Sarunā par fizisko un emocionālo vardarbību dejas pedagoģijā piedalās pedagogi Rūta Pūce, Ruslans Ļevčenko-Gladins, Indra Ozoliņa, Zane Teikmane un Bērnu aizsardzības centra pārstāvis Ako Kārlis Cekulis. Sarunu moderēja “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore Laura Jasmane. Diskusijas pirmo daļu iespējams lasīt šeit.

Laura: Vai nav tā, ka deju asociē ar vardarbību? Varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šobrīd baletskolā mācīties vēlas mazāk bērnu nekā agrāk?

Ako: Pie mums uzticības tālrunī nonāk daudz sūdzību no vecākiem un bērniem par pedagogu nekompetenci. Gan sportā, gan dejās.

Zane: Bet kā vecāks var novērtēt pedagoga kompetenci?

Ako: Ir daudz pazīmju, kas vecākam signalizē, ka bērns izglītības iestādē cieš no emocionālas vai fiziskas vardarbības, – ja bērns neēd, ir raudulīgs, neguļ, ir satraucies, atsakās iet uz skolu. Vecāki par to ziņo.

Zane: Neēst balerīnām ir normāli.

Ako: Tā ir vardarbīgas kultūras normalizēšana.

Zane: Tā nav kultūra. Baletā citādi nevar.

Ruslans: Bet tad šie jautājumi attiecas arī uz citām nozarēm, ne tikai uz deju. Un tad tas, par ko runājam, drīzāk attiecas uz nodarbi, nevis pedagogu. Bokss un laikmetīgā deja, piemēram, ir divas dažādas pasaules.

Ako: Tās ir dažādas pasaules tāpēc, ka vienā vardarbību pieņem vairāk nekā otrā. Tāpēc, ka vienā pedagogam ir vairāk metožu nekā otrā.

Rūta: Tas ir jautājums par izglītību. Un dejas pedagogiem – kolēģi, piedodiet, tas attiecas arī uz mani pašu – lielākoties nav normālas izglītības. Daudzus pieņem darbā, jo viņi bijuši profesionāļi savā jomā. Man pašai ir bijusi interese, esmu izgājusi kursus, lasījusi daudz psiholoģijas grāmatu par bērnu attīstību, kad man pašai dzima bērni, mani šī tēma interesēja. Bet, domāju, lielākā daļa dejas pedagogu, mūsu kolēģu, ir ļoti vardarbīgi, jo viņi ir bijuši labi profesionāļi, taču ne pedagogi. Vēsture viņus ir padarījusi par pedagogiem – tādiem, kuri apsēžas un uzkliedz. Un, jā, katrā grupā jebkurā dejas žanrā kāds jaunietis noteikti izaugs par labu dejotāju, sasniegs laurus; jebkur būs kāds, kas to vardarbību spēj tolerēt, iekšēji apstrādāt, teiksim tā. Bet man ir jautājums – kas notiek ar pārējo grupu? Ne ar to vienu talantīgo? Mums kā pedagogiem ir sevi jāizglīto. Es šajā sarunā esmu bērnu pusē. Galvenokārt tāpēc, ka man pašai ir bērni. Un arī es savu bērnu esmu izņēmusi no deju kolektīva, jo pedagogs bija vardarbīgs. Astoņgadniekam bija iepriekšminētās pazīmes – bērns slikti gulēja, neēda, bija raudulīgs.

Ako: Šādas pieredzes bērnu ietekmē visu atlikušo mūžu. Jautājums ir – kāpēc mēs upurējam bērna dzīvi?

Zane: Mākslas vārdā. Bet pasaules baleta konkursos uzvar un par vadošajiem solistiem kļūst ķīniešu un krievu baleta skolas pārstāvji. Krievu skola ir vecā baleta skola.

Ako: Tad aiz tā “vecā” mēs slēpjam vardarbību? Bet kā šie profesionāļi komunicē ikdienā? Kas notiek, piemēram, ar šo cilvēku ģimenes dzīvi?

Atgriežoties pie dejas pedagogu izglītības jautājuma – gatavojoties šai sarunai, es vērsos pie sev pazīstamiem skolotājiem ar jautājumu, kā un vai viņi ir apmācīti tajā, kā audzēknim korekti pieskarties. Viena kolēģe man parādīja bodyart trenera mācību materiālu, kurā ir vairākas lapas par pieskārienu – definēti to veidi, zonas, kurām iespējams pieskarties, nošķīrums starp personisko un intīmo distanci utt. Savukārt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā, kā man stāstīja, šie jautājumi tiekot risināti prakses ietvaros – viņiem ir vairāk praktisku apmācību nekā teorētisku. Studenti savstarpēji iejūtas gan apmācāmā, gan pedagoga lomā utt. Jautājums ir – kā pedagogs var zināt, kā un kur drīkst pieskarties?

Zane: Tas, ka man bija jāparāda cilvēkam, lai viņš savāc iegurņa pamatnes muskulatūru, rezultātā tika padarīts par secinājumu, ka skolotāja esot bērnam bāzusi pirkstu dibenā. Bet kā es viņam citādi to varu parādīt?

Zane, es zinu, par kuru aizrādījuma veidu tu runā, un es zinu citu pedagogu, kurš/kura arī to praktizē vai praktizēja. Un es varu teikt – man toreiz, pusaudža gados, nenāca prātā šo žestu formulēt kā vardarbību, jo man nebija tāda vārdu krājuma, nodarītais, manuprāt, nesasniedza vardarbības robežas un man nebija un nav nekāda pamata domāt, ka šī pedagoga nodoms bija pret mani īstenot ko ļaunu. Bet es skaidri varu pateikt, ka tas bija nepatīkami un tas nemaz nevairoja manu spēju kļūdu izprast un izlabot. Tieši otrādi, manī vienmēr pamodās pusaudzīgs spīts, dusmas, vēlme šī pedagoga aizrādījumus vispār neņemt vērā. Laikam atsaucoties uz Rūtas iepriekšminēto, varētu teikt, ka es pret šo pedagogu pazaudēju cieņas izjūtu. Vai tiešām nav citas metodes, kā komunicēt tevis minēto aizrādījumu?

Rūta: Es pasniedzu arī ķermeņa nostādīšanu, kas ietver anatomijas apguvi. Jā, iegurņa pamatnes muskulatūra ir mums starp kājām, un tā ir intīma zona. Es to rādu ar skeleta, muskulatūras attēliem.

Zane: Es pieļauju, ka ideālā variantā ar katru bērnu varētu kā kino nozarē pirms katras ainas saskaņot, cik drīkst pietuvoties. Ar katru individuāli noslēgt līgumu. Tas, kas liksies normāli vienam, neliksies normāli citam. Tas mani kā pedagoģi nodrošinātu, ka pie manis neieradīsies vecāks un nepateiks, ka…

Bet šeit mēs atkal ejam galējībās – metodes nemainīt vai pārspīlēt, bērnam nepieskarties nemaz.

Rūta: Es pēdējos gados esmu sākusi vienmēr jautāt, vai drīkstu audzēknim pieskarties. Arī strādājot ar baletskolas lielajām klasēm. Esmu pamanījusi, ka tas grupā rada pilnīgi citu dinamiku. Un tas ir jautājums, kas aizņem pāris sekunžu.

Indra: Bet tautas dejās cilvēki dejo pāros, horeogrāfijā ir apskāvieni, ietīšanās un tamlīdzīgi. Un Ako sākumā teica, ka vardarbība var būt arī starp audzēkņiem, bērniem.

Es starp deju partneriem esmu redzējusi žestus uz robežas. Tādus, kuri liek “piesiet aci” un aizdomāties – vai šis pret otru bija līdz galam adekvāti? Tas tikai pierāda, ka vardarbības jautājums ir par savstarpējo kultūru visos līmeņos. Bet šo situāciju varētu pārvērst jautājumā, kurš ļauj pievērsties atbildībai no citas puses: vai gadījumos, kuros audzēkņi piedzīvo neērtas situācijas – gan ar pedagogu, gan ar savu vienaudzi –, viņi māk un viņiem ir iespējams komunicēt savas sajūtas? Vai deju nodarbībās tāda atmosfēra vispār ir iespējama?

Rūta: Man ir piemērs. Pirms pāris nedēļām es kā dejotāja piedalījos dejas profesionāļu meistarklasēs Islandē. Pasniedzēja no Berlīnes mums deva uzdevumu ar pieskārieniem, kas jāizpilda pāros, un pirms tā viņa izdarīja brīnišķīgu lietu – pateica, ka, ja kāds jūtas neērti, to var teikt savam partnerim un vingrinājumu nepildīt. Visi vingrinājumu pildīja, jo visi ir profesionāļi, visi gribēja piedalīties. Bet tikai fakts, ka tika pieminēta iespēja to nedarīt, ļāva man saprast savu ķermeni, padomāt: vai es vispār vēlos, lai man pieskaras? Kādas sajūtas tas manī rada? Tas, ka manam ķermenim cauri iziet šī divu sekunžu doma, man lika saprast, ka nākamreiz, kad es būšu, piemēram, bārā un kāds nepazīstams vīrietis uzliks roku man uz pleca, es to atpazīšu kā sev nevēlamu pieskārienu un kaut ko darīšu, nevis kautri pasmaidīšu un aiziešu. Es esmu sieviete, es savā ikdienā nevēlamus pieskārienus esmu izjutusi pietiekami regulāri. Tāpēc, manuprāt, šis brīdis nodarbībā, kad uz mirkli tiek pacelts jautājums par to, ko nozīmē personīgā telpa, mūsu ķermeņus sagatavo arī turpmākajai dzīvei. Un šajā gadījumā nav nekādas nozīmes, vai tu mācies kā profesionālis vai interešu izglītībā. Svarīgi ir tas, ka mēs nodarbojamies ar pedagoģisko procesu; tajā aug cilvēki, kuri būs realitātē dzīvojoši cilvēki.

Zane: Tad man katrā nodarbībā būtu audzēknim jāprasa, vai viņš ir gatavs, ka šodien viņam pieskarsies? Varbūt audzēknis šodien negrib dejot duetu.

Rūta: Nē, te mēs atkal esam “grāvī”. Laikmetīgajā dejā mums baletskolā, piemēram, ir kontaktimprovizācijas nodarbības, un pasniedzēja Alise Putniņa septembrī visiem audzēkņiem paskaidroja, kādas tās būs un ko tas nozīmē.

Zane: Bet vai audzēknis var no tām atteikties?

Rūta: Nevar.

Zane: Bet tā ir vardarbība.

Rūta: Bet mēs varam audzēkņus pieskārienam sagatavot. Ir dažādas sagatavošanās metodes. Tas, ka mēs pret savu ķermeni izturēsimies kā pret mašīnu, ka mēs vienkārši “mauksim”, mūs nepadarīs par labākiem dejotājiem.

Zane: Un kā ir ar partneriem? Tev ir jātēlo mīlas duets, lai gan dzīvē tas cilvēks tev nepatīk.

Ako: Tāda ir realitāte, bieži vien izvēles iespējas šādās situācijās nav, bet mācību procesā mēs varam audzēkni tam sagatavot. Ļaut bērnam būt gatavam.

Ruslans: Ir reizes, kad bērns saka nē, jo viņš baidās, bet viņu vajag iedrošināt.

Rūta: Bet tu kādreiz esi saviem audzēkņiem uzdevis šādus jautājumus?

Indra: Es savā dejas pieredzē šo jautājumu nekad neesmu uzdevusi – visi saprot, ka būs jāpieglaužas, jāsadodas rokās. Bet attiecībā pret partneru izvēli mana metode ir sekojoša – mēģinājumu procesā, piemēram, ļaujot bērniem uzlūgt to partneri, ko viņi paši grib. Pēc viena gājiena meitenes paiet divus pārus uz priekšu, un partneris mainās. Tā viņi sajūt.

Rūta: Ar partneru izvēli situācija ir sarežģītāka, man šeit ieteikumu nav. Bet, runājot par pedagoga un audzēkņa pieskārienu, mans aicinājums ir kaut vienu reizi, semestra sākumā, principiāli parādīt situāciju, kurā bērnam tiek uzdoti jautājumi: vai drīkstu šo uzdevumu šodien parādīt ar tevi? Vai varu pieskarties? Manuprāt, tas maina audzēkņu apziņu, tas parāda, ka viņam ir izvēle, ka viņam pār savu ķermeni ir lielāka vara nekā pedagogam. Un tas nenozīmē, ka tagad bērni nedos partnerim roku vai nedejos un ka tagad mēs tikai skatīsimies viens uz otru.

Indra: Es parasti jautāju: “Jāni, parādīsi šo kombināciju?” Tam nekad nav sekojis atteikums.

Zane: Man ir pieredze, ka bērns attiecīgajā brīdī saka jā, bet vēlāk sociālajam pedagogam stāsta, ka patiesībā nav gribējis, tikai skolotājam teicis, ka jā. Audzēknim esot sāpējis, bet viņš klusējis.

Tas ļauj atgriezties pie mana iepriekšējā jautājuma – vai deju nodarbībās ir pietiekami atvērta atmosfēra, lai bērni vispār saprastu, ka viņiem ir iespēja atteikties? Vai ir izstrādāta sistēma, kurā bērns šādā situācijā nevis uzreiz vēršas pie vecākiem, apgalvojot, piemēram, ka viņam uzbruka, bet jūtas pietiekami droši, lai pēc nodarbības pieietu pie skolotāja un pateiktu – man šodien nepatika, es jutos neērti. Kādas ir vēlamās pedagoga un audzēkņa attiecības?

Ako: Jā. Vai bērnam šādi noteikumi vispār ir zināmi?

Zane, iedomājos, ka tev tiesvedība ir bijusi kā sitiens par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Bet vai tev liekas, ka pirms tam atmosfēra tavās nodarbībās ir bijusi pietiekami brīva, lai audzēknis varētu pateikt, ka viņam kaut kas nepatīk?

Zane: Es uzreiz varu atzīties, ka balets man ir ģimenes tradīcija, mana mamma bija baleta soliste, man ir priekšstati par to, kā māca baletu, kā var sasniegt rezultātus un kādus fiziskus un morālus ieguldījumus tas prasa. Es sevi šajā jautājumā uzskatu par tās “vecās” skolas pārstāvi. Domāju, ka labprātīgi neviens baletu nemācās, tur ir nepieciešama pedagoga palīdzība.

Tad apziņu, ka standarti ir mainījušies, tev radīja šis tiesvedības process. Kā ir pārējiem?

Indra: Kā teicu sākumā, es esmu izbaudījusi vecās skolas metodi uz savas ādas, bet es pati esmu mainījusies.

Bet kas ir bijis impulss būt citādai?

Indra: Sabiedrība. Jaunieši. Arī izieti mācību kursi.

Rūta: Mans impulss būt citādai visdrīzāk ir neveiksmīgi piemēri no pašas pasniedzējiem. Negribētos ne par vienu no viņiem teikt ko sliktu, jo katrs man kaut ko ir iemācījis, bet vienā brīdī sāku atminēties trakus, briesmīgus mirkļus nodarbībās, kamēr pati sevi mierinu, sakot, ka bez šīs pieredzes es taču nebūtu tā, kas es esmu. Tāds Stokholmas sindroms.

Ako: Rīcību attaisnošana ir viens no veidiem, kādā cilvēks cenšas tikt galā ar piedzīvotu vardarbību.

Rūta: Es vienā brīdī sapratu, ka negribētu, lai kāds no maniem audzēkņiem par mani runātu tā – ar līdzīgām atmiņām un attaisnojumiem. Es uzskatu, ka tas ir vardarbības signāls un tādi ir lieki. Iemācīt dejot var bez tiem. Tas, ko pati esmu piedzīvojusi un redzējusi īstenotu pret maniem vienaudžiem, manī radīja apziņu, ka es gribu būt citāda pedagoģe. Man ir bijuši audzēkņi, kuri mācību laikā saka, ka viņi, šķiet, par profesionāliem dejotājiem nekļūs, un man ir jāsaprot, ko es šiem audzēkņiem varu turpināt dot. Mēs varam mācīties dejot skrupulozi un profesionāli, bet man ir jāņem vērā, ka kāds no viņiem pēc baletskolas ies studēt ko citu, ne deju.

Zane: Bet valsts taču ir ieguldījusi šajos bērnos līdzekļus.

Rūta: Domāju – ja pēc mācībām bērni spēj izvēlēties dzīvē darīt arī ko citu, tā ir uzslava mūsu programmai. Tā ir problēma – mēs izaudzinām baletdejotājus, bet visiem darbu operā nenodrošinām. Manuprāt, ir svarīgi, ka mēs pirmām kārtām audzinām cilvēkus.

Ruslans: Tā ir.

Zane: Es domāju, ka no vardarbības var izvairīties, skolā uzņemot apdāvinātākus bērnus. Tādi ir mazāk jāspiež, ir jāieliek bērns formā, bet viņš nav jāplēš.

Indra: Pie viena kopsaucēja mēs te noteikti nenonāksim, katrā žanrā tomēr ir sava specifika.

Zane: Balets ir ļoti specifisks. Mana juriste sadarbojas ar MIKC “Nacionālā Mākslu vidussskolu”, šobrīd projekta stadijā ir skolas līgums ar vecākiem, kurā ir atrunāti daudzi no šeit minētajiem jautājumiem. Bet tas maksājis ļoti dārgi – šādos gadījumos pedagogs tiek atstādināts no darba, lai gan finālā var tikt atzīts par nevainīgu. Šādā situācijā pedagogu gandrīz nekas neaizsargā.

Indra: Ja informācija par vardarbību līdz vecākiem primāri nonāk no bērniem, man ir jautājums – kā bērnam izšķirt dažādus pieskārienus? Kā saprast, kā bērns tos atstāsta vecākam? Kā vecāks var zināt, ka nodarbībā bijusi vardarbība?

Ako: Vecāks būs subjektīvs, tā tas ir. Vairākus vardarbības signālus minēju iepriekš, bet tāda konkrēta pierādījuma nav, izņemot, piemēram, situāciju, kurā pedagogs bērnam iesit citu klātbūtnē. Bet viss pārējais ir pētāms, jābūt izmeklēšanai. To dara Bērnu aizsardzības centrs. Un, jā, ja rodas aizdomas, ka pedagogs ir vardarbīgs, sekojot likumam, viņš no darba tiek atstādināts, lai šo iespējamo apdraudējumu novērstu.

Zane: Un ja pedagogs tiek atzīts par nevainīgu? Viņš ilgstoši nav saņēmis algu, ir zaudējis prestižu.

Rūta: Man ir konkrēts piemērs – mans bērns dejoja tautas deju kolektīvā, un viņš man vienā brīdī sāk stāstīt, ka dejot vairs negrib, un jautā: “Mammu, tu esi deju skolotāja, tas ir normāli, ka skolotāja grūsta bērnus?” Es mēģinu būt pedagoga pusē – skaidroju, ka varbūt viņa tikai pastūma, varbūt jūs nelīdzinājāties un tamlīdzīgi. Bet tad šis jautājums uzpeld vēlreiz, un bērns meklē ieganstus, lai uz dejām neietu. Tad es aizeju uz kolektīva koncertu, un tur 1. klases meitenītei dejas laikā atsienas pastala. Pēc dejas ir raudāšana, bēdas, un es skatos, ka šī skolotāja pie bērna pat nepieiet, nemierina, lai gan sēž turpat. Beigās es gāju pie svešā bērna un viņu mierināju.

Ruslans: Un tā ir vardarbība?

Zane: Arī vienaldzība ir vardarbība.

Rūta: Tajā brīdī es tiešām sāku ticēt visam, ko man bija teicis mans bērns.

Ako: Bērnu aizsardzības centrā mēs, protams, uzsveram uzmanību pret bērnu, bet kā institūcija daudz arī domājam par to, kā pedagogs var aizsargāt sevi. Un šeit nozīmīgi ir pedagoģijā lietot likumiskas metodes, jo, egoistiski runājot, šādi pedagogs aizsargā pats sevi. Ja likums neļauj bērnam pieskarties, ja kāds žests varētu tikt interpretēts kā seksuāla vardarbība, tādas metodes nevajag izmantot. Vēl viena lieta – pedagogiem arī ir svarīgi atcerēties, ka jūs nekad neesat vieni paši, jūs vienmēr esat “zem” kādas iestādes, biedrības. Kas ir Rīgas Baleta skolas dibinātājs?

Zane: Kultūras ministrija.

Ako: Tad Kultūras ministrijas atbildība bija saprast, izstrādāt mehānismu, lai aizsargātu pedagogu. Šādos gadījumos ir jāiesaista visas institūcijas.

Zane, sanāk, ka tevis minētais dokuments, kas šobrīd ir projekta stadijā, definē pedagoga, vecāka un audzēkņa attiecības tikai MIKC “Nacionālās Mākslu vidusskolas” ietvaros. Bet kas notiek ar plašo interešu izglītības jomu un profesionālās ievirzes skolām?

Ako: Visi kolektīvi ir “zem” kādas iestādes.

Bet vai tiešām šis jautājums jārisina katrai organizācijai atsevišķi?

Ako: Šis ir ne tikai par risinājumu, bet arī prevenciju. Pieminētajam līgumam būtu bijis jāeksistē jau iepriekš.

Pēdējais jautājums – vai jūs kā pedagogi jūtaties sagatavoti, izglītoti jautājumos, kurus esam apsprieduši šodien?

Indra: Nē. Man šodien ir radušās daudzas atklāsmes. Paldies tev par sarunu.

Zane: Es jūtu, ka mana pieredze mani ir izglītojusi, bet es nejūtos aizsargāta.

Rūta: Es turpinu pilnveidot savas saskarsmes metodes dejas pedagoģijā.

Ruslans: Šeit esam apsprieduši daudz lietu, kas katram žanram ir atšķirīgas. Mūsdienu dejās strādāt ar cilvēkiem ir citādi nekā, piemēram, baletā. Es saprotu, ka runājam par to, kā būtu labāk – kā uzlikt visu uz papīra, kā tam vajadzētu būt. Bet tā nav dzīve.

Ako: Bet tā ir arī katra individuālā atbildība par to, lai tā būtu.

Zane: Es domāju, ka baletam šajos jautājumos noteikti vajag specifisku pieeju.

Ruslans: Tomēr nevar nodarboties ar boksu, nedabūjot pa seju.

Domāju, ka viens no šīs sarunas secinājumiem ir tas, ka daudz domājam galējībās, izmantojot pārlieku plašus jēdzienus, un ierosinājumus mēdzam uztvert saasināti.

Ako: Es jūtos ļoti privileģēts ar jums šeit sarunāties. Katrs no jums ir savas nozares eksperts “līdz kaulam”, man ir ļoti interesanti uz to skatīties no malas. Šodien esmu daudz domājis un savilcis paralēles ar kino industriju, kur norisinās daudz diskusiju par vardarbības tolerēšanu, par to, vai vardarbība ir nepieciešama, lai radītu kultūru. Daudzus gadus tika uzskatīts, ka seksa vai izvarošanas ainas filmās nevar tikt radītas bez emocionālas, fiziskas, seksuālas vardarbības. Tomēr jaunākie pētījumi un likumiskie ietvari parāda, ka var. Tas ir jautājums par to, cik ļoti industrijā vardarbību tolerējam. Es neesmu baleta eksperts, tomēr es ticu, ka balets var būt bez vardarbīgas saskarsmes.

Vēl viens secinājums – mums nepieciešama vardarbības prevencijas sistēma, kas attiektos gan uz pedagogiem, gan bērniem un viņu vecākiem.

Ruslans: Bet nav tā, ka par vardarbīgām metodēm var runāt no dažādām pusēm? Katram ir savs piemērs.

Ako: Es teiktu, ka nē – vardarbība ir skaidri definējama. Mēs varam skaidri vilkt robežas, kad vardarbība ir un kad tās nav.