Fiziskās un emocionālās vardarbības tēma jau labu laiku ir aktuāla daudzās jomās, bet dejas pedagoga darbs šajā ziņā ir īpaši delikāts un šaubu pilns. Kā savienot augstas prasības ar audzēkņa labbūtību? Vai iespējams audzēknim pieskarties, saglabājot drošu fizisko distanci? Vai pedagogiem ir pieejami resursi, lai mainītu mācību metodes? Un vai dejas nodarbībās iespējama vide, kurā gan pedagogs, gan audzēknis jūtas droši? Lai pārrunātu šos jautājumus, tikāmies ar četru dejas nozaru – laikmetīgās dejas, skatuviskās tautas dejas, mūsdienu deju un baleta – pedagogiem Rūtu Pūci,  Ruslanu Ļevčenko-Gladinu, Indru Ozoliņu un Zani Teikmani. Tēmu skatīt plašāk palīdzēja Bērnu aizsardzības centra pārstāvis Ako Kārlis Cekulis. Sarunu moderēja “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore Laura Jasmane.

Laura Jasmane: Vispirms vēlos pateikties, ka esat ieradušies, jo diskusijas tēma nav no vieglākajām. Ievadā katrs no jums varētu iepazīstināt ar sevi un savu pedagoģisko pieredzi. Domāju, ka kontekstam noderīga varētu būt arī informācija par to, vai un kur esat dejojuši bērnībā.

Rūta Pūce: Esmu laikmetīgās dejas horeogrāfe un pedagoģe jau astoņpadsmit gadu. Vislielāko pieredzi esmu ieguvusi pēdējo sešu gadu laikā, kopš strādāju Rīgas Baleta skolā un Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Baletskolā es darbojos laikmetīgās dejas programmā – tas nozīmē, ka strādāju ar jauniešiem, kuri vēlas kļūt par profesionāliem dejotājiem, savukārt Jaņa Rozentāla Mākslas skolā reizi nedēļā vadu nodarbības topošajiem māksliniekiem. Tas ir citādi, jo viņus deja neinteresē kā profesija, bet kā fiziska aktivitāte. Es pati nāku no sporta deju vides, bērnībā tās dejoju kādus desmit gadus. Ap sešpadsmit gadu vecumu sāku meklēt ko citu, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā un pievērsos laikmetīgajai dejai. Divpadsmit gadu esmu dejojusi arī tautas dejas.

Ruslans Ļevčenko-Gladins: Es dejoju hiphopu un visu, kas saistīts ar ielu kultūru. Bērnībā es nedejoju, bet gāju uz dažādiem pulciņiem, karatē.

Zane Teikmane: Bērnībā es mācījos Rīgas Baleta skolā, tad deviņpadsmit gadu strādāju Latvijas Nacionālajā baletā, vienlaikus ieguvu horeogrāfa un pedagoga izglītību Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Esmu strādājusi ļoti dažādās ar deju saistītās sfērās: gan privātās baleta studijās, gan ar sportistiem – mākslas vingrotājiem un daiļslidotājiem –, gan Rīgas Baleta skolā, arī Jaunajā Rīgas teātrī ar aktieriem. Man ir ļoti daudzveidīga pedagoģijas pieredze, un šodienas sarunā man noteikti būs, ko teikt.

Indra Ozoliņa: Es esmu tautiskās dejas pārstāve no Siguldas. Pie Ritas Spalvas esmu ieguvusi bakalaura un maģistra grādu bijušajā RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā – red.). Pati dejot sāku tikai septītajā klasē, kad iestājos tautas deju ansamblī “Gundega”, līdz tam biju sprintere, un man solīja diezgan labu sportistes karjeru. Braucot uz šo sarunu, speciāli paskatījos, cik ilgi jau esmu pedagoģe – 28 gadus. Visu šo laiku pasniedzu Siguldā 1. – 12. klases vecuma bērniem un jauniešiem. Pēdējos piecus gadus man ir ļoti laba kolēģe, bet līdz tam deju kolektīvu praktiski vadīju viena.

Ako Kārlis Cekulis: Es pārstāvu Bērnu aizsardzības centru, esmu Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors. Šī nodaļa sevī ietver dažādus pakalpojumus, arī bērnu un jauniešu uzticības tālruni un krīzes intervenci, esmu atbildīgs arī par Vardarbības intervences nodaļu, kas atbild par smagiem vardarbības gadījumiem iestādēs, kurās ilgstoši uzturas bērni. Šo iestāžu vidū ir arī bērnu interešu pulciņi. Šādos gadījumos vardarbības novēršanai mēs iesaistām visu sistēmu, jo vardarbības jautājumi ir kultūras jautājumi, kas ietver pedagoga, vecāku, skolas attieksmi. Vardarbība nekad neizpaužas tikai kā atsevišķs incidents.

Tu uzreiz pieminēji interešu pulciņus un smagu vardarbību… Tas laikam ir naivi, bet man grūti iedomāties, ka interešu pulciņā kāds varētu regulāri ciest no smagas vardarbības.

Ako: Tā ir realitāte jebkurā sistēmā. Latvijā bērni no vardarbības var ciest jebkur; statistika liecina, ka bērns ar to visbiežāk saskaras tieši no sev pietuvinātām personām – vecākiem, pedagogiem vai ģimenes locekļiem. Tāpēc pēdējos gados mēs uzsveram, ka interešu izglītībā pedagogi šajos jautājumos ir jāizglīto. Svarīgi pieminēt, ka Bērnu aizsardzības centrā daudz strādājam ar vardarbības prevenciju. Mēs uzsveram, ka pedagogu domāšana ir jāmaina, ka par vardarbību un tās atpazīšanu ir jārunā un ka ir jāveicina, lai paši bērni savā starpā nav vardarbīgi, jo viņiem patīk citam uzbļaut, iespert, rādīt rupjus žestus. Kaut kādā mērā vardarbība izglītības iestādēs ir klātesoša vienmēr. Tas ir kultūras jautājums, kas mums kā sabiedrībai ir jāpārrunā un jākustas uz priekšu. Latvijā mēs tikai pēdējos divdesmit gadus runājām par to, ka tā nav atbalstāma. Man nesen žurnālisti jautāja: “Kas notiek? Kāpēc tik daudz vardarbības gadījumu?” Bet lielā mērā lielais gadījumu skaits ir labs rādītājs, jo tas parāda, ka mēs kā sabiedrība mākam to pamanīt un par to ziņot.

Mums kāds sarunai uzrunāts skolotājs dalību atteica, sakot, ka viņš/viņa pārstāv “veco pedagoģijas skolu”. Man ir jautājums skolotājiem: vai, jūsuprāt, eksistē šāds nodalījums – “jaunā” un “vecā” pedagoģijas skola, maniere?

Zane: Klasiskajā baletā noteikti. Sāksim ar to, ka klasiskais balets savā būtībā ir absolūti pretdabīgs. Es uzskatu, ka iemācīt klasisko baletu ar šobrīd pieprasītajām un pieņemtajām metodēm ir neiespējami. Tāpēc arī pēc piecu gadu darba esmu aizgājusi no baletskolas – jo sapratu, ka ar pašreizējām prasībām es nevaru bērnam iemācīt profesionāli dejot baletu. Tas vienkārši nav iespējams.

Indra: Savas pieredzes un gadu dēļ es arī sevi uzskatu par “vecās” skolas pedagogu, bet es eju līdzi laikam. Man sevi ir jāmāca un jālauž. Kādam varbūt vajadzētu atnākt uz kādu no manām nodarbībām, lai es varētu uz sevi paskatīties no malas. Ja tu gribi strādāt, tad ir jāmaina sevi, ir jāpieņem drosmīgāki lēmumi nekā tie, kurus mums uzliek sabiedrība. Jo dzīve ir mainījusies, vecāki ir mainījušies, bērni ir mainījušies. Ta ka es domāju – jā, eksistē kas tāds kā “vecā skola” un “vecie skolotāji”.

Rūta: Es tad esmu tā jaunā paaudze. Bet, neskatoties uz to, arī es izjūtu, ka, kopš pasniedzu intensīvi, ar jauniešiem strādāju citādi. Pirms sešiem gadiem es varbūt darīju to, ko nedarītu šobrīd. Man pašai ir pieredze, kad ar mani strādā “vecie” pedagogi, un manī ir ļoti apzināta attieksme pret pedagoģisko procesu. Manuprāt, dejā ir iespējams komunicēt nevardarbīgi. Kas attiecas uz profesionālo deju – gan laikmetīgo, gan baletu –, pat ja mēs izveidojam nevardarbīgas pasniedzēja un skolēna attiecības, vardarbība ir neizbēgama mirklī, kad es ar savu ķermeni daru to, ko es nevaru izdarīt. Kad es mācos, piemēram, špagatu. Bet attiecībā uz šādām situācijām manī ir izkristalizējusies doma, ka audzēknim – bērnam, pusaudzim, pieaugušajam – ir jāmāca iecietība pret paša ķermeni. Sava ķermeņa jušana un godīga izpratne par sasniedzamo rezultātu un tā apguves periodu. Vispirms jāiemāca iecietība pret sevi, un tas, manuprāt, ir visgrūtākais – kā iemācīt kļūt par profesionālu dejotāju vai citu veidu, kā eksistēt dejā. Nu, es, piemēram, nevarētu būt balerīna, jo man nav dotību. Bet esmu izvēlējusies žanru, kurā man ir iespējams ar savu ķermeni būt; esmu vairāk horeogrāfe nekā dejotāja.

Ruslan, kāds ir tavs viedoklis par “veco” un “jauno” skolu?

Ruslans: Man liekas, ka galvenais jautājums, kā tas jau izskanēja, ir jāskata kopumā – ko mēs kā pedagogi gribam iemācīt? Vai gribam attīstīt talantus, cilvēkus, kuri iedvesmo, vai gribam vienkārši pasniegt, lai cilvēki izklaidējas, lai viņiem viss patiktu?

Tad atšķirība ir tajā, ka “jaunās” pedagoģijas maniere audzēkņiem ļauj izklaidēties, ne apgūt deju profesionālā līmenī?

Ruslans: Es nodarbojos ar breikingu – tur neizbēgami ir jāgriežas uz galvas, jāstāv uz rokām, tāpēc nav atšķirības, vai tas ir “jaunās” vai “vecās” skolas pedagogs. Ja pieaugušais vai bērns atnāk un saka, ka grib griezties uz galvas, tev tas ir jāiemāca. Un traumas būs. Jautājums ir par to, ko cilvēks no apmācības saņem. Ir tie, kas dejo vienkārši priekam, bet viņi šeit nesēž un nerunā. Es uzskatu, ka nav tādu “vecās” un “jaunās” skolas pedagogu, es uzskatu, ka tas ir atkarīgs no mirkļa. Mēs visi esam dažādi, kāpēc mums jāstrādā pēc vienas sistēmas?

Bet ko mēs domājam, kad runājam par “veco” un “jauno” skolu?

Indra: Man ir konkrēts piemērs. Kad es dejoju, man bija asiņainas kājas, man bija nodarbības no rīta līdz vakaram, bez apstājas. Bet tagad, kad pati esmu vadītāja, es darbu nevaru organizēt tā. Teorētiski es jauniešiem nevaru pat pieskarties. Par jauniešiem šeit uzskatu audzēkņus vidusskolas posmā. Bērniem es tā nesaku, bet jauniešiem gan – ka nevaru viņus sist fiziski, bet varu mutiski, ar vārdiem. Tā ir mana pieredze – mani lauza, mani dzina un nodzina, tagad es tā nevaru darīt.

Ruslans: Jautājums – vai tu tā darītu, ja drīkstētu?

Indra: Nē. Jo es eju līdzi laikam. Jo es redzu, kāda ir sabiedrība un kādi ir jaunieši.

Ruslans: Vai jums nav sajūtas, ka jaunieši tā kļūst maigāki? Ka jauniešiem pat negribas pieskarties, jo liekas, ka viņi salūzīs? Bet pret jums kādreiz varēja tā attiekties, jo bija sajūta, ka jūs to izturēsiet.

Indra: Atkāpsimies nedaudz atpakaļ – fizkultūras stundu ir mazāk, jaunieši ir mazāk izturīgi.

Ruslans: Tad varbūt jārunā par šo? Ja tu ievērosi robežas, kādu dienu audzēknis stāvēs un nedarīs vispār neko.

Zane: Jā, tad līdzās vienmēr stāvēs sociālais pedagogs, psihologs, kas bērnam nemitīgi jautās – kā tu jūties?

Ruslans: Bet varbūt par to ir jārunā – par fizisko sagatavotību? Es bērnībā skraidīju, spēlēju futbolu, bet tagad bērni neko nedara, sēž telefonos. Tagad bērnam saki: “Sper soli pa labi!”, viņš nevar. Atkārto: “Labā kāja!” Viņš jautā: “Kura labā kāja?” Divdesmit citi zālē saprot, bet viņš nē. Beigās izejam no zāles, un viņš ir priecīgs, jo viņam ir tāds tēls, raksturs, ka viņam vajag, lai viņu izdzen.

Rūta: Es laikam šim visam iebildīšu. Man pašai ir divi bērni, un es mācu vidusskolas vecuma jauniešus. Es neuzskatu, ka jaunā paaudze ir sliktāka vai tizlāka, vai vēl kāda. Es ne ar ko tādu nesaskaros. Es domāju, ka no pieaugušajiem, arī no manis, kuri ir piedzīvojuši citādu saskarsmes kultūru, tiek pieprasīts kas jauns un aktuāls. Manuprāt, tajā nav nekādu problēmu. Ja cilvēks neatšķir labo no kreisās kājas, es varu pieiet un paskaidrot. Es patiesībā par to pat priecāšos, jo tā deja, iespējams, kļūst iekļaujošāka. Manu audzēkņu vidū ir bijuši skolēni arī ar attīstības traucējumiem. Es uzskatu, ka dejas pedagoģijā ir iespējama cieņpilna saskarsme, un tā sevī ietver to, ka es varu būt arī prasīga.

Ruslans: Bet atkal atgriežamies pie jautājuma – vai mēs mācām cilvēkus, kuri pēc tam ir līmenī, būs mākslinieki, vai masu, kura nāk izklaidēties?

Rūta: Kā minēju sākumā, es strādāju gan ar profesionāļiem, gan ar tiem, kam deja ir tikai fiziska aktivitāte. Darbs ar cilvēkiem tā saucamajos “pulciņos” man ir devis milzīgu izpratni par to, kā strādāt ar profesionāļiem un topošajiem profesionāļiem. Jo cieņpilna attieksme pret ķermeni, manuprāt, šajās divās grupās nav pretrunā. Mēs varam ievērot cieņpilnu attieksmi un iemācīt ļoti daudz, un to redzu pēc savu audzēkņu rezultātiem. Nevienā nodarbībā nav jākliedz, ja nu vienīgi mūzika ir ļoti skaļa un norādes jāsniedz uz tās fona. Nav jāpazemo, neviens nav jāapsaukā. Kā es runāju ar, piemēram, cilvēku, kuru es mīlu, tā es varu runāt ar jebkuru svešinieku un audzēkni. Tā vispār nav problēma. Tas ir jautājums par attieksmes maiņu.

Ako: Mums ir jābeidz vardarbību uztvert par metodi. Ir vienkāršāk bērnam, piemēram, iesist, un mums liekas, ka tajā brīdī esam atrisinājuši problēmu, bet bērnu mēs esam traumējuši, un viņš, ļoti iespējams, no tā arī neko nav iemācījies. Es piekrītu – tas nav jautājums par to, ka mēs neievērojam robežas vai neesam stingri. Pedagoģijā ir jābūt stingram, bet vienmēr jāievēro cieņpilna komunikācija. Patiesībā tas ir spogulis – ja mēs neesam cieņpilni pret bērniem, tad bērni necienīs arī mūs.

Ruslans: Ir šāda situācija: bērnam ir jāstāv uz rokām. Viņš stāv, viņam kļūst grūti un sāpīgi. Bet vēl jāstāv, lai kustību uztrenētu. Vai gadījumā, ja pedagogs viņam saka: “Aiziet, tu esi tāds un tāds, ko, tu nevari? Ko, tev nav spēka? Tu esi vājš?”, tā ir vardarbība?

Ako: Jā. Tā ir emocionāla vardarbība.

Ruslans: Bet ir svarīgi, ka bērns šo vārdus uztver pareizi. Man liekas, ka mēs bērniem neskaidrojam iemeslus, kāpēc pedagogi mēdz runāt šādi. Agrāk tā varēja teikt un bērns stāvēja. Tagad viņam ir sāpīgi un viņš vairs nestāv. Bet pieaugušie saprot sarkasmu un pārspīlējumus. Tāpēc domāju, ka audzēknim jāmāca uztvert informāciju adekvāti.

Rūta: Iedomāsimies, ka es aizietu pie tevis uz nodarbību un gribētu iemācīties, piemēram, griezties uz galvas. Man kā pieaugušam cilvēkam ir skaidrs, ka būs jākāpj pāri ķermeņa robežām, es esmu gatava to darīt, es esmu gatava tevi klausīt. Ja tu kaut reizi mani nosauktu par vāju, es pie tevis nekad vairs nenāktu. Lai gan es pati šo “vecās” skolas motivēšanas veidu saprotu, jo pati esmu mācījusies dejot un to esmu pieredzējusi, uz mani tas nestrādātu. Un es redzu, ka šodien šīs lietas tiek aktualizētas, jo jaunieši zina, ka viņiem nav jāļauj kādam pret sevi izturēties slikti. Pat ņemot vērā zemtekstus, to, ka tevis teiktais nav jāuztver tieši, – kāpēc nevar mani motivēt, piemēram, sakot: “Hei, tu izturēsi! Vēl nedaudz!” Mani tas motivētu daudz vairāk nekā, ja kāds “spēlē” uz manu vājumu. Sarkasms taču arī ir agresija, ne?

Ako: Jā. Patiesībā šis nav tikai motivācijas jautājums, bet arī tas, vai bērnam kāds skaidri pasaka, ka būs grūti, ka, lai iemācītos, tev būs jāpārkāpj savas robežas.

Zane: Bet tas a priori ir iekļauts dejas apmācībā. Varu pēc savas pieredzes teikt – pret mani bija ierosināta lieta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā (tagadējā Bērnu aizsardzības centrā – red.). Pēc iziešanas tam visam cauri es aizgāju no darba baletskolā, jo katru dienu, ieejot zālē, es riskēju, ka manu labi gribēto žestu, piemēram, špagata stiepšanu, vecāki pārpratīs un teiks, ka es bērnam daru pāri, ka tā ir vardarbība. Par ar vislabāko attieksmi un nodomiem es riskēju, neatkarīgi no tā, vai motivēšu pozitīvi vai negatīvi. Bērnam jebkurā gadījumā sāpēs, un vecāki pie jebkuras izdevības varēs mani apsūdzēt par to, ka es pret bērniem esot vardarbīga.

Bet vai bērniem un vecākiem tiek izskaidrots, kas ir labas un normālas sāpes un kas ir traumas sāpes?

Rūta: Laikmetīgās dejas programmā baletskolā mēs ar šādām situācijām tiekam galā šādi – ja uz nodarbību ierodas audzēknis ar sāpēm un mēs secinām, ka tās nav muskuļu sāpes, es audzēkni uzreiz sūtu pie fizioterapeita.

Indra: Šo es ņemšu vērā – ka ir jāsāk ar vecāku sapulcēm, jo mazs bērns šo atšķirību nesaprot. Tā varētu vecākiem izskaidrot, piemēram, gada plānu – ko darīsim un ka bērniem kādu laiku varētu sāpēt noteikti muskuļi vai saites. Vidusskolas vecuma audzēkņiem to var izskaidrot pašiem, viņi to sāk saprast paši. Es savu darba procesu zālē vienmēr sāku ar izklāstu par to, ko mēs šodien darīsim, – būs sāpīgā un nepatīkamā klasika, būs griezieni, kuri viņiem jau patīk, tad būs tādas un tādas dejas.

Zane: Bet baletdejotājam visu mūžu viss sāpēs.

Indra: Man ir jautājums Ako: kas cilvēku labāk motivē – slikta piemēra radīšana, piemēram, sakot: “Nu, kāds tu te izskaties?” (Rāda.), vai motivējot pozitīvi? To pēdējā laikā daru daudz – audzēkņus uzslavēju, dažreiz arī ne par tēmu, jo rezultāts nav bijis tik labs.

Zane: Vecajā baleta tradīcijā pedagogs par uzslavām vispār nevarēja runāt. Ja pedagogs klusē un saka: “Nu, jā, jā”, ja viņš tevi neizlamā “no panckām” ārā, tas nozīmē, ka tu esi bezmaz vai ģeniāli nodejojis. Neuzskatu, ka profesionālajā izglītībā slavēt bez iemesla ir pareizi. Interešu izglītībā – jā. Tur bērns ir atnācis dejot savam priekam.

Ruslans: Ar motivāciju ir iespējams uzsvērt un ietekmēt vidi, uz kuru audzēknis ir atnācis. Ja audzēkni neslavē, rodas sacensību veida konkurence – bērns grib no trenera saņemt labus vārdus, un tie ļoti daudz nozīmē. Bērni strādā citādi, ja viņus pelnīti uzslavē. Es strādāju ar dažādām grupām – gan maziem bērniem, gan pieaugušajiem, kuri saka, ka ar viņiem var lamāties, un viss notiek. Jo viņi citādi to uztver.

Indra: Es jūtu, ka slavējot robeža starp pedagogu un skolnieku, šajā gadījumā jaunieti, izzūd. Mēs satuvināmies, mums rodas tuvākas saiknes. Un audzēknis man var uzdot gandrīz jau personiskus jautājumus vai teikt: “Skolotāj, es slikti jūtos, šodien nebūšu”, un es nākšu pretī. Bērns man uzticas. Bet robežas sāk izzust.

Ruslans: Un tad jūs kļūstat par draugu, nevis pedagogu, kurš audzēkņus vedīs uz augstiem panākumiem.

Indra: Nē, nepiekrītu. Ja starp mums ir lielāka uzticība, es no bērniem varu dabūt vairāk. Tā ir mana pieredze, mans secinājums.

Ako: Es šeit būšu teorētiskais sausiņš un minēšu psiholoģijas pētījumus: bērns paliek bērns, vienalga, vai viņš mācās interešu vai profesionālo izglītību. Jebkura veida pozitīva motivēšana strādā krietni, krietni vien vairāk, rodas lielāka uzticība. Pētījumi pierāda, ka šādi rodas drošāka sasaiste ar pedagogu, jo negatīvā motivēšana rada negatīvu atmosfēru, rodas bailes, kas bērnu traumē. Varbūt tas panāk rezultātus. Bet, ja kultūra bērnu traumē, tad to ir nepieciešams mainīt.

Zane: Es varu to bērnu slavēt, bet noslēguma eksāmenā viņš var saņemt sliktu atzīmi.

Nedomāju, ka šeit domāta nepamatota slavēšana vai absolūta jūsmošana. Tāpat jūs kā profesionāļi zināt, ka katra kustība sastāv no detaļām – ir iespējams bērnu uzteikt tieši par to, kas viņam sanācis, un norādīt uz tieši to, kas nav izdevies.

Rūta: Es cenšos izvairīties no manipulācijas, kuru, manuprāt, ir izmantojuši gandrīz visi mani bijušie pedagogi, no komunikācijas kaut ko slēpjot. Ja jaunietis man jautā: “Skolotāj, kā man šodien sanāca?”, es esmu godīga. Pasaku, kas bija forši, pie kā ir jāpiestrādā, kāds ir turpmākais uzdevums. Tas, ko es dzirdu šeit un novēroju citos pedagogos, ir daudz pārdomu par to, ko bērnam teikt, ko neteikt. Tā ir manipulācija. Tādas attiecības nevar būt līdzvērtīgas un cieņpilnas. Es pamanu, ka jaunieši sāk necienīt pedagogus, kuri tā uzvedas. No viņiem baidās, jā, bet viņus neciena. Es nedomāju, ka šis ir robežu jautājums. Mani audzēkņi nav mani draugi, bet mums ir godīgas attiecības. Es saprotu tikko minēto atzīmju jautājumu – jā, kvalifikācijas eksāmens pēkšņi var parādīt citādus rezultātus. Bet es kā pedagogs ikdienā izvirzu šaurākus atzīmju kritērijus, savukārt eksāmenos kritēriji ir ļoti plaši.

Ruslans: Domāju, ka tas ir nevis jautājums par bērniem, bet par pasniedzējiem. Es zinu, ka es varētu jums (Rāda uz Zani.) atdot mācīt savu bērnu, un es zinu, ka tur viss būtu O.K., robežas tiktu saglabātas. Varbūt ne tiesiskā, bet cilvēcīgā ziņā. Es uzskatu, ka pedagogam ir jāievēro audzēkņa līmenis. Viena lieta, piemēram, nostrādās ar bērnu, bet cita – ar sešpadsmit gadu vecu jaunieti. Es savā pieredzē pat neatceros to pasniedzēju vārdus, kuri ļoti rūpīgi un maigi runā ar katru bērnu.

Indra: Ir jāzina katra bērna ģimene. Pret kādu var pateikt skarbāku vārdu, tas nenozīmē lamāties, bet teikt: “Tu vari! Dari!” Pret citu, kas no tautas dejām nezina neko, ir jābūt tiešākam, man viņam skaidri jāpasaka: “Te būs tā un tā.” Šī arī ir zināma pedagoga spēja, pieeja.

Zane: Individuāla pieeja.

Indra: Nē, ne individuāla pieeja, man grupās ir pa trīsdesmit cilvēkiem.

Zane: Man pārmeta, ka skolā neesmu visiem pievērsusi vienādu uzmanību. Bet bērni ir tik dažādi, ka vienam aizrādījums ir jāizsaka reizes astoņdesmit piecas, bet cits izlabos ar pirmo reizi.

Ako: Pedagoga darbs tajā ziņā ir sarežģīts, jo jūs vienmēr būsiet “slikto” pozīcijā. Vecāks informāciju uzņem no bērna, bet var būt aspekti, kurus profesionāļi uzskata par normāliem, savukārt bērns traumatiskas pieredzes dēļ uztvers citādi.

Zane: Salīdzinot ar parasto skolu, attiecības ar aizrādījumiem baletā ir apvērstas: vispārizglītojošajā skolā uzskata, ka saņemt daudz aizrādījumu ir slikti, bet baletā ir otrādi – ja pedagogs pievērš daudz uzmanības, tas nozīmē, ka viņš redz potenciālu.

Sarunas otro daļu iespējams lasīt šeit.