Vai tu zini, ko tu raksti? Valsis

14/06/2014

DANCE.LV žurnāls piedāvā tekstus, kas tapuši semināra „Vai tu zini, ko tu raksti?” ietvaros. Seminārā piedalās sešas dalībnieces, kuru rakstīšanas pieredze ir ļoti atšķirīga, tostarp DANCE.LV žurnāla autores un redaktores. Tekstus publicējam anonīmi un bez jel kādiem ortogrāfijas, interpunkcijas u. c. labojumiem. Aprakstītas tika festivāla „Laiks dejot” pirmās dienas izrādes. Tekstus analizēs semināra „Vai tu zini, ko tu raksti?” pasniedzējas – profesore Daina Teters un Latviešu valodas aģentūras metodiķe Anita Sniedze.

 Par izrādi „Valsis”

Autors nr. 1

Japāņu valsis

Kaut arī laikmetīgā māksla varētu būt tā zona, kur nav ģeogrāfisko robežu un nacionālo domāšanas īpatnību diktāta, tomēr japāņu horeogrāfa Jukio Suzuki izrādē „Valsis” es paliku ieslēgusies savā Rietumu cilvēka domāšanas un uztveres ķermenī…

Izrādes laikā atkal atgriezos pie mūžam strīdīgā jautājuma – vai pirms skatīšanās vajadzēja vai nevajadzēja šim notikumam sagatavoties. Bet vai šajā gadījumā man vispār būtu bijis iespējams sagatavoties, ja pati ne buto, ne laikmetīgo deju nepraktizēju, un ja par Japānas kultūru man ir tikai vispārīgi priekšstati? Citkārt „baltas lapas” faktors tieši rada vajadzīgo atvērtību un uztveri.

Viens no veidiem, kā tomēr es spēju izrādi skatīties jeb ieraudzīt, bija „caur” Olgas Žitluhinas ķermeni. Jau no izrādes pirmajām minūtēm Jukio Suzuki, kurš pats ir arī viens no četriem izpildītājiem, ķermeņa līnijās, kustībās un pat sejas vaibstos ļoti, ļoti atgādināja Olgu Žitluhinu. Izrādes pirmajā daļā, kad Jukio Suzuki uz skatuves ir viens pats, viņa kustības – brīžiem impulsīvākās, brīžiem saraustītākas – lika domāt, ka viņa ķermenis meklē savu centru vai savu sākumu. Pie tam, šis centrs, iespējams, tika meklēts arī ārpus sevis. Pēc tam viņam spēles laukumā pievienojās trīs sievietes dusmīgi nopietnām sejām. Meklējumi, šķiet, turpinājās.

Ļoti izbrīnīja epizode, kurā viena no dejotājām spēles laukumā vēja pūsmā palaida vairākus klēpjus dūnu. Izskatījās smuki. Tieši smuki, un tas arī radīja šo diskomfortu manos tradicionālajos priekšstatos, ka ārēju smukumu pozicionēšana austrumu mākslai nav raksturīga. Taču iespējams, ka neuztvēru šī elementa patieso dabu. Arī deja jeb attiecības ar manekenu citā izrādes epizodē uztvēru kā pārāk spilgtu, bet viennozīmīgu dejas stāsta detaļu.

Izrādes kopējais iespaids man veidojās no divām atziņām. Pirmā saistīta ar dejotāju ķermeņu kustības perfekciju. Otrā – izjūta, ka šajā izrādē viss ir racionāli izrēķināts līdz smalkākajām niansēm. Viss noritēja tīri, tehniski, nevainojami. Dejotājus netraucēja ne putnu klaigas virs galvām, ne vēlā vakara drēgnais aukstums, ne Vecrīgas krodziņu „muzikālie motīvi”, kas brīžiem pārvēlās pāri Doma mūriem.

Autors nr. 2

Smalkuma stāsts.

Festivāla „Laiks dejot” ietvaros tika demonstrēta Jukio Suzuki (Yukio Suzuki) kompānijas (Japāna) dejas izrāde „Valsis”. Četri dejotāji spēja nodemonstrēt spēcīgu ķermeņa sagatavotību un augstu kustības kvalitāti, kopīgi veidojot stāstu par cilvēku cīņām starp tiem, kuri valda, un tiem, kuri tiek pakļauti.

Dejotāju lēno kustību plūdumu pārtrauc strauji un robusti žesti, šķiet, apvienojot modernās un buto dejas atšķirīgās estētikas.  Tādejādi tiek veidots dialogs vai konflikts arī viena ķermeņa ietvaros, ne tikai starp diviem dejotājiem. Izrādes sākumā skatītāji redz Jukio Suzuki meditatīvo solo daļu. Viņa savdabīgajā ķermeņa izteiksmē nav vērojama paredzamība, tādēļ vērot to var ilgi, atrodot arvien jaunus kustību un žestu tulkojumus. Jukio Suzuki veicot lēnas un pat varētu teikt mikroskopiskas kustības, skatītāju ieved pastiprinātā koncentrēšanās stāvoklī. Skatītājs var novērot, ar kādu rūpību dejotājs izpilda ikkatru kustību, vai tā būtu galvas pagrozīšana divu centimetru trajektorijā vai arī augsta un strauja kājas pacelšana. Dejotāja ikkatrs žests un pats ķermenis ir ļoti precīzs un detalizēts, tādejādi piešķirot pašam mazākajam vislielāko uzmanību.

Kā pretstati uz skatuves ierodas trīs dejotājas. Viņu kustībās vērojama lielāka elastība, ātrums, plašums. Tomēr visu dejotāju kustību estētika tiek apvienota vienā, radot tādu kā marionešu ilūziju. Pēkšņie un straujie pagriezieni, palēcieni, skatieni, roku un kāju pacelšanas un nomešanas liek iedomāties kādu citu, kurš vada minēto dejotāju ķermeņus.  Šāda interpretācija arvien spilgtāk papildina redzēto dejas izrādes stāstu – cīņu starp stiprajiem un vājajiem, neiecietību, kontroli, cilvēcību un tās trūkumu. Tāpat kā dejas struktūras uzbūve aug un attīstās, šķiet, nebeidzamā stāstā, kuram nav atrisinājuma un beigu, bet gan tikai papildinājumu un cikliskas atkārtošanās – tā arī stāsts ir nebeidzams un neatrisināms, un lai vai cik triviāls, tomēr mūžam aktuāls.  Cilvēki kļūst par marionetēm kāda cita rokās, bet lai vai kā tie taptu pakļauti, protests ir manāms ikvienā viņu rīcībā, žestā un kustībā.

Kā ļoti uzkrītoši elementi stāsta nodošanai tiek izmantoti tērpi un to maiņa. Daži no dejotājiem ir ietērpti melnā, vai baltā, un izrādes gaitā tērpu krāsa, tādejādi šķiet arī loma un pozīcija, tiek mainīta. Tiek izmantots arī manekena torss, kuram pievienota tikai viena roka.  Pie manekena tiek meklēts patvērums un sapratne, ar to dejojot, skaujot un glāstot. Šķiet, tas ir vienīgais no klātesošajiem (uz skatuves), kurš uzklausa un nesāpina.  Tērpu simbolika, manekens un emocionāli ekspresīvie dejotāju skatieni izrādei sniedz manāmu daļas dramatisma, kas nonāk kontrastā ar smalko un jūtīgo solista Jukio Suzuki ķermeņa kustībām.

Šķiet, skatītājam viss stāsts un ideja jau tiek pasniegti izrādes pirmajās minūtēs – Jukio Suzuki solo gabalā. Norisinās cīņa starp smalko un rupjo, aso un eleganto, ko dejotājs prasmīgi izpilda tikai ar savu ķermeni. Konflikts norisinās viņā iekšēji, nevizualizējot pretinieku, manipulatoru, tā atstājot skatītājam iespēju pašam veidot stāstu un personāžus.

Autors nr. 3

Burvīga izrāde, kā radīta festivāla „Laiks Dejot 2014” atklāšanai. Jukio Suzuki un kompānijas dejotājas atklāja ļoti skaistu, detalizētu, filigrānu ķermeņa kustības veidu ar tehsniski augstu izpildījumu, kā arī emocionālo izteiksmi.

Izrādē ataino kustības attīstību 3 posmos: pavēlētā vai kontrolētā kustība; iekšējā impulsa kustība un kustība bez noteikumiem. 4 dejotāji cits citu nomaina, tādējādi akcentējot katra dejotāja īpašo kustības veidu un manieri, ļaujot novērot un izbaudīt katra atsevišķā dejotāja specifiku.

Pirmajā posmā tiek izdejota kāda eksternāla impulsa vadīta kustība, dejotājs tai pakļaujas un būtībā izdara norādījumus. Kas šos norādījumus sniedz nav arī būtiski, tas varētu būt garāmejošs cilvēks, smarža, gaisma. Par šādiem ārējiem faktoriem ļauj nojaust dejotāju emocijas un plastiskums – it kā šis ārējais impulss būtu neredzams, bet tas ir.

Otrajā posmā reflektē kustību, kas rodas no internāliem impulsiem – pašā dejotājā, šis ir laiks, kad attīstās katra dejotāja specifiskais valsis. Svarīgi, ka valsis tā tradicionālajā izpratnē parādās pavisam neilgu brīdi, kā atsauce uz klasisku vērtību, lai gan to nedejo vīrietis un sieviete, kā tas tradicionāli pieņemts. Šajā posmā izrādē parādās vairāku dejotāju mijiedarbība telpā – tā nav obligāti tieša, bet ir harmoniska un balansēta, turpinot parādīt katra dejotāja vēl izteiktāku kustības apskati un raksturojumu.

Trešajā posmā redzamas kustības bez ierobežojumiem, bez robežām. Dažbrīd redzams, kā kustības saliekās puzles veidā, kontaktējoties 2 vai vairākiem dejotājiem. Šīs puzles rezonē ar pirmajā posmā redzētajām etīdēm un kustībām, it kā ļaujot saprast, kur un kā šī kustība radusies, kas ir bijis virzības ārējais cēlonis.

Izpildījums ir ļoti augstas kvalitātes, redzams, ka deju kompānijas bāze ir balets un teātris. Kustības ir pilnīgas, konkrētas, izdarītas līdz galam no galvas līdz kāju pirkstu skvamozajam epitēlijam. Kustības ir izteikti plastiskas, bet var būt arī tik tikko pamanāmas, kas ļauj spriest par katra dejotāju iekšējo pasauli. Interesanti, ka nav strikta nodalījuma starp vīrieti un sievieti, kas ļauj novērtēt vienas kustības dažādos izpildījuma veidus – vienā ir vairāk baleta, citā vairāk ekspresivitātes un emociju. Izdevās pamanīt šīs izrādes mīļāko kustību – ievērstas kājas pacelšana sānā līdz gurna augstumam un tās iztaisnošana līdz zemei.

Autors nr. 4

Objektu dominance pār subjektiem

Horeogrāfa Jukio Suzuki izrāde „Valsis” pierāda, ka objekts ir galvenais. Pirms izrādes sākuma uzmanība pievēršas ar košu tamborētu deķīti apsegtam krēslam. Sekojot vīrieša (paša Jukio Suzuki) dejojumam, uzmanība pārvietojas uz subjektu, līdz ar to krēsls paliek ēnā. Dejojums ir visai garš. Tāpēc laiku pa laikam nākas paskatīties uz krēslu. Pirmais objekts. Vīrietis dejo izteksmīgi. Arī viņa sejā par spīti tam, ka mūsu pasaules malā austrumnieku sejas šķiet esam bez izteiksmes, tomēr saskatāmas noskaņojumu maiņas. Bez pārspīlēšanas, tāpēc ļoti gaumīgi. Skaņas pavadījums ir tāds kā tumbu pukšķis, pirms tās varētu sāk spēlēt valsi. Tāpēc nākas paskatīties uz tumbām. Otrais objekts. Kad dejojums ildzis tādu laika sprīdi, kad pārņem samierināšanās, ka neviens cits nenāks un nekas īpašs nemainīsies, kļūst subjektīvi labi. Subjekts skatītājs ir gatavs dejas pieredzei. Kustība pēkšņi šķiet mūžīga vērtība, pati dzīvība. Objekti vairs nav interesanti. Tad iznāk trīs dejotājas sievietes (Nao Ašimine, Taeko Horī, Haruka Akagi). Nākas pievērst uzmanību viņu kleitām, kas atgādina tamborētas galda sedziņas. Trešais, ceturtais un piektais objekts. Viņu enerģija un mūzikas skaņas, kas beidzot atskan no otrā objekta, liek gaidīt lielāku un īstāku deju. Arī viņas ir labas dejotājas un veic izteiksmīgas kustības telpā. Īpaši mērķtiecīgi virzīts ir rokas žests virzienā pret grīdu, kur ieliktā kinētiskā enerģija noteikti iet dziļāk par grīdu. Uzmanība pievēršas grīdai. Sestais objekts. Seko vēl virkne ķermeņa, laika un telpas notikumu. Jāatzīst gan, ka ķermeniskuma daba ir tuvāka objektam nekā organismam. Sajūtas neatstāj nospriegotība, kas ir klātesoša par spīti niansētajai ķermeņa daļu artikulācijai. Darbībā iesaistās manekena torss bez galvas un ar vienu roku. Ar labo roku, kas šķiet neproporciāli tieva pret augumu. Septītais objekts. Manipulācijas ar to liek domāt, ka septītais objekts ir galvenais. Ar viņu dejo valsi. Kad divi dejo valsi, tad viņš ir starp tiem. Iespējams, subjektu ietekme ir būtiskāka nekā šķiet, jo nepamanīju, kur „aizgāja” torss. Tālāk seko dejisks notikums, kurš var likt domāt par izrādes fināla fāzi. Tā nav. Iesaistās objekti putnu spalvas, ko dejotāja vistamborētākajā kleitiņā atnes no kastes un tad, sēžot uz krēsla ar tamborēto deķīti, palaiž pa vējam. Iluzori neskaitāms skaits objektu, kas sasaucas ar putniem īstajās debesīs. Kad subjekti dejotāji apstājas vai aiziet, un objekti prožektori dziest, tad subjekti skatītāji objektīvi zina, ka ir beigas.

Autors nr. 5

Ar buto deju es sastapos pirmo reizi mūžā. Jāatzīst, ka vairāki dejas soļi gan likās pazīstami un pat redzēti vietējo Āgenskalna narkomānu izpildījumā, bet uz skatuves gan vēl nebija nācies tos vērot.

Ļoti vientuļa deja. Meditatīva. Ievelkoša un aizraujoša. Gandrīz vai paralizējoša. Nav iespējams atraut skatienu. Acis kā piesietas seko dejotājam, un pat tā kā negribas sekot kopainai, kad uz skatuves ir vairāki dejotāji. Ir spēcīga vēlēšanās pievērsties tikai vienam no viņiem.

Ir sajūta, ka gandrīz vai viss priekšnesums ir tīra improvizācija. Nekas nav iestudēts, neviens neko speciāli nav gatavojies. Liekas, ka dejotāji vienkārši ļaujas ķermenim un sajūtām – kur un kā tās nesīs, tā arī lai nes. Nu vismaz skatuves ietvaros. Vienīgais, kas šķiet iepriekš norunāts, ir pauzes – kad apstāties, kad noiet no skatuves.

Kādā mirklī es skaidri sāku lasīt stāstu par vientulību, alkām pēc mīlestības un nesaprašanos. Dejotāji dzīvo katrs savu dzīvi, dejo katrs savu deju, katrs pēc savas mākas un saprašanas. Viņu kustības nav saskaņotas, tās šķiet pilnīgi haotiskas, tomēr kontrole zaudēta netiek. Viņi apzinās, ka kaut ko meklē. Viņi praktiski nesaskaras, viņi ir vientuļi, viņi stīvi raugās tukšumā, viņi ir katrs par sevi, taču visi kaut ko meklē. Katrs kaut ko savu. Katrs savā virzienā, katrs savā veidā. Pienāk arī brīdis, kad viņi viens otru atrod. Taču atrod tikai viens otru, ne saprašanos. Ceļš pēc sastapšanās drīz apaug grubuļiem, pār kuriem klupt un krist un atkal celties, līdz viens to neiztur un aizbēg. Visi mēģinājumi uzsākt kopīgu ceļu drīz vien nonāk bezizejā un atmet atpakaļ iepriekšējā apjukumā.

Izrāde man ļoti patika. Uzrunāja. Uzreiz nolēmu, ka sākumā izteikšos par to, ko tajā saskatīju, un tikai tad mēģināšu noskaidrot, kas tad īsti ir šā buto deja. Palasīju mazliet un sapratu, ka ķermeņa kustību un stīvā skatiena radītās asociācijas ar narkomāniem nav nejaušas. Kā teicis kāds buto dejotājs – „Buto ir vajadzīga atrautība no ārējās pasaules un vienlaikus arī klātbūtne, kas ir visai grūti sasniedzams stāvoklis. Lai tam pietuvinātos ir nepieciešama pilnīga atbrīvotība un uzticēšanās sev, savam ķermenim, sekošana impulsiem”. Vismaz pirmo daļu, kas nepieciešams, lai dejotu buto, narkotikas palīdz izpildīt – panākt atrautību no ārpasaules, pilnīgi atbrīvoties un sekot impulsiem.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.