Laura Kušķe

Sanāk skatītāji, apsēžas, pārkar kājas pār bedres malu, un mēģinājumu zāle nu pārtapusi par skatuvi-arēnu.

Arēnas ir savādas. Arēnas slēpj no tiem, kas apkārt, viņu varu, un liek tam, kas vidū, justies pavisam atkailinātam un viegli ievainojamam. 

Un ievaino arī. Un tā, ka vēl ilgi nevar saprast, kas noticis, kāpēc un vai vispār noticis.

Beigas būšot laimīgas vai vismaz ne nelaimīgas, taču tās no mums vēl paslēptas. Nākas vien ticēt.

Kad sākām strādāt ar “Bedri”, nezinājām ne tikai izrādes beigas, bet arī to, par kādu tēmu vispār dejosim. Man ir interesanti šad tad iedomāties, kā būtu, ja tas joprojām nebūtu pateikts. Gan jau tāpat būtu uzminējusi – man drīz vien radās aizdomas (vārds “bedre” bija pieejams dejotāju interpretācijai visu projekta laiku), bet centos visādi izvairīties no nojaušamā, ar tādu kā apmātību meklēdama citus skaidrojumus. Pēc diplomdarbu skates (projekta kustīgie dalībnieki tobrīd bija drīzumā absolvējoši dejas studenti) Sintija beidzot atklāja, ko tik ilgi bija turējusi noslēpumā, un es vairs nevarēju izlikties, ka nemanu depresijas tēmu spīdam cauri visām sarunām, uzdevumiem un mēģinājumiem. Jau pusgadu biju strādājusi ar Alises bipolārās depresijas izrādi (“Manu acu tulkojumu”, kas iesildīs Rīgas mākslas telpu “Bedres” pirmizrādēm), pirms tam vēl pusgadu – ar kompozīcijas darbu, kas ievadīja iepriekšminēto. Ja godīgi, mani šī tēma jau drusku kaitināja. Tomēr bija par vēlu izvairīties, turklāt Sintija sākotnēji piedāvāja sadarbību tikai pētnieciskajā posmā, varēju pašā izrādē nemaz nepiedalīties. Nepatika pret tēmu drīz pārgāja, turpināju un nu gaidu pirmizrādi.

“Bedre” būs izrāde ar libretu. Viss būs skaidrs, viss būs redzams, viss būs kā uz delnas un vēl uz papīra uzrakstīts. Vajadzēs tikai skatīties un pamanīt. Varēs jau pirms tam paskatīties, kas Facebook rakstīts, noskatīties ievadizrādi, piedalīties sarunā, sagatavoties, noskaņoties, lai vieglāk pamanīt.

Es nebiju un varbūt joprojām neesmu droša, ka par depresiju var vēstīt tik precīzi, lai gluži būtu vērts to darīt. Tomēr, klusējot un klausoties, kas kolēģiem sakāms, secināju, ka tik abstrakta māksla kā laikmetīgā deja varētu būt viens no labākajiem līdzekļiem, lai aicinātu būt vērīgiem pret līdzcilvēkiem un taisnīgiem pret sevi. Depresija katram slimniekam izpaužas atšķirīgi, to ir grūti notvert un nosaukt vārdā, kur nu vēl izārstēt. Maz var līdzēt citi, bet šķiet – jo uzmanīgāki būsim, jo lielākas izredzes kādam bedrē krītošajam atrast pamatu zem kājām.

Attēli no izrādes mēģinājumu procesa. Titulfoto: Laura Kušķe, pārējie foto: Billijs Locs