DANCE.LV žurnāls piedāvā tekstus, kas tapuši semināra „Vai tu zini, ko tu raksti?” ietvaros. Seminārā piedalās sešas dalībnieces, kuru rakstīšanas pieredze ir ļoti atšķirīga, tostarp DANCE.LV žurnāla autores un redaktores. Tekstus publicējam anonīmi un bez jel kādiem ortogrāfijas, interpunkcijas u. c. labojumiem. Aprakstītas tika festivāla „Laiks dejot” pirmās dienas izrādes. Tekstus analizēs semināra „Vai tu zini, ko tu raksti?” pasniedzējas – profesore Daina Teters un Latviešu valodas aģentūras metodiķe Anita Sniedze.

Par izrādi „Intervija ar Madonnu” 

Autors nr. 3

Audiovizuālā performance Kristīnes Vismanes un Jēkaba Nīmaņa izpildījumā bija, manuprāt, labs mēģinājums sociālu un zinātnisku pētījumu pārvērst priekšnesumā ar deju, mūziku un projekcijām. Jāatzīst, ka mēģinājums ir drosmīgs, jo performancē piemin terminus „grūtniecība”, „aborts”, „vientuļā māte”, par kuriem ikdienā skaļi nerunā, lai gan tās ir diezgan plaši izplatītas parādības.

Izrādes aprakstā minēts, ka tā ir eseja, kurā tiek meklētas atbildes uz jautājumiem. Varbūt labāk to saukt par domrakstu vai pārdomu darbu, jo izrāde – eseja neatbilst attiecīgajam strukturējumam: ievads, iztirzājums un nobeigums.

Performances sakarā varam runāt ar diskusiju, kaut gan līdz galam nav skaidrs, vai šī diskusija ir horeogrāfes domās, vai diskusija ir plānota ar skatītāju viedokļa izteikšanu. Nav saprotams, vai uzdotie jautājumi „Kāpēc Tu izvēlējies audzināt bērnu viena? ” vai „Kā Tu uzzināji, kā rodas bērni? ” ir retoriski vai tieši – ar mērķi realizēt diskusiju tās būtībā. Tomēr piekrītu, ka priekšnesumā tiek apcerēts kaut kas starp dokumentētiem faktiem un iztēli.

Atjautīgi un skarbi atainota situācija, kurā laiskums, nevainība un kaislība pārvēršas par nopietnu dzīves pavērsienu – grūtniecību. Tas parādīts ar dejotājas plastisko un ugunīgo etīdi, kas stāsta par dzīves baudīšanu, izklaidi un seksu, ko ātri vien nomaina teju sevis iecelšana svēto kārtā, jo grūtniecība taču liek nolaisties uz zemes un pieņemt skarbo dzīves realitāti. Šo noskaņu vēl skarbāk paspilgtina ierakti no intervijas ar sievieti, kas atklāj, ka nebija un nav gatava būt ar māti. Cēlonis un sekas. Spēcīgi rezonē ar pasaulē strauji popularitāti gūstošo bez – bērnu attiecību filozofiju.

Tomēr performances laikā nepamet sajūta, ka nesaprotu pamatdomu, ko bija vēlējušies izteikt mākslinieki. Kas ir šīs izrādes galvenā ideja? Skaidri redzams un saprotams, ka tēma ir tuva un personiska pašai horeogrāfei, bet trūkst skaidra iztirzājuma un galvenās domas pētījuma.

Jāpiebilst, ka performancei būtu bijusi stipri feministiska noskaņa, ja nebūtu vīrišķā balansa, ko sagādā mūziķis Jēkabs Nīmanis gan izpildot dzīvo mūziku, gan iejūtoties reālistiskā eņģeļa tēlā, kurš uzdod dejotājai jautājumu, kāpēc viņa ir radījusi izrādi par to, par ko pašai nav personīgās pieredzes. Pieredze ir nozīmīgs izejas punkts, taču ne obligāts nosacījums, tomēr nav skaidra motivācija, kāpēc performance ir tieši par šo tēmu.

Autors nr. 4

Madonna runā ar mums

„Uz „Madonnu” es neiešu, jo tur atkal nedejos, bet tikai runās,” tā pirms izrādes „Intervija ar Madonnu” pirmizrādes noteica kāds regulārs laikmetīgās dejas izrāžu apmeklētājs. Dažas reizes izbaudījis arī tādu deju, kur dejas ir maz, viņš tomēr nācis pie pārliecības, ka izrādes bez runāšanas viņam patīk labāk.

„Intervija ar Madonnu” nebūt nav no kustības brīva dejas izrāde. Ķermeniski risināta gan bērna ieņemšana, gan dzemdības kā krustā sišana. Kristīne Vismane pēc iepriekšējiem darbiem „Kas ir Zeir? ”, „Stundas”, „Pietiekami labs”, kur kustības ir maz vai arī tā ir apvaldīta, šoreiz mums rāda, ka ir spēcīga dejotāja. Ir gan augstu izšautas kājas, gan rotaļāšanās ar griešanos, gan izteiksmīgas ķermeņa kontrakcijas saspēlē ar balsi, gan balansēšana uz akmens, vienlaikus runājot nopietnu monologu.

Teksta klātbūtne dažādos veidos un līmeņos izrādē ir ļoti intensīva. Pat, ja skatītājs nemācētu vai negribētu lasīt reliģiskos un popkultūras simbolus un nesaskatītu arī neko vēstošu kustībā, tad teksts vienalga visu izstāstītu. Balta lilija, spēles telpa kā baznīcas apsīda, Madonnas ar bērnu versijas videoprojekcijā (scenogrāfe Epp Kubu), baznīcas zvanu skaņu motīvi, kas savijas ar citas Madonnas dziesmu „Kā jaunava” (mūzikas autors, aranžētājs un uz skatuves klātesošs arī vīrieša un eņģeļa lomā ir Jēkabs Nīmanis), – veido vizuālo un skanisko ietvaru, kurā, izņemot dažus mirkļus, tomēr galveno saturisko un emocionālo slodzi uzņemtas teksts.

Daudz teksta (patiešām interesantas intervijas ar vientuļajām mātēm) ir programmiņās, tas pats teksts izskan no skaļruņiem dažādos telpas stūros, teksta fragmenti tiek publicēti projekcijā uz ekrāna, jautājumus, uz kuriem ir izteiktas atbildes, skatītāju zālei uzdod pati dejotāja. Kristīne, uzdodot jautājumus („Kāpēc tu audzini bērnu viena?” „Kāpēc tu guli ar vīrieti, no kura negribi bērnus?” u.c.), it kā vēršas pie konkrētiem skatītājiem. 12.jūnijā publika klusē, taču, kad redzēju izrādi pirmo reizi, atbilžu bija ļoti daudz. Toreiz man tā šķita izrādes lielākā provokācija – viņa jautā tik auksti, atsvešināti, runā kā mācītājs no kanceles, bet cilvēki ir tā pieraduši pie skatītāju iesaistes, ka ņem un atbild. Varbūt tieši tā Dievmāte runā ar mums?

Autors nr. 5

Iznāk uz skatuves tāds mazs un apmulsis meitēns, skatās apkārt, mirkšķina platas acis. Tā kā domā, tā kā nezina, kas nu notiks, tā kā saminstinās… Un man tā vien jādomā – vai viņam tiešām būs ko teikt?

Ir darbi, kurus skatoties, nepamet sajūta, ka man mēģina kaut ko pateikt, tikai es nekādi nespēju uztvert – ko īsti. Šis noteikti nav pieskaitāms tādiem priekšnesumiem. Ātri vien kļūst skaidrs, ka māksliniecei ir sasāpējuši konkrēti jautājumi, kuri tiek izteikti vārdos, attēlos, mūzikā, mazliet arī dejā. Tie izskan tik skaļi, tieši un intensīvi, ka nav iespējams nesadzirdēt. Un man ne par ko nav jādomā, man ir ļauts to vienkārši vērot. Jāsaka, ka es kā vienkāršs skatītājs gaidīju vairāk dejas. Šo es drīzāk sauktu par performanci, uzvedumu, labākajā gadījumā – teātra izrādi ar nelieliem dejas elementiem, bet ne deju vai pat dejas izrādi.

Uzvedums tiek pozicionēts kā eseja, kas meklē atbildes uz jautājumiem, taču es sadzirdēju tikai jautājumus. Jāatzīst, ka jautājumi ir gaumīgi noformulēti un ietērpti, tomēr dažbrīd ir sajūta, ka kaut kā uz skatuves ir par daudz un vienlaicīgi. Video mijas mākslinieces izteiktajiem jautājumiem, tekstu projekcijas uz aizkariem ar deju, interviju atskaņojumi ar mūziku. Un ir sajūta, ka viņi organiski nepapildina viens otru, bet drīzāk traucē. Viens novērš uzmanību no otra. Viens aizsedz otru, un tiek pazaudēts fokuss.

Paliks atmiņā kā ļoti personisks stāsts. It kā māksliniece pat skatās acīs skatītājiem, uzdodot jautājumus, taču tā vien šķiet, ka runā viņa tomēr tikai ar sevi, par sevi, par savām sajūtām. Skatītājam tikai mānīgi tiek radīts priekšstats, ka šis ir dialogs. Patiesībā viņa neuzdod jautājumus skatītājiem, viņa tos uzdod pati sev. Viņai neinteresē citu domas, viņai ir svarīgi pašai saprast.

Izrādes beigās man jāsecina – viņai vēl nebija, ko teikt. Bet viņai bija jautājumi. Un viņa šos jautājumus uzdeva. Un tas vien jau ir labi.

Autors nr. 6

Baznīcu zvani un lūgšanu murdi gatavo sarunai ar dievmāti, bet uz skatuves sānā vīrietis – mūziķis Jēkabs Nīmanis. „Zirgu pasta” zālē, salīdzinot ar „Koka Rīgas” telpām, kur šajā pavasarī notika „Intervijas ar Madonnu” izrādes, balto audeklu platekrāns sākotnēji liekas par tuvu. Kristīnes Vismanes kustību ekspresija, skanot „Like a virgin touched for the very first time…”, horeogrāfe iepletnē sevi ar pašas bizi un uzdzied līdzi Madonnai. „Like a virgin…” dažādu pozu dzimumaktus imitējošās kustības kļūst arvien konvulsīvākas, Madonnas balss dobji pazūd atbalss akā, seksa solo ir beidzies, un dejotāja rātni sakārto kleitiņu, padzeras ūdeni un nāk pie skatītājiem.

Jautājumi (Vai tu zini, kā rodas bērni; kā tu uzzināji, kā rodas bērni; vai dzemdēt ir sāpīgi; vai audzināt bērnu ir grūti…?) tiek raidīti frontāli publikā, ar rokas žestu virzot tos arī pie konkrētiem skatītājiem. Tomēr, kad pie manis lido „Vai tu guli ar vīrieti, no kura tu nevēlies bērnus?”, es nejūtu to neērti drudžaino sajūtu, kāda mēdz piezagties, kad izrādes interaktivitātes zobens sāk šūpoties virs manas galvas. Pēcāk jau citā intervijas jautājumu sērijā uz tāpat skatītāju zālē raidītiem horeogrāfes jautājumiem atbild vientuļo māšu balsis audioierakstos. Sarunas ar šīm sievietēm Kristīnei Vismanei kalpojušas par pamatu, lai pietuvotos tēmai no mātes skatu punkta, ļautu iepazīt rakursu, kurā viņai pašai nav empīriskas pieredzes. Kristīne Vismane nav ne māte, ne dievmāte, bet viņa veido izrādi par vientuļajām mātēm un šajā izrādē pielaiko renesanses dievmātes tērpu. Lielizmēra videoprojekcijā viņa parādās gan kā auklētāja māte, gan kā auklējamais bērns. Kurš kuru audzina? Par ko ir izrāde? Par mātēm? Par bērniem? Par tēviem? Par sievišķo un vīrišķo? Par vientuļo – lai vai kuram dzimumam tas būtu piederīgs?

Lai arī kāda māte atzīst, ka savu bērnu uztver kā apgrūtinājumu; lai arī kādā ainā bērns skatuviskots kā akmens, kas tik ļoti apgrūtina balansa saglabāšanu; lai arī izskan bērna pārmetums vecākiem „ja tā ir mīlestība, nemīliet un nemīlējieties” – izrāde tomēr izskan kā mīlestības apliecinājums, pat ja tās pieņemtās sejas ne vienmēr atgādina eņģeļa vaigu.