Vīriešu nav. Nepublicēts fragments no recenzijas par izrādi “Meitenes neraud”

21/04/2015

2015. gada 22. un 23. aprīlī plkst. 20.00 Dizaina Fabrikā (D.Fab) notiks Līgas Libertes dejas teātra jaunākā darba “Meitenes neraud” papildizrādes, kuras gan jau ir izpārdotas. Tomēr organizatori sola, ka rudenī būs vēl. Pēc pirmizrādes 20. februārī DANCE.LV žurnālā bija lasāma Annas Pierhurovičas atsauksme par izrādi “Izrāde, kas prasa 16+ norādi”. Savukārt Inta Balode savu viedokli pauda portālā satori.lv “Nav nekādi joki! Sieviete ir bijusi aiz durvīm!”. Tomēr, kā jau žurnālistikā pienākas, pat elektroniskā formātā ir apjoms, kuru redaktori nevēlas pārsniegt. Tāpēc arī Intas Balodes recenzijas pēdējā daļa toreiz netika publicēta. Ironiski, ka sadaļas virsraksts ir “Vīriešu nav”. Piedāvājam uzzināt, kas sekoja pēc vārdiem ” Nav svarīgi, kurš ir tēvs. Svarīgi, lai dzīvība turpinās.”

Tā beidzas satori.lv publikācija. Turpinājums bija šāds:

Vīriešu nav

Līga nebūt nav strādājusi tikai ar sievietēm. Iepriekš abu dzimumu tēli tikuši interpretēti visai tradicionāli. Sievietes ir sievišķīgas un seksīgas, atklātos tērpos un lepojas ar savām kājām. Sievietes tēls ir šova dejai atbilstošs gan kostīmos, gan kustībās. To varētu droši likt kabarē programmās, tomēr tas Līgu neinteresē. Šīs skaistās un seksīgās sievietes tēls ir tikai fasāde, izejas punkts dialogam varbūt pašas pieredzes dēļ, varbūt kā atraktīva mārketinga stratēģija. Arī vīrieši ir atraktīvi, ar trenētiem augumiem, kailie torsi ļauj novērtēt glītas sešpakas. Arī dzimumu attiecības tikušas risinātas gana ierasti – mazliet saspēles, savstarpējas izrādīšanās, bet kopumā vairāk tāda kopīga materiāla izdejošana.

Izrāde “Meitenes neraud” ir pirmā Līgas izrāde, kurā vīriešu nav – ne reāli, ne kā tēli aiz priekškara. Viņi nav klātesoši ilgu objekti vai vainīgie. Sievietes izvēles, ķermeniskās un emocionālās izpausmes un mūžam verdošais nemiers nav sekas attiecībām ar vīriešiem, nav šovs vīriešu pasaulei. Te vīriešiem nav vietas, bet viņiem noskatīties izrādi noteikti vajag. Īpaši tādēļ, ka to var skatīt arī kā futūristisku modelējumu par pasauli pēc vīriešiem. Paradoksāli, bet arī izrādes tēli, par spīti sievišķīgiem tērpiem, ķermeņiem un kustībai, ko var uztvert kā seksīgu, ir drīzāk androgīni. Runā taču, ka “Y” hromosoma pamazām iet bojā. Varbūt arī nē, bet šādā jautājumā sievietes uztraukumam pilnīgi pietiek arī tikai ar baumām. Nav nekādi joki!

No otras puses, lomas un noteikumi jau sen ir bezdzimuma. Saeimā ir 18 sievietes (mazāk nekā iepriekšējā) ne jau tāpēc, ka vīrieši balso pret. Sievietes balso pret, jo ir labāk un mierīgāk, un vīriešiem var uzticēties. Tās sievietes jau dullas! Vīrieši mums klausa un arī zina, ka sievietes pārsvarā ir trakas, tāpēc – ka tik negadās īstos vīriešu amatos! Labāk lai tas, kas notiek aiz durvīm, tur arī paliek.

Izrādes finālā vispirms Elza Pūce gluži kā sarkanu cilpu no kakla notin nost savu sarkano bodiju un iegūst elpu. Viņa paliek miesas krāsas veļā un dejo intravertu brīvības deju, kura dzimst ķermenī, nevis top no kāju vēzieniem. Tad arī pārējās pa vienai pievienojas. Bez sarkanā ir vieglāk ieelpot. Visas kopā vienā līnijā ar skatu pret skatītājiem, agresīvie skatieni pazuduši, tā vietā nākusi ķermeniska drosme un atklātība, kuras pilnībai nevajag pilnīgu kailumu. Sievietes zina, kas ir aiz durvīm, nebaidās no tā, laiku pa laikam ieslēdzas un ļaujas. Pēc tam iznāk ārā un ir mīļas meitas, māsas, sievas un deputātes.

 

Foto: Aiga Rēdmane

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.