Šī gada 5. jūnijā Latvijas Radio studijā norisinājās diskusija par procesiem Latvijas dejas ainā. Saruna notika saistībā ar pirmo Latvijas laikmetīgās dejas izrāžu platformu festivāla “Laiks dejot” ietvaros, taču ir aktuāla arī šobrīd, īsi pirms gada noslēguma un pirmās Dejas balvas nominantu paziņošanas, kas notiks janvāra vidū. Diskusijas dalībnieki ne tikai apsprieda nesen redzēto Latvijas laikmetīgās dejas izrāžu skati un šī mirkļa spilgtākos horeogrāfus, bet arī pieskārās tādiem aizvien pretrunīgiem jautājumiem kā žanru robežas, skatītāju piesaiste un laikmetīgās mākslas saprašana/nesaprašana.  

Sarunā piedalījās:

Gunta Bāliņa, baleta māksliniece, horeogrāfe, pedagoģe, Dejas balvas žūrijas locekle

Guntis Spridzāns, laikmetīgās un mūsdienu dejas horeogrāfs un dejotājs, Dejas balvas žūrijas loceklis

Inta Balode, dejas kritiķe, “Dance.lv Žurnāla” redaktore

Marija Saveiko, dejas māksliniece un pedagoģe, laikmetīgās dejas studente

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists, Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītājs

Marija Saveiko: Pirmais, par ko es aizdomājos, kad svētdien atnācu uz Smiļģa muzeju… Parasti, kad atnāku uz laikmetīgās dejas izrādi, tad uzreiz ar visiem varu – čau, čau, sveiki… Šoreiz atnācu un sapratu, ka varbūt tikai ar vienu cilvēku varu sasveicināties.

Inta Balode: O-o…

Marija: Jā, parasti varēja redzēt, ka starp skatītājiem sēž paši horeogrāfi – viņi nāk kā atbalstītāji vai vienkārši ir ieinteresēti. Tad šoreiz redzēju, pirmkārt, ļoti daudz ārzemnieku… Man bija ļoti interesanti – vai tā bija tieši tās dienas specifika, ka atnāca jauni cilvēki, līdz šim neredzētas sejas, vai tas tā notiek arī citās izrādēs, citās vietās? Un tad es sāku domāt par to, kā skatītāji ir mainījušies – vai arī mākslinieki ir kļuvuši citādi? Vai mākslinieku piedāvājums ir kļuvis skatītājiem tuvāks, un tad nāk jauni skatītāji, kuriem nav bail no tā, ko viņi redzēs? Bet dzirdēju, ka jūs savā starpā runājāt, ka tieši otrādi – ka bija atkal visi zināmi…

Inta: Tas bija Guntis ar tādu pieredzi, ka atkal visi bija pazīstami, reizē, kad tu nāci skatīties…

Guntis: Tā tīri procentuāli, nezinu, varbūt 30 procenti kādas jaunas sejas…

Inta: Ā, nu, tas jau ir daudz…

Orests Silabriedis: Trešdaļa, tas jau ir, nu…

Guntis: Labi, 25… Es tāpat jutu to visu mūsējo pamatbrandžu, kas strādā [šai jomā]. Tā kā baigi kaut kādas lielas izmaiņas… Ja tur būtu tūkstotis vai piecsimt [jaunu seju]… Ir jau tāpat labi, ka tie 30 procenti ir parādījušies, bet reāli tie 30 procenti sastāv no 25 cilvēkiem.

Inta: Man liekas interesants Marijas jautājums par to, vai sāk nākt varbūt pat ne uz vārdiem, ne uz draugiem, bet uz tēmām, māksliniecisku piedāvājumu – bet vai to mēs varam zināt? Vai kāds izlasa un viņam liekas, ka varbūt būs interesanti…

Guntis: Grūti izvērtēt, bet domāju, ka daudz dara Dejas diena. Tas projekts, kas tika uzsākts pa visu Rīgu. It kā ļoti vienkārša ideja – tiek savākti visdažādākie dejas žanri, sadalīti pa miljons telpām, un visi kaut ko dejo un darās, un nāk tie cilvēki… Man liekas, tas ir ļoti labs mehānisms, kā reklamēt deju kā mākslas formu. Uz tā rēķina, pieņemsim, tādā mūsdienu dejā kaut kas interesants, jauns jau var parādīties. Man liekas, apmeklētāji varētu no turienes [Dejas dienas publikas] nākt. Jo uz laikmetīgo deju tā vienkārši pieaicināt cilvēkus ir baigi sarežģīti – kā tas bijis pirms 15 gadiem, tā arī tagad…

Marija: Vai tiešām?

Orests: Tiešām nekas nav mainījies?

Marija: Es tieši gribu teikt, ka ir mainījies…

Gunta Bāliņa: Nē, mainījies ir kaut kas pilnīgi cits. Beidzot ir izkristalizējušies šie divi jēdzieni – laikmetīgā deja un mūsdienu deja. Mūsdienu dejā šobrīd lielākais cipars ir pakļauts Valsts izglītības satura centram – apmēram 10 tūkstoši dejotāju. Laikmetīgā deja – tas ir tas, ko mēs šobrīd mācāmies Kultūras akadēmijā. Un tie ir diezgan atšķirīgi stili – gan saturiski, gan arī idejiski. Un beidzot man arī pašai priekš sevis tagad ir skaidrs, ka mūsdienu deja ir vairāk vērsta uz ārējo formu, uz deju, varbūt uz kaut ko… negribu teikt – skaistu, bet visādā ziņā uz ārējo formu. Laikmetīgā deja – tā ir iekšējā sajūta, iekšējais pārdzīvojums. Man liekas, visspilgtākais, ko esmu redzējusi šā pusgada laikā, varbūt pat bišķītiņ vairāk, ir Kristīnes Brīniņas [izrāde] “24 h miega”. Šis darbs ir absolūti vērsts uz iekšējo pārdzīvojumu, tur nav dejas vispār. Tā ir apmēram pusstunda, kur cilvēks miegā izdzīvo tās sajūtas, ko pieredzējis kara laikā – tās ir kaut kādas skaņas, uz kurām ķermenis reaģē, bet var teikt, ka tur ir viens dīvāns un vairāk nekas. Līdz ar to šī atšķirība [starp laikmetīgo un mūsdienu deju] šobrīd ir ļoti liela un veidojas tiešām krasi, jo mūsdienu deja, tā ir tiešām deja, kamēr laikmetīgā – tā vairs nav deja tādā [klasiskā] izpausmē. Man liekas, arī Kultūras akadēmijas šī gada izlaiduma kursa studentiem visi darbi bija vērsti vairāk uz iekšu, uz savu pārdzīvojumu, emocijām, un tiešām bija mazāk deja tādā [ierastā] izpausmē. Es gribētu novilkt paralēles arī ar baletu, gribētu pat teikt – tas nav balets, tā ir laikmetīgā deja – “Pērs Gints” operā. Tur arī ir ļoti maz baleta elementu, bet tur ir dejas elementi, kas robežojas ar nelielu tādu kā pieskaņu no laikmetīgās dejas. Un tai pašā laikā tas ir mūsdienu balets.

Inta: Bet, ja tomēr uz formu un ārējo…

Gunta: Jā, tas [balets “Pērs Gints”] ir vairāk uz ārējo formu.

Inta: Tad mūsdienu deja?

Gunta (smejas): Nu jā, mūsdienu deja.

Orests: Bet tās ir arī divas dažādas publikas?

Inta: Jā, diezgan…

Gunta: Jā, diezgan atšķirīgas. Jo laikmetīgo deju – skarbi teikšu – ne visiem ir dots saprast. Un ne visiem ir dots arī to novērtēt. Esmu arī pati pieredzējusi, ka cilvēki vienkārši nesaprot, par ko ir stāsts.

Orests: Tas abstrahēšanās līmenis ir pārāk augsts?

Gunta: Domāju, ka jā. Ja būtu ideālais variants – tad būtu šausmīgi interesants tāds kopprojekts, kurā viss šis te laikmetīgais būtu kopā – laikmetīgā māksla, laikmetīgā deja, laikmetīgā mūzika… Kur nebūtu šis te mūsdienu [virziens], bet nu tāds… uh!

Orests: Tad mēs paši sajuktu prātā! (Diskusijas dalībnieki smejas.) Ja būtu trīspakāpju laikmetīgie…

Guntis: Man tad rodas jautājums. Pieņemsim, nav sarežģīti saprast domu, ka, tas, kā mākslinieks jūtas tai brīdī, ir galvenais akcents, un atrādīt to…

Inta: Bet vai laikmetīgā [deja] ir par to, kā jūtas? Man liekas, ka tur jau ir kaut kāda daļa arī, ko domā. Un “jūtas” un “domā” ir…

Guntis: To es saprotu. Nu, iekšējais monologs. Bet tā forma, kas veidojas, pateicoties šīm domām – ķermenis reaģē, attiecīgi veido kaut kādu formu… Vai šī forma ir kaut kā notverama?

Inta: Kādā ziņā notverama?

Guntis: Ko tas ķermenis izpilda? Kuras formas viņi izpilda, lieto? Baletā ir baleta forma – fiziskā forma. Mūsdienu dejai arī ir izveidojušās kaut kādas jau stabilas formas – improvizācijas, visādas celšanas tehnikas un tā tālāk, tāpēc jau tā ir atdalījusies. Bet tajā pārdzīvojumā – man liekas, tur nav izveidojusies nekāda izteiksmes forma.

Inta: Nu, cerams, ka neizveidosies!

Marija: Bet tur varētu vispār būt?

Gunta: Tad kurā brīdī tu to nosauc par deju?

Inta: Tāpēc, ka tā ir daļa no dejas mākslas attīstības procesa…

Guntis: Bet varbūt tas ir teātris, mūsdienu teātris, varbūt tā nav deja…

Marija: Vēl ir tāds termins kā performance…

Orests: Kustību teātris?

Inta: Bet cik vispār auglīga ir runāšana par to, kas ir deja un kas nav deja? Man svarīgāk liekas, kādi ir tie procesi, ko mēs redzam, un par ko tie mākslinieki runā. Nevis – kas ir deja, kā kurš ceļ vai neceļ kāju. Vai tas ir būtiskākais, kas mākslā vispār ir svarīgi? Atkal tā forma un termini? Vai arī – kas māksliniekus dzen, par ko viņi vēsta, kāpēc viņi vispār kāpj uz skatuves, ko viņi gaida no skatītāja, vai viņi gaida skatītāju? Vai mēs neesam iestrēguši kaut kādos iekšējos, ļoti šauros jautājumos, kam īsti nav nekādas nozīmes, kas neietekmē nekādu citu publiku? Vai tas saucas mūsdienu vai laikmetīgais – parastam cilvēkam, man liekas, stipri vienalga…

Gunta: Man liekas, mums bišķītiņ jāatgriežas atpakaļ – vai šodienas laikmetīgajai dejai pirmsākums nav Ansis Rūtentāls un viņa kustību teātris?

Inta: Latvijā? Nē.

Guntis: Nē, nē. Bet tā var sanākt.

Inta: Noteikti nē. Varbūt Marija var pakomentēt par to mūsdienu un laikmetīgo, viņai jāiet drīz prom. Vai tev ir ko teikt? Es redzu, ka tev ir ko teikt. (Marija smejas.)

Marija: Es tieši nesen rakstīju par vienu izrādi un tad sāku domāt par cilvēkiem, kas noskatās kādu izrādi vai citu mākslas darbu un saka – es neko nesaprotu. Es reāli sacepos par to, kā var teikt, ka “es neko nesaprotu”. Var teikt – “es negribu neko saprast”, nevis – “es neko nesaprotu”, jo kā cilvēks var palikt vienaldzīgs, noskatoties vai sadzirdot kaut ko? Un tas tieši ir par laikmetīgo mākslu – tā ir tas, ko tu tajā brīdī sajuti, ieraudzīji, safantazējies. Tas nav par špagatiem, par to, kā tur kas paceļ kāju…

Orests: Es droši vien iebildīšu. Man liekas, cilvēku var ļoti nokaitināt tas, ka viņam neviens neko nepaskaidro – nav teksta, nav sižeta, nav satura; nav, tā kā reklāmā pierasts, ka parāda, nosauc un vēl izskaidro. Es domāju, ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienkārši nav spējīgi uztvert vēstījumu, kurā nav konkrētu paskaidrojumu…

Marija: Tad viņi arī neiet uz tādām izrādēm. Vai arī tagad, piemēram, “Laiks dejot” programmā pie katras izrādes bija rakstīts, par ko tā ir un bezmaz sižets rakstīts. Nav vairs tā, ka tu ej un tu galīgi nezini, par ko tas ir. Vai arī cilvēki izvēlas horeogrāfus, ko viņi pazīst, ir iepriekšējos darbus redzējuši, un tad apmēram vismaz nojauš, kas tur būs…

Inta: Nu, apmēram tikpat daudz, cik mūzikā informē, ne? Ja salīdzina ar citām mākslām. Tad kāpēc uzkasās tai dejai par kaut kādu lielāku precizitāti?

Orests: Tāpēc, ka cilvēkam ir priekšstats, ka viņš ir atnācis uz teātri, un teātrī viņš grib saprast.

Inta: Jā, bet deja nav teātris…

Orests: No mūzikas it kā negaida…

Inta: …teātri vēl pagaidām…

Orests: …tik daudz negaida… kaut gan arī sāk gaidīt aizvien vairāk. Es galīgi nesaku, ka tā ir mana pārliecība, es tagad mēģinu iztēloties un iejusties to cilvēku ādā, kuri vienkārši nespēj abstrahēties…

Guntis: Bet es gribu aizstāvēt arī skatītāju, jo viņiem nav jāsaprot, ja [vēstījums] tiek izteikts kaut kas nesaprotamās formās, kaut kā tā [neartikulētas skaņas]…

Inta: Bet viņš kaut ko taču jūt un nodomā…

Guntis: Nē, nu, jūt, jūt, protams, ka viņš jūt – dusmas viņš jūt!

Inta: Bet tad tā ir viņa pieredze…

Marija: Lai tad tā arī pasaka, ka “man ir dusmas”, nevis…

Guntis: Protams, bet, prezentējot skatītājam tik sarežģītas formas, jāļauj viņam arī nepieņemt…

Orests: Bet tas, ko Marija teica, jau nav nepieņemšana, bet tas, ka cilvēkam nav vispār nekādas reakcijas.

Guntis: Nē, viņš saka – ka viņš nesaprot, viņš jau godīgi pasaka – “es nesapratu, neko nesapratu”.

Inta: Bet tu stāvi pie Rotko, un ko tu saproti? Klausies Bahu – ko tu saproti?

Guntis: Nē, tur ir savādāk. Es tagad nevaru noformulēt… Pieņemsim, tad, kad deja iet kopā ar mūziku, kad tas kā skrīnseiveris kustas – tur ir sarežģīti zīmējumi, viss kaut kas ņemas, un tad tā ir izklaides forma…

Inta: Jā, nu tad tā deja ir skrīnseiveris…

Guntis: Tad viņi pieņem to. Bet baigi interesanti, ka laikmetīgajā dejā notiek tā transformācija uztverē, ar kādu cilvēks nāk skatīties. Pieņemsim, viņš neprasa hiphopa dejā nekādu scenāriju, viņam to nevajag, bet laikmetīgajā dejā…

Inta: Tāpēc, ka ir triks…

Guntis: Jā, kaut kas notiek, tas skrīnseiveris kustas… Un tas jau arī ir tas – tā mūzika, tas Bahs un viss… Bet laikmetīgajā dejā – es nezinu, kurā mirklī tas notiek, bet ir tā pretenzija uz domu, ka tūlīt rādīs kaut kādu domu. Un tad skatītājs grib to domu saprast, un tad arī notiek tas lūzums – “es nesaprotu”.

Inta: Jautājums, vai ir tā pretenzija, ka rādīs, vai liekas, ka man grib rādīt, jo ne vienmēr jau ir tā pretenzija uz domu. Ir, kad ir, bet ļoti bieži arī nav. Kad ir kaut kāds pilnīgi cits veids, kā mākslinieks grib komunicēt – ar ritmu, ar telpu, pieredzi… Ir ļoti dažādi tie līmeņi, ko tu [mākslinieks] gribi aktivizēt, vienkārši tā galva vienmēr mums ir augšgalā, un tad viņa vienkārši ieslēdzas pirmā. Bet tas horeogrāfs negrib to tavu galvu…

Guntis: Cilvēkam jau gribas to laiku pavadīt arī lietderīgi. Ja viņš atnāk un redz vienkārši pilnīgu haosu pusotras stundas garumā, viņš nevar to noķert, viņam tā pusotra stunda aiziet…

Inta: Bet vai māksla ir lietderīga laika pavadīšana?

Guntis: Manā skatījumā tā ir intelektuālā izklaide.

Marija: Vai deja vienmēr ir izklaide?

Guntis: Arī visa mūsdienu māksla un viss [pārējais], jebkurā gadījumā.

Inta: Intelektuāla izklaide, ne vingrinājums? Man ir vingrinājums šad tad.

Guntis: Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Jo cilvēks atnāk un noskatās izrādi – protams, tā viņu ietekmē, viņš aizdomājas par kaut ko, tā enerģija turas, – bet viņš nedomā par to nedēļām, mēnešiem. Šī viena izrāde nemaina viņa dzīves gājumu kopumā.

Orests: Var.

Inta: Man izmainīja viena izrāde…

Guntis: Protams, ka var…

Inta: Tātad var.

Guntis: Viena no tūkstoša var, es to neizslēdzu. Bet lielākajā daļā…

Inta: Izņēmums apstiprina likumsakarību, ja?

Orests: Ja viena no tūkstoša, tad laikam nē…

Inta: Bet Marija, tu pasniedz bērniem – ko? Hiphopu vai mūsdienu deju, vai šovu…?

Marija: Visu. Tā ir deju studija, un bērni brauc uz konkursiem, līdz ar to viņiem jādejo viss kaut kas, tāpēc jā, es pasniedzu visu. Par ko ir jautājums?

Inta: Kāpēc tu tik daudz domā par deju, ja tu formāli pasniedz konkursu deju – no kurienes tas nāk? Tas urķis domāt, kas to provocē? Tu mācījies koledžā mūsdienu [dejas] virzienu?

Marija: Laikmetīgo.

Inta: Ā, tad tur tevi saindēja, skaidrs. (Abas smejas.) Gribēju precizēt. Par to patiesīgumu – pirms tev jāiet. Tā tev bija otra tēma, [par ko tu gribēji runāt,] tāpēc gribu, lai tu bišku iemet to arī mūsu podiņā.

Marija: Tagad grūti sakoncentrēties, es joprojām vāros par iepriekšējo tēmu… Patiesīgums… Ja man vienā vārdā vajadzētu paskaidrot, ko es redzēju svētdien, tad droši vien es izmantotu šo vārdu, patiesīgums. Jo man liekas, ka šodien skatītājus tieši interesē tas, kas ir patiess – vairs nepietiek tikai ar smuku bildi, ir interesanti, kas par stāstu slēpjas aiz tās bildes. Un tas, ko es redzēju svētdien, tas viss bija tik ļoti patiesi, tā kā par mūsu realitāti, kas ne vienmēr ir super jauka un pozitīva, un tas interesē vēl vairāk, ka cilvēki no skatuves un caur laikmetīgo deju runā arī par negatīvām lietām. Man vismaz gribas ticēt, ka skatītājus tas piesaista šodien – tas patiesīgums. Man nav nekas pret baletu, man tas ļoti patīk, un es eju arī uz baleta izrādēm, bet tomēr tur ir par to vienīgo skaistumu. Varbūt laikmetīgais balets šodien runā arī par citām emocijām, bet ne tik ļoti. Bet tieši laikmetīgajā dejā parādās viss kaut kas, un tas ir super forši.

Inta: Kā tu izvēlies, uz ko tu ej?

Marija: Bieži vien nostrādā reklāma, es saskatos foršas bildes vai tīzeri no topošās izrādes, un tad tas mani piesaista. Vai arī es jau zinu, uz kuru tieši horeogrāfu gribu iet, jo apmēram zinu, kā viņš strādā un ko piedāvā. Šosvētdien “Laiks dejot” arī nostrādāja, ka izpildītāji bija pazīstami cilvēki un vienkārši interesēja, kas tur būs.

Inta: Nosauksi dažus vārdus, kuriem tu seko no Latvijas horeogrāfiem?

Marija: [Ilze] Zīriņa, Dmitrijs Gaitjukevičs, no tiem, kas bija tur…

Inta: Un citreiz? Kas nebija tajā dienā?

Marija: Līga Liberte, bet tas ir cits stāsts..

Inta: Bet tas ir arī svarīgs stāsts.

Gunta: Tur ir forma vairāk…

Inta: Jā, bet tomēr ar tādu interesantu versiju par šova pusi. Tāda interesanta lieta. Jo to es zinu, ja gribi sakaitināt kādu lielu laikmetīgās dejas entuziastu, vajag pieminēt Līgas Libertes vārdu, viņi paliek traki. Ne visi, bet viena daļa. Jo viņa arī absolvēja to pašu Kultūras akadēmijas programmu un kaut kādā ziņā, neteikšu, skaitās nodevēja, bet it kā strādā uz tādu izklaides…

Marija: Bet viņa pati smejas par to, ka ir nodevēja.

Inta: Viņa smejas, viņa pati sevi tā sauc? Un kā viņa to raksturo?

Marija: Viņa visu laiku zināja, ko viņa grib, arī tad, kad nāca uz akadēmiju mācīties. Un viņa tā arī pasaka: a, vot, es šitā darīšu! Ne tā kā jūs! Es tā gribu, un es tā varu!

Inta: Taisnība. Mākslinieka attieksme. Dara savu.

Guntis: Starp citu, ar Liberti, tā iekšējā motivācija – man nav tā, es to nesaku – bet mani visu mūžu interesējusi tieši šī kombinācija. Es aizgāju uz laikmetīgo [deju], izgāju tam visam cauri, man baigi patika tas dziļums, ko tur ir iespējams dabūt. Jo, nodzīvojot šovu pasaulē, šovistu pasaulē 15 gadus, tur tas domas dziļums, kā saka, beidzas.. Bet laikmetīgā deja paver tās iespējas domāt. Bet tas šovs atkal ir dvēselei tā kā – nezinu, laimes sajūta, prieka sajūta. Pudiņš…

Gunta: Bet viņa [Līga Liberte] arī nebaidās būt neglīta. Esmu redzējusi principā visus Līgas iestudējumus. Viņa nemēģina izskaistināties. Viņai ir ļoti daudz dejisku kustību, es pat teiktu – baletisku kustību. Viņas kompānija ir ļoti spēcīga – tie laikam visi ir viņas domubiedri “no – līdz”. Un viņa nebaidās arī no tādām varbūt neglītām, varbūt ne pārāk estētiskām kustībām. Tur ir viss kaut kas, tur meitenes ir uz augstiem papēžiem, uz plikām kājām, kas tikai tur nenotiek. Un tas ir atkal tāds savs stūrītis. Es domāju, ka mums par to ir tikai jāpriecājas, ka mums ir tik daudz virzienu, nepatīk viens – es dejoju tur, nepatīk tas – es varu pamēģināt [citur]…  Šīs iespējas, viņu ir ļoti daudz. Tas pats ir ar hiphopu, tam jau arī ir ļoti dažādas [skolas], ir tā sauktās ielu dejas, ir profesionālākas, laikmetīgā mūsdienu deja, tas pats šovs… Viss kaut kas, faktiski tā izvēle šodien Latvijā mums ir pietiekoši liela.

Guntis: Piekrītu. Tam es piekrītu.

Gunta: Plus vēl tautas deja, balets…

Guntis: Viss, ko gribi, tas viss ir.

Orests: Bet es par to aizdomājos sestdien, svētdien – vai nav tā, ka katra no šīm vidēm baro pati sevi? Respektīvi, tie, kas ir iesaistīti, tie tad nāk arī skatīties…

Guntis: Lielākoties tā ir.

Orests: Un tad man bija milzīgs priekš redzēt svētdien, piemēram, manu kolēģi Armandu Znotiņu. Es pat neprasīju, kāpēc viņš, mūzikas kritiķis, ir šeit. Es zinu, ka viņš mēģina paplašināt savu redzesloku, kā vien var, lai pēc tam varētu tā viegli snobiski uzrakstīt – atšķirībā no profesoriem akadēmijā, es mazliet arī lasu… (Visi smejas.) Bet viņu tiešām no sirds interesē.

Inta: Bet varbūt padalies tad uzreiz, ja jau iesāki, kāds tev iespaids…

Orests: Man drusciņ sametās ne tā, ka bail, bet es uzreiz aizdomājos par mūziku, jo es šobrīd strādāju gan ar koncertu rīkošanu, gan apkalpošanu arī citādā veidā, un tā cīņa par auditoriju… Cīņa, tas ir stulbs vārds, bet visu laiku ir tas nemiers – ka tūlīt, tūlīt vecākā paaudze nomirs, labi, mums ir labāka situācija nekā Eiropā, jo, teiksim, Vācijā koncertos vispār izskatās, it kā būtu apsnigusi tā zāle, bet mums tomēr ir vidējā paaudze, un, ja atnāk kāds jaunais, es aiz laimes esmu gatavs krist viņam pie kājām, ka viņš ir atvēris Lielās ģildes durvis… Es negribu tagad iegrimt mūzikas lietās, es vienkārši gāju un skatījos tagad “Zirgu pastā” – vai es pazīstu kādu? – un tur es nepazinu nevienu, un man bija ļoti laba sajūta. (Visi smejas.) Teātra muzejā tā kā jau drusku kāds redzams. Bet man visu laiku pakausī ir tā doma, cik mēs esam maz, cik vispār maz cilvēkiem ir vēlēšanās kaut kādā veidā paplašināt savu apziņu, pieredzi ar mākslas palīdzību. Un te mēs nonākam atkal pie tā paša – ka cilvēks, ja viņam kaut ko nepaskaidro, neatved, neparāda, viņš nenonāk pie tā. Cik daudz cilvēku vispār nezina, kas viņiem patīk, tikai tāpēc vien, ka viņi nekad nav bijuši. Par mūziku tas ir simtprocentīgi, domāju, ka arī par deju ir. (Pārējie sarunas dalībnieki piekrīt). Un tāpēc es paņēmu līdzi arī savu vecāko meitu – es zinu, ka par bērniem runāt ir bezgaumīgi (smejas), bet mani tiešām interesēja, kā viņa reaģēs. Viņa bija vienkārši ekstāzē, viņa atklāja jaunu pasauli, viņa vispār nezināja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Viņa sēdēja “Noasā” un  bija uz to pēcpusdienas seansu Teātra muzejā, un es pēc tam pajautāju – nu, tev kaut kas patika? Viņa gandrīz man pa galvu iegāza. (Visi smejas.) Es pilnīgi redzēju, ka ir atvērusies jauna teritorija. Un tagad padomājam, cik daudz ir cilvēku, kuri vienkārši nezina, ko viņi varētu dabūt.

Inta: Jā, es arī vienmēr to saku, kad man kāds saka, ka laikmetīgā deja ir nepieejama, es saku: cik viņu ir redzējuši? Cik ir aizvesta pie cilvēkiem? Tur nevajag nekādu sagatavotību, tur vajag satikšanos.

Orests: Jā. Un te mēs nonākam pie nākamā, ko es mēģināju vēstulē tizli aprakstīt un vēl tizlāk droši vien tagad mēģināšu pateikt. Tā, lai mani nepārprot – es pats esmu diezgan primitīvs cilvēks tai ziņā, ka uz mani ļoti labi iedarbojas tādi taisni, ļoti tieši signāli. Un man liekas, ka laikmetīgā deja kā nekas cits runā par pavisam elementārām pamatlietām ar nepieciešamo iedziļinājumu. Tā atgādina par to, kas ir svarīgs dzīvē, un runā gandrīz vai dažkārt pat naivi – es kā absolūti ārpus dejas cilvēks to uztveru kā vislabākajā nozīmē naivumu, tādu primāru signālu, kas pasaka – tu esi cilvēks, un tev vajag to, to, to..

Inta (smejas): …ka tev vajag vingrot…

Orests: …vai arī – padomā par to, to un to… Varbūt sarunas gaitā tas noformulēsies drusku precīzāk. Man tas laikmetīgajā mākslā vienmēr bezgala ir pievilcis, kad es vispār tieku uz kaut ko ārpus mūzikas.

Inta: Tu jūti līdzīgas lietas arī laikmetīgajā mūzikā vai kad tu aizej uz laikmetīgās mākslas izstādi, vai tās ir pilnīgi citas pasaules?

Orests: Nē, tāpēc man Guntas revolucionārā ideja ļoti sajūsmināja, bet praktiski es nespēju iedomāties, kā vienā telpā var satikties laikmetīgā māksla, laikmetīgā mūzika un laikmetīgā deja. (Gunta smejas.)

Inta: Šito vajadzētu piespiest…

(Marijai šajā brīdī jāaiziet, un diskusija tālāk turpinās bez viņas dalības.)

Orests: Man liekas, tas būtu vienkārši riktīgs sprādziens… bet tas ir nevis, lai kritizētu…

Gunta: Jā, es saprotu…

Orests: Bet tās pasaules ir tik baigi intensīvas. Ja runājam par laikmetīgo mūziku, man ir pilnīgi skaidrs, ko es gribu. Visiem cilvēkiem, lai kā un ko viņi domātu par mākslu, tomēr patīk kaut kādi skaistie signāli, un priekš manis laikmetīgā mūzika ir – izdzīvot cauri kaut kādai elles priekštelpai, lai dabūtu savu mirklīti skaistuma, kas katrā ļoti kvalitatīvā laikmetīgās mūzikas darbā pilnīgi noteikti ir. Viens brīdis, kad tev kaut kas tā kā noskaidrojas, visa tā aina. Un pēc tam tu atkal vari iet cauri tam sniegputenim vai putekļu mākonim, vai vēl kaut kam… Es runāju tieši par modernismu mūzikā, nevis par neoromantismu, neoklasicismu vai ko citu. Man vajag šo pārdzīvojumu, es esmu ar mieru ļauties komponista vistrakākajām, vispsihākajām izpausmēm, bet tur vajag to vienu punktiņu, un, kad es esmu viņu sagaidījis un tas viss ir noticis, tad tā dzīve var atkal turpināties. Par laikmetīgo deju – nē, tur ir cits kaut kas. Par to izrādi, kas var mainīt [visu dzīvi] vai nevar – tas ir tikai viens piemērs, bet es domāju, ka nekad dzīvē neredzēšu neko labāku, jo tas bija pietiekami sen, pirms gadiem 15 – tā bija Alēna Platēla izrāde “Wolf”. Es pilnīgi nejauši tur iekļuvu, un tur bija viss – tur bija kustība, tur bija operas elementi, tur bija viens no labākajiem laikmetīgās mūzikas diriģentiem, tur bija Mocarts, tur bija jebkāda cita veida mūzika. Viņš [Platēls] bija uztaisījis tik ģeniālu sintēzi divu – divarpus stundu garumā, ka man likās – lūk, šeit ir tas, par ko sapņoja Skrjabins, kad viņš gribēja taisīt mistēriju, un vēl visi pārējie, kuri grib savienot visas tās mākslas, un te, Platēls, lūk, viņš to ir izdarījis. Un tad arī bija pirmā reize, kad sapratu, ka pēc laikmetīgās mākslas izrādēm visbiežāk ir tā, ka man gribas uzreiz rakstīt vēstules visiem, kas tajās ir piedalījušies. Respektīvi, kad es esmu bijis vienā telpā ar šiem cilvēkiem, tā smieklīgi skan, es nevaru nekādi sadraudzēties ar viņiem – tu skaties, viņi strādā; bet vienalga ir tā sajūta, ka esmu pat labāk pavadījis laiku kā varbūt kādreiz ar tuviem draugiem, kas vispār arī ļoti reti sanāk, protams… Bet tieši laikmetīgajā dejā ir tā foršā sajūta, ka mēs esam tādā ļoti ciešā kontaktā, un pēc tam gribas katram uzrakstīt – paldies, es redzēju tevi, tas bija tā un tā. Viss, es beidzu vārīties.

Inta: Tas man atgādināja, kā tu man reiz sacīji, cik svarīgi ir saprast – labi, izklaidei tur ir tā patēriņa lieta, bet jebkuras laikmetīgās mākslas pieredze ir darbs.

Orests: Jā, es joprojām par to domāju. Informācijas uztveršana, apstrādāšana – tas galīgi neizslēdz ne to, ko Guntis teica, ne arī droši vien vēl daudz citas uztveres. Bet es to pašu saku arī par Mocarta simfonijām, Brāmsa klavierkoncertu, operu, par jebko.

Guntis: Ir tādi momenti tieši laikmetīgās dejas izrādēs – notiek tāds brīnums, kas var, man liekas, notikt tikai tur, tikai laikmetīgajā dejā, to nevar dabūt nekādā izklaides formātā. Ja izrāde ir izdevusies un ir noķertas tās notis, viņa tiešām spēj atvērt baigi vaļā smadzenes…

Orests: Bet tā ir sajūta, nevis analīze.

Guntis: Jā, es par sajūtām runāju, tā sajūta rodas ļoti liela un tāda pilnīgi pulsējoša.

Inta: Tev ir uzreiz kāds piemērs galvā?

Guntis: Nē, tagad nav redzēts tāds labs… Bet es atceros tos momentus, ko tikai laikmetīgā deja ir spējīga iedot. Tu viņus jūti kaut kā caur ādu, nevis smadzenēm, un tas ir tas, kas tajā pievilina. Vienkārši paralēli veiksmīgajiem darbiem ir ļoti daudz visādu meklējumu, kas ir neizdevušies, nepabeigti. Tā kā tas ir meklējums, nevar būt arī bez tiem.

Inta: Bez tiem neiztikt…

Guntis: Jā, līdz ar to daudzi aiziet vienkārši miskastē. Bet ir tie brīži, kad pau! (imitē sprādziena skaņu), kad notiek, un to nevar nekur citur dabūt, nevienā citā žanrā.

Orests: Nevar. Un no šādiem pēdējais, kas man nāk prātā, tas bija tīri fiziskā līmenī – Evas [Kronbergas] izrāde Zirgu pastā “Ananda”. Un tagad es skatījos uz Santu Grīnfeldi [izrādē “Viņa dejo”] – līdzās tam, ka man vispār bija laime, ka viņa [kaut ko] dara – es pasaulē neko skaistāku neesmu redzējis. Goda vārds. Tur pavērās no viņas kaut kas tāds, ka – lūdzu, dari vēl! Ir forši viss, bet, lūdzu, vēl, es gribu…

Guntis: Ā, es atcerējos [piemēru]! Tieši Santa Grīnfelde “Noasā”, kur Olga [Žitluhina] rādīja…

Inta: Tas bija “Mazāk domā, ātrāk skriesi”.

Guntis: Jā, un kur visu laiku stopēja viņu [Santu], Olga ap stūri stāvēja un teica – nē, nepareizi kaut ko te dari… visu laiku viņu [Santu] stopē, stopē… dzen kaut kur uz priekšu…

Inta: Jā, un [Oļegs] Zernovs fotogrāfēja.

Guntis: Vot, Olga ir meistars – vienkārši reāli meistars. Jā, viena no pēdējām izrādēm, kur viņa spēlēja ar breikeriem un Kārli Lāci [izrāde “Beg”], tur varbūt viņa ir tāda demokrātiskāka priekš skatītājiem, varbūt vienkāršāka. Bet tieši tai izrādē [“Mazāk domā, ātrāk skriesi”] man bija baigais prieks, es iznācu ārā un uzreiz pateicu: Olga, paldies, jo es vēlreiz ieraudzīju meistaru. Viņa tik smalki pilnīgi izved tevi cauri, un notiek tā katarse, vismaz man notika. Un nebija nekā nejauša, un nebija murgu! Tur nebija murgu! Visas enerģētikas – ko viņa darīja, kā runāja, kā spēlēja, tas čells – viss savienojās, bija loģisks tādā sajūtu līmenī. Galvenais, ka nekas nebija nejaušs, tur nebija to murgu, kur bieži mākslinieki taisa, es nezinu, ko – “davai, pamēģinām šitā un vēl kaut ko”… Tā kā jā, tie momenti notiek… Bet arī tajā pašā laikmetīgajā mākslā – ļoti daudz lietas ir mākslīgas.

Inta: Protams… Mana patika, kā nelaiķis Raitis Vilciņš, mūsu filozofijas pasniedzējs akadēmijā, vienmēr teica, ka ir vērts izcirst 10 000 hektāru meža, lai izgudrotu sērkociņu. Man liekas, tas arī vienmēr ir jāatceras par laikmetīgo mākslu, ka ir absolūts absurds un stulbums gaidīt, lai katrs darbs būtu jau gatavs, jau brīnums.

Orests: Tas pats mūzikā. Es tagad nerunāju par tiem komponistiem, kuri raksta mūziku vienkārši tāpēc, ka viņi ir mācījušies to darīt un māk, kādi ir apmēram četras piektdaļas, bet arī par to, cik daudz kam būs jāatsijājas, lai paliktu labākais. Tas taču ir tik dabiski.

Inta: Jā, un ja nebūs tas viss, tad nebūs arī tas pats…

Orests: Tāpēc man arī ļoti patika… Es saprotu, ka Dmitrijam [Gaitjukevičam] arī nebija pabeigts tas gabals [darbs procesā “Nr. 12”]?

Guntis: Tā ir skice kaut kam, kas var būt…

Orests: Man ļoti iespaidoja šis, ko es redzēju, un ļoti interesēs, kas no tā visa sanāks. Man tas liekas tik normāli, arī kā [Andris] Kačanovskis rādīja [izrādi “Future Freak” procesā, kopā ar Agati Bankavu] – tagad mēs esam šajā stadijā. Paskatīsimies, kur tas aizvedīs…

Guntis: Bet Dmitrijam ļoti skaidras tās lietas… Viņš nepeld…

Orests: Jā, tas [darbs procesā] varētu dzīvot pats par sevi….

Inta: Tas [darbs] jau bija kaut kur kā solo, ka Dmitrijs pats izpildīja. Viņš arī nav izlēmis, vai pats dejos vai Aldis [Liepiņš] gala versijā…

Guntis: Man liekas, pa lieliem burtiem visi saprot, ka tā ir tāda eksperimentu zona, kurai ir jāpastāv kā tādai, bet manā skatījumā 70 procenti no tās – tas viss nu tā…

Inta: Man jautājums Orestam – cik tev liekas daudzveidīgs tas, ko tu redzēji šajās pāris dienās? Vai tu redzi uz vieniem principiem [balstītu] kaut kādu skolu?

Orests: Es nevaru vērtēt… Man nebija sajūtas, ka tagad būtu izaugusi paaudze, kas strādātu ar zināmām formulām, dažādi tās kombinējot. Man vienkārši ienāca prātā, kad Gunta pieminēja Ansi [Rūtentālu] – tomēr liekas, tur laikam bija izstrādāta tieši viena tā valoda, par ko Guntis teica, un to [valodu] varēja bezgalīgi variēt, bet beigās tā jau kļuva – Ansi, piedod ,– drusciņ apnicīga ar to, ka visu laiku vienā un tajā pašā formulu salikumā cilvēks spēja aizpildīt principā jebko. Un, ja mēs pasaucam kādu no Anša teātra un sakām – tagad pie šīs mūzikas vajadzētu kaut ko padarīt – es varu gandrīz pats jau… (Citi smejas.) Tas vienkārši nozīmē, ka katrai lietai acīmredzot ir savs dzīves laiks, un dažām viņš ir definēts un dažām nē. Bet šeit man ne mirkli nebija sajūta – tā, šitas jau bija tur, tā, to es jau redzēju… Nē, vispār nē.

Inta: Tas izklausās labi…

Orests: Nebūdams iekšā, es jau nezinu daudz ko, kas profesionāļiem ir redzams.

Inta: Bet no ārpuses jau tieši… Ko bieži vien saka – visi tur ir, es nezinu, absolvējuši pie Žitluhinas un tad taisa vienu un to pašu…

Orests: Nu nē…

Inta: Bet ir tāds viedoklis arī…

Guntis: Man liekas, ka tas ir labi. Tāpēc, ka ir jātur kaut kāda līnija. Jo viņa [Olga Žitluhina] jau turas kaut kādās savējās formās. Tie pēdējie darbiņi ir diezgan demokrātiski, tādi saprotami, varbūt  nav vairs tādi ekstremāli savās idejās. Bet viņai ir tā klasiskā izpratne, kā vest skatītāju, un ir mūsdienu izpratne. Jaunajiem ir liela problēma, ka viņi atmet uzreiz klasisko stāstīšanas formu un tad brīnās, kāpēc neviens vispār neko nesaprot un kāpēc skatītājs tā reaģē. Viņi uzreiz miksē visas tās jaunās koncepcijas. Ja agrāk mākslinieki nonāca pie mūsdienu kaut kādas [formas] – “davai, meklējam kaut kādu jaunu formu, jo mums vecās jau ir vienkārši apnikušas”. Un tad viņi meklēja nākošo. Viņi zina, no kā ir atteikušies. Jaunie nezina, no kā ir atteikušies.

Inta: Tu domā, tiešām? Es gan negribētu tev no izglītības viedokļa piekrist, ka viņiem nav iemācīts, nav iekļauts programmā tas pamatinstrumentārijs, ar ko strādāja agrāk. Man liekas, tā nav, ka viņi to nezina.

Gunta: Zina, zina. Viņi visu iziet – protams, programma ir īsāka, bet viņi paspēj iziet visu. Vienīgais, šogad visi 14 [Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas absolventu] darbi ir šausmīgi atšķirīgi. Tu nevienu nolikt vienu otram blakām un pateikt, ka šitas un tas būtu vienādi… Viņi ir 14 absolūti dažādi. Pilnīgi tāda sajūta – nemaz ne pie Olgas mācījušies. Ļoti dažādi.

Inta: Es redzēju tos, kas tagad festivālā. Man likās, tajos visos tomēr bija cirks – tas mūsdienu jaunais, laikmetīgais cirks, vienalga, kā to sauc. Ne jau tā – ļoti, ļoti, tomēr to klātbūtni jutu.

Gunta: Mums cirks kā tāds ir savos meklējumos un arī piedāvā šo virzienu – laikmetīgo cirku. Un tad veidojās šī te sintēze, jo, man liekas, divus gadus pēc kārtas bija diezgan intensīvas vasaras nometnes tieši laikmetīgajā cirkā.

Inta: Un tad šie studenti gāja, un viņus tas ietekmēja?

Gunta: Jā, viņi piedalījās. Līdz ar to arī bija tas diplomdarbs ar cirka apli [“Faux Pas”]…

Inta: Un ar karkasu [Lauras Gorodko izrāde “Y”]… Arī tas duets, kur viens otram uz kakla bija [“Manu acu tulkojums”]… Jā, protams, tā varbūt ir Janas [Jacukas, “Faux Pas” horeogrāfes un “Manu acu tulkojums”un “Y” dejotājas] interese…

Gunta: Tas bija diezgan spēcīgs darbs [“Manu acu tulkojums”]. Tas ir par depresiju. Absolūti attainoja to būtību – kā tu no savas depresijas, no sava vājprāta netiec vaļā. Tā kā ķirmis pielipis tev klāt… Un man vakar ļoti patika arī Lauras [Gorodko] darbs [izrāde “Y”]. Jana tur tāds malacis, viņa tā iznesa to karkasu cauri! Ļoti atšķirīgi darbi, ļoti dažādi.

Inta: Guntai jautājums – jūs tomēr redzat arī visas citas dejas visās žūrijās. Cik lielā mērā  laikmetīgās dejas domāšana, principi tur ir redzami, maina citus dejas žanrus un virzienus?

Gunta. Mūsdienu deja šobrīd ir ļoti spēcīga. Šie amatieru kolektīvi pie tam ir lieli. Ir Annika Andersone ar “Benefici” Jelgavā, viņiem bija ļoti jauka izrāde – jauka, tas pat nepareizi skanēs… – par izsūtīšanu. Es pat sažņaudzos, ļoti spēcīga [izrāde], un Annika ļoti labi strādā. Tukumā ir Liene Bēniņa, kurai arī ir milzīga skola. Ir Agris Daņiļevičs, ir [Edmunds] Veizāns, kas ir jau pilnīgi citā [līmenī]… Mums  Latvijā ir 18 profesionālās ievirzes skolas ar dejas pamatiem, un visās šajās skolās plus mīnus ir laikmetīgā deja. Tur, protams, ir gan nedaudz baleta apakšā, nedaudz tautas dejas, šobrīd nākusi klāt arī stepa deja, ko pasniedz Māris Pūris Ādažu Mākslas un mūzikas skolā. Līdz ar to šis virziens, tā saucamā mūsdienu deja, ir ļoti plašs – 10 000 dejotāju, tas ir milzīgs cipars. Viņi [audzēkņi] faktiski iziet visas šīs tehnikas. Tas pats Dmitrijs [Gaitjukevičs] “Ritmā”. Viena daļa, protams, ir arī Olgas studenti, kas daļēji nākuši no baleta un viens otrs arī aiziet šajā virzienā, bet nevis tādā tīrā baletā, bet vairāk uz šovu. Bet vispār strādā ļoti interesanti.