Rīgas cirka festivāls “Re Rīga!” šogad pulcēja māksliniekus no 11 dažādām valstīm, un tā galvenais uzsvars bija viena no Eiropas cirka spilgtākajām balsīm – Beļģijas ziemeļu reģiona Flandrijas laikmetīgais cirks. Viens no festivāla centrālajiem notikumiem bija Beļģijas “Company Alud” izrāde “Virpulī”, kura pirmizrādi piedzīvoja 2025. gadā. Šogad festivāla sauklis ir “KOPĀ”, kā lasāms festivāla bukletos: “Cirks to ir zinājis vienmēr – neviens neuzmet kūleni viens pats. (..) Galu galā mēs visi esam šajā skaistajā, aizraujošajā un brīžiem pilnīgi absurdajā līdzsvara numurā (mana piebilde – dzīvē) KOPĀ.”

“Company Alud” izrādes apraksts vēsta, ka tās centrā ir vīrišķības tēma. Sarunā ar medijiem mākslinieki pirms uzstāšanās festivālā atklāja, ka pētījuši dažādus ar vīrišķību saistītus arhetipus un stereotipus dažādos laikmetos un mēģinājuši tos iedzīvināt izrādē, bet ar mērķi tos apšaubīt, pārfrāzēt un, iespējams, lauzt. Kompānija, kas izveidota 2023. gadā, sastāv no diviem profesionāliem cirka māksliniekiem – tie ir Daniels Fernandess Lopess no Spānijas un Serafims Rihters no Vācijas. Abi ir arī izrādes autori, taču ar dramaturģiju palīdzējusi dramaturģe Marī Pētersa. Kustību konsultanti – Tareks Rammo un Brendons Lagārts, gaismu mākslinieks – Lase Geudenss, izrādes noslēguma režisors – Niks Dero. “Virpulī” kalpo kā veiksmīgs multidisciplināra mākslas darba piemērs, jo apvieno cirka akrobātiku, fizisko teātri un laikmetīgo deju. Bet visam pāri ir teicami izveidota dramaturģija un ķermeņa valodas izpausmes, kas viegli nolasāmas mūsu kultūrtelpā.

Vēl jo vairāk – kā Rīgas cirks ziņoja festivāla atklāšanas preses konferencē, šī ir pirmā gaisa siksnu izrāde, kas atceļojusi uz Latviju. Es pat gribētu teikt – izrāde uz Latviju ir atlidojusi, jo mākslinieki internetā pieejamajā informācijā dalās ar sajūtu, ka siksnas dod iespēju ķermenim pacelties virs zemes un lidot. Un patiesi, izrādes laikā ne vienu vien reizi sajūtos tā, it kā savā acu priekšā piedzīvotu īstu lidojumu – gan fizisku, gan emocionālu. Cirka disciplīnu nepārzinātājiem – vienkāršs skaidrojums: no griestiem karājas divas siksnas, un akrobāti var ievietot savas ekstremitātes cilpveidīgos rokturos siksnu galos.

Izrādes sākumā uz skatuves parādās divi vīrieši, abi ģērbušies pavisam neitrāli, nepārspīlēti sportiski, bet abiem kājās vienādi sportiska tipa apavi ar oranžām svītrām, kas izrādes gaitā tiek pa vienam atmesti – gluži kā stereotipi, kas šodien joprojām ir tik dzīvi. Kā solīts, izrāde sākas ar abu vīriešu fizisku dueli – kurš noturēsies siksnās ilgāk, uzkāps augstāk, izskatīsies nesatricināmāks. Divi vīrieši rāda savus atlētiskos ķermeņus, kas siksnu varā ir iespringuši, lai viens otram pierādītu savu pārākumu. Vienam no viņiem līdzi ir arī amerikāņu futbola bumba, kas asociatīvi saslēdzas ar vīrišķīgajiem, sportiskajiem tēliem populārās Holivudas kino.

Lai gan uzskatu sevi par cilvēku, kas nedzīvo akli stereotipiskā dzimumu dalījuma pasaulē, šī izrāde manī sakustina kādu neapzinātu daļu, kas saistīta ar vīriešu savstarpējiem pieskārieniem. Tā kā esmu augusi Latvijas kultūrvidē, pieņemu, ka pieļaujamo pieskārienu stereotips ir dziļi iesakņojies mūsu kultūrā. Stereotipisko izrādes mirkļu atainojumi atspoguļo tik labi zināmo uzskatu mūsu sabiedrībā – īstiem vīriešiem patīk futbols, un īsti veči ir fiziski spēcīgi un emocionāli nesatricināmi. Tāpat arī kādu nerakstītu likumu – sportojot vai darot jebko fizisku, jāuzmanās nepieskarties citiem vīriešiem veidos, kas varētu būt nevīrišķīgi. Humors, strādājot ar tik iesakņotiem stereotipiem, ir atslēga, lai tie nešķistu pārāk banāli un neliktos kā “stereotipiski stereotipi” – lai nesanāktu, ka tie izrādē kultivē paši sevi.

Izrādes sākumā mākslinieku savstarpējie pieskārieni ir absolūti “klasiski” – uzsitiens pa plecu, uzsitiens pa vēdera presi, rokas spiediens satvērienā, lai apliecinātu savu fizisko spēku. Vēsi, ieturēti, ļoti ierasti. Sākotnēji gaisa siksna tiek izmantota sacensībai. Gluži tāpat kā futbolbumba.

Kad stereotipiskais rāmis uzburts, mākslinieki pievēršas vīriešu jūtu pasaulei caur emocionāliem gaisa siksnu numuriem, ko pavada melanholiska, riņķveidīga ģitāras mūzika. Šeit mākslinieku ķermeņi darbojas jutekliski, tiem piemīt spēcīgs plūdums. Šajā jūtīgajā telpā valda nepieciešamība pēc fiziska kontakta (turklāt citādi lielāko daļu triku nebūtu iespējams izpildīt), uzticēšanās, kas izpaužas akrobātiskos paņēmienos, kuri prasa ķermeņu partnerību, kopā būšana brīžos, kad rokām kaut uz mirkli vajadzīga neliela atpūta un viena mākslinieka ķermeņa svars tiek nodots otram, lai rokas nedaudz atbrīvotu no satvēriena. Šis viss lieliski sasaucas ar festivāla šīgada saukli. Uz skatuves redzama vīriešu būšana vienās kurpēs tiešā un pārnestā nozīmē. Mākslinieki ar siksnu izpilda solonumurus, numurus ar otra partnera palīdzību, kā arī duetus. Cirka arēna ir aizpildīta daļēji: puse ir skatītāju auditorija, bet otra puse – skatuves daļa, līdz ar to vairums kustību tiek izdarītas diezgan frontāli pret publiku, nodrošinot labu pārredzamību.

Palaikam starp emocionālajiem numuriem, kas norisinās siltā oranžā gaismā, pavīd abu tēlu vēlme būt pirmajam, parādīt savu fiziskā ķermeņa pārākumu, kā arī fiziski stumt prom partneri, lai kontrolētu droši heteroseksuālu distanci starp ķermeņiem, izpildot gaisa akrobātiku. Tas vienlaikus ar klasiskās mūzikas pavadījumu rada izrādes humoristiskos mirkļus, jo mūzika savā veidā paspilgtina stereotipu absurdumu, paceļot tos episkā pakāpē.

Izrādē ielikti arī mūsu kultūras šūpuļa – Senās Grieķijas – vīrišķības etaloni, ko mākslinieki attēlo ar savu ķermeņu palīdzību, izmantojot tik populāru rotaļu kā “statujas”, kurā dalībnieki viens otru ievieto kādās pozās. Šo spēles stereotipisko absurdumu pastiprina brīnišķīgas fiziskā teātra pārejas, kurās abi vīrieši asprātīgos veidos viens otru burtiski “izsit” vai “izšauj” no savām ķermenisko statuju saspringtajām spēka pozīcijām. To pavada zibensveidīga gaisma, parādot agresiju jeb dusmas kā stereotipiski sociāli pieņemamākās un publiskajā telpā atļautākās emocijas mūsu sabiedrībā. Par vīrieša emocionālo pasauli un ievainojamību caur mīta prizmu savā grāmatā “Saturna ēnā” raksta arī pasaulslavenais Junga psihoanalīzes teorētiķis un praktiķis Džeimss Holiss, ko, starp citu, interesenti var lasīt arī latviski, lai vairāk izzinātu šīs vīrišķības tēmas.

Ieskicējot vīrieša ķermenisko veidolu cauri gadsimtiem, caur saspringtiem un agresīviem alu cilvēku rēcieniem, grieķu skaistuma etaloniem un vīrišķo tēlu klasicisma laikmetā, kas stereotipiski vienīgais pieļauj kādas maigas, līganas un, tā teikt, “sievišķīgākas” kustības, varam novērot, kā vīrišķības stereotipi mūs pavadījuši no paaudzes paaudzē, cauri laikiem. Izrādei attīstoties, ārējās pasaules un jūtu pasaules nesavienojamībā vīrišķības slogs kļūst tik smags, ka salauž vīrieti tiešā un pārnestā nozīmē, reizēm viņu gandrīz pilnībā iznīcinot – kā mākslinieka Serafima Rihtera tēlu. Ir aizkustinoši vērot veidus, kādos Daniels Fernandess Lopess cenšas savu partneri fiziski dabūt uz kājām. Sākumā pierastos veidos – ar uzšāvienu pa plecu, pļaukām, uzsišanu pa saules pinumu –, vēlāk ar fizisku balstīšanu, ķermeņa iesiešanu siksnās un vilkšanu augšup, kas asociatīvi izskatās pēc pakārta līķa vai depresīva stāvokļa savā galējā izpausmē.

Pagaidām par šo tik bieži sastopamo stāvokli publiskajā telpā pārsvarā dzirdam tikai no mentālās veselības speciālistiem. Jo nav pieņemts runāt par vīriešu sāpēm, kuras ir tik smagas, ka viņiem sevi lēnām jānogalina alkohola vai citu substanču jūrā vai nedaudz “cienījamāk” – vienkārši jānostrādina sevi līdz nāvei. Prieks, ka vismaz pēdējā laikā par šo vīrišķības tēmu sāk runāt arī Latvijas skatuves mākslā – kā piemērus varu minēt “Dirty Deal Teatro” izrādi “Alfas” (rež. Valters Sīlis) un Edvarda Kurmiņa laikmetīgās dejas izrādi “(Vīri)šķība”, kas pēta vīrišķību kā ķermenisku performanci.

Kad neviens “uzšāviens” partnerim nenostrādā, Daniels Fernandess Lopess izmisis smagi apsēžas blakus pusbeigtajam tēlam un uzliek galvu uz viņa pleca. Tik vienkārši, bet tik emocionāli rezonējoši. Kad viņš ir atzinis savu sakāvi, pēc kāda brīža viņš jau atkal mēģina dabūt Serafima atsacījušos un padevušos ķermeni uz kājām, taču nekas nenostrādā, tāpēc Daniels atkal izmēģina ierasto uzšāvienu pa vēderu, kas komiski pēkšņi atmodina viņa partneri no depresīvi apātiskā sastinguma, liekot viņam “saņemties” un it kā rādot, ka šis pieskāriens ir, iespējams, saprotamāks par apskāvienu, kas tevi velk augšup.

Taču turpmākā abu mākslinieku skatuviski ķermeniskā esība it kā pēta ceļus, kā diviem vīriešiem pastāvēt līdzās, vienam otru neiznīcinot, vienam ar otru nesacenšoties. Veidus, kādos palīdzēt vienam otram lidot – ko fiziski mēs arī ieraugām siksnu numuros, kuros abi vīrieši viens otram palīdz lidot kopā, pielietojot savu ķermenisko spēku, lai iešūpotu partneri straujākā lidojuma izrāvienā. Viņi siksnu lidojumā viens otru paņem klēpī un apskauj. Šī izrādes daļa pēta pieskārienus, kas varētu kalpot kā alternatīvas stereotipiskiem, bet tik ierastiem uzšāvieniem pa dažādām ķermeņa daļām. Šie pieskārieni ir silti, draudzīgi un nesteidzīgi. Roka uz pleca, apskāviens, kas nesteidzas beigties, roka uz skausta, kas it kā testē, vai vīrieši šādi drīkst viens otram pieskarties. Pieskarties nesteidzīgi.

Un šeit es tās pamanu – stereotipiskās domas savā galvā. Vai tāds pieskāriens starp vīriešiem ir pieņemams? Vai viņus vieno romantiskas attiecības? Vai mākslinieki dzīvē ir romantiski partneri? Vai šī izrāde ir par homoseksuālu mīlestību? Paldies izrādes komandai, jo es uzzināju kaut ko jaunu par saviem un, visticamāk, savas kultūras atļautajiem pieskārieniem, par kuriem es citādi nebūtu aizdomājusies. Kaut mēs visi biežāk padomātu par šo ļoti bieži aizmirsto cilvēcisko vajadzību pēc pieskārieniem, kuru nepamanām. Nepamanām, ka cits citam izvairāmies pieskarties, vai nepadomājam par tiem, kuri ikdienā dzīvo bez pieskārieniem – absolūti nepieciešamas cilvēka pamatvajadzības.

“Vai ir normāli tev pieskarties šādi?” – tas bija abu draugu savstarpējs jautājums, izrādes izejas punkts, kā viņi pēc izrādes apgalvoja sarunā ar skatītājiem. Vīrišķība esot atradusi viņus caur eksperimentālām kustību partitūrām. Kurš pieskāriens ir par ilgu? Un kā mēs varam zināt, kurš varbūt ir pārāk īss? Abi mākslinieki caur savu kopā būšanu it kā uzdod šos neverbālos jautājumus, uz kuriem nav vienas atbildes. Izrādes finālā viņi abi kopā it kā iesēžas neredzamā soliņā un, oranžām gaismām rietot, veras tālumā, bet ne uz mums. Tur tālāk ir nākotne, un kāda tā būs izpratnē par vīrišķību un vīriešu kopā būšanu – tas atkarīgs no mūsu sabiedrības, no vīriešiem pašiem.

Titulfoto: Jostijn Ligtvoet

*Antra Leite-Straume ir Jelgavas Jaunā teātra mākslinieciskā vadītāja un režisore, Mītavas neatkarīgā teātra līdzdibinātāja.