katra pagrieziena tiek eleganti apslēpts, apsedzot priekšu vai aizmuguri ar roku, un skatītājs galu galā ir “pasargāts” no absolūta kailuma.  Izrādē turpmāk notiekošais mani vairāk intriģēja no kustību kvalitātes, elastīgo, akrobātisko un visādi citādi fiziski spējīgo ķermeņu viedokļa. Savukārt vēstījums un tā pasniegšanas paņēmieni drīzāk bija tikpat didaktiski, kā izrādes anotācijā par medijiem teiktais.

Trīs vīrieši un viena sieviete. Sieviete kā absolūtā ļaunuma iemiesojums – viltīga, manipulatīva, viscaur ļauna bez iemesla, bez motivācijas, vienkārši ļauna. Savukārt vīrieši kā naivie “trešie, jaunākie dēli” tic visam, visu, ko dod, paņem, apēd un, protams, visam ļaujas. Kāpēc? Kāda ir motivācija? Iemesli?  Tā vienkārši ir. Melns ir melns, un balts ir balts bez dziļākas iekšējas motivācijas. Tādēļ varētu prātot par izrādes dramaturģisko dziļumu, kaut kādu cēloņu un sakarību saiti stāsta veidošanā.

Atgriežoties pie izrādes tēmas, kas runā par mediju ietekmi un sabiedrības prāta brīvību, gribētos domāt, ka tieši šis pasniegšanas veids reprezentē centrālo domu. Proti, ja medijos izskan viedoklis, ka kaut kas ir ļauns, tad bieži vien tas bez analīzes, pamatojuma, iedziļināšanās pārtop par absolūtu faktu, nevis viedokli vai vienu no iespējām. Varbūt tādēļ izrādē nav meklēti un atveidoti varoņi, bet gan ir tipāži, kuri kariķēti līdz pat absurdam, un viņu rīcības vadītas pēc priekšstatiem, standartiem un visiem zināmajiem modeļiem, bieži vien pat radot pārsteigumu par šo rīcību paredzamību.

Pēcgarša pēc izrādes bija mulsinoša. Likās, ka esmu kaut ko palaidusi garām. Vēstījums ir gana skaidrs un neapstrīdams – mūs visus iespaido mediju un vairākuma viedoklis, un bieži vien tam sekojam, to pat īsti neapzinoties. Tas ir skaidrs, bet tālāk? Prātoju un centos saprast, vai tad tas bija viss, kas man bija jāuztver? Bet tad iedomājos, ka tieši šāds mehānisms darbojas ar plašo informācijas daudzumu, ko saņemam. Pirmais solis – dzirdam, otrais – pieņemam. Analīze, kritika, apšaubīšana kaut kur izpaliek. Izrāde “Opinion Public” ļoti labi nodemonstrēja šo paņēmienu vai mehānismu, kā apstrādājam (drīzāk nepastrādājam, bet norijam) informāciju. Sākotnēji izrāde liekas tikpat didaktiska un vienpusīga kā visas ziņas un informācija, ko saņemam, bet tajā pašā laikā tā demonstrē, ka tieši tā mēs visu uztveram – melns vai balts, labs vai slikts, didaktisks vai ļoti atvērts.
Katra skatītāja paša ziņā atliek izlemt – palikt pie diviem informācijas uztveres soļiem, vai pa vidu tomēr ievietot vēl vienu.

Atgriežoties pie maniem subjektīvajiem rādītājiem un tā, kā šī izrāde tos kairināja. Vēstījums nebija personisks, bet gan ļoti vispārējs. Daudzi risinājumi bija paredzami, un šķita, ka viss notiekošais ir izlikts kā uz delnas. Tomēr prātošana, vai viss izliktais, paredzamais un šķietami banālais tāds arī ir, turpinājās ilgi. Tādēļ viens ļoti svarīgs punkts tika iekustināts, domāju, ka tieši tas arī bija izrādes panākums.

Publicitātes foto, http://www.ballet-festival.lv/

 

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.