Laura Jasmane*

Diez vai būtu taisnīgi teikt, ka mīlestība ir klišeja, tomēr tās piesaukšana mākslā itin viegli par tādu var kļūt. Valentīndienas nedēļā Latvijā norisinājās divi dejas pasākumi, kuru nosaukumos nolasāmas diametrāli atšķirīgas attieksmes pret mīlestības jēdzienu: apvienības “Deja Today” laikmetīgās dejas notikuma “Fucking Love” nosaukums ir daudzslāņains un zobgalīgs, savukārt latviešu skatuviskās tautas dejas koncertā “Mēs mīlam dejā” mīlestība bez aplinkiem piesaukta ļoti vienkārši. Kā izrādās – daudz vienkāršāk, nekā biju iedomājusies.

Horeogrāfu un dejotāju apvienība “Deja Today” darbojas kopš 2023. gada, apdzīvo omulīgas telpas (precīzāk varbūt teikt – telpu) Vagonu ielas kvartālā un jau paspējusi nopelnīt Dejas balvas nomināciju kategorijā “Pārsteigums dejas mākslā”. 14. februāra notikums, randiņš ar dzīvo mūziku, sākas ar eksponātu – telpas centrā levitējošu balonu sirds formā, uz kura rakstīts “I love you”.  Gandrīz nemanāmi, pa milimetram to iekustina caurvējš, skatītāju čalas un džezs sarkanas gaismas apspīdētu mūziķu izpildījumā. Šis balons nekavējoties raisa virkni domu par “Fucking Love” vēstījumu. Ideja jāmeklē pretstatos: intimitāte un dziļums iepretim mīlestības ilustrācijai, kuras mērķis ir sasniegt plašu patērētāju pūli; ar hēliju piepildīts balons kā tiekšanās augšup iepretim triviālajam līmlentes gabaliņam, kas neļauj tam aizlidot; balons kā kustīgais, neparedzamais, nepaklausīgais, izpūsties, piepūsties, pārsprāgt spējīgais, tomēr šeit sastingušais; mīlestība kā daudzvārdīgais, niansētais, tas, ko nevaram beigt daudzināt, par ko rakstām, dzejojam un dejojam, tomēr šeit vienā klaustrofobiskā frāzē – “I love you” – iespiestais.

Man šis ir patīkams otrais randiņš – “Fucking Love” turpina attiecību tuvuma un tāluma spēles, kas aizsākās cikla “Dance&Perform” pasākumā pagājušā gada maijā. Dejotājos ir kaut kas no sporta deju mākslinieku performativitātes: Ginta Dancīša sarkanais virskrekls un auduma bikses, četru sieviešu – Arinas Bubovičas, Alīnas Mihailovas, Beātes Ievas Rozes un Ksenijas Simanovas – pieglaustie mati, kuros rūpīgi, tomēr ar rotaļīgu, individuālu erotiku ievīti sarkani pavedieni. Uz brīdi horeogrāfijā pavīd tango saspringtais roku satvēriens un stāja. Publikas tuvums ļauj ar skatienu un pēkšņiem simetriskiem zīmējumiem konfrontēt skatītāju. Tas rada gan simpātiskas pašironijas, gan emocionāla dziļuma atmosfēru.

“Fucking Love” sākas ar savtīgumu; tas liek atcerēties Žana Pola Sartra ideju par mīlestību kā divvirzienu procesu – mīlēt nozīmē otru padarīt par objektu, vienlaikus pašam kļūstot par subjektu. Un otrādi. Ar rokām grābjot gaisu, dejotāji cenšas “dabūt” cits citu, bet šī spēle ir lemta neveiksmei. Ļaunie kļūst par labajiem, upuri par varmākām, apskāviens par vardarbību; solo kļūst par duetiem, trio par kvartetiem, bet piecatā deja kļūst par orģiju, seksa pozīciju sēriju, kas noslēdzas pēcmīlēšanās fiziskajā vienaldzībā. Nejaušība, pusaudžu spēle, kur pudeles vietā šoreiz griežas īsts cilvēks, un skatītāju rindās nejauši ieraudzīta simpātija mēdz aizslaucīt to, kā mūžībai tik naivi ticējām. Mainās mijiedarbības, to raksturs, impulsa avots. Šī horeogrāfiskā un dramaturģiskā intensitāte arī izvēršas par “Fucking Love” lielāko plusu un mīnusu, jo atmiņā tas visspilgtāk paliek ar nemitīgajām spēlēm. Un tomēr notikums pierāda, ka tieši tāda ir tā tēze – ka mīlestības ideju kā hēlija balonu var noķert, bet tas drīz vien sažūs; ar to var dižoties, aiz saitītes izvedot pastaigā, bet tā būs tikai glīta sajūtu fasāde. Šādu interpretāciju pamato arī apvienības (kura sevi dēvē par komandu) konceptuāli precīzā izvēle “Fucking Love” definēt kā “notikumu” un “randiņu”. Šie apzīmējumi norāda uz tuvošanos performances mākslas žanra hepeningam, kura pamatā ir dzīva, neiestudēta darbība un spontanitāte.

“Fucking Love” daudzsejainību un daudzķermenību uzsver džeza grupa “Timeless Trio”, kura spēj radīt jebko – lifta mūziku, 80. un 90. gadu roka balādēm līdzīgus meldiņus, vientuļa sintezatora skaņas, kas trīs dejotājām-sirēnām palīdz radīt “Tvinpīkai” līdzīgu realitāti. Mīlošie un mīlētie tajā ir ludziņas dalībnieki, vienmēr gatavi lomas lietišķi mainīt. “Fucking Love” ir horeogrāfiski, vizuāli un muzikāli bagātīgs darbs, kas spēj “iesist pa sirdsapziņu”, bet uz februāra negantā aukstuma fona atstāt siltu pēcgaršu.

Kamēr laikmetīgā deja ļauj attēlot mikrožestus un emocionāla smaguma pārneses, kuru precizitāte atspoguļojas arī šī pasākuma definējumos un aprakstos, latviešu skatuviskās tautas dejas amplitūda ir cita – tās devums jāmēra soļos un žestos. Koncerta “Mēs mīlam dejā” pavadošajos tekstos un mūzikā skaļi izteikti lozungi “skaistums”, “mīlestība” utt., kuri ir tikai daļa no diskursīvi smagiem teikumiem: skaistums ir…, mīlestība ir… Droši vien arī tāpēc “mīlestība” šeit lietota tik vieglprātīgi – pieņemot, ka noklusētā teikuma daļa ir kā akmenī kalta un visi to jau sen zina.

Sudrabā ietītās pilsētas siluets uz Jelgavas Kultūras nama skatuves 15. februārī rada aizdomas, ka pasākuma tematiku esmu pārpratusi. Līdz galam par to pārliecina vakara vadītāja uznāciens, kurā pēc ne visai veiklas anonīmas etnopopmūzikas grupas dalībnieču izdancināšanas skatītājam tiek dāvāts iespaidīgs grand plie II pozīcijā un atplestas rokas. Koncerta logo attēlotas divas sirsniņas, kurām “uzvilkts” cilindrs  un vainags. 15. februāris ir diena pēc Valentīndienas, kuru uzsver arī organizatori. Ieskaitot nosaukumu, no simt trīsdesmit vārdu garā pasākuma apraksta desmit vārdiem sakne ir “mīl”, bet citur pasākums nodēvēts par “mīlestības svētku koncertu”. Viss bija vedinājis domāt, ka mīlestība šovakar būs koncerta vadlīnija, tematika, nevis mēģinājums aizpildīt nosaukuma ailīti. Jāpiebilst, ka tā aizpildīta pirms laba laika, jo šis bija jau divdesmit trešais “Mēs mīlam dejā”. Tomēr – man gribas cerēt, ka mīlēt dejā, mīlēt deju un dejas mīlestība ir kas atšķirīgs. Dejojot mīlēt? Mīlēt dejojot? Dejot mīlējoties? Šoreiz atmetīsim pārlieku plašo domu, ka visas dejas un dziesmas esot par mīlestību. Esmu pārliecināta, ka Zigmunds Freids arī Jelgavas Kultūras nama ēkas formā būtu pamanījies saskatīt fallisku simbolu. Labi, tad tomēr koncerts kā koncerts.

Mājinieku TDA “Lielupe” koncertā uzstājas TDA un VPDK “Dancis”, TDA “Rotaļa”, TDA un VPDK “Vektors”, TDA “Teiksma” un VPDK “De Teiksma”, DA “Daiļrade” un DA “Daiļrade VP”. Šīvakara numuros ir daudz tautas dejai netradicionālu elementu – gan piruetes un fouetté Jāņa Ērgļa “Skaista mana tēva sēta” TDA “Teiksma” izpildījumā, gan žanrā reti sastopama apjoma un virzienu port de bras Antona Freimana “Saule, saule, mēnestiņ” DA “Daiļrade” izpildījumā. Šajā dejā pamanāma arī laikmetīgās dejas roku kustību dinamika, kura tautas deju māksliniekiem vismaz pagaidām nešķiet ērta. Koncerta pirmās daļas dejās ir daudz pacēlienu, kuri vizuāli atsvaidzina žanram bieži piemītošo smagnējību. Dejotājiem ne vienmēr izdodas ar šiem elementiem tikt galā, tomēr šādi aspekti jāatstāj malā – kopumā kolektīvu sniegumu var baudīt, un jāatceras, ka tie tomēr pārstāv amatiermākslu. Problēma rodas, kad citu dejas žanru un stilu ietekmes koncertam sāk piešķirt stilistisku eklektiku. TDA “Teiksma” izdejotajā Jāņa Ērgļa eposā “Dod man spēku, dod man laiku” un TDA “Vektors” izpildītajā Dagmāras Bārbales dramatiskajā “Kūru, kūru uguntiņu” iekļautas džeza dejas roku kustības. Kā lai tās nerada svešas melodrāmas sajūtu? Ko nozīmē pēdējā uz skatuves palikušā vīra dramatiskais plaukstas žests? Zaudējumu? Sagrāvi? Sāpes?

Lai gan garāku, popūrijiem un eposiem līdzīgu apjomu dejas varētu būt risinājums vienveidīgajam koncertu ritmam, Jāņa Ērgļa episkais “Dod man spēku, dod man laiku” un Ulda Žagatas “Spēlē, manu spēlmanīti”, ko dejo TDA “Dancis”, šoreiz sarausta koncerta gaitu. Savukārt mūzikas aranžiju un ierakstu kvalitātes dažādība latviešu skatuviskajā tautas dejā ir jau sena problēma. “Mēs mīlam dejā” otrā daļa, tiekot galā ar “nopietnajām” dejām, pakāpeniski sāk līdzināties arvien jautrākam šovam. Fināla dejā “Precinieki” TDA “Lielupe” izpildījumā skatītājs tiek uzbudināts ar kombināciju atkārtojumu. Atsaucoties uz nu jau tradicionālo internetā klīstošo joku, kurā Deju svētku laukuma horeogrāfijām pievienots amerikāņu futbola Superkausa (“Super Bowl”) šova mūzikas pavadījums, jāsecina, ka “Precinieku” mūzikas autors Uldis Marhilēvičs varētu pakāpties malā un ļaut dejotājiem šo Jāņa Vilcāna horeogrāfiju izpildīt arī kādas amerikāņu popzvaigznes fonā.

To, ka latviešu skatuviskās tautas dejas mākslinieki deju mīl, esmu izlasījusi ne tikai šīvakara koncerta aprakstā, bet dažādās formās dzirdējusi arī ducī citu. Atmetot ironiju, es neapšaubu, ka būt uz skatuves vienmēr ir svētki, bet vai tiešām visiem dejotājiem kā vienam visās dejās gribas smaidīt līdz ausīm? Katrai kustībai un skaņdarba daļai piemīt citas nianses, katra “nes” ko citu – skaidrs, ka, lecot Ginta Blaumaņa “Tu kā, es kā” paātrinājumu, tam līdzi seko arī augoša sajūsma, bet, maršējot parādei līdzīgās soļu virknēs vai pārraujot kustību ar statisku pozu, rodas citas emocijas. Savukārt dejojot, piemēram, aplī, nozīmīga ir kopības sajūta, kas ir atšķirīga no dejas partnerībā vai vēršoties tieši pie skatītāja. Latviešu skatuviskā tautas deja bieži rada iespaidu, ka to izpilda nemainīgi līksmi cilvēki, kuriem jāpierāda, ka ikkatrs solis horeogrāfijā rada totālu, nesalaužamu, nacionāla mēroga sajūsmu. Šādi, protams, smaida meitas; puiši lielākoties ir nopietni. Sievietes ir jūtīgas un emocionālas, vīrieši – spēcīgi un varonīgi. Sievietes ir mitras un aukstas, vīrieši – sausi un karsti.[1] Liekas, ka žanrs, kurš tik apjomīgi paļaujas uz sievišķā/vīrišķā kategorijām un kurā mūzika bieži tiek interpretēta tieši šādi – spēcīgajos un trauslajos motīvos –, ļautu sagatavot koncertu, kurā reflektēt par tieši tajā attēlotās mīlestības un attiecību raksturu.

Protams, jāņem vērā, ka laikmetīgā deja un latviešu skatuviskā tautas deja ir dažādi žanri ar dažādiem mērķiem. Pirmais cenšas noārdīt, lai justu un pētītu, otrs – būvēt un paļauties uz jau esošo, lai rādītu. Šīs attieksmes varētu dēvēt arī par mikro un makro līmeņiem. Tomēr citu žanru horeogrāfiskā ietekme tautas dejā ir skaidri pamanāma, kamēr mākslinieciski paņēmieni, kuri varētu atsvaidzināt koncertu dramaturģiju, piemēram, arī “Fucking Love” iekļautā ceturtās sienas sliekšņa šķērsošana, šeit tiek izmantoti reti. Uzsveru, ka ar nodomu izvairos no ierastā vārdu salikuma “ceturtās sienas nojaukšana”, jo tautas dejā ar skatienu tas tiek darīts itin bieži, bet proscēnijs ir kā nepārkāpjama robeža, kas pasākuma vērošanu padara par pasīvu nodarbi. “Mēs mīlam dejā” ievadā priekškars atstāts pusvirus, lai, atklājot skatuvi, rastos efekts, ka tā izplešas. Šķiet, interesantāka perspektīva varētu būt meklējama nevis grandiozitātē un patosā, bet pietuvinājumā.

Frāze “es tevi mīlu!” “Fucking Love” noslēgumā tiek izgrūsta ar pūlēm, savukārt latviešu skatuviskajā tautas dejā mīlestības jēdziens šoreiz (un citreiz) izskan tukši, norādot uz koncepcijas trūkumu un radot šaubas, vai līdzīgi koncerti spēj būt kas vairāk par deju popūrijiem. “Mēs mīlam dejā” finālā tiek izteikti vēlējumi vairoties un dzemdēt bērnus, tomēr šīgada Valentīndienas deju kamasutras sacensībās uzvar “Fucking Love”.

Titulfoto: Notikums “Fucking love”, foto autore Annija Mangale; “Mēs mīlam dejā”, VPDK “Lielupe” Jāņa Ērgļa dejā “Kad tie zēni prūšos gāja” , foto autors Reinholds Švarcs

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.

[1]     Priekšstati par dzimumu atšķirībām viduslaikos aktuālajā humorālajā teorijā.