Dita Jonīte

Prieks mūsu baletā atkal redzēt laikmetīgu iestudējumu. Vēl lielāks prieks, ka “Vijs. Šausmu naktis” ir ukraiņu mākslinieku oriģināldarbs. Lai nedaudz notīrītu baltā opernama šķietami apolitisko seju, kas gribot vai negribot šmucējas līdz ar Čaikovska baletu aizvien regulāru izrādīšanu, kā arī ar Krievijas mākslinieku paaicināšanu operas “Jenūfa” pāriestudējumam, mums no ukraiņiem kaut kas bija jāpaņem vienkārši obligāti. Gandarījums, ka tas nav bijis vien formāls žests, bet arī gana kvalitatīvs mākslas notikums, kas organiski iegūlis nu arī mūsu repertuārā.

Par politiku nepieciešams paturpināt arī otrajā rindkopā, jo diemžēl jau gadu mums nākas dzīvot melns/balts pasaulē. Un arī paši pie tā esam līdzvainīgi. Nav tiesa, ka Krievijas karš notiek tikai Ukrainā (uz ko strikti norādīja, piemēram, Normunds Šnē), jo karš notiek arī mediju un kultūrtelpā. Pat ja Čaikovskim mēs vairs nespējam pajautāt “kam pieder Krima?” un pat ja Alla Sigalova un Gļebs Fiļštinskis “kaut kur nezin kur” ir asi nosodījuši Krievijas agresiju Ukrainā, Kremlis tīksmi vēro – re, kā: Latvija vareno krievu kultūru nekancelē un ar aktuālajiem krievu māksliniekiem turpina sadarboties! Tātad viss kārtībā, un “viss nav tik viennozīmīgi”?! Šo tirādi, iespējams, šeit neizvērstu, ja vien abās pirmizrādēs man blakus nebūtu trāpījušās krievvalodīgas daiļavas, kuras līdz ar visiem pirms izrādes sākuma (pēc balss aicinājuma izrādīt cieņu Ukrainas himnai) gan piecēlās, bet, izdzirdot Ukrainas himnas pirmos akordus, demonstratīvi un ar troksni atkrita savās sēdvietās. Otrajā pirmizrādē labi koptās un smaržojošās sievietes pat nenojauta, ka sēž vien pāris soļu attālumā no ukraiņu radošās komandas cilvēkiem (paklanīšanās vēl nebija sākusies, kad viņas jau aizskrēja uz garderobi). Sak, ko traucē dzīvot? – nejaucam mākslu un politiku, dodiet tik izklaides, mēs taču maksājam! Un mēs, savukārt, arī dodam izklaides – iemīļotā Čaikovska klasika aizvien rullē, turpinām sekot instagramīgajiem Allas Sigalovas postiem sociālajos tīklos, operas kase pildās, un skatītājs ir dievs.

Ir bažas, ka horeogrāfa Radu Poklitaru un komponista Aleksandra Rodina balets (pēc Mikolas Gogoļa stāsta motīviem) nebūs tāds kases gabals kā klasiskā baleta pasakas, taču attiecībā uz pašas baleta trupas ikdienu un nākotni visi jaunākie laikmetīgie baleti pierāda, ka mēs varam būt lieliski šajā žanrā. “Ņižinskis”, “Carmina Burana”, “Hamlets”, “(Ne)stāsti man pasakas” un par laimi aizvien repertuārā esošais “Pērs Gints” (2016) veido mūsu baleta laikmetīgo tēlu, ar kuru es varu un gribu lepoties līdzās skaistajai akadēmiskās dejas klasikai (un tāda ir, pat ja uz laiku iepauzējam ar vienu Čaikovski). Atliek vien saprast, kādus instrumentus lietot komunikācijā ar skatītāju (tādu, kas varbūt pat ne reizi nav bijis operas mājā), kā ieinteresēt nākt skatīties jauno, nebijušo un varbūt līdz galam nesaprotamo, kā aizsniegt tos dejas kopienas dalībniekus, kas ikdienā praktizē citus dejas žanrus gan profesionālajā, gan amatierlīmenī?

Uz šo pārdomu fona pat Gogoļa senā stāsta pārlikumu baletā iespējams ieraudzīt kā visai aktuālu jauno laiku spoguļojumu. Poklitaru un Rodina balets caur poētiski dejiskām metaforām ļauj ieraudzīt cilvēciskas kaislības un drāmas. Vienlaikus – apzinoties dimensiju ārpus laika un telpas, kuras priekšā cilvēks ir vien maza skudriņa. Asociācijas ar liktenīgo roku aizveda uz Kristapa Skultes un Arta Dzērves milzīgo roku Aika Karapetjana iestudētajā “Faustā”.

Arī “Vijā” videoprojekcijā (uz caurspīdīgā kuba plaknes skatuves centrā) vairākkārt parādās infernāla roka, Homu Brutu te ievelkot kubā (mājā? sapnī? kaislībā?), te diktējot kustību virzienu un tempu, te rādot virzienu, kurā doties prom. 

Māksliniece Olga Ņikitina piedāvājusi ideju dejas stāstu risināt ap puscaurspīdīgu kubu/telti un iekšpus tā. Kubs, kas tiek iedzīvināts ar oriģinālām videoprojekcijām, skatītāju iegremdē pārsteidzoši atpazīstamā virtuālajā pasaulē. Šīs izrādes telpas noskaņa ir līdzīga spēļu estētikai, kurā darbojas fantastiski tēli dīvainos (un pat šausminošos) apstākļos. Atšķirība vien tā, ka baleta notikumā skatītājs neko nevar mainīt. Taču, pateicoties Radu Poklitaru nevienkāršajai horeogrāfijai, šai spēlei sekot ir ārkārtīgi aizraujoši. Kustību valodai ir savs individuāls rokraksts, un horeogrāfiskā partitūra ir ļoti bagātīga. Līdz ar to man pat ir nedaudz vienalga, kas ar ko tur, uz skatuves, konfliktē, kāpēc notiek tā, kā notiek, un kā to visu saprast, jo šajā iestudējumā deja ir patstāvīga, pietiekami abstrakta valoda, kurai vienkārši var sekot un to baudīt. Pat salīdzinoši vienkāršā “garlaicīgās skolas aina” ar dejotājiem aiz kastēm jeb improvizētajiem skolas soliem ir spilgta un asprātīga horeogrāfijas epizode.

Roku un kāju neierasto pozu un kustību sekvences ik reizi ļauj izjust ķermenisku prieku ansambļa skatos, kuros kordebalets darbojas ar priecīgu enerģiju un vieglas ironijas devu. Līdzās tam mazāk pievilcīgas ir tīrās pantomīmas ainas, kas brīžiem ievelk liekā ilustratīvismā un viennozīmībā. Un, šķiet, ka mazāk enerģijas (kustību piepildījuma un horeogrāfiskās jēgas ziņā) ir otrajā daļā, kur tiek dzīts uz priekšu nosacītais sižets un parādās arī pārsteidzoši krāšņās maskas (to smalkumu gan var nojaust vien izrādes reklāmas video materiālos plašsaziņas līdzekļos), kā arī citi uzmanību piesaistoši elementi caur gaismojumu un videoprojekcijām. Turklāt otrajā pirmizrādē dejotājiem īsti neizdevās simtprocentīgi visas epizodes savienot vienā, harmoniskā “kreļļu virtenē”, un manīju pat kādas kustību paviršības. Bet Poklitaru horeogrāfiju veidojis kā stingras matemātiskās formulas – gan kontaktā, gan bez kontakta dejotājiem savā starpā jāmēģina būt kā savienotiem traukiem, viena kustība ierosina nākamo citā dejotājā, dejotāju augumiem jāreaģē uz kustību impulsiem videoprojekcijās, dažādas kustību frāzes ir oriģinālas un ļoti konkrētas, un novirzīšanās no horeogrāfa dotās formas ir uzreiz manāma. Atšķirībā no oriģināliestudējuma Kijivā, Rīgā izrādē muzicē dzīvais orķestris, kas nedaudz sarežģī tehniski nevainojamu izpildījumu un precīzu trāpījumu videoprojekciju iezīmētajās mizanscēnās.

Lai gan abu dejotāju sastāvu atveidojumā stāstu uztvēru kā drāmu starp vīrieti un divām sievietēm, no kurām viena ir ļoti kaislīgs cilvēks, ir arī vērojamas atšķirības. Homas Bruta varoni dejojot Pepeinam Luksam Geldermanam un Jaunkundzi – Ievai Rācenei, stāstam ir vairāk suģestijas, noslēpuma, tumšo spēku klātbūtnes. Savukārt Jūlijas Braueres Jaunkundze ir “vēsā jaunava”, slēpti valdonīga un racionāli nosvērta būtne, kas zemes cilvēku – Eidena Viljama Konefrija Brutu – vienkārši ievelk nežēlīgā rotaļā. Pat Bruta alkohola atraugas ir tik reālistiskas, ka šķiet – vai tik varonis te (izrādes pasaulē) nav iemaldījies pa murgiem. Salīdzinoši mazāk pamanāmas gan niecīgās horeogrāfijas, gan pelēkā kostīma dēļ (nekā īpaši neizdaloties no ansambļa zilpelēkuma) ir Iļanas Puhovas vai Justīnas Teličenas Vasiļisa – Homas uzticamā draudzene. Līdz ar to centrālais konflikts virpinās tieši ap Homu un Jaunkundzi, palaikam iesaistoties dažādiem ārējiem spēkiem. Abi pirmās pirmizrādes solisti šajā laikmetīgajā horeogrāfijā jutās kā zivis ūdenī – atraisīti, brīvi, viegli, kustībās konkrēti, iekšējā dramaturģijā precīzi. Ievu Rāceni jau labi pazīstam, bet Pepeinam Luksam Geldermanam šī ir debija pirmā plāna lomā, un lielais, lunkanais, viegli lidojošais un reizē stabilais augums ļauj sagaidīt vēl jaunus pārsteigumus. 

Ja nu ko neieteiktu darīt – pirms izrādes apmeklējuma nelasīt ne Gogoļa oriģinālo stāstu, ne libretu. Man personīgi labo iespaidu par dejas stāstu sabojāja teksti par to, kā Homa gribējis tikt vaļā no Jaunkundzes burvju spēka, bet “dusmās par pieredzēto pazemojumu, Homa kļūst varmācīgs”. Kāpēc jākļūst varmācīgam pret sievieti, pret kuru izjūti kaislību? Balets vismaz man neparāda, ka Jaunkundze vēlas nodarīt ko abstrakti ļaunu. Jā, var būt, ka mums reizēm ir bail no trakām lietām, nesaprotamām emocijām un dažkārt šķiet, ka mūs vada kādi lielāki spēki vai vēl trakāk – ka visa pasaule pret mums sazvērējusies… Taču, ieliekot to vārdos, nopietnība viegli var pārvērsties nevajadzīgā komikā. Tāpēc – skatītājam vajag uzticēties! Lai viņš pats veido savu stāstu un pieredzi. Un laikmetīgie baleti mūsu trupā lielākoties piedāvā brīnišķīgu pieredzi.

P. S. Atvērtais jautājums iestudējuma veidotājiem opernamā. Vai iestudējumu uzbūves gaitā kāds no radošās komandas pastaigā gar skatītāju vietām balkonu sānos? Baidos, ka arī šī baleta scenogrāfijas centrālo objektu (kur notiek būtiska daļa darbības) liela daļa skatītāju nemaz neredz. 

Titulfoto: Agnese Zeltiņa